Lapas

pirmdiena, 2010. gada 19. aprīlis

Paskalosim Jauno vilni


Kā saka viens mans labs draugs; "Labāk mazs labums nekā liels nelabums." Tiktāl viss skaidrs - kaut kā sasaucas ar zīli rokā un medni kokā. Bet kā lai noskaidro vai tas labums ir mazs un nelabums liels?

Laikam jāpieturas pie domas (vismaz es gribētu lai tu, mans nosvērtais lasītāj, tā darītu), ka katra lieta vienlaikus ir laba un slikta. Pareizāk būtu teikt - katra lieta pati par sevi nav ne laba, ne slikta, visu nosaka tikai katras individuālās personas, katra konkrētā brīža subjektīvā attieksme.

Iesāku gan tā neveikli - tā, ka pat tev, mans gudrais lasītāj, varētu rasties grūtības saprast par ko es te runāju. Tas laikam tādēļ, ka tēma visumā ir plaša, bet kādam apsolīju rakstīt par konkrētu lietu un to izdarīju jau tik sen, ka tagad ir pēdējais laiks solījumu pildīt lai nezaudētu pēdējās pieklājības atliekas. Tā ka īsti vēl to konkrēto lietu no plašās tēmas neesmu tā smuki atdalījis. Īstenībā jau rakstu par "Novaja volna". Nu tad tā:

Nesen nāca zināms, ka šitas pasākums var turpmāk Jūrmalā nenotikt - daži dikti priecājas, citi, ne mazāk dikti bēdājas. Tikai ja vien tas būtu bez tā "dikti" un ja gan vieni, gan otri nerunātu tik daudz par "viņiem" bet gan par sevi. Atzīšos, visus šos gadus mani takā pazemoja šī starptautiskā konkursa vispārējā gaisotne. Nu varētu pieciest krievu valodu un mani nekad nav uztraukuši cita, tur pat notiekoša krievu pasākuma "More smeha" joki par Latviju. Tāpat, kā mani nemaz neuztrauca savulaik tik lielu skandālu izraisījusī kāda zviedra uzņemtā filma par prostituciju Rīgā. Drusku nepatīka tas, ka rīkotāji no Maskavas Jūrmalu uzskata par savu. Arī to es neņemtu galvā ja vien vietējie Latvijas žurnalisti - Jaunā viļņa dienasgrāmatas veidotāji, neproponētu to paašu viedokli, piemēram: intervējot kādu Krievijas dziedātāju, uzdod jautājumu; "Vai Krievijas mūziķi jūtas pārliecināti par sevi savās mājās? (no konteksta - Jūrmalā)". Taču nekādi nevaru piekrist tiem, kuri šo pasākumu uzskata par visādu latviešu nelaimju cēloni un ka krievi ar to atkārto okupāciju. Protams, Krievijā ir akceptēta doktrīna "Ruskij mir", kuras ietvaros arī šo konkursu atbalsta Kremlis, bet ne jau viņi ir vainīgi, ka mēs, mīļie draudziņi esam tik pērkami un joprojam esam gatavi kā nācija (piemēram, prezidenta personā) atdot visu par fotogrāfiju ar Medvedevu vai Obamu - (Tāds gods!).

Daži atkal bļaustās, ka šis Latvijai būs neatsverams zaudējums jo tur tak tik daudz naudas ielīst Jūrmalas un visas Latvijas tautsaimniecībā. Atkal strīdēšos pretī - (piedod, mans mērenais lasītāj, par patosu) nevar zināt vai tur ir tik daudz naudas lai tās dēļ zaudētu godu, un ja arī ir, tad žēl ka goda tik maz. Lai gan no otras puses atceros sen Redberga kamerkorī populāru teicienu; "Kauns nav nekāds gods - labāk, ka viņa nav."

Un tagad nu es nonākšu pie, tā teikt, konklūzijas (šito vārdu pats izdomāju):
Ir aplami skaitīt materiālus ieguvumus vai zaudējumus, jo tie mūsu situācijā ir apgriezti proporcionāli morālajiem zaudējumiem vai ieguvumiem. Un arī otrādi darīt ir aplami. Jāskatās uz lietām kā tās stāv. Līdzšinējā formā "Jaunais vilnis" ikgadējā paisumā aizskaloja pēdējās latviešu pašcieņas paliekas krastā atstājot jūras atliekas pa kurām kašņājās dažas treknas kaijas. Bet tam tiešā veidā ar pašu pasākumu nekāda sakara nav. Jo runa jau ir par mums pašiem.

Ja valsts prezidents un citas augstas amatpersonas nevar nociesties un neskriet patusēties ar "augstajām" Krievijas "autoritātēm" (daudzas no kurām ir kriminālās), tad šis pasākums mums nodara vairāk ļauna, nekā laba. Ja mēs spēsim ar pašcieņu atļaut krieviem mūsu Jūrmalā rīkot savu konkursu, tad es ar prieku pievienošos finansiālo ieguvumu skaitītāajiem. Ir jau stulbi, ka lai atturētu tautas priekšstāvjus no tautu pazemojošas rīcības ir jāatsakās no naudas - bet par visu šajā dzīvē jāmaksā.
© 2008 - 2024 Raimonds Seņko