Lapas

ceturtdiena, 2012. gada 8. marts

Priekšpilsonība

Mans lojālais lasītāj! Redz' kā es tiktikko apgrūtināju Tavu saprātu ar steigā šausmīgi uzrakstītu, nepārlasītu un tamdēļ drukas kļūdām pārpilnu tekstu par Satversmi un dažādiem tīkojumiem to pielāgot savām vajadzībām, vai drīzāk būtu jāsaka, piesegt ar tās mainīšanu, pārgrozīšanu un pārrakstīšanu savas neizdarības un nekompetenci, kā jau atkal, par ko iepriekš brīdināju, esmu ķēries pie jauna teksta. Šo gan apņemos pārlasīt lai Tevi, mans pacietīgais lasītāj, nenomocītu pavisam.

Bet jāsaka, ka atkal rakstīšu ne gluži ieplānotu lietu, jo šodien noskatījos vakardienas LTV1 raidījumu "Sastrēgumstunda" un tas mani pamudināja pievērsties pilsonības un lojalitātes tēmai. Mani, kā Tu mans vērīgais lasītāj, būsi pamanījis, nekur daudz par visu ko izteikties neaicina, it īpaši par lietām, par kurām es tiešām gribētu ko pateikt un pats tā īpaši neuzprasījos, jo neprotu izteikties tik īsi, kā to Rēdera kungs man ļautu. Man patīk gari izteikties un priecājos, ka te manis rakstīto kādam pietiek pacietības lasīt.

Un tā nu es skatos un skatos to raidījumu un tā nu tas beidzas un es nevienu brīdi nedzirdu nevienu sakām to, kas manisprāt ir galvenais. Redz, "krievvalodīgie" esot aizvainoti par to, ka šiem pilsonību tāpat vien nav devuši. Un visi runā riņķī un apkārt, piesauc visādus pasaules piemērus, konvencijas un prakses, bet netiek līdz iemeslam. Un, kā jau esmu teicis, iemesls ir tikai tāds, ka Latvijas Republika proklamēta 1918.gada 18.novembrī un tad tai izveidojās pilsoņu kopums pavisam likumīgi un tas pilsoņu kopums nekur nav pazudis. Te vēl neliela atkāpe - nezinu kā Tev, mans atmiņām pildītais lasītāj, bet manā ģimenē visu okupācijas laiku neviens sevi nav uzskatījis par psrs pilsoni. No šī viedokļa viens vīriņš diskusijā aizbrauca purvā sākot stāstīt, ka šis lūk esot bijis saistīts 40 gadus ar citu valsti un tamdēļ šim līdz ar visiem nepilsoņiem vajagot zvērēt uzticību valstij un tā jādarot arī man. Es nu gan tā neuzskatu, jo, kā jau teicu, neesmu jutis saistību ar psrs un, starp citu, par spīti tam esmu zvērējis uzticību Latvijai brīdī, kad mani uzņēma korporācijā.

Nu tad lūk, Latvijas Republika nekad nav pārstājusi eksistēt un pilsoņi tepat vien bija arī 1991.gadā, kad atjaunojām vienu no trijām valsts suverenitātes sastāvdaļām (vienu, jo tikai tā bija pārtraukta, pārējās divas - teritorija un pilsoņu kopums nebija jāatjauno, jo tās nebija zudušas). Bet okupācijas gados šeit bija iebraucis liels skaits citas valsts pilsoņu bez kādiem likumīgiem imigrācijas dokumentiem kurus izsūtīt uz izcelsmes valsti būtu pavisam muļķīgi, jo daudzi jau šeit bija dzimuši un normālā situācijā viņiem būtu visas tiesības savu stāvokli legalizēt dzīvošanas ilguma dēļ. Tad nu Latvijas varas iestādes izstrādāja tādu pilsonības likumu, lai šiem cilvēkiem būtu pēc iespējas vieglāk un vienkāršāk šo savu de facto statusu legalizēt. Jo mēs jau varētu trīs reizes gribēt viņiem visiem uzreiz piešķirt pilsonību, tomēr tas nekādi nevarētu būt likumīgi izņemot to gadījumu, ja 1991.gadā mēs būtu pasludinājuši pilnīgi jaunu un nekad nebijušu Latvijas Republiku. Bet neticu, ka šie priekšpilsoņi paši tādā valstī gribētu dzīvot, ar psrs mantinieces nodiktētām robežām,militārajām bāzēm un bez Francijas un Anglijas bankās deponētajām zelta rezervēm. 

Nu tad es nesaprotu, vai tad tiešām tiem publiski paskaidrot? Viņi taču nav stulbi - nu vismaz lielākā daļa un es esmu pārliecināts, ka viņi to saprastu.

Tā vietā mēs muļļājamies ar veikli iedibināto pretnostatījumu "latvieši" un "krievvalodīgie" (par šo skat. iepriekšējos rakstus) un kā tādi "pī-pī-pī" apspriežam propagandas zinātnes lielvalsts aģentu uzspiesto dienaskārtību.

trešdiena, 2012. gada 7. marts

Dekorāciju apmātie

Pēdējā laikā būtisku notikumu ir tik daudz, ka mans slinkums jūtas apdraudēts jo kaut kas jāraksta vai katru dienu. Tāpēc, mans dziļdomīgais lasītāj, lūdzu man piedod, ja neizdosies Tev nākamās dienās atstāt pietriekami daudz laika lai mierīgi apdomātu manis rakstīto un likšu priekšā jau nākamo lasāmo.

Biju jau cerējis, ka mūsu mīļajam prezidentam būs piemirsies pārveidot valsts iekārtu un pārrakstīt Satversmi kā tas viņam ar dažām lietām gadījies iepriekš. Tomēr izskatās, ka šī lieta viņa atmiņā brīnumainā kārtā ieķērusies un tas mani sāk uztraukt.Varētu jau paļauties uz Saeimas deputātu veselo saprātu, tomēr iepriekšējā pieredze arī uz to lielas cerības likt neļauj. Vispār jau jāsaka, ka nu vienreiz mēs esam dabūjuši īstu tautas prezidentu jo viņš manā uztverē pilnībā personificē vidusmēra latvieša izpratni par pasaules kārtību. Gluži kā savulaik Dienvidamerikas indiāņi nēesot saskatījuši nekādas saistības starp seksu un bērnu dzimšanu, tā vidusmēra latvietis arī nesaskata nekādas saistības starp savu personbisko rīcību (par ko balso vēlēšanās, dod policistam piecīti, prasa nevajadzīgus papīrus saviem klientiem, pavirši izturasd pret savu darbu utt.) un vispārējo stāvokli valstī. Itkā katrs pats par sevi dzīvo vienu dzīvi un apkārtni jākārto tiem "citiem" kuru vidū katrs pats protams nav. Ja kaut kas nevedas, tad vaina pēc šī latvieša domām nav vis tajā ka viņš ko nepareizi dara bet gan tajā, ka nav pareizi kas kjaut kur uzrakstīts. Tas attiecas uz likumiem, īpaši uz Satversmi jo ne nu kādu interesē kas tur rakstīts un vēl mazāk, kas ar rakstīto domāts, ne arī kur to vispār izlasīt. Ja dušā netek ūdens nomainbīsim puķes uz palodzes lai smukāk un tad viss būs kārtībā bet kurš ta gribēs krāmēties ar caurulēm.

Tu, mans ilgatminīgais lasītāj, jau zini, ka es ne pirmo reizi norādu uz to, ka mēs jau no deviņdesmito gadu sākuma esam pasākuši dzīvot pavisam neatbilstoši Satversmei.  Nezinu tikai kam pietiks spēka šo iebraukāto purva taku slēgt un karavānu suņiem rejot novirzīt pa īsto ceļu. Jo purva taka nekļūs par ceļu tikai tāpēc, ka mēs mto tā nosauksim. Nupat ienāca prātā, ka vajadzētu konstitucionālo tiesību speciālistus mobilizēt uz kādu plašāku Satversmes skaidrošanas darbu pirmkārt valsts augstāko amatpersonu un Saeimas locekļu vidū. Lai tak kāds viņiem pasaka kas tur tieši ir rakstīts.

Olustrēšu savu rakstīto ar vienu piemēru - valdības iecelšana.
Kā tas notiek tagad? Partijas sametas iespējamā koalīcijā, izplūcas par amatiem nevis vadoties no nepieciešamības un tā, kas valstī būtu jādara bet gan no tā, lai visiem amatu pietiktu un to uzskata par tik pašsaprotamu, ka nekautrējas pat publiskā telpā stāstīt: "Jā, mums ir tik un tik vietu Saeimā, tāpēc mums pienākas tādi un tādi ministru portfeļi." Jākautrējas jau nav, jo arī publikai tas šķiet pašsaprotami.

Kas rakstīts Satversmē?
55. Ministru kabinets sastāv no ministru prezidenta un viņa aicinātiem ministriem.
56. Ministru kabinetu sastāda persona, kuru uz to aicina Valsts Prezidents.
57. Ministriju skaitu un to darbības apjomu, kā arī valsts iestāžu savstarpīgās attiecības nosaka likums.
58. Ministru kabinetam ir padotas valsts pārvaldes iestādes.
59. Ministru prezidentam un ministriem viņu amata izpildīšanai ir nepieciešama Saeimas uzticība un viņi par savu darbību ir atbildīgi Saeimas priekšā. Ja Saeima izteic neuzticību ministru prezidentam, tad jāatkāpjas visam kabinetam. Ja neuzticība izteikta atsevišķam ministram, tad tam jāatkāpjas un viņa vietā ministru prezidentam jāaicina cita persona.
Svarīgās vietas pasvītroju.  Nu pilnīgi nevienā vietā neredzu ierakstītus vārdus "koalīcijas padome" vai to, ka tur kāda aktīva dalība būtu jāņem partijām, vai kādiem Saeimas deputātiem - nu nav.Tu, mans vērīgais lasītāj, teiksi, ka citādi tak nevar nodrošināt pietiekamu Saeimas atbalstu valdībai. Jā, ja mērķis ir uzturēt pie dzsīvības valdību BET, ja mērķis ir nodrošināt efektīvu valsts pārvaldi, tad var gan. Un es pieņemu, ka mēs balsojot par sev patīkamiem sarakstiem taču ievēlam Saeimā tieši tādus cilvēkus kurui mērķis ir šī efektivitāte un valsts attīstība nevis ministra alga vai vieta brīvostas valdē. Partiju tirgošanās jau tāpat notiks, tik naivs es beesmu, bet tomēr būtu jāpanāk kopīgs viedoklis par to, ka tāda tā kārtība NAV. Un, ka tā Satversmē aprakstītā kārtība ir tāda, ka prezidents pēc saviem ieskatiem izvēlas cilvēku, kurš pēc viņa domām piemeklēs vislabāko kabinetu Saeimas politisko uzstādījumu realizēšanai. Un uzsvēršu - Saeimas, nevis atsevišķu politisko partiju politiskos uzstādījumus. Saeimas politiskie uzstādījumi izpaužas Saeimā izdebatēto un ar vairākumu pieņemto likumu formā. Nu nevaram sagaidīt kādu attīstību ja viena ministrija realizē nacionālu politiku betr cita - multinacionālu vai kosmopolitisku, viena liberālu, bet cita sociāldemokrātisku vai socialistisku. Tieši tādēļ mūsu Satvesrme netieši pat aizliedz partijām deleģēt atsevišķus ministrus bvet nosdaka, ka tikai un vienīgi ministru prezidents izvēlas sava kabineta sastāvu un Saeima to var tikai vai nu atbalstīt, vai noraidīt.

Tā nu es at6kārtoti aicināšu - pirms mainīt kādu likumu (it īpaši tādu, kuru uzrakstījuši par mums godīgāki un visādā citādā ziņā labāki cilvēki), vismaz pacentīsimies kaut vai kādu brīdi pēc esošā likuma padzīvot un ja tad tiešām mūsu dzīve neuzlabosies (bet es esmu pārliecināts par pretējo) tad varam meklēt vainu arī likumā. Nemainot mūsu uzvedību, nekas nemainīsies jo arī psrs konstitūcija bija vienkārši brīnišķīga. Vaina nav vannasistabas aizkaros bet kanalizācijā.
© 2008 - 2024 Raimonds Seņko