Prāta neaptvertās kustības

Ko tieši tagad Olainē dara policija?

Jādomā, ka šāds jautājums, diemžēl, neradās īpaši daudz cilvēkiem, kuriem bija no rīta gadījies izdzirdēt ziņās policijas pārstāvju stāstu par atbaidošajiem notikumiem Olainē ar vairāku cilvēku saduršānu. No ziņas izrietēja, ka aizdomās turamais esot aizturēts un policija uzsākusi lietas izmeklēšanu. Tajā pašā ziņā man par lielu izbrīnu, tas pats policijas pārstāvis teica, ka uz Olaini esot nosūtīti papildspēki. Žurnālists gan painteresējās vai tas tādēļ, ka vēl kāds dūrējs varētu būt nenoķerts. Policists atbildja noliedzoši, bet nepaskaidroja ko tie papildspēki tur darīs. Varbūt pilsētnieki šo uzbrukumu pamudināti sadomājuši rīkot nemierus?

Kur ir papildspēki, vai kaut vai pamata spēki, kad kādam ir reāli draudi?

Pavisam neilgi pirms notikumiem Olainē policija atteicās ierosināt krimināllietu pret personu, kura lielā reibumā sadūra savā dzīvoklī kādu viesi. Tur no skaidrojumiem varēja saprast, ka brūcei pietrūcis dziļuma jo cietušajam esot bijušas biezas drēbes (par biezu krimināllietai). Nu kas tur pavisam, paņēma nazi rokā, dūra, bet nekas taču traks nav noticis. Noziegums nav rīcība, noziegums ir rīcības materiālās sekas. Mazliet atkāpšos un piebildīšu, ka stingri pieturoties pie šādas loģikas, nav iespējama vēršanās pret noziedznieku, jo noziedznieks taču veic kādu noziedzīgu darbību un tikai tās rezultātā iestājas tas, ko mēs šajā valstī mēdzam dēvēt par noziegumu, bet noziedzniekam taču ar to vairs sakara nav...

Šaušana kinoteātrī. To taču vēl visi atceras.

Un kā Tu, mans godātais lasītāj domā? Vai tagad izdarīts kaut kas, kas šādas situācijas turpmāk novērstu? Bija milzīgs troksnis un "cepšanās", "salaboja" ieroču aprites likumu, kas, tici man, jau tāpat bija pietiekami stingrs, un kāds rezultāts? Faktiski tikai tāds, ka radās iespēja papildināt valsts pārvaldi ar vēl dažām štata vietām, kas tagad prasīs vairāk papīrus sastādīt, ko arī šiem ierēdņiem drusku palasīties.. Likuma būtība jau palika tāpati, kas bija. Bet tāpat, kā nevienu pirms grozījumiem šī būtība neinteresēja, tā arī pēc tiem, neinteresē. Galvenais pie mums ir likuma Burts. To jau mums mācīja lielie nācijas tēvi; "Nav notiesāts, tātad nav vainīgs." - latsi - pavisam nevainīgs un gandrīz vai svēts.

Nu pat Izraelas ārlietu ministrs atkāpās no amata paziņojot, ka viņa apvainošana korupcijā ir bez pamata un kad viņš būs iztiesājies un atjaunojis savu labo vārdu, atgriezīsies politikā. Pie mums labajam vārdam nav nekādas vērtības.

Mūs neinteresē nekas, kas pieprasa prāta klātbūtni.

Mūsu kustības prāts neaptver - drīzāk vadamies no lampiņām kā tādi Pavlova suņi. Tik tālu aizdomāties, ka krimināllietas vērts ir uzbrukums cilvēkam ar ieroci nevis šāda uzbrukuma sekas ievainojumu izskatā, mēs nevaram. Uzbruka, nu uzbruka - un kas? Ja nu apkārt daudz asiņu un smadzenes uz sienas - tad gan - kādas šausmas! Kaut kas steidzami jādara LAI TURPMĀK TĀ VAIRS NENOTIKTU. Kādi maģiski vārdi - lai turpmāk tā vairs nenotiktu. Jautājums - kā tieši lai nenotiktu? Lai nebūtu tik daudz asiņu un smadzeņu uz sienām, nu vispār, tāds nesmukums, vai lai nenotiktu uzbrukumi cilvēkiem? Manuprāt, mūsu valstī skaidri redzams kas tieši mums nepatīk, un pati noziedzīgā rīcība par sevi nemaz nav tas, kas mums nepatīk. To, inter pocula, arī apliecina Lemberga kunga lielā popularitāte ar neiztrūkstošo piebildi; "... toties viņš dalās ar citiem".

Un kā mēs nomierinām savu sirdsapziņu? Nu ne tā, kā abstrakti pilsoņi, bet katrs savā darbā.

Te nu mēs pilnībā varam paļauties uz likuma Burtu. Pats par sevi saprotams, ka ētiskās un morālās kategorijās nevar runāt primitīvā valodā un eiropeiskās vērtības burtiski aprakstīt nav iespējams. Tieši tāpēc, ignorējot likumu būtību, mēs viegli varam izvairīties no savas sirdsapziņas traucēšanas ar viņai netīkamiem jēdzieniem un varam nemitīgi atkārtot un atkārtot frāzes, kuras pilnīgi neko nenozīmē. Un tā, kā mēs jau arī primitīvu valodu vairs šī iemesla dēļ ne īsti labi saprotam, tad sākam visu skaidrot "ar pirkstiem". Olainē noticis šausmīgs noziegums, nosūtām papildspēkus un nu visi ir paaugstinātā gatavībā. Kāda jēga pēc jau notikuša fakta visiem sapulcēties un būt paaugstinātā gatavībā - nav saprotams. Ja tie būtu ārsti, tad skaidrs, bet ko tur policisti vairs var palīdzēt? Toties mēs esam reaģējuši un rīkojušies, spēruši soļus un pat pieņēmuši mērus (piedodiet par valodas kropļojumiem). Un tā, ka ne tikai policistiem "jāpieņem mēri", tad nebrīnīšos, ja tūlīt sasparosies arī lielāki un mazāki ierēdņi un politiķi - ierosinās izstrādāt jaunus normatīvos aktus un labojumus esošajiem. Un visi būs laimīgi.

Bet ko tad mums vairāk vajaga nekā laimi... Un vēl mieru... Jā, mieru virs zemes... Ā, un vēl pilnu vēderu... Jā...Un tad vēl, protams, cieņu, jā, cieņu, to nu mums noteikti vajag... Cieņu gan esot jānopelna, un visiem zināms, ka cieņu pelna ar rīcību, tātad, rīcības cilvēki. Ar prātu nekādu cieņu nesapelnīsi un vai tad vispār valstiski atbildīgo rīcību ar prātu maz ir iespējams aptvert?...

Īstu veču karaļvalsts un perpendikuls

Mans sevišķi pacietīgais Lasītāj!

Kā Tev jau zināms, esmu visai slinks un tamdēļ parasti ceru iestāstīt sev, lai liktu noticēt Tev, ka man ir par maz laika rakstīšanai. Pirmais man dažkārt izdodas itin labi - bet gan uz īsu mirkli, tāpēc līdz Tevis, mans cauri redzošais Lasītāj, maldināšanai netieku.

Šodien man ienāca prātā parunāt par visādām lietām ar ko piepildīta tuvākā telpa un šeit nedomāju iztabu.

Lūk. Vakar gadījās iet pie bankmašīnas un kāda dāma pirms manis tur padarbojusies, aizgāja aizmirsusi paņmt izsniegto naudu. Nu nezinu cik tur bija jo paķēru banknotes un panācis šo dāmu tuvējā veikalā atdevu. Vēlāk to kādam izstāstīju un šis kāds sāka brīnīties kāpēc es darīju tā, nevis šo naudu paturēju sev. Es savukārt sāku brīnīties par to, ka šis kāds par to brīnās. Un tad man pēkšņi, Raiņa vārdiem sakot, gara acīm pavērās dažādas ainas: par Pussy Riot, par pirmo skolas dienu, par Sprūdža, Ķīļā un Pavļuta kungiem. Un to visu, lai cik tas sākotnēji dīvaini neizklausītos, vieno šis jautājums; " Kāpēc tu (svešu) naudu nepaturēji sev?"

Nu laikam jau, mans izbrīnītais Lasītāj, tāpēc, ka neesmu "īsts vecis". Jo tikai "īsti veči" domā pirmkārt par savu gīmeni. Tas gan ir pārspīlēti, jo 'īstam vecim" ģimene ir kaut kas līdzīgs mašīnai, pulkstenim vai kādai citai privāti piederošai un prestižai lietai. "Īsts vecis" jebkurā laikā var pateikt savai "vecenei", ka šī ir atlaista un tagad šim "darbam" ir pieņemta cita. Tātad drīzāk būtu jāsaka - pirmkārt būtu padomājis par sevi un tikai pēc tam, ja tik tālu tiktu, par ētiku, morāli, likumibu un citām neīstām lietām. Un 3.septembris šajā ziņā nāca kā atklāsme.

Ņemts no:http://www.vipi.lv/vip/latvija/idn52756/prezidents-andris-berzins-soke-kivics-aizstav/

Tad viens "īsts vecis" aizrāva tenteriski pa trotuāru savu īpašumu un tiešā tekstā, pat bez va-va piesolīja "ļaunajai acij",kas varētu ko noskaust, pa galvu. Tas man atsauca atmiņā vienu atgadījumu autobusā pirms vairākiem gadiem: Tur viens "īsts vecis" treniņtērpā novietoja savu augstpapēžu mini tērpto veceni sēdeklī iepretim kādam cilvēkam saulesbrillēs. Un pēc brītiņa "īstais vecis" uzbrēca briļļotajam (tulkojums no krievu valodas);"Kur blenz! Sen neesi sists?!" Un kad šis tā turpinot, beidzot pievērsa briļļotā neizpratnes pilno uzmanību un atklāja, ka pretim sēdošais ir akls, ilgi un tēvišķīgi draudzīgi atvainojās. Tāds jau nu gan laikam nelaistu garām bankomāta sniegto izdevību - aizmirsa, dura, pati vainīga. Tāds arī nelaidīs garām iespēju lēti tikt pie paša kādam atņemta zemes gabala...

"Īsti veči" arī līdz nāvei aizstāvēs savus "bankomātus" un neļaus te nekādiem sprūdžiem pielikt tiem nauds paņemšanas atgādinātājus. It īpaši, ja sprūdžiem nav citu "īstāku veču" aiz mugures. Eta naša karova i mi ejo doim! Un viņi, lai ar ir dikti dievbijīgi, tomēr par slinku - piedošanu, par aizņemtu - lai kaut kur iedziļinātos un tamdēļ šiem dikti nepatīk, ka kāds varētu sajaukt viņu pārliecību par paša negrozāmo taisnību un vislabāko ticības izpratni. Re kur pagadījās tās "nešķīstās" Pusy Riot. Nu tik nekrietni zaimot svētumu! Paprasi tādam "īstam vecim" kāpēc ta viņš domā, ka svētums zaimots? Tāpēc, ka perpendikuls. Kā tas nākas, ka kultūrā (starp citu daudz kristīgākā nekā šeit) valda diezgan liela vienprātība Pussy Riot gadījuma vērtējumā, bet pie mums "īstu veču" karaļvalstī gandrīz vairāk ir to, kuri piekrīt Kremļa nostājai? Laikam tāpēc, ka "īstam vecim" nav vajadzības izprast lietas, jo spēks nav smadzenēs, iedod pa tauri un viss, lai nemaisās pa kājām ar savām muļšībām.

Interesanti, ka "īsto veču" līniju tura tie, kuri sevi dēvē par kristiešiem, nu bet tik dziļiem, no matu galiem līdz kāju pirkstu nagiem. Atgādināšu šiem "kristiešiem" šo, to par svētumiem un zaimošanām. Te būs divi stāstiņi:

1. Un viņas iegāja Templī un ķēmīgi locījās un teica (sakāmo gan pielika vēlāk) lai naudas rausēji un varas kārie iet no tempļa ārā un lai iet  prom (arī no tempļa, bet ne tikai) Hērods (nu vispār Putins).

un 2. Un Jēzus iegāja Templī un izdzina laukā visus, kas Templī pārdeva un pirka, apgāza naudas mijēju galdus un baložu pārdevēju solus. (Marka Evaņģelijs)

Nu šitā zaimot svētumu... Te vēl no Mateja Evanģelija - Un tad viņš tiem (augstajiem priesteriem) sacīja; "Atbildiet man vai Jāņa kristība nākusi no Dieva vai no cilvēkiem?"

Mūsu "īstie kristieši" = "īstie veči" domā, ka no cilvēkiem un akmeņu krāvums baznīcas izskatā ir patiesais svētums, kuru gan zaimot nekādi nedrīkst. Nu tāpēc, ka perpendikuls. Vai tomēr šie "kristieši" būtu aizmirsuši otro bausli? Atgādināšu:

Netaisi sev tēlus vai dievekļus nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes. Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem, jo Es tas Kungs, tavs Dievs, esmu taisnīgs Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešam un ceturtam augumam tiem, kas Mani ienīst. Un dara žēlastību līdz tūkstošajam augumam tiem, kas Mani mīl un tur Manus baušļus.

Un baznīcas ēka taču nav Dievs, vai ne?

Tūlīt man "īstie veči" metīsies virsū brēkdami, ka nevar salīdzināt Jēzu ar kaut kādām tur PR. Un tās vispār ir divas dažādas lietas. Uz to es atbildēšu domu turpinot - nevar salīdzināt kaut kādu tur koka dēlīti ar aiz septiņām atslēgām glabātu, no cēlmetāla izgatavotu metra etalonu... Vai ne?

Tā nu "īsto veču" pasaulē katram savs mērs, kas ir tieši proporcionāls katra fiziskajam spēkam un iegūtai varai. Arī vienu likumu un vienu taisnību visiem katrs mēra ar šo savu mēru.

Nederīgie, viltīgie un zaglīgie

M/iļo lLasītāj!

sataisījos jau rakstīt par kārtējo skabargu kādā svešā acī, jau piemeklēju bildi, tad ieraudzīju kādu citā acī, nevarēju izvēlēties par kuru īsti rakstīt un tas bija tik ilgi, ka uznāca karstums un es atmetu ar rpku abām. Taču šodien, atlaidies pusdienas snaudā ar vienu ausi klausījos Krustpunktus, pārdomāju kā tas žurnālists, kurš šobrīd aizvieto Tomsonu, dikti visu raidījumu steidzina un tas izklausās tā virspusēji un itkā ne par ko, kad pēkšņi piezvanīja viena klausītāja un sašutuma pilnā jautājumā vēlējās noskaidrot studijas viesa VDEAK priekšnieka viedokli par to, ka kāda viņas darbiniece nokārtojusi III grupu (domāta invaliditātes kategorija) un turpinot strādāt - kā ta tā var?

Turpināju klausīties kā nu tagad šai padomju laika dāmai viesis paskaidros, ka cilvēks ir cilvēks neatkarīgi no dzimuma, reliģiskās piederības utt, tai skaitā arī invalīdi nav šādas savas īpašības dēļ kļuvuši par mērkaķiem. Bet tā vietā priekšnieks atbild - nu jā, tā ir saglabājusies tāda likumdošanas nepilnība. Nu takā sapratu, ka pēc viņa domām šāda situācija nav pieļaujama un būs jāķeras pie tās labošanas. Pilnīgi samulsu. Kur ta palika koncepcijas par iekļaujošo politiku, VNA invalīdu nodarbinātības programmas, ES nauda atstumtības riska grupu integrācijasi un citādas izdaudzinātas lietas?

Sen senos laikos pat tik civilizētā sabiedrībā, kā Spartā jaundzimušos nesa pie gudrajiem, kuri tad atnesto nopētīja un pamanījuši kādu defektu, plunkš, bērnu jūrā iekšā - citu dienu nes labāku, šitas nederēs. Vēlāk līdzīgi rīkojās Hitlera kungs un Īpaši gaišo nākotni celt invalīdi traucēja padomju varai - šamos gan gluži nost nebendēja, bet sadzina īpaši izveidotos getto kur tiem tad visu mūžu no bērnudārza līdz pat veco ļaužu pansionātam, nācās pavadīt lai nerēgojas un ārā nelien.

Kopš tā laika mums te tādiem postpadomistiem iesēdies prātā, ka invaliditātes pabalsts ir tāda zināma atpirkšanās no tādiem neīstiem, neriktīgiem un nederīgiem elementiem, lai tie mūs netraucē un mēs te mirīgi varam risināt savas krīzes un pūst nekustamā īpašuma burbuļus. Tāpēc arī laikam gluži kā padomju laikos tā saucamo darbspējas zaudējumu atšķirībā no Rietumiem nosakām nevis procentos, bet gan grupās. No grupas, saprotams, atkarīgs atvēlētā pabalsta lielums, tāpēc cilvēkam bez plaukstas tas pats raidījuma viesa iestādījums pasaka - tu jau no bērnības esi invalīds, tātad pieradis tā dzīvot, tāpēc mēs tev dosim III grupu, nu lai nav tik daudz jāmaksā. Nu vai ta 45Ls nepietiek? Ko ta tev vajag - dzīvot vari aprūpes namā, labāk arī ārā nelien, paēdis būsi un jumts virs galvas.

Tagad labāk ar praktisku aprēķinu aprādīšu kā protestantismā balstītā sabiedrībā šādai cilvēku dalīšanai būtu jānotiek un kas būtu jāsaprot. Ņemsim vērā arī to, ka invalīds nav tikai tas, kuram trūkst kāja, bet arī, piemēram, cilvēks ar sliktu redzi, dzirdi, kādu hronisku saslimšanu utt.

Pieņemsim, ka "veselais" strādā ar 100% enerģijas, veic 100% darba un saņem par to 100% atalgojuma. Ir cilvēks, kurš pie labākās gribas nevar pielikt tikpat daudz pūļu, bet, piemēram tikai 50%. Tātad var padarīt 50% darba un loģiski mežonīgā tirgus apstākļos tad būtu maksāt viņam 50% algas. Īsumā - nav rociņu, nav pīrādziņu. Tad nu lūk normāla mūsdienīga sabiedrība šim invalīdam kompensē to starpību līdz algai, kādu tas varētu saņemt ja vien spētu strādāt vairāk lai arī šis cilvēks var dzīvot normālu dzīvi. Jo patiesībā jau tam invalīdam nākas arī tērēties krietni vairāk. Ne viņš var apskraidīt visādus veikalus lai dabūtu kādu lētāku lietu, ne viņš var braukāt ar savu auto, viņam vajag lai viņu kāds ved par ko kādam arī jāsaņem atlīdzība, gribi, negribi jāiet pie dakteriem un jāpērk zāles utt. Te nemaz visas grūtības nevar uzskaitīt. Tās grūtības ir tik daudzos sīkumos katru mīļu brīdi jebkurā dzīves jomā un ticiet man, "veselajam" ne tuvu pat prātā neienāk ne niecīgākā daļa no tām.

Visbiežāk tas "veselais" nemaz nepieliek 100% pūļu lai padarītu darbu un lai invalīds padarītu to pašu, viņam jastrādā vairāk. Un neesmu dzirdējis, ka kāds invalīds par to īpaši sūdzētos, jo saprot, ka neviens no time "veselajiem" jau nav pie viņa invaliditātes vainīgs. Bet "veselais" gan lūk, uzskata, ka tas invalīds saņem kādas īpašas privilēģijas un tātad viņam radīti daudz labāki apstākļi. Viltīgais mērglis, izmanto savu invaliditāti lai normāliem cilvēkiem atņemtu sūri sastrādāto. Pašiem jau tik grūti un te vēl kaut kādi neīstcilvēki jābaro. Un baro jau šos, bet nē, šie vēl strādāt lien.

Nu tas jau tā, bet ka to saka arī valsts amatpersona...

Likumi un stulbumi. Reiz arī es būšu labs cilvēks

Dzīvoja reiz ne īpaši kautrīga pakaļa, kura nevietā trokšņoja, laida sliktu smaku un ik pa brīdim šur-tur atstāja neglītas čupas. Kā jau pakaļa, tā allaž skatījās uz aizmuguri un tai nebija ne jausmas kā tieši tā tiek pie ēdiena, kuru pārtaisīt par neglītajām čupām. Dzīvoja tai pašā laikā arī galva, kura bija ļoti pieklājīga un bailīga, pārsvarā laiku veltīja pakaļas barošanai un dažbrīd protestējot blēja, bet pakaļai tā blēšana pie pakaļas.

Tā nu pakaļa iedomājās, ka ir vissvarīgākā un uzņēmās bara vadīšanu. Vienu dienu pakaļa pamanīja, ka debesu malā savelkas mākoņi un taisās uz lietu. Saslapt tai ne pavisam nepatika un tā nu šī sāka stumt galvu prom no nepatikšanām. Galva sāka protesta blēšanu un kliegt, ka labāk saslapt nekā mirt, bet kas tad to galvu klausījās jo galvenā tak ir pakaļa un tā vienmēr jāpiesedz. Pakaļa sāka stumt galvu arvien ātrāk un ātrāk. Līdz ar to arī citas pakaļas stūma savas galvas. Un te pēkšņi, pakaļa sajuta, ka galva kaut kur krīt. Tik stulba jau tā pakaļa nebija, tā uzreiz saprata, ka līdz ar galvu tūlīņ nokritīs no kraujas malas un ar lielu smaku un troksni, šķiežot neglītumu sauca: "Prrr!" Un gandrīz jau būtu apstājusies, bet no muguras skrēja vēl citas pakaļas, kuras grūdās nabadzītei virsū jo tās jau vēl nezināja (praktiski) kas par vainu. Un tā nu visas pakaļas ar visām galvām sagāzās aizā un pagalam bija.

Te nu es, mans priekšpusē esošais Lasītāj, pa šo laiku, ko neesmu te neko rakstījis, vēroju dažādus notikumus, klausos visādas ziņas un saprtu, ka starp smakojošu spurkšķēšanu gandrīz nevaru saklausīt blēšanu. Tas, Tev mans racionālais Lasītāj, varētu šķist dīvaini, bet šodien rakstīšanu manī veicināja ziņa par nozudušo Gulbenes kapu zvanu, lai gan manām pārdomām ir tikai principiāla (principu - modus vivendi un modus operandi) saikne ar šo konkrēto notikumu. Kā, mans Vērīgais Lasītāj, būsi pamanījis, līdz šim rakstītajam nav bijis sakara ar virsrakstu. To tūdaļ labošu.

Es tā domāju, kā var tā būt, ka kāds var mierīgi paņemt zvanu no kapiem, noplēst no pieminekļiem metāla daļas un nekā... Neviens nekā nezina, neviens neko nevar atrast un, jautājums, kas visiem latviešiem patīk - neviens neko nevar izdarīt un kur skatās - kam nu būtu kur jāskatās? Mūsu parastais modus operandi būtu tūlīt pieņemt kādu stingru likumu, noteikt lielāku sodu un pateikt, ka kādam (tikai ne katram man) viss ir dikti jāuzrauga. Un tad par notikušo varam aizmirst. Pieņemu, ka ja par šo lietu mediji sacels lielu brēku, tā arī notiks.

Bet kaut kur tā galva blēj, ka nedarbosies, nekāda labuma no likumu pieņemšanas nebūs. Likumi darbojas tikai tad, ja (lietošu vienkāršības labad šo vārdu) sabiedrība likumu uzskata par pareizu un taisnīgu un tas atbilst tam sabiedrības modus vivendi. Pretējā gadījumā "charta omnia sustinet". Ir taču pavisam konkrēti cilvēki, kuri to zvanu paņēma (viens to izdarīt nevarēja), ir taču konkrēta vieta uz kurieni to nogādāja un arī kam to aizveda, kāds taču pieņēma (ja tas metāla dēļ) un galu galā viņi visi zināja, ka tā nedrīkst. Un neticu, ka neviens cits par šo lietu nekā nezināja un visiem ir radi un draugi, kuri acīmredzot arī nedomā ar šiem veiklajiem ļaudīm pārstāt sveicināties un vēl jo mazāk viņus par nodarīto nicināt. Ir tie, kuriem šamie būtu jāatrod, bet laikam jau atkal nav likumā skaidri kaut kas ierakstīts, piemēram, ka jānicina tas, kurš nozadzis tieši Gulbenes kapu zvanu. Tātad var viņu nenicināt un viss kārtībā. Tad gudrīši (pakaļas) izdomā, ka likumā tieši tā arī par Gulbenes zvenu jāieraksta, lai tas, citējot: "nekad vairs neatkārtotos" un lieta darīta.

Kpēc visādas šādas lietas iet cauri? Vienkārši pār mums valda mūsu pašu pakaļas un mēs paši esam pakaļas. Un pakaļām ir raksturīgi neredzēt tālāk par pavisam konkrētām briesmām un savām neglītajām čupām. Pakaļas namāk neuztaisīt uz kājas, tās tikai var konstatēt, ka kāja netīra un pagrūsties drusku tālāk nost no pašas noliktās čupas domājot, ka tā kāja kļūs tīra.

Nu kad beigsim sacensties analfabetismā un savu pakaļu piesegšanā. Un tas notiek jebkurā jautājumā, vai tas būtu kapu zvans, kukulis policistam, praids, valoda, pilsonība, ekonomika - nu visur... Visas pakaļas vadās no kaut kādiem mirkļa impulsiem, tenkām, mirklīgām sajūtām, vienlaikus padomju propagandas labākajās tradīcijās, savu ignoranto "viedokli" pamatojot ar cēliem jēdzieniem nemaz nepapūloties noskaidrot ko šie jēdzieni nozīmē tajā pasaules daļā, kurai sevi par piederīgiem uzskatām.

Tas mūsu modus vivendi ir, pārfrazējot - ja starp pakaļām dzīvo, tad pird kā pakaļa.

Nu, piemēram, tagad tas pats "praida gājiens" notika. Nu interesanti, cik ģimenes dēļ tā izjuka, cik bērnu nepiedzima, cik godīgu pilsoņu minīja savu orientāciju un galu galā, cik tālu pavirzījies "lielais latviešu tautas genocida plāns"? Bet cik spiegšanas un brēkšanas bija... Pat ļoti godājami un izglītoti cilvēki nāca klajā ar tādiem argumentiem PRET, ka man kauns uznāca. Vislieliskākais ir arguments par to, ka tas ir "pret dabas likumiem" - nu būtu kaut vai kādam zoologam vai biologam pajautājuši kādi ta tie "dabas likumi" ir, pirms taisīt gudru ģīmi. Bet nē, jāpurkšķ - jo pašam laikam piemīt kāds mazvērtības komplekss un šķiet, ka "es" kā cilvēks un "mans" viedoklis ir tik maznozīmīgs un nesvarīgs, ka tam jāatrod kāda lielāka un nozīmīgāka aizmugure. Tas ir - nevar pateikt, ka man tas nepatīku un es to negribu redzēt, bet jāizdomā kaut kas tāds nozīmīgāks un svarīgāks. Un pasarg Dievs, nekādā gadījumā nevaru teikt lai viņi tur iet ja grib un ja tas man neko ļaunu nedara, lai arī tās savas attiecības kārto kā grib. Nē, es taču esmu tik maznozīmīga galviņa, pakaļa mani tūlīt notaisīs līdz papēžiem un liks pašam precēties ar kādu no praida dalībniekiem, tāpēc labāk arī es drusku uzķēzīšu, ka tik par mani ko nepadomā.

Nu teikšu, Tev mīļais Lasītāj, nožēlojama ainiņa paveras. Mēs visi jūtamies tik "ne-cilvēki", ka paši sev esam radījuši tādu pārliecību - no manis, ne no maniem labiem, ne sliktiem darbiem nekas nav atkarīgs un par visu jāatbild, tātad pie visa vainīgi kādi citi. Dzimstība samazinās - "nu man, protams, ir iemesli, kādēļ nav bērnu, bet visumā vainīgi geji"; "kapi apgānīti, bet vispār jau mans brālēns ir lāga cilvēks un viņam darba nav"; policisti ir cūkas, kukuļņēmēji, bet nu šoreiz lūdzu palaidiet mani par piecīti". "Ja gribas lai es neuzvedos neglīti, tad pieņemiet tādu konkrētu un skaidru likumu un mēģiniet mani pieķert". 

Ja turpināsim uzskatīt, ka "sabiedrība" kopumā var kļūt laba neatkarīgi no tā, cik slikti rīkojas katrs (tas ir ES) sabiedrības loceklis, tad tā arī turpināsim dzīvot un gaidīt Laimeslāci kurš pieņems "labu" likumu un viss pēkšņi kļūs labi un arī es pēkšņi kļūšu labs - nu varbūt drusciņ uz citu labuma rēķina iedzīvošos un pēc tam gan būšu labs.

Kā izlikties, ka nes to, ko nevar celt. jeb Satversmes pārbūve.

Mans jaukais lasītāj!

Svētdien atkal biju Latviešu biedrības namā vienā brīnišķīgā ballē. Šeit ilustrācijai (ja vien izdevās) pievienoju kādā no iepriekšējām ballēm uzņemtu video pirmkārt tāpēc, ka šīs balles vizuālie attēlojumi vēl nav pieejami un otrkārt tāpēc, ka šajā ballē starp smokingiem bija reti pamanāmi uzvalki un tas man neder saistībā ar šeit apskatāmo tematu, kas pārsteidzošā kārtā ir Latvijas Satversme. Kā no viena tiku pie otra?

Tātad, sākās viss ar to, ka kārtējo reizi konstatēju, ka derētu pāršūt smokingu, nopirkt jaunas kurpes un tauriņu. Padomāju cik tas atkal varētu izmaksāt, kur ko pieklājīgu atrast utt. un tad ziņu lentēs atradu, ka mūsu valstsvīri piedāvā lielisku risinājumu - proti, tā vietā lai pūlētos ievērot balles apmeklēšanas augstos standartus, varētu gluži vienkārši panākt šo standartu pielāgošanu indivīda ērtībām. Nu galu galā, kāda starpība vai pie smokinga velk laka kurpes, vai glītas zandales - nav ko te iztaisīties par nez ko. Nu jā, arī par Satversmi. Tā protams ir izcila, lieliska, skaista, gluži kā Mākslas muzejs. Bet mums, no padomju bloku mājām izlīdušajiem, ieiešana šjā lieliskajā celtnē pa parādes durvīm tomēr rada lielu stresu un diskomfortu. Tad vajag attiecīgi ģērbties un uzvesties un saistībā ar Satversmi, lai to ievērotu, vajag tīru sirdsapziņu, gaišas domas un godaprātu. Bet tā visa mums tik ļoti pietrūkst. Vienkāršāk parādes durvis aiznaglot, atstāt kā tādu dekoru un turpmāk staigāt pa tām mazajām pagraba durtiņām caur tumšiem koridorīšiem, kas mums daudz pierastāk un kur vajadzības gadījumā var kādā ielocītē vai aiz kādas trubiņas paslēpt kādu darījumiņu.

Nu nevar Saeimas deputāti nebīdīt savu partiju personāžus ministru amatos un godīgi, valstiski, nesavtīgi ļaut ievērot Satversmē noteikto valdības veidošanas kārtību, nevar vēlētāji kļūt atbildīgi un vispār mēs nespējam būt brīvi Eiropieši ar morāliem un ētiskiem principiem, nevaram nerīkoties savtīgi, merkantilu mērķu vadīti un kaut arī izliekamies, tomēr nesaprotam ko šīs lietas vispār nozīmē. Saeimas deputāta zvērests ir aiznaglotās Mākslas muzeja parādes durvis - tās tur vienkārši ir, bet ne prātē nenāk tās lietot; Satversme vispār ir skaista Rundāles pils, kur mums būs daudz ērtāk, ja to pārbūvēsim par office building ar ģipškartona sienām un iekārtiem plastmasas griestiem, lielās zāles pārdalos sīkos kambarīšos. Izklausīsies jau labi - "Strādāju Rundāles pilī"; "mēs ievērojam Satversmi" un tagad mums būs arī "TAUTAS vēlēts prezidents". Un tā mēs ceram piemānīt pasauli un pirmām kārtām, paši sevi - noslēpt savu niecību, padomisko būtību, nenovīdību un mantrausību. Aiz skaistajām, aplāpītajām granīta un marmora fasādēm iekšā tikai kartons un plastmasa. 

Īsāk sakot - ja nevaram pacelt Satversmē nostiprināto, vienu no vislabākajiem valsts pārvaldes modeļiem, tad nesīsim lepni tikai nosaukumu un cerēsim, ka mūsu izlikšanos nepamanīs.

Bānītis, Jānītis un busiņu tusiņš

Tū, tū bānītis, ko noskrien mazais Jānītis. Ceru, mans erudītais un precīzais lasītāj, piedosi šo aptuveno citātu no kādas dziesmiņas teksta - kaut kādi vārdi tur bija mazliet citādāki, bet man nav ne jausmas vai tos precīzi citējot man nenāksies kādam maksāt un galvenokārt, slinkums meklēt oriģinālo tekstu.

Vakar klausījos LR1 raidījumu "Krustpunktā" un man kļuva tik skumji. Dzirdēju visu, ko teica tas kungs no Autotransporta direkcijas un tas kungs no pasažieru vilciena un to, ko teica klausītāji un sapratu, ka laikam es esmu vienīgais kurš dzird visus jo viņi paši acīmredzami cits citu nedzird. Nezinu vai Tu, mans ceļojošais lasītāj, bieži apmeklē dažādas Latvijas vietas. Es pēdējā laikā to daru aizvien retāk jo tomēr Madagaskārā nokļūt ir vieglāk nekā Dagdā, Smiltenē vai Kandavā. Un ja nu kaut kur no pieminētajām Latvijas vietām tomēr jānonāk, tad vairs pat neskatos autobusu un vilcienu sarakstus, bet meklēju šoferi, kurš mani varētu uz turieni aizvest ar auto. Jo mana pieredze rāda, ka izmantojot sabiedrisko transportu, es ticamāk ceļā pavadīšu ne mazāk par divām dienām vienā virzienā un kaut kur būs jāmeklē arī naktsmājas. Vilcieni brauc paši par sevi pēc kaut kādām viņiem vien zināmām prioritātēm un tikai uz turieni, kur bezmaz vai var aizbraukt arī ar divriteni, autobusi paši par sevi un arī tikai uz tām pašām vietām. Un Latvijā ir vietas, kur gluži kā aiz polārā loka ekspedīciju nometnēs "transports" ierodas reizi nedēļā. Dzirdu, visādi valsts gudrinieki saka, ka neesot kas brauc, tāpēc maršruti jāslēdz un reizu skaits jāsamazina. Nu drīz varēs visu slēgt un atstāt tikai Rīgas satiksmi jo no tām vietām, kur nevar tikt u no kurienes nevar tikt prom, visi pārceļas uz tām vietām, kur ir laba satiksme. Man jau šķiet, ka sanāk tāds apburtais loks - jo mazāk bruc, jo mazāk reisu un jo mazāk reisu, jo mazāk ir kas brauc.

Vilcienu, kā pasažieru pārvadātāju visādi nīcina un Jānītis, kjurš noskrien bānīti, ir busiņš, kuru nu tagad uz tā jau sliktajiem un piebāztajiem ceļoem saradīsies tikdaudz, ka ātrāk būs līdz mērķim nonākt kājām pa tusiņā stāvošo autobusu jumtiem.

Nu šķiet, tas taču tik vienkārši - vilciens ved lielos gabalus un autobusi apkalpo vilciena pasažierus no stacijām tos pievedot tuvāk ceļamērķim. Bet nē - tā nekas nesanākot un tas esot tik neiedomājami sarežģīti un tik traki dārgi, vienu vārdu sakot, neiespējami. Nu saki, mans gudrais lasītāj, vai es esmu stulbs? Es nekādi nevaru saprast kāpēc tas, kas citur ir vienkārši, mums ir sarežģīti un tas, kas citur lēti, mums dārgi. Kāpēc biļete pie autobusa šofera Luksemburgā, kur cilvēku tik, cik Cēsīs, maksā 1,5 eiro, bet Rīgā, kur gandrīz miljons - 70 santīmu? Kā autobuss, kurš ved 40 cilvēkus var būt lētāks par vilcienu, kurš ved 400 cilvēkus? Ar vilcieniem nebraucot - nu skaidrs. Vilciens aizved līdz stacijai no kuras tālāk nekur vairs nevar tikt. Autobuss, protams iebrauc vismaz apdzīvotas vietas centrā BET reti kur tas autobuss piebrauc pie stacijas, nemaz nerunājot par to, ka tas varētu kaut kā gadīties stacijā tad, kad tur ir cilvēki.

Es te redzu tikai vienu iemeslu - dzelzsceļš ir atsevišķu personu peļņas avots un vajadzīgs kravu vadāšanasi un ar tiem pasažieriem lai krāmējas citi džeki, tie, kuriem ir autobusu bizness un kuriem patīk ne tik daudz vadāt cilvēkus uz turieni, kur tiem jānokļūst, bet tik daudz cik nepieciešams lai valsts subsīdijas dabūtu.

Arī manis pieminētajā raidījumā ne viens vien zvanītājs un sazvanītais stāstīja, ka daudz racionālāk būtu lietot sistēmu, kad autobuss pieved un aizved cilvēkus no stacijām, nevis ved visu ceļu uz Rīgu. Bet vai nu tāda, vai citāda iemesla dēļ, tas Autotransporta direkcijas vīriņš par to i ne dzirdēt negribēja. Mums esot  īpaši apstākļi un nekādas citur derīgas sistēmas mums nederot - nu sanāk kā Krievijas "suverēnā demokrātija". Nesen arī Zaķa kungs izteicās tā, ka varēja saprast, ka mums tas RailBaltica "nafig" neesot vajadzīgs. Tas nekas, ka esot Eiropas savienībā mēs ar vilcienu pat uz Tallinu bez pārsēšanās netiekam bet uz Maskavu (kas ne tuvu nav ES) gan. Nu šitādos brīžos tā vien gribas paņemt "sūdainu koku". Piedod, mans cēlais lasītāj, par šajā rindkopā lietoto leksiku. BET TAS IR SVIESTS! Un kam tagad vajadzīgi tie jaunie vilcieni, par kuru pirkšanu šodien līgumu parakstījuši? Vai atkal tikai tiem, kuriem pie tās naudiņas gribas tikt un pēc tam lai kāds tos bāž - nu teiksim - kur grib? Mēs taču visi brauksim ar autobusiem uz augšu palēkdamies - šoreiz, ņemot vērā ceļu stāvokli, burtiskā nozīmē nevis pārnestā, kā to šo teicienu lietoja mana vecmāmiņa.

Bankas, autortiesības - virtuālā krīze - miglas pūŠŠana

Sveicināts, mans pavasarīgais lasītāj!

Ja Tev radies jautājums par miglas pieminēšanu šādā saulainā dienā un kāds sakars miglai ar šeit tālak apskatīto tematu, tad raugi, kontrasts ļauj labāk redzēt visu ainu un spožā saulē jo īpaši izce\las miglainās vietas.. Kaut šeit vairāk runāšu par autortiesību atlīdzību, tomēr atsaukšos arī uz bankām jo man šīs abas iedibinātās sistēmas šķiet tik ļoti līdzīgas.

Lūk, par tām bankām - pareizāk gan būtu runāt par finanšu sistēmu kopumā: Sākumā jau visādi vīriņi nodarbojās ar reālām lietām - palīdzēja citiem cilvēkiem veikt savstarpējus norēķinus, uzglabāja citu ļautiņu naudiņu un aizdeva tiem, kuriem vajag un kuri iedvesa uzticību par savu spēju aizdoto atdot. Tad daži vīriņi izdomāja kā var aizņemties naudu vienkāršāk un vairāk - izlaida akcijas un savu uzticamību padarīja jau pēc būtības virtuālu - faktiski apsedza savus plikumus ar svašas naudas deķīti kuras viņiem pašem rokā nemaz nav un kuru nekādi nevar iztērēt. Kādi pavisam citi cilvēki cits citam maksā, cits no cita aizņemas, cits citam atdod, bet šie stāsta, ka tā visa ir viņu nauda. Tad daži izdomāja, ka var vispār iztikt bez reālas naudas un sāka cits no cita aizņemties solījumus un tos izteikt grāmatvedībā kādos pašu izdomātos naudas ekvivalentos un tad īstā ciparu audzēšana sākās. Šos ciparus viņi spītīgi dēvēja / dēvē par naudu un izliekas, ka par to kaut ko var nopirkt. Citi ļautiņi svēti tic, ka tā arī ir un visu ko par šiem cipariem arī pārdod. BET tiem grāmatvedības cipariem jau sen nav vairs nekāda sakara ar naudu kura, kā zināms, pati par sevi arī nav nekāds reāls materiāls labums bet tika šāda labuma ekvivalents (ar;i nosacīts pec publiskas vienošanās). Tad kāds vīriņš kādam ieriebj, izkrīt no spēles un vienīgais tirgošanās priekšmets "uzticība" izput - cipari pēkšņi zaudē naudas nosaukumu un "krīze" klāt. Tikai kam tā krīze ir? Ne jau nu tai "tantiņai Bauskā". Tici amn, "tantiņai Bauskē" no tās "krīzes" ne silts, ne auksts - kā bija nabaga, tā ir. Bafeta kungam arī nekas - kā bija bagāts, tā ir, vienīgi rūgtumiņš sirdī. Jo cik virtuāli bija ieguvumi, tik virtuāli arī zaudjumi. Vienīgā nevirtuālā krīze tikai tiem, kuri reāli strdā, jo tikai viņiem ir kaut kas reāli sastrādāts ko var atņemt un lielas brēkšanas pavadībā par globālām nepatikšanām, viņiem arī visu atņem lai kaut daļu no saviem cipariem padarītu par naudu.

Tosauc par alkatību. Tā izpaužas tā, ka cilvēki arvien no jauna izdomā par ko no citiem vēl varētu kadu naudu dabūt. Gluži kā es, piemēram, jo esmu biznesa konsultants :)

Šie paši principi darbojas arī tajā autoratlīdzības lietā. Kāds autors kaut ko uzautorē un kaut arī ne cik sen visi domāja, ka tas nav nekāds darbs, tomēr piekrītu arī es, ka viņam kaut kas arī jāēd un ja nu viņš tik daudziem cilvēkiem gādā prieku, tad domāju, ka šiem cilvēkiem nav nekādu iebildumu tam autoram arī ko maksāt lai viņam nav jāiet grāvji rakt bet lai labāk sēž un izdomā jaunus iepriecinājumus. Tikai redz' kas atkal par ķezu - klāt atkal vīriņi ar virtuālajiem cipariem un visu reālo naudiņu, ko publika būtu gatava ziedot tam autoram, atkal nosūc lai savus ciparus piepildītu ar kādu saturu. Nerunāšu šeit vienkāršāka izklāsta deļ par time autoriem, kuri reti kuru iepriecina bet pamanījušies pareizus līgumus saslēgt, vai par to LV pieredzēto gadījumu,kad viens visiem zināms autors vēl papildus bija uzdevies par "nezināmo" autoru. Viens mans draugs, kurš vienmēr noklausās kādu gabaliņu, pēc aģentu domām, nelegāli un ja kas iepatīkas, tad noteikti nopērk pavisam oriģinālu izdevumu, nesen teica; "Bet tas autors taču nenāk man dziedāt katru reizi, kad ielieku atskaņotājā disku, viņš taču dziedāja vienu rizi, ja neskaita mēģinājumus." Tagad noteikti kāds, kuram patīk aiz 3 kokiem mežu neredzēt, man piesiesies un sāks šo izteikumu apstrīdēt un skaidros man visādus nebūtiskus sīkumus neko nesakot par to galveno lietu, ka autortirsības nu jau apaudzētas ar tik daudz virtualitātēm, ka tūlīt šo sfēru piemeklēs nesenais finanšu tirgu liktenis.

Es piederu pie time, kuri mūziku tā speciāli gandrīz nekad neklausās, no interneta neko "nekačāju" un reizumis iegādājos kādu disku veikalā. Tad nu lūk - man ir pavisam tukšs kompis, pavisam tukšs telefons (mūzikas ziņā) un es nopērku kādu singlu veikalā. Tad saki, mans rēķināt protošais lasītāj, cik reizes par šo vienu dziesmu es esmu autoram samaksājis, šo dziesmu vēl ne reizes nedzirdējis? Un vēl es esmu nopircis iepakojumu ar lētajām matricām, no kurām trešdaļa parasti jāmet ārā, un vēl man ir arī zibatmiņa darba vajadzībām, un vēl, ja šo dziesmu spēlēju ballītē, kur man parasti ir vairāk par 15 viesiem (ņemam vērā, ka pēc tradīcijas vārdadienas svinībās var ierasties bez ielūguma un to par slēgtu pasākumu var arī neuzskatīt) man jāiegādājas spēlēšanas licenc. Un tas viss par šo vienu dziesmu, kuru galu galā varbūt es pat nevarēšu ciest un autoram ne tik kā maksāt negribētu bet pat ar sūdainu koku pa muguru būtu gatavs sadot lai vairāk neko neraksta. Tā nu man izskatās, ka galvenais šo nodokļu (jo atlīdzību saskaņāar likumu var ņemt tikai parsniegtiem pakalpojumiem vai pārdotām precēm) mērķis ir samaksāt algu autortiesību administratoriem, kuri atlikumu izdala nabaga autoriem pabalstos lai kaut kā leģitimētu savas tiesibas uz algu. Algu, protams, gribas lielāku un tāpēc jāizdomā kā vēl kādu piespiest maksāt. Tad stumj kā bērnus bāreņus pa priekšu izbadējušos autorus, kuri savā izsalkumā arī dzied līdzi šīm vajadzībām pielāgoto patiesību ka katram jāsaņem alga par darbu un mēģina man iestāstīt, ka nemaksājot algu Zālītei pat ja nekad nelietoju autoru ražojumus, esmu nolēmis šos autorus miršanai mokošā bada nāvē. Nu iznāk, ka ja laupītājam uz ielas labprātīgi neatdodu maku, es viņu apzogu.

Lai nebūtu par garu, neklāstīšu visas savas pārdomas šajā sakarā sīkumos, tādēļ ,Tev, mans sistemātiskais lasītāj, varētu šķist, ka manā iepriekš rakstītajā trūkst kopsaucēja un, iespējams, tu katru manu iepriekš minēto piemēru varētu apgāztar pavisam loģiskiem argumentiem. Bet man gan šķiet, ka garākā sarunā man izdotos pierādīt šīs sistēmas nepareizību pašā saknē.

Miglas pūššana un tās aizsegā lepna dzīvošanair visai izplatīta parādība.

Priekšpilsonība

Mans lojālais lasītāj! Redz' kā es tiktikko apgrūtināju Tavu saprātu ar steigā šausmīgi uzrakstītu, nepārlasītu un tamdēļ drukas kļūdām pārpilnu tekstu par Satversmi un dažādiem tīkojumiem to pielāgot savām vajadzībām, vai drīzāk būtu jāsaka, piesegt ar tās mainīšanu, pārgrozīšanu un pārrakstīšanu savas neizdarības un nekompetenci, kā jau atkal, par ko iepriekš brīdināju, esmu ķēries pie jauna teksta. Šo gan apņemos pārlasīt lai Tevi, mans pacietīgais lasītāj, nenomocītu pavisam.

Bet jāsaka, ka atkal rakstīšu ne gluži ieplānotu lietu, jo šodien noskatījos vakardienas LTV1 raidījumu "Sastrēgumstunda" un tas mani pamudināja pievērsties pilsonības un lojalitātes tēmai. Mani, kā Tu mans vērīgais lasītāj, būsi pamanījis, nekur daudz par visu ko izteikties neaicina, it īpaši par lietām, par kurām es tiešām gribētu ko pateikt un pats tā īpaši neuzprasījos, jo neprotu izteikties tik īsi, kā to Rēdera kungs man ļautu. Man patīk gari izteikties un priecājos, ka te manis rakstīto kādam pietiek pacietības lasīt.

Un tā nu es skatos un skatos to raidījumu un tā nu tas beidzas un es nevienu brīdi nedzirdu nevienu sakām to, kas manisprāt ir galvenais. Redz, "krievvalodīgie" esot aizvainoti par to, ka šiem pilsonību tāpat vien nav devuši. Un visi runā riņķī un apkārt, piesauc visādus pasaules piemērus, konvencijas un prakses, bet netiek līdz iemeslam. Un, kā jau esmu teicis, iemesls ir tikai tāds, ka Latvijas Republika proklamēta 1918.gada 18.novembrī un tad tai izveidojās pilsoņu kopums pavisam likumīgi un tas pilsoņu kopums nekur nav pazudis. Te vēl neliela atkāpe - nezinu kā Tev, mans atmiņām pildītais lasītāj, bet manā ģimenē visu okupācijas laiku neviens sevi nav uzskatījis par psrs pilsoni. No šī viedokļa viens vīriņš diskusijā aizbrauca purvā sākot stāstīt, ka šis lūk esot bijis saistīts 40 gadus ar citu valsti un tamdēļ šim līdz ar visiem nepilsoņiem vajagot zvērēt uzticību valstij un tā jādarot arī man. Es nu gan tā neuzskatu, jo, kā jau teicu, neesmu jutis saistību ar psrs un, starp citu, par spīti tam esmu zvērējis uzticību Latvijai brīdī, kad mani uzņēma korporācijā.

Nu tad lūk, Latvijas Republika nekad nav pārstājusi eksistēt un pilsoņi tepat vien bija arī 1991.gadā, kad atjaunojām vienu no trijām valsts suverenitātes sastāvdaļām (vienu, jo tikai tā bija pārtraukta, pārējās divas - teritorija un pilsoņu kopums nebija jāatjauno, jo tās nebija zudušas). Bet okupācijas gados šeit bija iebraucis liels skaits citas valsts pilsoņu bez kādiem likumīgiem imigrācijas dokumentiem kurus izsūtīt uz izcelsmes valsti būtu pavisam muļķīgi, jo daudzi jau šeit bija dzimuši un normālā situācijā viņiem būtu visas tiesības savu stāvokli legalizēt dzīvošanas ilguma dēļ. Tad nu Latvijas varas iestādes izstrādāja tādu pilsonības likumu, lai šiem cilvēkiem būtu pēc iespējas vieglāk un vienkāršāk šo savu de facto statusu legalizēt. Jo mēs jau varētu trīs reizes gribēt viņiem visiem uzreiz piešķirt pilsonību, tomēr tas nekādi nevarētu būt likumīgi izņemot to gadījumu, ja 1991.gadā mēs būtu pasludinājuši pilnīgi jaunu un nekad nebijušu Latvijas Republiku. Bet neticu, ka šie priekšpilsoņi paši tādā valstī gribētu dzīvot, ar psrs mantinieces nodiktētām robežām,militārajām bāzēm un bez Francijas un Anglijas bankās deponētajām zelta rezervēm. 

Nu tad es nesaprotu, vai tad tiešām tiem publiski paskaidrot? Viņi taču nav stulbi - nu vismaz lielākā daļa un es esmu pārliecināts, ka viņi to saprastu.

Tā vietā mēs muļļājamies ar veikli iedibināto pretnostatījumu "latvieši" un "krievvalodīgie" (par šo skat. iepriekšējos rakstus) un kā tādi "pī-pī-pī" apspriežam propagandas zinātnes lielvalsts aģentu uzspiesto dienaskārtību.

Dekorāciju apmātie

Pēdējā laikā būtisku notikumu ir tik daudz, ka mans slinkums jūtas apdraudēts jo kaut kas jāraksta vai katru dienu. Tāpēc, mans dziļdomīgais lasītāj, lūdzu man piedod, ja neizdosies Tev nākamās dienās atstāt pietriekami daudz laika lai mierīgi apdomātu manis rakstīto un likšu priekšā jau nākamo lasāmo.

Biju jau cerējis, ka mūsu mīļajam prezidentam būs piemirsies pārveidot valsts iekārtu un pārrakstīt Satversmi kā tas viņam ar dažām lietām gadījies iepriekš. Tomēr izskatās, ka šī lieta viņa atmiņā brīnumainā kārtā ieķērusies un tas mani sāk uztraukt.Varētu jau paļauties uz Saeimas deputātu veselo saprātu, tomēr iepriekšējā pieredze arī uz to lielas cerības likt neļauj. Vispār jau jāsaka, ka nu vienreiz mēs esam dabūjuši īstu tautas prezidentu jo viņš manā uztverē pilnībā personificē vidusmēra latvieša izpratni par pasaules kārtību. Gluži kā savulaik Dienvidamerikas indiāņi nēesot saskatījuši nekādas saistības starp seksu un bērnu dzimšanu, tā vidusmēra latvietis arī nesaskata nekādas saistības starp savu personbisko rīcību (par ko balso vēlēšanās, dod policistam piecīti, prasa nevajadzīgus papīrus saviem klientiem, pavirši izturasd pret savu darbu utt.) un vispārējo stāvokli valstī. Itkā katrs pats par sevi dzīvo vienu dzīvi un apkārtni jākārto tiem "citiem" kuru vidū katrs pats protams nav. Ja kaut kas nevedas, tad vaina pēc šī latvieša domām nav vis tajā ka viņš ko nepareizi dara bet gan tajā, ka nav pareizi kas kjaut kur uzrakstīts. Tas attiecas uz likumiem, īpaši uz Satversmi jo ne nu kādu interesē kas tur rakstīts un vēl mazāk, kas ar rakstīto domāts, ne arī kur to vispār izlasīt. Ja dušā netek ūdens nomainbīsim puķes uz palodzes lai smukāk un tad viss būs kārtībā bet kurš ta gribēs krāmēties ar caurulēm.

Tu, mans ilgatminīgais lasītāj, jau zini, ka es ne pirmo reizi norādu uz to, ka mēs jau no deviņdesmito gadu sākuma esam pasākuši dzīvot pavisam neatbilstoši Satversmei.  Nezinu tikai kam pietiks spēka šo iebraukāto purva taku slēgt un karavānu suņiem rejot novirzīt pa īsto ceļu. Jo purva taka nekļūs par ceļu tikai tāpēc, ka mēs mto tā nosauksim. Nupat ienāca prātā, ka vajadzētu konstitucionālo tiesību speciālistus mobilizēt uz kādu plašāku Satversmes skaidrošanas darbu pirmkārt valsts augstāko amatpersonu un Saeimas locekļu vidū. Lai tak kāds viņiem pasaka kas tur tieši ir rakstīts.

Olustrēšu savu rakstīto ar vienu piemēru - valdības iecelšana.
Kā tas notiek tagad? Partijas sametas iespējamā koalīcijā, izplūcas par amatiem nevis vadoties no nepieciešamības un tā, kas valstī būtu jādara bet gan no tā, lai visiem amatu pietiktu un to uzskata par tik pašsaprotamu, ka nekautrējas pat publiskā telpā stāstīt: "Jā, mums ir tik un tik vietu Saeimā, tāpēc mums pienākas tādi un tādi ministru portfeļi." Jākautrējas jau nav, jo arī publikai tas šķiet pašsaprotami.

Kas rakstīts Satversmē?
55. Ministru kabinets sastāv no ministru prezidenta un viņa aicinātiem ministriem.

56. Ministru kabinetu sastāda persona, kuru uz to aicina Valsts Prezidents.

57. Ministriju skaitu un to darbības apjomu, kā arī valsts iestāžu savstarpīgās attiecības nosaka likums.

58. Ministru kabinetam ir padotas valsts pārvaldes iestādes.

59. Ministru prezidentam un ministriem viņu amata izpildīšanai ir nepieciešama Saeimas uzticība un viņi par savu darbību ir atbildīgi Saeimas priekšā. Ja Saeima izteic neuzticību ministru prezidentam, tad jāatkāpjas visam kabinetam. Ja neuzticība izteikta atsevišķam ministram, tad tam jāatkāpjas un viņa vietā ministru prezidentam jāaicina cita persona.

Svarīgās vietas pasvītroju.  Nu pilnīgi nevienā vietā neredzu ierakstītus vārdus "koalīcijas padome" vai to, ka tur kāda aktīva dalība būtu jāņem partijām, vai kādiem Saeimas deputātiem - nu nav.Tu, mans vērīgais lasītāj, teiksi, ka citādi tak nevar nodrošināt pietiekamu Saeimas atbalstu valdībai. Jā, ja mērķis ir uzturēt pie dzsīvības valdību BET, ja mērķis ir nodrošināt efektīvu valsts pārvaldi, tad var gan. Un es pieņemu, ka mēs balsojot par sev patīkamiem sarakstiem taču ievēlam Saeimā tieši tādus cilvēkus kurui mērķis ir šī efektivitāte un valsts attīstība nevis ministra alga vai vieta brīvostas valdē. Partiju tirgošanās jau tāpat notiks, tik naivs es beesmu, bet tomēr būtu jāpanāk kopīgs viedoklis par to, ka tāda tā kārtība NAV. Un, ka tā Satversmē aprakstītā kārtība ir tāda, ka prezidents pēc saviem ieskatiem izvēlas cilvēku, kurš pēc viņa domām piemeklēs vislabāko kabinetu Saeimas politisko uzstādījumu realizēšanai. Un uzsvēršu - Saeimas, nevis atsevišķu politisko partiju politiskos uzstādījumus. Saeimas politiskie uzstādījumi izpaužas Saeimā izdebatēto un ar vairākumu pieņemto likumu formā. Nu nevaram sagaidīt kādu attīstību ja viena ministrija realizē nacionālu politiku betr cita - multinacionālu vai kosmopolitisku, viena liberālu, bet cita sociāldemokrātisku vai socialistisku. Tieši tādēļ mūsu Satvesrme netieši pat aizliedz partijām deleģēt atsevišķus ministrus bvet nosdaka, ka tikai un vienīgi ministru prezidents izvēlas sava kabineta sastāvu un Saeima to var tikai vai nu atbalstīt, vai noraidīt.

Tā nu es at6kārtoti aicināšu - pirms mainīt kādu likumu (it īpaši tādu, kuru uzrakstījuši par mums godīgāki un visādā citādā ziņā labāki cilvēki), vismaz pacentīsimies kaut vai kādu brīdi pēc esošā likuma padzīvot un ja tad tiešām mūsu dzīve neuzlabosies (bet es esmu pārliecināts par pretējo) tad varam meklēt vainu arī likumā. Nemainot mūsu uzvedību, nekas nemainīsies jo arī psrs konstitūcija bija vienkārši brīnišķīga. Vaina nav vannasistabas aizkaros bet kanalizācijā.

Visādvalodīgie

Labdien, mans komunikatīvais lasītāj!

Domāju pie sevis jau kopš vārda "krievvalodīgie" ieviešanas, ka tas ir kāds īpašs triks un nu šai publiskās un tiešās demokrātijas apogejas laikmetā manas sajūtas ir demonstrējušas manam saprātam nepārprotamu neapmierinātību ar ši vārdu un saprāts sapratis, ka kaut kas šajā lietā jādara, beidzot ķēries pie šīs mīklas risināšanas, nonāca pie šādiem secinājumiem:

Ja atbild uz jautājumu; "kāpēc krievvalodīgie un kas tas vispār ir?" nākas atsaukties uz termina ieviesēju izteikumiem un konstatēt, ka tie nu ir dažādu tautu cilvēki - krievi, baltkrievi, ukraiņi... kuri savā starpā sazinās krieviski. Izteikumus; "Esmu ukrainis bet mana dzimtā valoda ir krievu." tā īsti nespēju saprast jo viena no etniskās piederības pazīmēm ir tieši valoda. Līdz ar to, tas ukrainis, labākajā gadījumā, ir ukraiņu izcelsmes krievs, vai mūsu apstākļos ticamāk, padomju tautības cilvēks ar ukrainisku izcelsmi. Šis termins ieviests ar īpašu nolūku piešķirt šai grupai tādu svarīgāku, starptautiskāku nozīmi - piepūst pakakli un sasliet augstāk spalvas lai izskatītos lielāks. Bet ja pat pieņemam, ka šie "krievvalodīgie" savās ģimenēs lieto citas, tā teikt, oriģinālās valodas, tad nevar pretnostatīt "krievvalodīgie" un "latvieši". Tad ir jāsaka "latviešvalodīgie" jo latviski patiešām runā savā starpā tādi ļaudis, kuri ģimenēs runā visdažādākajās valodās. Un man jāsaka, ka pat vairāku tautību cilvēki nekā krieviski jo papildus visām "krievvalodīgajos" ietilpstošajām tautām, latviski tunā arī tie Dienvidamerikas,Eiropas, Āzijas un Āfrikas ļaudis, kuri šeit ieceļojuši pēdējo 20 gadu laikā.

Ceru, mans vērīgais lasītāj, esi izsekojis iepriekšējai domai, ja nē - pārlasi lēnām vēlreiz, lai varu turpināt ar nākamo. Tātad, Latvijā jautājums par abām zināmajām valodām nemaz nav jautājums par valodām. Tas drīzāk norāda uz attiecīgā cilvēka izpratni par to, kur tieši viņš dzīvo. Kā izteicās Judina kungs, vienā klipiņā, referenduma sakarā; "Viena sabiedrības daļa dzīvo 1918.gadā dibinātā republikā bet otra, valstī kura neeksistē." Citiem vārdiem sakot - latviski runājošie skaidri apzinās, ka Latvija dibināta 1918. gadā un atbrīvojusies no okupācijas 1991. bet krieviski runājošie cenšas ar atpakaļejošu datumu nodibināt jaunu valsti, pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Šiem, lūk, esot atņemta pilsonība - nu neatceros, ka kāds būtu viņiem atņēmis padomju pases, bet tas tāds iestarpinājums. Tātad sadalījums ir nevis etnisks (ko vispār jau pēc loģikas izslēdz termins "krievvalodīgie", ja vien ar šādu vārdu neapzīmējam padomju tautību), bet gan pēc sabiedrības formācijas piekritības.

Čekas tehnologu veikli ieviestā pseidoetniskā robeža daudzus ļaudis ved maldībā un līdz ar to arī šiem neeksistējošās impērijas apologetiem ir visai viegli savā pusē dabūt jaunos, jau brīvā valstī dzimušos cittautiešus tik lielā skaitā. Nav nekā vienkāršāka par manipulēšanu ar ļaudīm uzspiežot uz paša irracionālākā astrālā ķermeņa orgāna.

Tad nu šīs iepriekšējās domas apkopojot, nonākam pie sabiedrības integrācijas, kura gan, kā man centās no TV ekrāna iegalvot kāds izbijis prezidents, nenozīmējot saliedētība (pabrīnījos par saviem universitātes pasniedzējiem un visām savām vārdnīcām, ka tie un tās neko tādu nebija zinājušas, bet nu cik tad es nu tai svešvalodu fakultātē varēju iemācīties - prezidents taču kā nekā). Un es, mans saliedēt gribošais lasītāj, ieteiktu šo integrāciju sākt ar pareizu terminoloģiju, lai visiem ir skaidrs, par ko runa un debatēs mēs mūždien nenoklīstu citās, pavisam ar priekšmetu nesaistītās tēmās.

Vienīgi, mans izdomas bagātais lasītāj, nezinu vai man izdosies bez tavas palīdzības izdomāt vispiemērotākos terminus. Šobrīd man ienācis prātā, ka tos, kuri dzīvo 1918.gada 18.novembra republikā, varētu saukt par REPUBLIKĀŅIEM, bet tos, kuri nezina kur dzīvo un kuri dēvējas par "krievvalodīgajiem", varētu saukt par KOMUNĀRIEM

Tad nu ar šo šoreiz beigšu un gaidīšu ieteikumus labākiem nosaukumiem.

Latvijas studentu korporāciju Aicinājums

Latvijas studentu un studenšu korporācijas aicina Latvijas pilsoņus piedalīties 18. februāratautas nobalsošanā un balsot PRET Latvijas valsts pamatvērtību graušanu.

Latvijas Studentu korporāciju Prezidiju Konvents un Latvijas Studenšu Prezidiju Konvents apvieno 35 latviešu un krievu akadēmiskās mūža organizācijas. Tās vairāk nekā 100 gadus vieno kopīgas vērtības - brīva un demokrātiska Latvija, Tēvzemes mīlestība, savas tautas, valodas un kultūras saglabāšana. Par tām cīnījās mūsu valsts veidotāji. Šo ideju vārdā savas dzīvības atdeva liela daļa Studentu rotas karavīru –studentu korporāciju biedru Brīvības cīņās pirms vairāk nekā 90 gadiem.

2012. gada 18. februārī plānotajā referendumā piedāvātie Satversmes grozījumi ir apdraudējums nacionālas un brīvas Latvijas idejai. Tie ir pretrunā ar Dziesmotās revolūcijas un Barikāžu laika ideāliem. Tolaik pirmajā vietā bija brīvas un demokrātiskas valsts pastāvēšana, nevis tautība.

Šodien Latvijas politisko nāciju veido visi tai piederīgie iedzīvotāji: latvieši, krievi, ukraiņi, baltkrievi, poļi, lietuvieši, ebreji, romi, kā arī daudzu citu tautību pārstāvji. Latvijā mums ir gadsimtiem ilga un veiksmīga pieredze - vienuviet sadzīvot dažādām tautām un kultūrām.

Uzskatām, ka visām valodām un kultūrām ir tiesības netraucēti pastāvēt un attīstīties šajā valstī. Taču tieši latviešu valoda ir tā, kas vieno visus Latvijas iedzīvotājus, ļaujot sadarboties savā un Latvijas labā.

Tādēļ aicinām visus Latvijas pilsoņus, neatkarīgi no tautības, nebūt vienaldzīgiem! Būsim aktīvi un atbildīgi, piedaloties referendumā un balsojot PRET Satversmes grozījumiem. Vienīgais ceļš, kā nepieļaut valsts pamatu graušanu un pielikt punktu turpmākai nācijas sanaidošanai, ir ikviena balsstiesīgā pilsoņa dalība referendumā un balsošana PRET piedāvātajām izmaiņām.



Balso PRET Latvijas iedzīvotāju sanaidošanu!

Balso PRET draudiem Latvijas valsts pastāvēšanai un nācijas attīstībai!

Balso PRET izmaiņām Satversmē!



Aicinājumu atbalsta Latvijas Rektoru padome, Latvijas Studentu apvienība.