Lapas

otrdiena, 2017. gada 7. februāris

Naudas podiņi, daudz mazi sodiņi.

Labdien, mans naudas valgos noķertais Lasītāj.

Es ļāvu ilgāku laiku visiem atpūsties no manas nepārtrauktās uzbāšanās ar saviem novērojumiem un spriedelējumiem. Tā jau man ko teikt ir visu laiku un par jebkuru aktuālo tematu, jo tie visi ir nekas vairāk, kā durvis nokļūšanai pie manas "Kartāgas dedzināšanas". Šodien vēl biju iedomājies aprobežoties ar salīdzinoši īsu ierakstu feisbukā, bet neko īsi nesanāks. Tomēr arī šo rakstiņu stipri jāsaīsina lai neiznāk neizturami garš. Tāpēc izlaidīšu krietmu pietuvinātu tēmu aprakstu un ķeršos uzreiz (nu gandrīz uzreiz) pie lietas.



Runāšu par naudu, par to, kā tas verdzības valgs tā iemanās aptīties ap visādām ķermeņa daļām, kaut parasti to sāk manīt tikai tad, kad cilpiņa ap kaklu apmetusies un lēnītēm, lēnītēm neapturami sāk žņaugt. Nedomāju, ka te jāmeklē kāds nolūks, vai kāds dikti velnišķīgs plāns. Drīzāk tā ir tāda lietu dabiskā kārtība - vākt arvien vairāk naudas visur, kur vien var dabūt un izdomāt arvien jaunus veidus kā taii tikt klāt. Arī valsts pārvaldē (arī transnacionālo organizāciju vadīšanā) tikušie, pilnīgi dabisku pamudinājumu dēļ aizvien cenšas palielināt tās naudas masu, ar kuru varētu rīkoties (bieži pat, kā ar savu). Un instinktīvi pieņem tieši tādus lēmumus, kas pie šā mērķa ved.

Lēmumu pieņemšanu vada galvenokārt šādi kritēriji (pat, ja lēmumu pieņēmēji paši domā, ka rīkojas kāda kopēja labuma vārdā). Un tie ir: paturēt prātā cik vispār cilvēki var samaksāt un nodrošināt lai nevarētu no maksāšanas izvairīties. Izlaidīšu ari plašo pārskatu par tiem iemesliem lēmumu pieņemšanā, kas inspirēti no labiem nodomiem, modes, propagandas, labas publicitātes u.t.t., šo iemeslu grupēšanas klasifikācijas un iztirzāšanas. Uzreiz nākšu klajā ar bez šā iztirzājuma un apraksta šķietami nepamatotu apgalvojumu ka "naudas pasaulē" pamata iemesli ir tieši šie divi - vik un kā.

Redzi, mans šobrīd skeptiski noskaņotais Lasītāj, ja nauda būtu tikai instruments ar kā palīdzību darbināt saskarsmes un sadarbības procesus, tad pievienotās ērtīv mēraukla nebūtu nauda, kura pati gamdrīz pavisam zaudējusi savu sākotnējo materiālu un nemateriālu labumu savstarpējās samērošanas funkciju, bet sen jau pati kļuvusi par preci un izejvielu,āta td par pašu par sevi labumu.

Visi neskaitāmie ierobežojumi, noteikumi, kontroles mehānismi, kas aizvien dziļāk iespiežas indivīda privātajā telpā, galu galā de facto vērsti tikai uz efektīvāku un efektīvāku naudas izspiešanu un koncentrēšanu aizvien mazāka skaita personu rokās.

Paskatīsimies uz notiekošo tā, itkā mēs būtu atbraukuši nupat no Marsa un vēlamies izpētīt kā te viss darbojas, bez kādiem iepriekšējiem pieņēmumiem un pārliecībām. Kaut vai te pat Latvijā. Ja pavēro likumu pieņemšanu pavadošās debates un skaidrojumus, tad ko mēs redzam? Vienmēr tiek uzsvērta nepieciešamība radīt arvien jaunus un stingrākus noteikumus jebkādām cilvēka sabiedriskajām (publiskajām, sociālajām) aktivitātēm, vienlaikus arvien palielinot to aktivitāšu sarakstu, kas pie tādām būtu pieskaitāmas. Nu jau par publisku lietu padarīts tas, ko katrs no mums liek savā pusdienu šķīvī. Saprotams, ka tad šīs visas aktivitātes jāuzrauga un jākontrolē, ko pamato ar nepieciešamību izvairīties no nevēlamiem notikumiem, atgadījumiem, ekscesiem, kas varētu "nodarīt ļaunu". Tam visam vajag naudu. Nu re - atkal, kur gadījās, kur ne - nauda. Naudu šīm lietām kur vien iespējams, ņem no visiem un kur nav, no pašiem kontrolējamajiem un uzraugāmajiem.

Tai pat laikā no otras puses, atkal iesaista to pašu naudu lai sodītu tos, kuri kādus no neskaitāmajiem noteikumiem pārkāpuši. Un vai tevi, mans uzmanīgais Lasītāj, neizbrīna visos paskaidrojumos pie jebkura sodīšanas likuma caurstrāvojošais arguments - "Nevar cilvēkiem uzlikt nesamaksājamus sodus." Interesanti, vai ne? Atkal izlaidīšu garu spriedelēšanu un teikšu - tātad izrādās, ka sodīšanas mērķis nav novērst iespējamos ļaunumus vai sodīt par tiem. Tas faktiski ir atkal tikai viens no naudas iekasēšanas veidiem, ko mēs iepriekš tīrā veidā esam novērojuši ceļu policijas darbā. Tātad: viss velk uz to, ka katrs, kurš kaut vai kādu nieku var izdarīt un saražot, jāapliek ar cik vien var daudziem maksājumiem, un ja nemaksā tā, tad piespiedīsim šitā. Nu nekur neliksies. Pat, ja tev no citiem nevajag itin neko, vienalga maksāsi, par to, ka esi.

Nobeigšu šito ar tādu vieglu skicīti. Pieņemsim, ka sadomāju tādu sarežģītu lietu izdarīt, kā atvērt kafejnīcu. Pieņemsim, ka man "pieder" (par to, ko mūsdienās nozīmē privātīpašums un cik maz tas tādam līdzinās, jau rakstīju), bet paliksim pie vārda - pieder, neliela mājiņa, kur ir pietiekami plašas telpas mazas kafejnīcas ierīkošanai. Manuprāt būtu jādara šitā: (nu nodokļi tak jāmaksā jo par tiem no valsts dabonu dažas lietas, ko pats nespēju sev nodrošināt) piesaku kādai valsts institūcijai, ka man tur un tur būs kafejnīca, iestāde saka - labi; tev no peļņas jāmaksā šitik, pensijai šitik un darbinieku pensijām šitik un galvenais, pieraugi ka neiebaro cilvēkiem ko sliktu. Un es kā nu māku, tā vāru to kafiju, kā nu protu, tā iekārtoju telpas un ja cilvēkiem tas kā esmu iekārtojis un kāda tā kafija sanāk patīk, tad viņi nāk un dod par to naudu ja neprasu par daudz. Nu kādu reizi kāda valsts institūcija atnāk un salīdzina manas katora grāmatas lai pārliecinātos, ka neesmu šiem tīšām melojis lai noslēptu tos nodokļus. Toties, ja iebaroju kādam ko sliktu, tad viss - maksā ārstēšanu, milzīgu sodu kā gribi un neceri vairs kādreiz piereģistrēt kādu uzņēmumu, kur cilvēki ēd. Mācies zeķes šūt vai ko (protams, par savu naudu). Bet kas patiesībā notiek? Jau pirms kafejnīcas atvēršanas man ir jādabon tik daudz visādu atļauju, sertifikātu, saskaņojumu, telpās man jābūt tā un šitā. Un tas viss par naudu. Tā, ka ja savas naudas nav, mazu kafejnīcu atvērt nevar jo jāaizņemas un jau iepriekš jāsamaksā par pašu iespēju sevi uzturēt tik daudz, ka ar mazu kafejnīcu visu mūžu to atpelnīt nevarēšu. Un kad kafejnīca būs atvērta, papildus nodokļiem nemitīgi maksāšu kādu sodu jo noteikti kādi noteikumi nebūs ievēroti. Un tas viss itkā tādēļ, lai novērstu iespējamību, ka kādam ko nelabu iebaroju. Palīdz - nē. Tāpat iebaroju, jo nav jau īsti citas iespējas, man tak jāatpelna ieguldījumi. Toties, kad esmu iebarojis ko nelabu, varu atkal samaksāt to samaksājamo sodu un rullēt talāk. Ja gadās, ka šito kafjnīcu pārāk ar sodiem apkrauj, nosaucu citā vārdā un tad tā jau ir cita.

Un tak māk iestāstīt, ka tas viss ir pareizi; un tak māk pasniekt, ka bez tā pat iztikt nevar; suņi jāčipo, kazas jāčipo - neviens nevar īsti paskaidrot kāpēc, bet visi zina, ka tas ir pareizi un tā vajag... Tā vien šķiet, ka nodokļus maksājam tikai tāpēc, lai noalgotu ļaudis, kauri izdomās par ko mums vēl būtu jāsamaksā. Un es tak saprastu ja par to naudas kolekcionēšanu ļoti rūpētos tie, pie kuriem tā galu galā nonāk, bet tak visi paši cērpamie rūpīgi pārbaudīs blakus aitiņu vai šai vēl kas cērpams nav palicis.


© 2008 - 2024 Raimonds Seņko