Lapas

pirmdiena, 2008. gada 25. augusts

Kā Jūs teicāt par tām penzijām?


Nupat atminējos tādu stāsti: Reiz dzīvoja viens tatāru Hans. Viņš ilgus gadus ar savu karapulku siroja pa tuvāku un tālāku apkaimi dedzinādams ciemus un ņemdams visu, ko var aiznest - te neder teikt, kas patīk, jo patika viņam pilnīgi viss. Tai skaitā šis bija savācis sev tiem laikiem pieklājīgu harēmu. Bet ta nu vienu brīdi šim neražas nāca viena pēc otras un apsprāga visas aitas. Nebija vairs ko dot ēst einuhiem un šamējie sāka vairāk nodarboties ar jauno dzinumu un koku mizu vākšanu putrai, kā ar Hana harēma uzraudzību. Sievas aizmuka kur nu kurā.

Tā viena sieva bij dzīvojusi pie ziemeļu ezera un tur tad ar visiem saviem bērniem, cik un kādi u tie viņai ir, aizelsusies atskrēja uz savu dzimto vietu, kur kādreiz bijusi visai turīga un smalka dāma. Bērni pakaļ nesdami kas nu ko varējis no mātes mantām paķert. Atvilkuši skaistā ezera malā elpu, sāka prātot, kā tālāk dzīvot. Nu vajadzēja palūkot kas paņēmies līdzi. Daudzi no bērniem bija arī tādi, kas neko nebij atnesuši, jo daži bij slimi un daži bij veci un nekā nejaudāja panest. Bija arī tādi, kas knapi no Hana pakaļ rīdītajiem suņiem izglābušies un mantas bēgdami pametuši. Juzdamies vainīgi, viņi bij savas pēdīgās parpalas devuši ceļā par zirgiem un pārcēlājiem.

Nestāstīšu te par garo stīvēšanos ap mantām ko daži uzreiz uzmetās sargāt no laupītājiem kamēr citi iet malku ugunij lasīt un būdu sliet, jo tas būs gari, kaut arī interesanti, bet raiti laidīšos stāstā uz priekšu.

Un notika tā, ka vieni, kas mantas sargāja, sāka noteikt cik un ko pārējiem no tā būs ņemt un cik apēst. U tie otri aizvien vēl vainīgi juzdamies, klusi sāka žēloties, ka esot tak malku un ūdeni nesuši un uguni kūruši un būdu slējuši; vai ta nu nebūšot arī kādu maizes kancīti pelnījuši. Tie pirmie atpakaļ; "Nu kā tad... Ar izdomājuši. Kamēr mēs te nāves briesmās visu mātes mantību sargājām lai postā neaiziet, šie staigāja pa mežu, svaigu gaisu elpoja un nu nav mierā ar mūsu gādībā un gudrībā sarūpētajām pusdienām. Mēs malkas nešanai varējām arī kaimiņu puikas nolīgt, tad nebūtu te ar tādiem nepateicīgiem radiem jāauklējas."

Tie otrie nu iet sūdzēties mātei. Tā tik noplāta rokas: "Nu ko es varu... Hans tās joprojām uzskata par savām mantām un saka, ka ja mēs būtu likumīgi šķīrušies, tad varētu mantas sadalīt taisnīgi. Bet nu šis pagalam noskaities, ka tik ilgi mani barojis un es šo pliku atstājusi. Jaunais vīrs arī saka, ko \es te ar tām vecajām grabažām krāmējoties, šis mani gan apģērbšot, gan pabarošot un nemaz i dzirdēt negrib par manu kādreiz grezno mantu ienešanu savā sterilajā namā."

Nu ka nekā, ta nekā. Bet ēst tak gribas un tie žagaru nēsātāji atkal gan lūdzas, gan draud tiem mantu glabātājiem. A šie tik atrunājas; "Mums nu ir jauna māja un jauna kārtība kur viss ir labi iekārtots un saplānots un jūs te visu kārtību sajauksiet un visiem būs slikti."

Kādam - tas ir man - ienāca prātā jautāt padomu gudrajam Zālamanam. Gudrais Zālamans man teica: "Pastāsti to visiem. Nekāda kārtība nav jājauc. Ja jauna māja un jauna kārtība, lai tas tā nākamām paaudzēm uz laikiem ir iedibināts un stāv. Bet žagaru nēsātāji jābaro, jo ne pēc savas gribas un slinkuma bez ēšanas palikuši. Lai jauno barošanas kārtību nejauktu, žagaru nēsātāji nav tajā jāieraksta, bet gan no citām mantām tam jāatvēl. Un vēl tak arī jaunais mātes vīrs no saviem pilnajiem apcirkņiem šiem uzturu lai dod. Jo pats jau ar nav bez vainas ka savulaik māti ļāvis gūstā aizvest."

To Zālamana teicienu es sapratu tā, ka pensionāri, kas nav maksājuši sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, būtu jāuztur no īpaša, šim nolūkam izveidota budžeta, kur līdzekļi nāktu no pamatbudžeta ( privatizāciju jau var aizmirst) un jāpiedabon arī ES tur līdzekļus ieskaitīt nosakot skaidras summas, kas katram maksājamas par katru darba stāža gadu.

Nu tā biju satraucies, ka par pīpi aizkūpināt aizmirsu. Bet nākamreiz gan parunāsimies mierīgākā gaisotnē.

© 2008 - 2024 Raimonds Seņko