piektdiena, 2017. gada 1. decembris
Taisnība maisā
No sava ziloņkaula torņa, kā ierasts, vēroju pasauli kas plešas tā pakājē. Nedomā, mans aizdomu un pārmetumu pilnais Lasītāj, ka tādējādi sevi kaut kā paceļu pāri niecībām un nododos augstprātībai. Pasaulē, kuru no torņa vēroju, es skaidri redzu arī sevi, tur apakšā staigājam tādu pšau, kā visi citi. Tā man laikam tāda īpaša šizofrēnijas forma - visu laiku vienlaikus atrodos divos stāvokļos. Staigāju pa pasauli un no citiem neatšķiros ne ar ko vairāk, kā jebkurš cits no pārējiem. Tai pat laikā kaut kāda mana bezlaicīgā un beztelpīgā, nekur nepiesaistītā un ne ar ko nesasaistītā daļa vēro gan mani, gan visus man līdzīgos dzīvniekus, tai skaitā ļoti daudz uzmanības pievēršot vienai zīdītāju sugai - cilvēkiem.
Nu nevaru bez ievadiem un atkāpēm iztikt. Mana bezlaicīgā daļa laiku netaupa, tāpat, kā cilvēks bez naudas, netaupa naudu. Bet izrādot pieklājību, taupīšu Tavu laiku un tūlīt pāriešu pie šās dienas temata. Ķeršos pie maisa, kam gals tā arī nenāk un nenāk vaļā.
Nu šitā apnicīgā ņemšanās ap tiem "čekas maisiem"! Tāda sīkumainu un sīkmanīgu radību čabināšanās pa pērnajām lapām tā, itkā tās vēl būtu kādas milzu bagātības. Pie alas ieejas divgalvainais suns nikni sargā tur paglabāto mantu nemaz neapjausdams, ka to jau sen kodes saēdušas, tā satrupējusi, sadrupusi un sabirusi pīšļos un nemaksā vairs neko.
Vienkārši izberiet to maisu saturu Doma laukumā lai visi, kurus tas interesē, var tur kašņāties un meklēt ko nu katram vajag.
Kāpēc maisus atvērt nevis sadedzināt, kā rosina dažas pārsaprātīgās personas? Tūlīt paskaidrošu:
Tas jādara sabiedrības atveseļošanas dēļ. Mums jāatbrīvojas no okupācijas mantojuma apziņā. To nevar izdarīt, kamēr par savas valsts noslēpumu uzskatīsim tās, jau neeksistējošās valsts noslēpumu. To turpinot darīt, mēs mentāli atzīstam sevi par tās valsts piederīgajiem un tā, kā visas lietas ir savstarpēji saistītas, tad šī atzīšana velk sev līdzi arī visus citus tai sabiedrībai raksturīgos uzvedības un attiecību modeļus.
Mums ir ne tikai teorētiski "jāpieļauj", ka mums ir politiski represētie (kurus šādā situācijā praktiskajos darbos arī tik pa pusei pieņemam) un kaut kāds spēks ar izplūdušu apzīmējumu, kas viņus itkā neatkarīgi no mums un nekādi ar mums nesaistīts, represējis. Bet mums ir konkrēti jāsaredz, ka tas mistiskais spēks ir kaut kas, no kā mēs tā vienkārši nevaram atkratīties un izlikties, ka mums ar to nav nekāda sakara.
Tagad sanāk tā - Mēs nabaga Latvijas tauta, esam apspiesti un represēti. Kas mūs apspiedis un represējis? Itkā neviens. Nu kaut kas. Nevar īsti saprast. Kaut kas no kaut kurienes uzradās, apspieda, represēja un pazuda.
Nē mīlīši! Vienus apspieda un represēja bet otri to darīja. Un te nav svarīgi kas tajos maisos un cik pamatoti vai nepamatoti un vai tur tikai daži un"īstie" nemaz nav. Tam nav nekādas nozīmes. Nozīme ir tam, ka represīvo spēku nosauc vārdā. Citiem vārdiem sakot - jāpaskatās spogulī un jāatzīst, ka mēs paši to esam darījuši. Tikai tad varēsim paši sev pateikt: "Jā. ŠItādas lietas mēs arī esam darījuši. To mēs nožēlojam." Tas ir vienīgais veids kā atbrīvoties nu tārpa, kas no vienas puses tumsā paslēpies grauž mūsu tautas sirdsapziņu un no otras puses tās sirdi spiež ar sajūtu, ka taisnība tomēr nav uzvarējusi.
Nu nekas nenotiks tiem cilvēkiem, kuru vārdi atklāsies. Viņu bērni un mazbērni arī tiks ar to galā, Bet sabiedrība būs brīva no "padomju" mantojuma.
Te atbilde vienai kundzei, kura @krustpunkta brīvajā mikrofonā stāstīja, ka maisus vajagot sadedzināt un visu aizmirst jo tiem cilvēkiem tak esot bērni un mazbērni. (Pilnīgi bez pamata pieņemšu, ka kundze pati tajos maisos ir, jo tā man vieglāk īsi noformulēt domu). Cienītā kundze. Te nu es varētu pateikt Jums to, ko Jūs droši vien man teiktu citā lietā bez kādas šaubīšanās - Nu vajadzēja par bērniem un mazbērniem domāt, kad sadarbojāties ar VDK. Bet to es Jums neteikšu, jo es nevaru prasīt lai apstākļos, kādi tajā laikā bija, Jūs tā vietā laim kaut kā kārtotu savu dzīvi kaut cik pieņem,amā formā, ziedotos uz vispārējās taisnības altāra līdz ar visiem saviem bērniem. Jo iespējams, ka, ja vien Jūs zinātu, ka piedzīvosiet neatkarības atgūšanu, Jūs tā arī būtu darīusi un veicinājusi brīvības atnākšanu. Bet ir noticis tā, kā ir noticis. Un kā jau teicu, Jūsu bērni un mazbērni ar to tiks galā.
Tātad vēlreiz: Maisu atvēršana ir svarīga visiem, tai skaitā arī tajos tupošajiem, lai mēs visi kopā atsaistītos no smagās pagātnes skeletiem un varētu brīvi doties uz priekšu.
otrdiena, 2017. gada 11. jūlijs
"Rīdzenes partija" - "pskp" mantiniece. vai Staigāšana un dalīšanās.
Foto no tīmekļa
Mans nenogurdināmais Lasītāj! Un mans pacietīgais Lasītāj! Ja esi sagaidījis šo manu rakstu, tad noteikti esi pacietīgs un nenogurdināmība laikam gan būs vajadzīga lai tiktu līdz raksta beigām. Tomēr ceru, ka manis rakstītais nebūs pārāk nogurdinošs.
Sāku rakstīt komentārus pie komentāriem DELFI publicētam rakstam par iespējamo Vienotības šķelšanos, bet sapratu, ka jāraksta viss pēc kārtas. Par neeksistējošām partijām, tā saucamajiem staigātājiem, "Rīdzeni" un valdošo "eliti".
Daži komentētāji savā ziņā pamatoti uztraucas par pārlieku sašķeltību, ja veidojas jaunas un jaunas partijas. Un domā, ka svarīgāk būtu, neskatoties uz visām atšķirībām, turēties kopā, lai neizkliedētu tā saucamās latviešu balsis. Tāpēc cilvēkiem, kuri ir politikā, nevajag staigāt pa partijām. Manuprāt, pamata postulāts ir pavisam nepareizs. Ceru, ka no turpmākā būs skaidrs, ko ar to domāju.
Labi, nevajag šķelt, bet ko tad darīt? Visus, kuri vēl uzdrīkstas iet politikā, kā vienu pa vienam iegremdēt klusi burbuļojošā purvā, lai ne baltumiņš vairs nav redzams, un, kad šie tur spirinājušies un virpinājušies saprot, ka nu nekādi, nu ne pa kam - tikai dziļāk stieg, izrāpjas no akača, tad paziņo: "OI, NĒ! Jums Āboltiņa pielipusi un netīri izskatāties." Jāsaprot, ka Latvijā politisko partiju joprojām nav. Pirmā, kas parādījās, bija VL. Tā bija politiska partija, kamēr neapvienojās ar TB/LNNK un tad pļunkts. Tagad jau var domāt, ka JKP izskatās pēc politiskas partijas. Tomēr man vēl nav skaidrs priekšstats par to vai visiem tās redzamākajiem pārstāvjiem ir vai nav līdzīgi uzskati. Par tā saucamo V liberālo spārnu man ir puslīdz skaidrs, ka tie cilvēki visi domā diezgan līdzīgi. Savukārt ZZS, SC, Vienotības meinstrīms un VL-TB/LNNK (kur idejiskie vispār vairs nepīkst) ir "Rīdzenes sarunu" purvs - nepotisma un kleptokrātijas nomenklatūra, pareizāk sakot, šīs nomenklatūras interešu un lobiju grupas.
Manuprāt, ir arī nepareizi visu laiku stāstīt par krievu un latviešu partijām. Arī tas ir viltus dalījums. 1) Tāpēc, ka tās nav partijas, bet nomenklatūras interešu grupas ar pavisam vienotām interesēm. Piemēram, ļoti bieži ZZS un SC dara vienu un to pašu. 2) Vienīgā atšķirība ir tā, ka stabilāka pārdošanās shēma ir SC, kas sakārtojusi noturīgu pieeju Krievijas naudai, kamēr ZZS un viņu filiāles V un TB/LNNK mētājas no Austrumiem uz Rietumiem un atpakaļ, kur kurā brīdī vairāk spīd. Bet nu tomēr ZZS pamatā mentalitātes sakritību dēļ vairāk sliecas uz Austrumiem, kamēr filiāles tā kā biežāk pie Rietumiem ar izstieptu roku.
Tiešām neloloju cerības, ka brīdī, kad būs parādījušās vairākas patiesi politiskas partijas, vēlētāji tūlīt sameklēs sev pievilcīgāko un par to balsos pilnībā aizmirstot “purvu”. Tāpat lielākā daļa balsos par tiem pašiem, jo visu neatkarības atjaunošanas laiku tiklab kā pati ZZS un no tās pašas smilšu kastes nākusī SC konsekventi rūpējās, lai Latvijā būtu pēc iespējas vairāk nabagu. Tāpēc arī abi galvenie un pastāvīgie Latvijas pārvaldītāji labprāt atbalstīja visus “rīdzeniešus” viņu savtīgajos centienos iedzīvoties uz pārējo rēķina. Pie tam jau arī paši abu augšminēto “pskp” atzaru biedri savas naudas lietas arī ar šo pašu “rīdzeniešu” palīdzību kārtoja. Un viss ir ērti - Lemberga kungs “īstais saimnieks”, kurš “zog, bet ar citiem arī dalās” (tie ir no vēlētājiem publiski dzirdēti apgalvojumi - šo apgalvojumu autori neatskārš, ka raksturo Sicīlijas mafijas bosu, ar kuru Lemberga kungu gan laikam salīdzināt nebija viņu nolūks), paziņo, ka Latviju pārvalda sorosīti un ar pirkstu norāda tieši uz tiem, kuri pārsvarā devušies politikā, pievienojoties “esošajām partijām”, lai kaut ko mainītu. Pa to laiku īsteni valdītāji ar pašu Lemberga kungu priekšgalā pašvaldību līmenī sacenšas, kurš izdalīs “nabagajiem” vairāk labumu, lai būtu tīkamāks - “vienkāršās tautas aizstāvis, tēvs un vadonis”. Nu, ne nosacītajam Ušakova kungam, ne nosacītajam Lemberga kungam nav ne mazākās vajadzības, lai Latvijā cilvēki būtu pārtikuši un līdz ar to arī no viņu žēlastības neatkarīgi. Un lūk - no “vienkāršās tautas” pirms pašvaldību vēlēšanām dzirdu: “Ušakovs ir vienīgais, kurš rūpējas par nabagiem”. Nē, godātie un cienītās - viņi rūpējas, lai nabagi nebeigtos, lai arī turpmāk viņi varētu nopirkt tik daudz balsis, cik vajadzīgs, lai nosacītais Benhems, Ameriks u.c. varētu turpināt apkalpot naudas plūsmas.
Caur angažētiem medijiem nemitīgi tiek uzturēti visādi mīti un nomelnoti tie, kuri šiem komunistiem ir bīstami. Nu, protams, tādu Viņķeli ir viegli padarīt par nepatīkamu “šmucig sievišķ” (no Skroderdienas Silmačos, ja kas), jo cilvēki, kuri godīgi saka ko domā, nekad nav visiem pa prātam un tur tad PR speciālistiem ir daudz kur pieķerties. Tādu Ušakovu gan nepaņemsi tik vienkārši , jo viņa uzkonstruētajā nogludinātajā virsmā katrs var spoguļoties pēc sava ģīmja un līdzības, bet ko viņš patiesībā domā, uzzināt nav iespējams. Vai, teiksim, gludenais Lemberga kungs - nu tā sakopis un sakārtojis Ventspili, kaut arī pēc viņa paša fanu vārdiem, arī daudz ko nozadzis, bet tas tak nekas salīdzinot ar Ventspils smukumu, un par tiem “nabagiem” ar tā rūpējas, tā rūpējas. Un tā starp citu paziņo, ka Latviju tagad NATO karaspēks okupējot. Un tie zagšanas laimīgie atbalstītāji vienā mutē sauc līdzi. Un Lembergs un Brigmanis un Ušakovs un Urbanovičs priecīgi, ka šie Krištopāna kunga savulaik aprakstītie zivju patērētāji nav pamanījuši, ka Latvija jau sen ir NATO valsts un mātes Latvijas armijas karavīrs ir NATO karavīrs. Ko ta nu? Vai tad sanāk, ka Latvijas armija Latviju okupējusi? Bet tie pārējie - nominālie vasts pārvaldītāji, nosacītā Āboltiņa, vairāk izskatās pēc tādiem angļu lordu virssulaiņiem vai kādas augstas personas preses sekretāriem, kuri tik ilgi savu kungu spozmē grozījušies, ka paši sajutušies dikti svarīgi un nozīmīgi, un, lai to sev lieku reizi apliecinātu, iespers jebkuram savas šķiras ļaužam, ka tik kāds nepadomā, ka šie līdzīgi.
Nu šāda, manā skatījumā īsi aprakstot, ir tā Latvijas politiskā ainaviņa. Un es nedomāju, ka to var izdoties mainīt bez līdzīgi domājošu cilvēku, uzsvēršu - līdzīgi domājošu cilvēku apvienošanās reālās politiskās partijās, lai no kurienes arī katrs no viņiem nāktu. Un vēl būtu pat labi, ja katrai partijai būtu savi mediji, vai savi informācijas izplatīšanas kanāli un vienlaikus pastāvētu politiski neietekmējami sabiedriskie mediji (lai būtu iespējams nodrošināt objektivitāti) un beidzot sabiedriskajā telpā parādītos konkurējošas idejas par valsts attīstību. Pagaidām mums ir viltota ideju konkurence. It kā esot latviskā, labējā, Rietumnieciskā un otra - krieviskā, kreisā, prokrieviskā. NAV. Ir tikai komunistu nomenklatūras un nu jau viņu izaudzināto komjauniešu komersantu naudas ideja savām vajadzībām un visa politika ir neļaut vēlētājiem atkrist no žēlastības dāvanas sniedzošās (vai pēc “Rīdzenes sarunām” var arī atklāti teikt - pasviežošās rokas). Ne tur kas krievisks, ne kas latvisks - ne kas prokrievisks, vai Rietumniecisks. Tikai mentalitāte Krievijai tuvāka un viss.
trešdiena, 2017. gada 12. aprīlis
Dumjam būt ir labi, stilīgi un seksīgi
Kramiņš esot malacis. Nu nezinu gan. Vismaz man tai TV24 raidījumā izskatījās, ka šim abas acis aiz brillēm pavisam priekšā.
Savukārt Viņķele esot augstprātīga. Arī nešķiet. Viņa vienkārši nav tik toleranta vai prasmīga, lai izliktos par idioti tikai tāpēc lai sarunu biedrs izskatītos vismaz tik pat gudrs.
Un es viņu ļoti labi saprotu - mani pšu ļoti daudzi LV pilsoņi burtiski spiež būt augstprātīgam (es gan visiem spēkiem turos pretī). Pieņemu, ka matemātikas skolotājam arī varētu būt visai grūti izturēt, ka katru reizi saruna par integrāļiem jasāk ar strīdēšanos par aritmētiku un reizrēķinu ko sarunu biedrs uzdod par savu viedokli.
Fakti pastāv neatkarīgi no viedokļa par tiem. Bet tas, kas pastāv bez faktiem, nav viedoklis par tiem, bet gan izdomājums.
Un mani kaitina pēdējā laikā zināmās aprindās traki populārais vēstījums, ka pie visām nelaimēm vainojams liberālisms, tolerance un demokrātija kā tāda, ko visbiežāk izplata cilvēki, kuri bijuši par slinku lai uzzinātu ko šie termini vispār nozīmē.
Kaut kādas sagadīšanās dēļ cilvēkiem, kuri mēdz stāstīt, ka pie visa liberāļi vainīgi, ir 2 koīpgas īpašības: Lielākoties vienīgā svešvaloda, kurā tie spēj iegūt informāciju, ir krievu valoda un neizskaidrojama tieksme meklēt "alternatīvos faktus" kā šādas lietas nosauca Keliana Konveja. Tāpat neizskaidrojami kā šāda akla ticība lietām, kuru esamībai runā pretī visi iegūstamie pierādījumi šo cilvēku galvās sadzīvo ar tikpat absolūtu neuzticēšanos līdzcilvēkiem, zinātniekiem, pašu ievēlētajām amatpersonām, nu vispār nevienam.
Un cik vien šādiem kramiņiem neesmu uzdevis konkretizējošus jautājumus par viņu pārliecībām, neko vairāk atbildē par "visiem zināms..." neesmu saņēmis. Piemēram, jautāju par liberālisma izraisītajiem kaitējumiem. Tad man skaidro, ka liberālisma dēļ Eiropā notiek terora akti. Tas gan man izraisa vēl pārtis jautājumus - Kāpēc tad valstīs, kurās no liberālisma nav ne smakas, notiek daudz vairāk un daudz asiņaināki terora akti? Par šo man saka, ka "liberālie Rietumi" esot tajās valstīs iebrukuši ujn paši izraisījuši šādu reakciju. Tad prasu par Krieviju. Tā arī, izrādās Rietumu vaina. Mans jautājums par to, kāpēc tad Rietumu apvainotie paši sevi spridzina, parasti paliek neatbildēts.
Jā. Un lai man kāds no liberālisma kritiķiem pastāsta kurā brīdī Latvijā tie liberāļi ir bijuši pie teikšanas. Dzirdu, ka tagad. Tad nu man ir jautājums - kuri tie ir? ZZS nezinu nevienu liberāli; NA-TBLNNK - nu varbūt Roberts Zīle; V - tikai tā pati Viņķele ar vēl pāris cilvēkiem, kuri pie teikšanas pat savā partijā netiek; citu partiju koalīcijā nav un arī ārpus tās esošjās necik to liberāļu atrast nevar. Pēc šitā neizbēgami saņemu visādas ziņas par sevi, savu izskatu, prāta spējām un noyeikti uzzinu, ka esmu augstprātīks, nespēju pieņemt, ka citiem var būt citāds viedoklis, sorosīts, liberasts ar geiropas izskalotām smadzenēm. Un skaidra lieta, ka man vairs netiek dota iespēja paskaidrot, ka es tikai mēģinu izdibināt faktus uz kuriem sarunu biedra spriedumu balstīti.
Nu neesmu saticis antiliberālistu aprindās nevienu, kurš šo ideju spētu pamatot ar faktiem. Nu nevaru to uztvert citādi, kā tikai par muļķību. Un cilvēkiem, kuri tik ļoti uzstājas pret politkorektumu (kura pārmērības arī mani kaitina), būtu tak' jāsaprot un jāpieņem, ka lietas saucu īstajos vārdos un saku - negvelziet muļķības.
Bet nupat ir dikti moderni būt muļķim, ne par ko, kas nav rakstīts Delfos vai TVnetā pie sadaļām Dzīves stils un Attiecības, neinteresēties, nezināt, ka Latvijas armiija ar ir NATO armija un stāstīt, ka kādu citu NATO karavīru klātbūtne šeit noteikti izsauks Krirevijas raķešu uzbrukumu un tā tālāk, un tā joprojām.
Bet jau vecais Erasms savulaik slavināja muļķību.
Nu labi. Ja jau tik dikti gribas - atmetīsim liberālo ideju brīvi ceļot, doties darba meklējumos vai studēt uz citām valstīm, brīvi runāt ko domājam, nevienu nesist par to, ka resns, tievs, nesmuks, vai kāds citāds ; turēsimies pie "tradicionālajām vērtībām", par laimi psrs skolās mums iemācīja kādas tās ir, ievēlēsim sev "īstu saimnieku" ar stingru roku un "istu pletni" lai ievieš sev tīkamu "kārtību" un tad gan visiem saķēdētiem ar cirtņiem akmenslauztuvēs būs dikti laba dzīvošana, jo galu galā vismaz reizi dienā skābputras bļodu dabūsim garantēti.
otrdiena, 2017. gada 7. februāris
Naudas podiņi, daudz mazi sodiņi.
Labdien, mans naudas valgos noķertais Lasītāj.
Es ļāvu ilgāku laiku visiem atpūsties no manas nepārtrauktās uzbāšanās ar saviem novērojumiem un spriedelējumiem. Tā jau man ko teikt ir visu laiku un par jebkuru aktuālo tematu, jo tie visi ir nekas vairāk, kā durvis nokļūšanai pie manas "Kartāgas dedzināšanas". Šodien vēl biju iedomājies aprobežoties ar salīdzinoši īsu ierakstu feisbukā, bet neko īsi nesanāks. Tomēr arī šo rakstiņu stipri jāsaīsina lai neiznāk neizturami garš. Tāpēc izlaidīšu krietmu pietuvinātu tēmu aprakstu un ķeršos uzreiz (nu gandrīz uzreiz) pie lietas.
Es ļāvu ilgāku laiku visiem atpūsties no manas nepārtrauktās uzbāšanās ar saviem novērojumiem un spriedelējumiem. Tā jau man ko teikt ir visu laiku un par jebkuru aktuālo tematu, jo tie visi ir nekas vairāk, kā durvis nokļūšanai pie manas "Kartāgas dedzināšanas". Šodien vēl biju iedomājies aprobežoties ar salīdzinoši īsu ierakstu feisbukā, bet neko īsi nesanāks. Tomēr arī šo rakstiņu stipri jāsaīsina lai neiznāk neizturami garš. Tāpēc izlaidīšu krietmu pietuvinātu tēmu aprakstu un ķeršos uzreiz (nu gandrīz uzreiz) pie lietas.
Runāšu par naudu, par to, kā tas verdzības valgs tā iemanās aptīties ap visādām ķermeņa daļām, kaut parasti to sāk manīt tikai tad, kad cilpiņa ap kaklu apmetusies un lēnītēm, lēnītēm neapturami sāk žņaugt. Nedomāju, ka te jāmeklē kāds nolūks, vai kāds dikti velnišķīgs plāns. Drīzāk tā ir tāda lietu dabiskā kārtība - vākt arvien vairāk naudas visur, kur vien var dabūt un izdomāt arvien jaunus veidus kā taii tikt klāt. Arī valsts pārvaldē (arī transnacionālo organizāciju vadīšanā) tikušie, pilnīgi dabisku pamudinājumu dēļ aizvien cenšas palielināt tās naudas masu, ar kuru varētu rīkoties (bieži pat, kā ar savu). Un instinktīvi pieņem tieši tādus lēmumus, kas pie šā mērķa ved.
Lēmumu pieņemšanu vada galvenokārt šādi kritēriji (pat, ja lēmumu pieņēmēji paši domā, ka rīkojas kāda kopēja labuma vārdā). Un tie ir: paturēt prātā cik vispār cilvēki var samaksāt un nodrošināt lai nevarētu no maksāšanas izvairīties. Izlaidīšu ari plašo pārskatu par tiem iemesliem lēmumu pieņemšanā, kas inspirēti no labiem nodomiem, modes, propagandas, labas publicitātes u.t.t., šo iemeslu grupēšanas klasifikācijas un iztirzāšanas. Uzreiz nākšu klajā ar bez šā iztirzājuma un apraksta šķietami nepamatotu apgalvojumu ka "naudas pasaulē" pamata iemesli ir tieši šie divi - vik un kā.
Redzi, mans šobrīd skeptiski noskaņotais Lasītāj, ja nauda būtu tikai instruments ar kā palīdzību darbināt saskarsmes un sadarbības procesus, tad pievienotās ērtīv mēraukla nebūtu nauda, kura pati gamdrīz pavisam zaudējusi savu sākotnējo materiālu un nemateriālu labumu savstarpējās samērošanas funkciju, bet sen jau pati kļuvusi par preci un izejvielu,āta td par pašu par sevi labumu.
Visi neskaitāmie ierobežojumi, noteikumi, kontroles mehānismi, kas aizvien dziļāk iespiežas indivīda privātajā telpā, galu galā de facto vērsti tikai uz efektīvāku un efektīvāku naudas izspiešanu un koncentrēšanu aizvien mazāka skaita personu rokās.
Paskatīsimies uz notiekošo tā, itkā mēs būtu atbraukuši nupat no Marsa un vēlamies izpētīt kā te viss darbojas, bez kādiem iepriekšējiem pieņēmumiem un pārliecībām. Kaut vai te pat Latvijā. Ja pavēro likumu pieņemšanu pavadošās debates un skaidrojumus, tad ko mēs redzam? Vienmēr tiek uzsvērta nepieciešamība radīt arvien jaunus un stingrākus noteikumus jebkādām cilvēka sabiedriskajām (publiskajām, sociālajām) aktivitātēm, vienlaikus arvien palielinot to aktivitāšu sarakstu, kas pie tādām būtu pieskaitāmas. Nu jau par publisku lietu padarīts tas, ko katrs no mums liek savā pusdienu šķīvī. Saprotams, ka tad šīs visas aktivitātes jāuzrauga un jākontrolē, ko pamato ar nepieciešamību izvairīties no nevēlamiem notikumiem, atgadījumiem, ekscesiem, kas varētu "nodarīt ļaunu". Tam visam vajag naudu. Nu re - atkal, kur gadījās, kur ne - nauda. Naudu šīm lietām kur vien iespējams, ņem no visiem un kur nav, no pašiem kontrolējamajiem un uzraugāmajiem.
Tai pat laikā no otras puses, atkal iesaista to pašu naudu lai sodītu tos, kuri kādus no neskaitāmajiem noteikumiem pārkāpuši. Un vai tevi, mans uzmanīgais Lasītāj, neizbrīna visos paskaidrojumos pie jebkura sodīšanas likuma caurstrāvojošais arguments - "Nevar cilvēkiem uzlikt nesamaksājamus sodus." Interesanti, vai ne? Atkal izlaidīšu garu spriedelēšanu un teikšu - tātad izrādās, ka sodīšanas mērķis nav novērst iespējamos ļaunumus vai sodīt par tiem. Tas faktiski ir atkal tikai viens no naudas iekasēšanas veidiem, ko mēs iepriekš tīrā veidā esam novērojuši ceļu policijas darbā. Tātad: viss velk uz to, ka katrs, kurš kaut vai kādu nieku var izdarīt un saražot, jāapliek ar cik vien var daudziem maksājumiem, un ja nemaksā tā, tad piespiedīsim šitā. Nu nekur neliksies. Pat, ja tev no citiem nevajag itin neko, vienalga maksāsi, par to, ka esi.
Nobeigšu šito ar tādu vieglu skicīti. Pieņemsim, ka sadomāju tādu sarežģītu lietu izdarīt, kā atvērt kafejnīcu. Pieņemsim, ka man "pieder" (par to, ko mūsdienās nozīmē privātīpašums un cik maz tas tādam līdzinās, jau rakstīju), bet paliksim pie vārda - pieder, neliela mājiņa, kur ir pietiekami plašas telpas mazas kafejnīcas ierīkošanai. Manuprāt būtu jādara šitā: (nu nodokļi tak jāmaksā jo par tiem no valsts dabonu dažas lietas, ko pats nespēju sev nodrošināt) piesaku kādai valsts institūcijai, ka man tur un tur būs kafejnīca, iestāde saka - labi; tev no peļņas jāmaksā šitik, pensijai šitik un darbinieku pensijām šitik un galvenais, pieraugi ka neiebaro cilvēkiem ko sliktu. Un es kā nu māku, tā vāru to kafiju, kā nu protu, tā iekārtoju telpas un ja cilvēkiem tas kā esmu iekārtojis un kāda tā kafija sanāk patīk, tad viņi nāk un dod par to naudu ja neprasu par daudz. Nu kādu reizi kāda valsts institūcija atnāk un salīdzina manas katora grāmatas lai pārliecinātos, ka neesmu šiem tīšām melojis lai noslēptu tos nodokļus. Toties, ja iebaroju kādam ko sliktu, tad viss - maksā ārstēšanu, milzīgu sodu kā gribi un neceri vairs kādreiz piereģistrēt kādu uzņēmumu, kur cilvēki ēd. Mācies zeķes šūt vai ko (protams, par savu naudu). Bet kas patiesībā notiek? Jau pirms kafejnīcas atvēršanas man ir jādabon tik daudz visādu atļauju, sertifikātu, saskaņojumu, telpās man jābūt tā un šitā. Un tas viss par naudu. Tā, ka ja savas naudas nav, mazu kafejnīcu atvērt nevar jo jāaizņemas un jau iepriekš jāsamaksā par pašu iespēju sevi uzturēt tik daudz, ka ar mazu kafejnīcu visu mūžu to atpelnīt nevarēšu. Un kad kafejnīca būs atvērta, papildus nodokļiem nemitīgi maksāšu kādu sodu jo noteikti kādi noteikumi nebūs ievēroti. Un tas viss itkā tādēļ, lai novērstu iespējamību, ka kādam ko nelabu iebaroju. Palīdz - nē. Tāpat iebaroju, jo nav jau īsti citas iespējas, man tak jāatpelna ieguldījumi. Toties, kad esmu iebarojis ko nelabu, varu atkal samaksāt to samaksājamo sodu un rullēt talāk. Ja gadās, ka šito kafjnīcu pārāk ar sodiem apkrauj, nosaucu citā vārdā un tad tā jau ir cita.
Un tak māk iestāstīt, ka tas viss ir pareizi; un tak māk pasniekt, ka bez tā pat iztikt nevar; suņi jāčipo, kazas jāčipo - neviens nevar īsti paskaidrot kāpēc, bet visi zina, ka tas ir pareizi un tā vajag... Tā vien šķiet, ka nodokļus maksājam tikai tāpēc, lai noalgotu ļaudis, kauri izdomās par ko mums vēl būtu jāsamaksā. Un es tak saprastu ja par to naudas kolekcionēšanu ļoti rūpētos tie, pie kuriem tā galu galā nonāk, bet tak visi paši cērpamie rūpīgi pārbaudīs blakus aitiņu vai šai vēl kas cērpams nav palicis.
Abonēt:
Ziņas (Atom)