Lapas

ceturtdiena, 2012. gada 23. februāris

Visādvalodīgie


Labdien, mans komunikatīvais lasītāj!

Domāju pie sevis jau kopš vārda "krievvalodīgie" ieviešanas, ka tas ir kāds īpašs triks un nu šai publiskās un tiešās demokrātijas apogejas laikmetā manas sajūtas ir demonstrējušas manam saprātam nepārprotamu neapmierinātību ar ši vārdu un saprāts sapratis, ka kaut kas šajā lietā jādara, beidzot ķēries pie šīs mīklas risināšanas, nonāca pie šādiem secinājumiem:

Ja atbild uz jautājumu; "kāpēc krievvalodīgie un kas tas vispār ir?" nākas atsaukties uz termina ieviesēju izteikumiem un konstatēt, ka tie nu ir dažādu tautu cilvēki - krievi, baltkrievi, ukraiņi... kuri savā starpā sazinās krieviski. Izteikumus; "Esmu ukrainis bet mana dzimtā valoda ir krievu." tā īsti nespēju saprast jo viena no etniskās piederības pazīmēm ir tieši valoda. Līdz ar to, tas ukrainis, labākajā gadījumā, ir ukraiņu izcelsmes krievs, vai mūsu apstākļos ticamāk, padomju tautības cilvēks ar ukrainisku izcelsmi. Šis termins ieviests ar īpašu nolūku piešķirt šai grupai tādu svarīgāku, starptautiskāku nozīmi - piepūst pakakli un sasliet augstāk spalvas lai izskatītos lielāks. Bet ja pat pieņemam, ka šie "krievvalodīgie" savās ģimenēs lieto citas, tā teikt, oriģinālās valodas, tad nevar pretnostatīt "krievvalodīgie" un "latvieši". Tad ir jāsaka "latviešvalodīgie" jo latviski patiešām runā savā starpā tādi ļaudis, kuri ģimenēs runā visdažādākajās valodās. Un man jāsaka, ka pat vairāku tautību cilvēki nekā krieviski jo papildus visām "krievvalodīgajos" ietilpstošajām tautām, latviski tunā arī tie Dienvidamerikas,Eiropas, Āzijas un Āfrikas ļaudis, kuri šeit ieceļojuši pēdējo 20 gadu laikā.

Ceru, mans vērīgais lasītāj, esi izsekojis iepriekšējai domai, ja nē - pārlasi lēnām vēlreiz, lai varu turpināt ar nākamo. Tātad, Latvijā jautājums par abām zināmajām valodām nemaz nav jautājums par valodām. Tas drīzāk norāda uz attiecīgā cilvēka izpratni par to, kur tieši viņš dzīvo. Kā izteicās Judina kungs, vienā klipiņā, referenduma sakarā; "Viena sabiedrības daļa dzīvo 1918.gadā dibinātā republikā bet otra, valstī kura neeksistē." Citiem vārdiem sakot - latviski runājošie skaidri apzinās, ka Latvija dibināta 1918. gadā un atbrīvojusies no okupācijas 1991. bet krieviski runājošie cenšas ar atpakaļejošu datumu nodibināt jaunu valsti, pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Šiem, lūk, esot atņemta pilsonība - nu neatceros, ka kāds būtu viņiem atņēmis padomju pases, bet tas tāds iestarpinājums. Tātad sadalījums ir nevis etnisks (ko vispār jau pēc loģikas izslēdz termins "krievvalodīgie", ja vien ar šādu vārdu neapzīmējam padomju tautību), bet gan pēc sabiedrības formācijas piekritības.

Čekas tehnologu veikli ieviestā pseidoetniskā robeža daudzus ļaudis ved maldībā un līdz ar to arī šiem neeksistējošās impērijas apologetiem ir visai viegli savā pusē dabūt jaunos, jau brīvā valstī dzimušos cittautiešus tik lielā skaitā. Nav nekā vienkāršāka par manipulēšanu ar ļaudīm uzspiežot uz paša irracionālākā astrālā ķermeņa orgāna.

Tad nu šīs iepriekšējās domas apkopojot, nonākam pie sabiedrības integrācijas, kura gan, kā man centās no TV ekrāna iegalvot kāds izbijis prezidents, nenozīmējot saliedētība (pabrīnījos par saviem universitātes pasniedzējiem un visām savām vārdnīcām, ka tie un tās neko tādu nebija zinājušas, bet nu cik tad es nu tai svešvalodu fakultātē varēju iemācīties - prezidents taču kā nekā). Un es, mans saliedēt gribošais lasītāj, ieteiktu šo integrāciju sākt ar pareizu terminoloģiju, lai visiem ir skaidrs, par ko runa un debatēs mēs mūždien nenoklīstu citās, pavisam ar priekšmetu nesaistītās tēmās.

Vienīgi, mans izdomas bagātais lasītāj, nezinu vai man izdosies bez tavas palīdzības izdomāt vispiemērotākos terminus. Šobrīd man ienācis prātā, ka tos, kuri dzīvo 1918.gada 18.novembra republikā, varētu saukt par REPUBLIKĀŅIEM, bet tos, kuri nezina kur dzīvo un kuri dēvējas par "krievvalodīgajiem", varētu saukt par KOMUNĀRIEM

Tad nu ar šo šoreiz beigšu un gaidīšu ieteikumus labākiem nosaukumiem.
© 2008 - 2024 Raimonds Seņko