Bānītis, Jānītis un busiņu tusiņš

Tū, tū bānītis, ko noskrien mazais Jānītis. Ceru, mans erudītais un precīzais lasītāj, piedosi šo aptuveno citātu no kādas dziesmiņas teksta - kaut kādi vārdi tur bija mazliet citādāki, bet man nav ne jausmas vai tos precīzi citējot man nenāksies kādam maksāt un galvenokārt, slinkums meklēt oriģinālo tekstu.

Vakar klausījos LR1 raidījumu "Krustpunktā" un man kļuva tik skumji. Dzirdēju visu, ko teica tas kungs no Autotransporta direkcijas un tas kungs no pasažieru vilciena un to, ko teica klausītāji un sapratu, ka laikam es esmu vienīgais kurš dzird visus jo viņi paši acīmredzami cits citu nedzird. Nezinu vai Tu, mans ceļojošais lasītāj, bieži apmeklē dažādas Latvijas vietas. Es pēdējā laikā to daru aizvien retāk jo tomēr Madagaskārā nokļūt ir vieglāk nekā Dagdā, Smiltenē vai Kandavā. Un ja nu kaut kur no pieminētajām Latvijas vietām tomēr jānonāk, tad vairs pat neskatos autobusu un vilcienu sarakstus, bet meklēju šoferi, kurš mani varētu uz turieni aizvest ar auto. Jo mana pieredze rāda, ka izmantojot sabiedrisko transportu, es ticamāk ceļā pavadīšu ne mazāk par divām dienām vienā virzienā un kaut kur būs jāmeklē arī naktsmājas. Vilcieni brauc paši par sevi pēc kaut kādām viņiem vien zināmām prioritātēm un tikai uz turieni, kur bezmaz vai var aizbraukt arī ar divriteni, autobusi paši par sevi un arī tikai uz tām pašām vietām. Un Latvijā ir vietas, kur gluži kā aiz polārā loka ekspedīciju nometnēs "transports" ierodas reizi nedēļā. Dzirdu, visādi valsts gudrinieki saka, ka neesot kas brauc, tāpēc maršruti jāslēdz un reizu skaits jāsamazina. Nu drīz varēs visu slēgt un atstāt tikai Rīgas satiksmi jo no tām vietām, kur nevar tikt u no kurienes nevar tikt prom, visi pārceļas uz tām vietām, kur ir laba satiksme. Man jau šķiet, ka sanāk tāds apburtais loks - jo mazāk bruc, jo mazāk reisu un jo mazāk reisu, jo mazāk ir kas brauc.

Vilcienu, kā pasažieru pārvadātāju visādi nīcina un Jānītis, kjurš noskrien bānīti, ir busiņš, kuru nu tagad uz tā jau sliktajiem un piebāztajiem ceļoem saradīsies tikdaudz, ka ātrāk būs līdz mērķim nonākt kājām pa tusiņā stāvošo autobusu jumtiem.

Nu šķiet, tas taču tik vienkārši - vilciens ved lielos gabalus un autobusi apkalpo vilciena pasažierus no stacijām tos pievedot tuvāk ceļamērķim. Bet nē - tā nekas nesanākot un tas esot tik neiedomājami sarežģīti un tik traki dārgi, vienu vārdu sakot, neiespējami. Nu saki, mans gudrais lasītāj, vai es esmu stulbs? Es nekādi nevaru saprast kāpēc tas, kas citur ir vienkārši, mums ir sarežģīti un tas, kas citur lēti, mums dārgi. Kāpēc biļete pie autobusa šofera Luksemburgā, kur cilvēku tik, cik Cēsīs, maksā 1,5 eiro, bet Rīgā, kur gandrīz miljons - 70 santīmu? Kā autobuss, kurš ved 40 cilvēkus var būt lētāks par vilcienu, kurš ved 400 cilvēkus? Ar vilcieniem nebraucot - nu skaidrs. Vilciens aizved līdz stacijai no kuras tālāk nekur vairs nevar tikt. Autobuss, protams iebrauc vismaz apdzīvotas vietas centrā BET reti kur tas autobuss piebrauc pie stacijas, nemaz nerunājot par to, ka tas varētu kaut kā gadīties stacijā tad, kad tur ir cilvēki.

Es te redzu tikai vienu iemeslu - dzelzsceļš ir atsevišķu personu peļņas avots un vajadzīgs kravu vadāšanasi un ar tiem pasažieriem lai krāmējas citi džeki, tie, kuriem ir autobusu bizness un kuriem patīk ne tik daudz vadāt cilvēkus uz turieni, kur tiem jānokļūst, bet tik daudz cik nepieciešams lai valsts subsīdijas dabūtu.

Arī manis pieminētajā raidījumā ne viens vien zvanītājs un sazvanītais stāstīja, ka daudz racionālāk būtu lietot sistēmu, kad autobuss pieved un aizved cilvēkus no stacijām, nevis ved visu ceļu uz Rīgu. Bet vai nu tāda, vai citāda iemesla dēļ, tas Autotransporta direkcijas vīriņš par to i ne dzirdēt negribēja. Mums esot  īpaši apstākļi un nekādas citur derīgas sistēmas mums nederot - nu sanāk kā Krievijas "suverēnā demokrātija". Nesen arī Zaķa kungs izteicās tā, ka varēja saprast, ka mums tas RailBaltica "nafig" neesot vajadzīgs. Tas nekas, ka esot Eiropas savienībā mēs ar vilcienu pat uz Tallinu bez pārsēšanās netiekam bet uz Maskavu (kas ne tuvu nav ES) gan. Nu šitādos brīžos tā vien gribas paņemt "sūdainu koku". Piedod, mans cēlais lasītāj, par šajā rindkopā lietoto leksiku. BET TAS IR SVIESTS! Un kam tagad vajadzīgi tie jaunie vilcieni, par kuru pirkšanu šodien līgumu parakstījuši? Vai atkal tikai tiem, kuriem pie tās naudiņas gribas tikt un pēc tam lai kāds tos bāž - nu teiksim - kur grib? Mēs taču visi brauksim ar autobusiem uz augšu palēkdamies - šoreiz, ņemot vērā ceļu stāvokli, burtiskā nozīmē nevis pārnestā, kā to šo teicienu lietoja mana vecmāmiņa.

Es esmu ģēnijs!

Esmu ilgi domājis par tā saucamajām strukturālajām reformām un labu laiku esmu turējies pie pārliecības, ka tas jādara tā: 1) valsts attīstības mērķu nospraušana; 2) funkciju audits - atbilstošs mērķiem; 3) radikāla valsts pārvaldes reforma.
Skaidrs, ka šāds scenārijs prasa milzīgas pūles un tam, diemžēl, nav atbilstošu iedarbināšanas mehānismu jo faktiski panākumus var sagaidīt tikai tādā gadījumā, ja mainās vismaz to cilvēju domāšana, kuru rokās ir "varas groži" ko savukārt nevar panākt pašreizējā situācijā. Tomēr man šķita, ka citas izejas vienalga nav.

Šobrīd esmu citās domās - man šķiet, ka ir viens reālāks reformu veikšanas veids kura izdošanās prasa salīdzinoši mazākas cilvēku grupas tiešu piedalīšanos un te tikai jāatrod no vienas puses atbalsts no tiem "varas" cilvēkiem kuri patiešām grib kaut ko mainīt un no otras puses jāatrod veids, kā piespiest šo reformu atbalstīt vismaz daļu to, kuri pret to ir atturīgi.

Tā būtu reforma no augšas. Reformu būtība ir faktiska atgriešanās pie Satversmē noteiktās kārtības un stingras tās ievērošanas. Plaši neanalizēšu, bet īsi ieskicēšu:

Koalīcijas padome ir likvidējama kā institūts vai vismaz tās funkcijas jāierobežo ar atbilstošiem normatīvajiem aktiem atstājot tās kompetencē tikai un vienīgi koalīcijā ietilpstošo partiju savstarpējā līguma izpildes uzraudzības funkciju. (Piemēram koalīcijas padomes sēdi drīkstētu sasaukt tikai tajā gadījumā ja kādai frakcijai radušās aizdomas par atkāpšanos no minētā līguma valdības darbā). Šobrīd koalīcijas padome faktiski pilda parlamenta funkcijas atšķirībā no Saeimas atbildot tikai dažu nozīmīgu personu priekšā un Saeima kalpo tikai par koalīcijas padomes lēmumu leģitimizācijas instrumentu.

Ļoti stingri pieturēties pie ministru kabineta veidošanas Satversmē noteiktā principa - Prezidents nosauc Ministru prezidenta kandidatūru un tikai un vienīgi šis kandidāts sastāda jauno kabinetu neievērojot nekādas "partiju kvotas" un tikai un vienīgi MP, līdz ar to viņa kabinetam Saeima izsaka atbalstu vadoties no apsvēruma vai attiecīgs kabinets ir spējīgs realizēt Saeimas vairakumam pieņemamus mērķus. Ir apsolūti neloģiska sistēma kur katrs ministrs realizē savas partijas programmu savā nozarē. Šādā situācijā kad, piemēram veselības aizsardzības ministrijā pieņem sociāldemokrātu programmā noteiktus lēmumus un ekonomijas ministrijā liberālās partijas lēmumus bet reģionālās attīstības ministrijā savukārt monarhistu partijas programmai atbilstošus, nav iespējama nekāda valsts attīstība jo pretrunīgie lēmumi cits citu izslēdz un tie nevar darboties nekādā kopējā sistēmā izņemot koruptīvu.

Un tas arī viss. No tā tad reformas zemākajos pārvaldes slāņos notiks pašas par sevi.

Dusēt mīkstā papīra gultā...

Saule šodien mani modināja ne pārāk agri un tāpēc bija laiks pasapņot. Man rādījās jauka pasaules vieta, kur cilvēki ir smaidīgi un laipni. Šķiet es gāju pa kaut kādu lielu ielu un nevarēju saprast kur ir ieeja vienā ļoti svarīgā iestādē - nez ko tur man vajadzēja, bet tas bija ļoti svarīgi. Man pienāca policists un laipni pajautāja vai varot man kā palīdzēt un tā es tajā iestādē tiku, kur izrādījās, ka man naav līdzi kāds papīrs bet laipna kundzīte aiz lodziņa teica, ka tas nekas, viņa pati to atradīšot un dabūšot no kādas citas iestādes, un vispār es varēju piezvanīt lai nav jatērē laiks un jāstaigā apkārt.

Nez kas man bija uznācis ka tādi sapņi rādās. Varbūt tas tāpēc, ka iepriekšējā vakarā dzirdēju kādu augstu amatpersonu sakām, ka mums vajagot visādi atvieglot dzīvi uzņēmējiem lai šie var labā garastāvoklī strādāt ka traki, darīt to, ko viņi māk, pelnīt sev un saviem darbiniekiem naudu par ko desu nopirkt valstij maksāt nodokļus par ko ierēdņus algot.

Te gan man nāk prātā viens pavisam "svaigs" notikums: Vienam manam draugam ir mazītiņš uzņēmums kur strādā divi ar pusi cilvēku, ieskaitot viņu pašu. Nupat VIDs šim uzlicis sodu par to, ka neesot iesniedzis atskaites. Par to gan mans draugs bija vareni izbrīnīts jo vienmēr ļoti laicīgi nes uz VIDu papīru čupiņu kur rūpīgui savilktas visas strīpiņas un nullītes. Met ka šis visus darbus pie malas un dodas skaidrot kā tā sanācis. Izrādās, VIDs nejauši uzzinājis (jo jauši VIDs nekad neko neuzzina), ka tam džekam esot beidzies pilnvarojums pārstāvēt uzņēmumu (ieklausieties - UZŅĒMUMU, vai kā oficiālos papīros raksta - sabiedrību) un šis neesot vairs bijis tiesīgs parakstīt bilanci.

Ta nu šis attopas - tiešām! Tak jau 3 gadi pagājuši. Nu šis skatās internetā kādi papīri jāraksta un visus sataisa taisni tā ka rakstīts, uzraksta arī dalībnieku sapulces protokolu, apbraukā visu Latviju lai no visiem kur kurais aizklīdušiem dalībniekiem dabūtu parakstus un stiepj uz Uzņēmumu reģistru. Un tagad, mans uzmanīgais lasītāj, esi īpaši uzmanīgs lasītājs:

UR pēc kāda laika atsūta vēstuli kur teikts, ka tā vis neies cauri jo protokolā nav norādīts, kurš sapulci sasaucis. Nu šis taisa jaunu protokolu pēc parauga no UR mājaslapas un atkal dabon visus parakstus un stiepj prom. Jāpiebilst, ka tos parakstus neviens neapstrīd un to ka tie ir tie cilvēki kas to papīru vatr parakstīt, arī ne.

UR pēc kāda laika atsūta vēstuli kur teikts, ka tā vis neies cauri jo sabiedrības valdei vairs nav paraksta tiesību un līdz ar to tā neesot tiesīga sasaukt to sapulci. Ko nu? Nu šis būdams loģisks džeks izdomā, ka sapulci sasauks dalībnieki paši jo tak uzņēmumu pirmo reizi reģistrējot viņi paši ar sapulcējas. Atkal pārtaisa, apbraukā, aaizstiepj. HA - HA!!

UR pēc kāda laika atsūta vēstuli kur teikts, ka tā vis neies cauri jo da;ībnieki paši nevarot sapulci sasaukt, to varot darīt tikai valde (par to iepriekšējā rindkopā) vai OR par maksu uz iesnieguma pamata. Aber ko nu?! Nu šis lai nekļūdītos ar šito maz ko nozīmējošo teikumu jau ceturto reizi, iet uz UR un prasa cik tad tā sasaukšana maksā un galvenais - kurš drīkst parakstīt to iesniegumu? Te nu UR pats netika gudrs (protams, par maksāšanu viss skaidrs, bet par to parakstīšanu nekas) un nāca klaja ar ģeniālu priekšlikumu - vispār šādu teikumu protokolā nerakstīt (skat. 4 rindkopas iepriekš)

Lieki teikt, ka uzņēmumā šos 2 mēnešus strādaja tikai tā meitene, kura atbild pa telefonu un vienīgais viņas darbs šajā laikā bija teikt, ka šefs ir izbraucis, kad būs atpakaļ, nezimn. Nākamajā atskaitē VIDam būs vēl vairāk strīpiņu un mīnusiņu.

Lai mūsu augstajām amatpersonām saldi sapņi mīkstajās papīru gultiņās!