Lapas

trešdiena, 2009. gada 16. septembris

Es esmu ģēnijs!


Esmu ilgi domājis par tā saucamajām strukturālajām reformām un labu laiku esmu turējies pie pārliecības, ka tas jādara tā: 1) valsts attīstības mērķu nospraušana; 2) funkciju audits - atbilstošs mērķiem; 3) radikāla valsts pārvaldes reforma.
Skaidrs, ka šāds scenārijs prasa milzīgas pūles un tam, diemžēl, nav atbilstošu iedarbināšanas mehānismu jo faktiski panākumus var sagaidīt tikai tādā gadījumā, ja mainās vismaz to cilvēju domāšana, kuru rokās ir "varas groži" ko savukārt nevar panākt pašreizējā situācijā. Tomēr man šķita, ka citas izejas vienalga nav.

Šobrīd esmu citās domās - man šķiet, ka ir viens reālāks reformu veikšanas veids kura izdošanās prasa salīdzinoši mazākas cilvēku grupas tiešu piedalīšanos un te tikai jāatrod no vienas puses atbalsts no tiem "varas" cilvēkiem kuri patiešām grib kaut ko mainīt un no otras puses jāatrod veids, kā piespiest šo reformu atbalstīt vismaz daļu to, kuri pret to ir atturīgi.

Tā būtu reforma no augšas. Reformu būtība ir faktiska atgriešanās pie Satversmē noteiktās kārtības un stingras tās ievērošanas. Plaši neanalizēšu, bet īsi ieskicēšu:

Koalīcijas padome ir likvidējama kā institūts vai vismaz tās funkcijas jāierobežo ar atbilstošiem normatīvajiem aktiem atstājot tās kompetencē tikai un vienīgi koalīcijā ietilpstošo partiju savstarpējā līguma izpildes uzraudzības funkciju. (Piemēram koalīcijas padomes sēdi drīkstētu sasaukt tikai tajā gadījumā ja kādai frakcijai radušās aizdomas par atkāpšanos no minētā līguma valdības darbā). Šobrīd koalīcijas padome faktiski pilda parlamenta funkcijas atšķirībā no Saeimas atbildot tikai dažu nozīmīgu personu priekšā un Saeima kalpo tikai par koalīcijas padomes lēmumu leģitimizācijas instrumentu.

Ļoti stingri pieturēties pie ministru kabineta veidošanas Satversmē noteiktā principa - Prezidents nosauc Ministru prezidenta kandidatūru un tikai un vienīgi šis kandidāts sastāda jauno kabinetu neievērojot nekādas "partiju kvotas" un tikai un vienīgi MP, līdz ar to viņa kabinetam Saeima izsaka atbalstu vadoties no apsvēruma vai attiecīgs kabinets ir spējīgs realizēt Saeimas vairakumam pieņemamus mērķus. Ir apsolūti neloģiska sistēma kur katrs ministrs realizē savas partijas programmu savā nozarē. Šādā situācijā kad, piemēram veselības aizsardzības ministrijā pieņem sociāldemokrātu programmā noteiktus lēmumus un ekonomijas ministrijā liberālās partijas lēmumus bet reģionālās attīstības ministrijā savukārt monarhistu partijas programmai atbilstošus, nav iespējama nekāda valsts attīstība jo pretrunīgie lēmumi cits citu izslēdz un tie nevar darboties nekādā kopējā sistēmā izņemot koruptīvu.

Un tas arī viss. No tā tad reformas zemākajos pārvaldes slāņos notiks pašas par sevi.


svētdiena, 2009. gada 13. septembris

Puškina piemineklis nav piemineklis Puškinam.


Mans raksts \diena.lv sadaļā tautas balss 2009.g.9.septembrī

Raimonds Seņko
Rīgā, 2009.gada 9.septembrī

Ļeņina ģenialitāte radīja pavisam jaunu kultu lai ierobežotu viņa ideoloģijai ārkārtīgi bīstamo kristietības ietekmi un šo kultu veiksmīgi attīstīja un izkopa XX g.s. totalitārie režīmi. Ir izstrādāta perfekta aksiomu – kulta ikonu sistēma kurā šīm ikonām vairs nav nekada sakara ar to prototipiem bet to prototipu kultivēto un rūpīgi uzturēto autoritāti var izmantot savu patieso mērķu sasniegšanai. Arī es mācījos padomju skolā un zinu kā katru dienu man tika visdažādākajos veidos iepotēta pārliecība ka, piemēram, pasaulē nav dižāka dzejnieka par Puškinu, nu varbūt tikai Šekspīrs ir cienīgs tam stāties līdzās. Vienīgi ja Londonā, Vīnē vai Vašingtonā jūs kādam garāmgājējam palūgsiet nosaukt dižākos krievu rakstniekus, visticamāk atbildē dzirdēsiet Dostojevska, Tolstojaa, Solžeņicina un Nabokova vārdus, Puškinu tur nepazīst. Kādēļ tā? Vienkārši iepriekšminētos bija daudz grūtāk savienot ar padomju ideoloģiju vai atdalīt no kristietības. Bet Puškins dzīvoja sen un viņa nenoliedzami labajos dzejas darbos nav tik daudz svītrojamu vietu kā iepriekšminētajiem un tādēļ viņš ļoti labi derēja padomju kulta ikonas statusam.

Atklātās vēstules autori ir uzņēmušies lielu risku ielaižoties diskusijā kura apriori notiks un jau notiek pēc padomju polittehnologu un viņu sekotāju uzstādītajiem noteikumiem. Te nu mēs redzam cik viegli darbojas brīnišķīgā propagandas mašinērija kuras ģeniālais princips ir tāds, ka to vienmēr ieeļļo tie kuri pret šo propagandu cīnās. Itkā jau visiem, it īpaši tiem, kuri padomju laikā bija apzinīgā vecumā, būtu jāsaprot ka šajā vēstulē piemineklis Puškinam un Puškins pats nav uzbrukuma mērķi. Bet kamēr vien sabiedrības vairākums nosacījuma refleksus uzskatīs par domāšanas pazīmi, šī tiešām būs cīņa ar vējdzirnavām. Te nu mēs redzam ka tikai retais komentētājs pievēršas šīs vēstules būtībai, pārsvarā runā tikai pieminekļa aizstāvji un pieminekļa nojaucēji. Bet ne vieniem, ne otriem nav pieticis pacietības padomāt par vēstules būtību.

Tehnoloģijas joprojam darbojas. Vieni savu mērķu sasniegšanai piesedzas ar Dieva vārdu, citi ar „pārbaudītām kultūras vērtībām“ bet visi savus patiesos nolūkus prot ļoti labi noslēpt demagoģijas vezumā. Kurš ta nu teiks ka grib iezīmēt un nostiprināt Latvijas teritorijā komunistiskā imperiālisma ideju dominēšanu izliekot robežstabus. Ja vēstules autori skaidri, kā to daži komentētāji grib, pateiktu, ka cīnās tieši pret to, kā tas arī ir, tad oponenti tāpat viņus padarītu par muļķiem sakot; „Kādu komunistisko imperiālismu?! Mēs uzstādījām pieminekli dižam dzejniekam!“ Tad nu vēstules autori izsaka savu protestu pret Puškina pieminekļa kā komunistiskā imperiiālisma kulta ikonas uzstādīšanu vienlaikus taisnojoties ka nevēršas pret Puškina pieminekli vispār bet domā, ka to labāk būtu uzstādīt citur, kur tas vairāk izskatītos pēc pieminekļa Puškinam un mazāk pēc šādas ideoloģiskas zīmes. Un atkal viņi ir muļķi, jo tagad oponenti, kā jau to bija ieplānojuši, paziņo ka vēstules ignorantie autori cīnās ar pieminekļiem un kultūras vērtībām. Vēl dažs labs pieminekļa nojaucējs pamanās vietā un nevietā klaigāt par sliktajiem krieviem. Un šajā jautājumā padomju polittehnologiem pat nav jāpiepūlas lai aizvietotu vienu jēdzienu ar otru jo latviešu valodā gan krieviem, gan mums pašiem par lielu nelaimi krievu tautības cilvēkus un padomju okupantus apzīmē ar homonīmiem kurus neraugoties uz pavisam atšķirīgo saturu raksta un izrunā pilnīgi vienādi – krievs. Starpnacionālā naida kurinātāji te var izvērsties un galu galā šādos cīniņos par izdomātām blakuslietām pazūd galvenais vēstules rašanās iemesls – nekaunīga padomju revanšisma ideoloģijas uzspiešana izmantojot jebkurus līdzekļus un aizbildinoties ar viscienījamākiem un cēlākiem vārdiem.

Es varu tikai izteikt cerību ka neviens tūlīt neskries jaukt nost Puškina pieminekli un neizvērsīs debates par Puškina nopelniem jo viņam ne ar šo pieminekli, ne ar vēstuli nav nekāda sakara. Tāpat ceru ka mīļie latvieši tomēr prot atšķirt vārdu „krievs“ un „krievs“ nozīmi savā valodā. Ceru ka tie, kuriem tuva Puškina dzeja, šīs padomju ideologu provokācijas dēļ nepārstās to mīlēt un varbūt citi turpmāk neļaus savu iemīļoto kultūras un mākslas darbinieku vārdus izmantot atsevišķu grupējumu netīrajās politiskajās spēlēs.

Par to pašu, plašāk un citā kontekstā, raksta Andis Kudors, Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors .


© 2008 - 2024 Raimonds Seņko