Lapas

pirmdiena, 2012. gada 17. decembris

Prāta neaptvertās kustības


Ko tieši tagad Olainē dara policija?

Jādomā, ka šāds jautājums, diemžēl, neradās īpaši daudz cilvēkiem, kuriem bija no rīta gadījies izdzirdēt ziņās policijas pārstāvju stāstu par atbaidošajiem notikumiem Olainē ar vairāku cilvēku saduršānu. No ziņas izrietēja, ka aizdomās turamais esot aizturēts un policija uzsākusi lietas izmeklēšanu. Tajā pašā ziņā man par lielu izbrīnu, tas pats policijas pārstāvis teica, ka uz Olaini esot nosūtīti papildspēki. Žurnālists gan painteresējās vai tas tādēļ, ka vēl kāds dūrējs varētu būt nenoķerts. Policists atbildja noliedzoši, bet nepaskaidroja ko tie papildspēki tur darīs. Varbūt pilsētnieki šo uzbrukumu pamudināti sadomājuši rīkot nemierus?

Kur ir papildspēki, vai kaut vai pamata spēki, kad kādam ir reāli draudi?

Pavisam neilgi pirms notikumiem Olainē policija atteicās ierosināt krimināllietu pret personu, kura lielā reibumā sadūra savā dzīvoklī kādu viesi. Tur no skaidrojumiem varēja saprast, ka brūcei pietrūcis dziļuma jo cietušajam esot bijušas biezas drēbes (par biezu krimināllietai). Nu kas tur pavisam, paņēma nazi rokā, dūra, bet nekas taču traks nav noticis. Noziegums nav rīcība, noziegums ir rīcības materiālās sekas. Mazliet atkāpšos un piebildīšu, ka stingri pieturoties pie šādas loģikas, nav iespējama vēršanās pret noziedznieku, jo noziedznieks taču veic kādu noziedzīgu darbību un tikai tās rezultātā iestājas tas, ko mēs šajā valstī mēdzam dēvēt par noziegumu, bet noziedzniekam taču ar to vairs sakara nav...

Šaušana kinoteātrī. To taču vēl visi atceras.

Un kā Tu, mans godātais lasītāj domā? Vai tagad izdarīts kaut kas, kas šādas situācijas turpmāk novērstu? Bija milzīgs troksnis un "cepšanās", "salaboja" ieroču aprites likumu, kas, tici man, jau tāpat bija pietiekami stingrs, un kāds rezultāts? Faktiski tikai tāds, ka radās iespēja papildināt valsts pārvaldi ar vēl dažām štata vietām, kas tagad prasīs vairāk papīrus sastādīt, ko arī šiem ierēdņiem drusku palasīties.. Likuma būtība jau palika tāpati, kas bija. Bet tāpat, kā nevienu pirms grozījumiem šī būtība neinteresēja, tā arī pēc tiem, neinteresē. Galvenais pie mums ir likuma Burts. To jau mums mācīja lielie nācijas tēvi; "Nav notiesāts, tātad nav vainīgs." - latsi - pavisam nevainīgs un gandrīz vai svēts.

Nu pat Izraelas ārlietu ministrs atkāpās no amata paziņojot, ka viņa apvainošana korupcijā ir bez pamata un kad viņš būs iztiesājies un atjaunojis savu labo vārdu, atgriezīsies politikā. Pie mums labajam vārdam nav nekādas vērtības.

Mūs neinteresē nekas, kas pieprasa prāta klātbūtni.

Mūsu kustības prāts neaptver - drīzāk vadamies no lampiņām kā tādi Pavlova suņi. Tik tālu aizdomāties, ka krimināllietas vērts ir uzbrukums cilvēkam ar ieroci nevis šāda uzbrukuma sekas ievainojumu izskatā, mēs nevaram. Uzbruka, nu uzbruka - un kas? Ja nu apkārt daudz asiņu un smadzenes uz sienas - tad gan - kādas šausmas! Kaut kas steidzami jādara LAI TURPMĀK TĀ VAIRS NENOTIKTU. Kādi maģiski vārdi - lai turpmāk tā vairs nenotiktu. Jautājums - kā tieši lai nenotiktu? Lai nebūtu tik daudz asiņu un smadzeņu uz sienām, nu vispār, tāds nesmukums, vai lai nenotiktu uzbrukumi cilvēkiem? Manuprāt, mūsu valstī skaidri redzams kas tieši mums nepatīk, un pati noziedzīgā rīcība par sevi nemaz nav tas, kas mums nepatīk. To, inter pocula, arī apliecina Lemberga kunga lielā popularitāte ar neiztrūkstošo piebildi; "... toties viņš dalās ar citiem".

Un kā mēs nomierinām savu sirdsapziņu? Nu ne tā, kā abstrakti pilsoņi, bet katrs savā darbā.

Te nu mēs pilnībā varam paļauties uz likuma Burtu. Pats par sevi saprotams, ka ētiskās un morālās kategorijās nevar runāt primitīvā valodā un eiropeiskās vērtības burtiski aprakstīt nav iespējams. Tieši tāpēc, ignorējot likumu būtību, mēs viegli varam izvairīties no savas sirdsapziņas traucēšanas ar viņai netīkamiem jēdzieniem un varam nemitīgi atkārtot un atkārtot frāzes, kuras pilnīgi neko nenozīmē. Un tā, kā mēs jau arī primitīvu valodu vairs šī iemesla dēļ ne īsti labi saprotam, tad sākam visu skaidrot "ar pirkstiem". Olainē noticis šausmīgs noziegums, nosūtām papildspēkus un nu visi ir paaugstinātā gatavībā. Kāda jēga pēc jau notikuša fakta visiem sapulcēties un būt paaugstinātā gatavībā - nav saprotams. Ja tie būtu ārsti, tad skaidrs, bet ko tur policisti vairs var palīdzēt? Toties mēs esam reaģējuši un rīkojušies, spēruši soļus un pat pieņēmuši mērus (piedodiet par valodas kropļojumiem). Un tā, ka ne tikai policistiem "jāpieņem mēri", tad nebrīnīšos, ja tūlīt sasparosies arī lielāki un mazāki ierēdņi un politiķi - ierosinās izstrādāt jaunus normatīvos aktus un labojumus esošajiem. Un visi būs laimīgi.

Bet ko tad mums vairāk vajaga nekā laimi... Un vēl mieru... Jā, mieru virs zemes... Ā, un vēl pilnu vēderu... Jā...Un tad vēl, protams, cieņu, jā, cieņu, to nu mums noteikti vajag... Cieņu gan esot jānopelna, un visiem zināms, ka cieņu pelna ar rīcību, tātad, rīcības cilvēki. Ar prātu nekādu cieņu nesapelnīsi un vai tad vispār valstiski atbildīgo rīcību ar prātu maz ir iespējams aptvert?...

© 2008 - 2024 Raimonds Seņko