trešdiena, 2019. gada 12. jūnijs
Est homos bonus? 2.daļa Cik tur tā darba...
Mans iejūtīgais Lasītāj! Tu labi zini, ka cilvēki ir dažādi un dažādi visdažādākajos veidos. Nevar pat uzskaiitīt visus veidus, kuros cilvēki ir dažādi. Bet cilvēkiem ir sliegsme visu unificēt un standartizēt. Tas ir pavisam loģiski. Jo nav cilvēkam atvēlēts tik daudz laika, lai veidotu īpašu mijiedarbību ar katru vissīkāko lietiņu vai gluži otrādi, aptvertu visu pasuali un dzīvi uzreiz vienā domā. Parasti visu, kas saistīts ar cilvēkiem, ļaudis arī standartizē. Katrs mēs esam gājis skolā, kaut ko tur iemācījies, lasījis, redzējis, uzzinājis. Mēs katrs uzkrājam zināmu daudzumu visdažādāko zināšanu visdažādākajās jomās. Pat sīki novērojumi, piemēram, ceļmalā nokritusi kļavas lapa, arī uzkrājas kā mūsu zināšanas. Vairāki pētījumi sociālajās zinātnēs rāda, ka cilvēki pieņem kā pašu par sevi saprotamu to, ka visi pārējie zina tieši to pašu. Bet kā, Tu mans saprātīgais Lasītāj, vari iedomāties, pat lietas, kuras zināma daļa cilvēku uzskata par pašsaprotamām, nekad nav zināmas pilnīgi visiem. Un pat, ja mēs mēģinātu izdomāt, ko otra persona tieši varētu nezināt un kas būtu jāpastāsta, mums tas neizdosies, jo mēs to vienkārši nevaram uzzināt. Vēl jo vairāk, mēs pat iedomāties nevaram ko otrs tādu varētu zināt, kas būtu jāuzzina arī mums. Varam izdarīt kādu pietuvinājumu balstoties uz mūsu zināšanām par attiecīgā cilvēka nodarbošanos, iespējamo dzīves pieredzi, bet tas vienalga mūs nepietuvinās iepriekšminētajai kļavas lapai, kas iespējams, guļ otra cilvēka galvā.
Vai mums visss ir jāzina? Nē. Par katru oram zināmo kļavas lapu mums zināšanas nav nepieciešamas, ja vien tām nav ietekme uz mērķi, kuru vēlamies sasniegt. Parasti mums pietiek zināt ierobežotu, kaut plašu, informācijas kopumu, kas aptuveni līdzīgs ierobežotam, kaut arī lielam, cilvēku skaitam. Tomēr, jo lielāku skaitu cilvēku tieši vai netieši ietekmē kāds mūsu lēmums, jo diversificētāks zināšanu apjoms šiem cilvēkiem būs. Tāpat arī ļoti dažādas viņiem būs vajadzības un intereses. Piemēram, politiķu lēmumi ietekmē tik lielu cilvēku skaitu, ka to nekādi nevar ietilpināt vienā vidējos rādītājos ietilpināmā cilvēku grupā. Gandrīz noteikti būs tāda situācija, ka viena šajā cilvēku lokā ietilpstošā grupa, nemaz nenojauš par vienas citas esamību, kur nu vēl par tās vajadzībām. Un vajadzības izriet no tā, ko iepriekš nodēvēju par katra individuālo zināšanu apjomu. Tas ir - visas dzīvošanas zināšanas.
Tad lūk. Vai kādam ir gadījies savainot mazo pirkstiņu un tikai tad atklāt, ka pēkšņi ir virkne ierastu manipulāciju, kuras izdarīt ir lielas grūtības? Un cik bieži, Tu mans iejūtīgais Lasītāj, esi ja ne teicis, tad vismaz iedomājies, atbildot uz kāda cita sūdzēšanos - Kur ir problēma? Vienkārši vajag... - Vai Tu esi iedomājies, ka vienkārši tas ir Tev un varbūt tikai Tev? Tu mans labu vēlošais Lasītāj, droši vien gribi visiem visu atvieglot un uzlabot, padarīt efektīvāku. Un varbūt Tev ienāk prātā, ka visu būtiskās informācijas uztveršanu padarītu vieglāku krāsainība: Brīdinājuma zīmes sarkanas; norādes zaļas; grafikos dažādi rādītāji dažādās krāsās - vienkārši. Un Tu ar šo briljanto domu dodies pie likumu galda un top kāda direktīva pēc kuras nu visi vadās. Un tā tiešām ir lieliska doma. Tomēr ir daži cilvēki (ieskaitot mani), kuri nemaz krāsas neredz. Un tas vispār diezin vai Tev varēja ienākt prātā. Tev vienkārši nav šādu zināšanu. Man, piemēram, krāsaini grafiki bez citām rādītāju atpazīšanas zīmēm, ir pavisam bezvērtīgi un atrast vajadzīgo informāciju ir vēl grūtāk. Brīdinājuma zīmes man var likt sarkanākas par sarkanām, ja tās var atpazīt tikai pēc krāsas, tad man ne silts, ne auksts. Vēl sodu uzliek, jo brīdinājums atbilstoši normatīvajiem aktiem taču ir uzlikts (teorētisks gadījums). Vai kādam ceļu būvētājam ierīkojot nobrauktuvi, sastopoties ar kaut kādu šķērsli, dēļ kura plānā iezīmētais nesanāk gluži tik labs, var ienākt prātā, ka no viņa viedokļa vienkārši apejams štruntiņš, kādam cilvēkam izrādās nepārvarams? Visticamāk viņš to nevar iedomāties un nezinās pat ja pats iesēdīsies ratiņkrēslā un pa to nobrauktuvi izstūrēs. Jo viņa "mazais pirkstiņš" vesels un viņš nevar zināt kā varētu būt tad, ja nevar lietot "mazo pirkstiņu", nevar atbalstīties uz kādas ķermeņa daļas vai izmantot kādu muskuļu grupu.
Man gribētos lai cilvēki, realizējot sauve labos projektus, papūlētos savu zināšanu klāstu papildināt ar tām zināšanām, kas ir ne tikai viņu tiešā redzeslokā esošajiem ļaudīm. Te lilla nozīme ir dažādām lobiju organizācijām. Bet par tām paprātuļošu nākamajā stāsta daļā.
Turpinājums sekos.
otrdiena, 2019. gada 11. jūnijs
Est hominus bonus? 1.daļa Par burbuļiem un virspusību.
Mans dziļdomīgais Lasītāj! Jautājums šodien ir - Vai cilvēks ir labs? Vai cilvēks ir pietiekami labs lai pret citiem cilvēkiem būtu patiesi labs?
Nu pāriesim no labā pie sliktā un tad atpakaļ pie labā:
Jā. Mūsdienās, kad sabiedrībā priekšstati par to, kas labs un kas ļauns, attīstījušies no renesanses liberālā gaisotnē, kaut cik izglītots cilvēks tiešām visumā ir labs. Ne tik daudziem ir nodoms tīšu prātu kaitēt citiem. Viens no kaitēšanas iemesliem ir savtīgas un pavisam merkantilas intereses. Bet arī tad cilvēks visbiežāk slēdz darījumu ar savu sirdsapziņu, izdomājot attaisnojumus savai rīcībai, noveļot visu atbildību uz apstākļiem vai kādiem citiem cilvēkiem. Ar to viss skaidrs. Gan pats darītājs sirds dziļumos saprot, ka nerīkojas īsti labi un arī citiem, tas atklājooties, ir redzams.
Tomēr viena liela daļa ir tādu kaitējumu, ko cilvēks nodara citiem ar vislabākajiem nodomiem. Pirmkārt jau labajam cilvēkam gribas lai arī citi zina, ka viņš ir labs. Tāpēc gadās, ka ar laiku sava labuma pierādīšana sāk pārsvērt pašu labumu un cilvēks pats aizvien retāk apšauba savu labumu un sāk pat apkarot apšaubītājus. Vēl cilvēks aizvien vairāk sēž savā informācijas burbulī, selektīvi uzņemot informāciju. Selektīvi uzņemta informācija jau principā izslēdz iespēju pieņemt labi informētus lēmumus un tiem sekojošu rīcību. Šādu nepareizību mēdz pastipriināt cilvēka tieksme izvēlēties "jājamo zirdziņu" - kādu ļoti šauru tēmu, un tik ilgi to "jāt", kamēr šī šaurā tēma aizņem lielāko daļu cilvēka redzesloka un faktiski viņa acīs kļūst par vienīgo galveno visas cilvēces jautājumu. No tā, pie zināmas apstākļu sakritības, rodas dažādi pārspīlēti likumi. Šāda neieklsausīšanās citos cilvēkos, kas loģiski izriet no "burbuļa selektīvās informācijas", sava "jājamzirdziņa" izvirzīšanas priekšplānā un sava labuma (pareizības) uzsvēršanas, patiesībā var nodarīt diezgan daudz ļaunuma. Ar to bieži mēdz "slimot" dažādas sabiedrsiskas organizācijas visādu lietu aizstāvībai.
Dažas ilustrācijas: Piemēram, daži invalīdu un visādu minoritāšu tiesību aizstāvji, ļoti jauki un labi cilvēki, mēdz teikt - Viņi taču ir tādi paši cilvēki, kā mēs. - Un kaut kā neredz, ka pašā šajā teikumā ietverta atziņa, ka nav, bet ir atšķirīgi. Jā, aizstāvēt vajag tieši atšķirību dēļ, bet sākt nevienlīdzības mazināšanu ar atšķirību nostiprināšanu un attiecīgās grupas izslēgšanu no cilvēku kopuma "mēs", nevajadzētu. Vēl ir dažādas grupas, kuras uzķērušas kādu pasaules glābšanas ideju no kāda skaļāk apspriesta temata. Tepat Rīgā ne pārāk sen notika atgadījums, kas visai daudziem cilvēkikem vienkārši sagādā lielas neērtības. Proti, notika automašīnas sadursme ar neatliekamās palīdzības auto. Vieglās mašīnas šoferis tūlīt savam attaisnojumam izvirzīja pretenzijas, ka medicīniskais transports braucot tikai ar bākugunīm un skaņas signālu pie krustojuma ieslēdzis par vēlu, tāpēc viņš to neesot varējis pamanīt. Tūdaļ sarosījās dažādi tik pat slinkt un vairāk pūļu uzmanībai pielikt negriboši ļaudis un cilvēkiem, kuri dzīvo ātro palīdzību biežāko maršrutu tuvumā, cauru diennakt jāklausās sirēnu skaņās. Un tie cilvēki, kuri aktīvi lobēja šādu lēmumu, nebija tieši iesaistīti negadījumā, nebija ar to saistīti un nedzīvo slimnīcu tuvumā. Viņiem vienkārši no priekšā uz paplātes noliktās informācijas, tāds secinājums šķita pareizs.
Šī, mans dziļdomīgais Lasītāj, ir pirmā daļa manam stāstam par cilvēka labumu.
Turpinājums sekos.
Abonēt:
Ziņas (Atom)