Lapas

pirmdiena, 2012. gada 26. marts

Bankas, autortiesības - virtuālā krīze - miglas pūŠŠana

Sveicināts, mans pavasarīgais lasītāj!

Ja Tev radies jautājums par miglas pieminēšanu šādā saulainā dienā un kāds sakars miglai ar šeit tālak apskatīto tematu, tad raugi, kontrasts ļauj labāk redzēt visu ainu un spožā saulē jo īpaši izce\las miglainās vietas.. Kaut šeit vairāk runāšu par autortiesību atlīdzību, tomēr atsaukšos arī uz bankām jo man šīs abas iedibinātās sistēmas šķiet tik ļoti līdzīgas.

Lūk, par tām bankām - pareizāk gan būtu runāt par finanšu sistēmu kopumā: Sākumā jau visādi vīriņi nodarbojās ar reālām lietām - palīdzēja citiem cilvēkiem veikt savstarpējus norēķinus, uzglabāja citu ļautiņu naudiņu un aizdeva tiem, kuriem vajag un kuri iedvesa uzticību par savu spēju aizdoto atdot. Tad daži vīriņi izdomāja kā var aizņemties naudu vienkāršāk un vairāk - izlaida akcijas un savu uzticamību padarīja jau pēc būtības virtuālu - faktiski apsedza savus plikumus ar svašas naudas deķīti kuras viņiem pašem rokā nemaz nav un kuru nekādi nevar iztērēt. Kādi pavisam citi cilvēki cits citam maksā, cits no cita aizņemas, cits citam atdod, bet šie stāsta, ka tā visa ir viņu nauda. Tad daži izdomāja, ka var vispār iztikt bez reālas naudas un sāka cits no cita aizņemties solījumus un tos izteikt grāmatvedībā kādos pašu izdomātos naudas ekvivalentos un tad īstā ciparu audzēšana sākās. Šos ciparus viņi spītīgi dēvēja / dēvē par naudu un izliekas, ka par to kaut ko var nopirkt. Citi ļautiņi svēti tic, ka tā arī ir un visu ko par šiem cipariem arī pārdod. BET tiem grāmatvedības cipariem jau sen nav vairs nekāda sakara ar naudu kura, kā zināms, pati par sevi arī nav nekāds reāls materiāls labums bet tika šāda labuma ekvivalents (ar;i nosacīts pec publiskas vienošanās). Tad kāds vīriņš kādam ieriebj, izkrīt no spēles un vienīgais tirgošanās priekšmets "uzticība" izput - cipari pēkšņi zaudē naudas nosaukumu un "krīze" klāt. Tikai kam tā krīze ir? Ne jau nu tai "tantiņai Bauskā". Tici amn, "tantiņai Bauskē" no tās "krīzes" ne silts, ne auksts - kā bija nabaga, tā ir. Bafeta kungam arī nekas - kā bija bagāts, tā ir, vienīgi rūgtumiņš sirdī. Jo cik virtuāli bija ieguvumi, tik virtuāli arī zaudjumi. Vienīgā nevirtuālā krīze tikai tiem, kuri reāli strdā, jo tikai viņiem ir kaut kas reāli sastrādāts ko var atņemt un lielas brēkšanas pavadībā par globālām nepatikšanām, viņiem arī visu atņem lai kaut daļu no saviem cipariem padarītu par naudu.

Tosauc par alkatību. Tā izpaužas tā, ka cilvēki arvien no jauna izdomā par ko no citiem vēl varētu kadu naudu dabūt. Gluži kā es, piemēram, jo esmu biznesa konsultants :)

Šie paši principi darbojas arī tajā autoratlīdzības lietā. Kāds autors kaut ko uzautorē un kaut arī ne cik sen visi domāja, ka tas nav nekāds darbs, tomēr piekrītu arī es, ka viņam kaut kas arī jāēd un ja nu viņš tik daudziem cilvēkiem gādā prieku, tad domāju, ka šiem cilvēkiem nav nekādu iebildumu tam autoram arī ko maksāt lai viņam nav jāiet grāvji rakt bet lai labāk sēž un izdomā jaunus iepriecinājumus. Tikai redz' kas atkal par ķezu - klāt atkal vīriņi ar virtuālajiem cipariem un visu reālo naudiņu, ko publika būtu gatava ziedot tam autoram, atkal nosūc lai savus ciparus piepildītu ar kādu saturu. Nerunāšu šeit vienkāršāka izklāsta deļ par time autoriem, kuri reti kuru iepriecina bet pamanījušies pareizus līgumus saslēgt, vai par to LV pieredzēto gadījumu,kad viens visiem zināms autors vēl papildus bija uzdevies par "nezināmo" autoru. Viens mans draugs, kurš vienmēr noklausās kādu gabaliņu, pēc aģentu domām, nelegāli un ja kas iepatīkas, tad noteikti nopērk pavisam oriģinālu izdevumu, nesen teica; "Bet tas autors taču nenāk man dziedāt katru reizi, kad ielieku atskaņotājā disku, viņš taču dziedāja vienu rizi, ja neskaita mēģinājumus." Tagad noteikti kāds, kuram patīk aiz 3 kokiem mežu neredzēt, man piesiesies un sāks šo izteikumu apstrīdēt un skaidros man visādus nebūtiskus sīkumus neko nesakot par to galveno lietu, ka autortirsības nu jau apaudzētas ar tik daudz virtualitātēm, ka tūlīt šo sfēru piemeklēs nesenais finanšu tirgu liktenis.

Es piederu pie time, kuri mūziku tā speciāli gandrīz nekad neklausās, no interneta neko "nekačāju" un reizumis iegādājos kādu disku veikalā. Tad nu lūk - man ir pavisam tukšs kompis, pavisam tukšs telefons (mūzikas ziņā) un es nopērku kādu singlu veikalā. Tad saki, mans rēķināt protošais lasītāj, cik reizes par šo vienu dziesmu es esmu autoram samaksājis, šo dziesmu vēl ne reizes nedzirdējis? Un vēl es esmu nopircis iepakojumu ar lētajām matricām, no kurām trešdaļa parasti jāmet ārā, un vēl man ir arī zibatmiņa darba vajadzībām, un vēl, ja šo dziesmu spēlēju ballītē, kur man parasti ir vairāk par 15 viesiem (ņemam vērā, ka pēc tradīcijas vārdadienas svinībās var ierasties bez ielūguma un to par slēgtu pasākumu var arī neuzskatīt) man jāiegādājas spēlēšanas licenc. Un tas viss par šo vienu dziesmu, kuru galu galā varbūt es pat nevarēšu ciest un autoram ne tik kā maksāt negribētu bet pat ar sūdainu koku pa muguru būtu gatavs sadot lai vairāk neko neraksta. Tā nu man izskatās, ka galvenais šo nodokļu (jo atlīdzību saskaņāar likumu var ņemt tikai parsniegtiem pakalpojumiem vai pārdotām precēm) mērķis ir samaksāt algu autortiesību administratoriem, kuri atlikumu izdala nabaga autoriem pabalstos lai kaut kā leģitimētu savas tiesibas uz algu. Algu, protams, gribas lielāku un tāpēc jāizdomā kā vēl kādu piespiest maksāt. Tad stumj kā bērnus bāreņus pa priekšu izbadējušos autorus, kuri savā izsalkumā arī dzied līdzi šīm vajadzībām pielāgoto patiesību ka katram jāsaņem alga par darbu un mēģina man iestāstīt, ka nemaksājot algu Zālītei pat ja nekad nelietoju autoru ražojumus, esmu nolēmis šos autorus miršanai mokošā bada nāvē. Nu iznāk, ka ja laupītājam uz ielas labprātīgi neatdodu maku, es viņu apzogu.

Lai nebūtu par garu, neklāstīšu visas savas pārdomas šajā sakarā sīkumos, tādēļ ,Tev, mans sistemātiskais lasītāj, varētu šķist, ka manā iepriekš rakstītajā trūkst kopsaucēja un, iespējams, tu katru manu iepriekš minēto piemēru varētu apgāztar pavisam loģiskiem argumentiem. Bet man gan šķiet, ka garākā sarunā man izdotos pierādīt šīs sistēmas nepareizību pašā saknē.

Miglas pūššana un tās aizsegā lepna dzīvošanair visai izplatīta parādība.
© 2008 - 2024 Raimonds Seņko