Lapas

otrdiena, 2012. gada 1. maijs

Kā izlikties, ka nes to, ko nevar celt. jeb Satversmes pārbūve.

Mans jaukais lasītāj!

Svētdien atkal biju Latviešu biedrības namā vienā brīnišķīgā ballē. Šeit ilustrācijai (ja vien izdevās) pievienoju kādā no iepriekšējām ballēm uzņemtu video pirmkārt tāpēc, ka šīs balles vizuālie attēlojumi vēl nav pieejami un otrkārt tāpēc, ka šajā ballē starp smokingiem bija reti pamanāmi uzvalki un tas man neder saistībā ar šeit apskatāmo tematu, kas pārsteidzošā kārtā ir Latvijas Satversme. Kā no viena tiku pie otra?

Tātad, sākās viss ar to, ka kārtējo reizi konstatēju, ka derētu pāršūt smokingu, nopirkt jaunas kurpes un tauriņu. Padomāju cik tas atkal varētu izmaksāt, kur ko pieklājīgu atrast utt. un tad ziņu lentēs atradu, ka mūsu valstsvīri piedāvā lielisku risinājumu - proti, tā vietā lai pūlētos ievērot balles apmeklēšanas augstos standartus, varētu gluži vienkārši panākt šo standartu pielāgošanu indivīda ērtībām. Nu galu galā, kāda starpība vai pie smokinga velk laka kurpes, vai glītas zandales - nav ko te iztaisīties par nez ko. Nu jā, arī par Satversmi. Tā protams ir izcila, lieliska, skaista, gluži kā Mākslas muzejs. Bet mums, no padomju bloku mājām izlīdušajiem, ieiešana šjā lieliskajā celtnē pa parādes durvīm tomēr rada lielu stresu un diskomfortu. Tad vajag attiecīgi ģērbties un uzvesties un saistībā ar Satversmi, lai to ievērotu, vajag tīru sirdsapziņu, gaišas domas un godaprātu. Bet tā visa mums tik ļoti pietrūkst. Vienkāršāk parādes durvis aiznaglot, atstāt kā tādu dekoru un turpmāk staigāt pa tām mazajām pagraba durtiņām caur tumšiem koridorīšiem, kas mums daudz pierastāk un kur vajadzības gadījumā var kādā ielocītē vai aiz kādas trubiņas paslēpt kādu darījumiņu.

Nu nevar Saeimas deputāti nebīdīt savu partiju personāžus ministru amatos un godīgi, valstiski, nesavtīgi ļaut ievērot Satversmē noteikto valdības veidošanas kārtību, nevar vēlētāji kļūt atbildīgi un vispār mēs nespējam būt brīvi Eiropieši ar morāliem un ētiskiem principiem, nevaram nerīkoties savtīgi, merkantilu mērķu vadīti un kaut arī izliekamies, tomēr nesaprotam ko šīs lietas vispār nozīmē. Saeimas deputāta zvērests ir aiznaglotās Mākslas muzeja parādes durvis - tās tur vienkārši ir, bet ne prātē nenāk tās lietot; Satversme vispār ir skaista Rundāles pils, kur mums būs daudz ērtāk, ja to pārbūvēsim par office building ar ģipškartona sienām un iekārtiem plastmasas griestiem, lielās zāles pārdalos sīkos kambarīšos. Izklausīsies jau labi - "Strādāju Rundāles pilī"; "mēs ievērojam Satversmi" un tagad mums būs arī "TAUTAS vēlēts prezidents". Un tā mēs ceram piemānīt pasauli un pirmām kārtām, paši sevi - noslēpt savu niecību, padomisko būtību, nenovīdību un mantrausību. Aiz skaistajām, aplāpītajām granīta un marmora fasādēm iekšā tikai kartons un plastmasa. 

Īsāk sakot - ja nevaram pacelt Satversmē nostiprināto, vienu no vislabākajiem valsts pārvaldes modeļiem, tad nesīsim lepni tikai nosaukumu un cerēsim, ka mūsu izlikšanos nepamanīs.
© 2008 - 2024 Raimonds Seņko