Lapas

trešdiena, 2019. gada 22. maijs

"Vienkāršās tautas" politoloģija



Nu vēršos pie tevis, mans nesaprātīgais Lasītāj. Jo tieši no tevis dzirdu šīs aplamības par politiku. Un tieši tu visbiežāk sauc sevi par "tautu" nekādi neatklājot savu paša vārdu un visu laiku saki "mēs". Takā - mēs tauta, bieži pieliekot neko neizsakošu titulu "vienkāršā". TĀtad: Jūs, mana Vienkāršā Tauta, sakāt;

Politiķi esot pārāk attālinājušies no "tautas".

Mani novērojumi rāda pretējo: "tauta" cītīgi attālinās no politiķiem. Izejiet no mājas, paskatieties apkārt un noteikti ieraudzīsiet kādu politiķi, turpat blakus vien ir. Un kas notiek? Kamēr "tauta" runā ar vienu cilvēku, viss kārtībā - saruna raisās, piekrīt, strīdās un nekas. Viss normāli. Tikko "tauta" uzzina, ka tas, ar ko sarunājas, ir politiķis, tā i ne parunāt vairs. Vai nu kājas pār pleciem un prom, vai atslēdz smadzenes un bļauj. Bet tas taču tas pats cilvēks, ar kuru iepriekš saruna raisījās, vien ir.

Tas viss no tā, ka no kkādām marginālām (viena no tām padomju) politoloģijām smadzenēs sabiruši dažādi pūderi. Biezā kārtā ir "mēs un viņi". Tā, itkā politiķi vienmēr nez no kurienes atbrauc, piemēram, no Marsa. Zin' dzīvo te 30-40 gadus kaimiņos Janķelis un te pēkšņi izrādās, ka marsietis. Ar līkumu, ar līkumu.

Vēl dikti populārs šņaucamais ir "tautas kalpi". Nu vispār jau oriģinālā tas bija teikts par ierēdņiem bet zem pūdera slāņa tas kkā saplūst un nevar īsti izšķirt - ierēdnis tur, politiķis, vai ķengurs - viss viens, nu vārdu sakot "viņi" - "kalpi" (no kuriem pie tam jāmūk un jālamā droši slēpjotie aiz stūra.)

Bet tā doma tai politikas pamatā ir tāda, ka jāpieņem kādi kopīgi lēmumi par dzīves kārtošanu tā, lai visiem vairāk vai mazāk labi. To tad visi sanākot kopā vienā sapulcē spriež. Katrs stāsta ko tieši viņam vajag un kā viņš grib lai viss izskatās. Visi sametas kopkasītē un nolemj ko ar to naudiņu vislabāk darīt. Bet tas itnemaz nav viegli. Lai pieņemtu vislabākos kopīgos lēmumus, cilvēkam jāuzzina tik daudz lietu par kurām viņš pat iedomāties nevar, viss kārtīgi jāpārdomā un jāizpēta. Tas, zināt, aizņem ļoti daudz laika (visu laiku). Un kā cilvēks, kuram govs jāslauc, bērni jāgana, veikali jāslēdz... lai atrod tam laiku?

Ir risinājums: apskatās apkārt, ierauga pieminēto Jaņķeli un prasa: "Klau vecīt! Jāiet uz to sapulci bet man galīgi nav laika, jāspriež par kkādu tur lietu, ko es nesaprotu un nav laika iedziļināties. Es zinu, tu esi godavīrs un arī ne kā tas no pretējās ielas puses Pēcītīs. Tas jau ar godavīrs, bet viņam galīgi tās domas nesakrīt ar manām. Tu tāds "normāli domājošs", zini ko man vajag jo tev pašam arī vajag to pašu. Es tev uzticu iet uz to sapulci un runāt arī manā vārdā. Re ku mans švāģeris ar saka lai tu tur pastāsti mūsu domas."

Un padomā tik - tas tieši ir tas politiķis. Jaņķelis - politiķis. Kurā brīdī viņš pārvēršas par kalpu? Nevienā brīdī, mīlīt. Ja tu publiski sauc savu runasvīru, savu priekšstāvi sapulcē, to, kuram sapulcē jāsaka:" Es runāju savā, kaimiņa un viņa švāģera vārdā." par kalpu, tad tu citiem pasaki, ka viņu nav jāņem par pilnu un pats arī viņu par pilnu neņem. Un tad nebrīnies, ka kopsapulcē nevienu neinteresē ko tev vajag. Jaņķelis tur var kliegt un brēkt, ka jums visiem trim vajag šitā. Bet kam ta svarīgs kalpa viedoklis par nopietnām lietām? Paga - bet vai tad tas nebija tavs viedoklis, ko Jaņķelis tur stāstīja? Bija. Bet tu pats pateici, ka tas nu tā, nu kalps tur kko saka. Un kas? Sapulce nnobalso par ielas pretējai pusei izdevīgāko lēmumu kuru pauda viņu ievēlētais Pēcis. Jo Pēcis ar visu nopietnību varēja teikt: "Es te esmu atnācis izteikt savu un vēl 7 pretējās ielas puses cilvēku viedokli, ko viņi man uzticējuši te pateikt un viņu vietā arī nobalsot. Lūk. A tev te kalps atsūtīts... Un ko tu gribi?

Tu, nabadziņš, nekādi nevari saprast kāpēc viss notiek tā, kā ielas pretējā pusē dzīvojošiem labi, a tev, cilvēkam, nu nekā. Pa logu redzi Pēci jaunā ancukā pa jaunu ietvi bērnu uz jauno rotaļu laukumu vedam. Tu tā jau nevari vairs viņu ciest jo jums tās domas nesakrīt, un nupat uzzināji, ka sapulcē nobalsots, tavi bērni nevar uz to laikumu iet. Bet ko drīt? Ja jau Pēcis šitā visu dabon gatavu, tad lai ar kā tev šis nepatīk, jāiet teikt lai nākamreiz sapulcē par tevi ar kādu vārdu aizliek. Tas Jaņķelis tāpat neko, izrādās, nevar. Tā tu nodomā un aizej pie Pēča palūgt šito lietu. Ņemot vērā jūsu iepriekšējos kašķus, Pēcis tik lēti nepadodas. Tad tu visādi atvainojies par bijušo, paklanies, piesoli visādīgi izdabāt un šis piekrīt ar. Tikai pēc nākamās sapulces atkal viss par labu taipusiešiem. Pēcis saka, ka vairākums esot bijis par taipusiešiem un tavu viedokli jau tur neviens neesot dzirdējis. Šamais jau būtu ar mieru atbalstīt, jo nav uz pasaules labāka atbalstītāja par viņu, bet neesot tāds priekšlikums izskanējis. Nu saprotama lieta - nevar tak Pēcis vienlaicīgi likt priekšā divas pretējas lietas un pārstāv sapulcē viņš taču taipusiešus. Tavs švāģeris dikti dusmīgs saka, ka lai ar Pēcis neko labu endara, tomēr uz nākošo sapulci tāpat viņu sūtīšot lai ieriebtu stulbajam Jaņķelim. Ieriebt Jaņķelim šim svargāk nekā taviem bērniem atļaut iet uz laukumiņu spēlēties - gan iztiks.

Ko es tev lai saku. Nu i sēdi savā peļķē, ja nesaproti kuri darbi kalpam uzticami un kur advokāts jāalgo. Un ja tu ej uz vēlēšanām sev kalpu izraudzīties, kuram nemaz i nezini ko likt darīt, tad labāk ar neej.

Bet, ja tu beidzot saproti, ka ievēli to cilvēku, kurš tavā vārdā lielajā sapulcē aizstāvēs tavas vajadzības un tavu viedokli, ted neejot vēlēt tu būsi idiots. Un, ja tu to saproti, ka ievēli savu priekšstāvi, tad tu noteikti skatīsies pēc cilvēka, kurš domā tev pieņemamas domas, kurš zina kas tev vajadzīgs un kuram tu vari arī pateikt ko vajadzētu tev.

Mjā... Bet tu jau neesi īsts saimnieks. Tu neproti būt saimnieks. Tāds, kurš zina kā saimniecība vadāma bez kādas liela priekšnieka uzraudzības un atbalsta. Tāds, kurš saprot, ka ir lietas, ko saimniekojot var dabūt gatavas un kas sanāk par dārgu un ka labai saimniekošanai vajag lai ar citiem tādiem pašiem saimniekiem ko sarunātu un vienotos, ka ir lietas, ko var pieciest citiem par labu ja viņi dažas savas piecieš par labu tev. Pats no kalpa kurpēm nupat izkāpis, tagad gribi nevis saimnieks būt, jo tad jāuzņamas atbildība, nē - tu gribi lai kāds saimnieks tāpat tevi baro bet dikti grimas lai tev tagad ir pašam savi kalpi.

Varbūt tomēr, mīļais "tauta", tu vari uzņemties atbildību par savām izvēlēm un saviem lēmumiem? Varbūt tu tomēr spēj kārtīgi pārdomāt kuras liters tev labai dzīvošanai vajadzīgas patiesībā, nevis tikai "vairāk ēst", bet kas vajadzīgs lai pie tā tiktu? Un varbūt tu tomēr vari izpētīt kruš - Jaņķelis vai Pēcis tavs domas vislabāk sapulcē pasniegs? Ja tu to vari, tad tu vari arī par saimnieku kļūt un tad tev arī jāiet vēlēt. Jo saimnies sprot, ka to darīt ir viena no saimnieka statusam piederīgajām atbildībām.
© 2008 - 2024 Raimonds Seņko