Lapas

otrdiena, 2008. gada 23. decembris

Papļāpāsim par likumiem


Mīļais likumpaklausīgais lasītāj! Man te tā, sēžot pie pusdienām un vērojot visādas ziņas, ienāca prātā paprātot par to, ko nozīmē likums un kāpēc tāds vispār vajadzīgs. Raugi, es itkā pats zinu ko drīkst un ko ne - kāpēc vēl būtu vajadzīgs lai man kāds to pasaka, pie kam bieži man šķiet, ka tas pats teicējs ar šādām zināšanām nav apveltīts. No tā izriet, ka likumi ir vajadzīgi tiem, manis nule pieminētajiem tipiem un man par to jācieš, ka man blakus dzīvo tādi laba un ļauna nepazinēji.

Tā prātuļojot, nonācu pie secinājuima, ka neba nu es viens tā domāju un, kas pats trakākais, arī tie, par kuru spriestspēju neesmu augstās domās, arī ir pārliecināti, ka viņi zina, bet pārējie nehe. Un šiem, pie pārējiem piederu arī es. Tā nu mēs cits citam izdomājam visādus likumus ar vienu vienīgu mērķi - nodibināt tādu kārtību, lai ES dzīvotu kā gribu un CITI man netraucētu tā darīt. Es, piemēram, dribu pīpēt autobusā un tāpēc man vajag tādu likumu kas aizliedz citiem pret to iebilst un vēl vairāk, lai dūmi man neizēstu acis, man vajag arī tādu likumu, lai neviens, izņemot mani, autobusā i nedomātu pīpēt. Tad kad es braucu ar mašīnu, man vajag likumu, kas aizliedz manā ceļā rādīties kādiem gājējiem un kad es no mašīnas izkāpju, tad visiem transporta līdzekļīem vajadzētu tai pašā brīdī pazust no ielām. Hmmm... Arī tu, mans vērīgais lasītāj, būsi pamanījis kā lādējas kādz braucējs, kurš tikko aizspraucies citiem priekšā pa sabiedriskā transporta joslu, ja nākamajā krustojumā kāds cits tā pat spraucas priekšā viņam.

Starp citu nesen, Maskavas lidostā, kur es, līdz ar citiem trazīta pasažieriem, tiku ieslodzīts ierobežotā telpā pie minimālām ērtībām (tualete un dzeramais ūdens) notika šādi: mēs ar dažiem vāciešiem, kuri kādas ķibeles dēļ tur atradās jau 20 stundas, ieraudzījām, ka no smēķēšanas brīvajā lidostā viens krievu uniformā ietērpies vīrs pie durvīm smēķē. Tūlīt devāmies turp un atraduši ar izsmēķiem pilnu urnu, taisījām vaļā savas cigarešu paciņas un ķērāmies pie šī laika kavēkļa. Liels bija mūsu pārsteigums, kad šis pats uniformētais personāžs kopā ar otru tādu pašu pienākuši, mums bargi paskaidroja, ka šeit smēķēt nedrīkst un te vispār nekur smēķēt nedrīkst. Interesanti, vai ne?

Vēl dabūju zināt, ka atsevišķās demokrātijas un infantilisma citadeles pavalstīs pēc kādu cilvēku, kuriem šķiet, ka visiem ir jāpiekrīt viņu pārliecībai par treknu ēdienu kaitīgumu, iniciatīvas ir uzlikts iīpašs nodoklis ēdieniem ar "palielinātu" tauku saturu. Piebildīšu gan, ka nekad veikalā neesmu redzējis, piemēram, pienu, kurs saturētu vairāk tauku nekā savā dabiskajā veidā - tas ir, kad izdabūts no govs tesmeņa - līdz ar ko pēc loģikas sanāk, ka par pienu ar palielinātu tauku saturu sauc tādu, kuram tauku saturs faktiski ir samazināts. Interesanti, vai ne?

Paskatījos ar kādu vieglumu Saeimas deputāti nobalso par visdažādākajiem un visapsurdākajiem likumiem. Nu skaidri redzams, ka šie cilvēki ne mirkli nav padomājuši, ka šie likumi varētu būt jāievēro arī viņiem pašiem. Vai nu citādi iekšlietu ministra dēls par citiem dramatiskas sekas sološu rīcību būtu ticis cauri ar vienkāršu tēta bārienu.

Tu, mans saprātīgais lasītāj, droši vien jau nepacietībā uzdod jautājumu par visas šitās pļāpāšanas jēgu un mērķi. Nepārbaudīšu ilgāk tavu pacietību un šaušu vaļā. Esmu nonācis pie pārsteidzoša secinājuma - likumi nav nekas cits, kā vēl viens veids kā stiprākajam un skaistākajam tikt galā ar vājāko un neskaistāko. Galu galā likums ir tikai viens - tas ir "džungļu likums" - pārējais ir tikai metodes. Tāpēc mans jaukais lasītrāj, esi stiprais, lasi likumus un nekautrējies tos lietot SAVĀ labā.
© 2008 - 2024 Raimonds Seņko