Interesanti vai kādam pietiks pacietības šo izlasīt...
Ievads
Referāta apakšvirsraksts ir "Izteiksmes brīvība". Tātadskaidrs, ka es šīs abas lietas uzskatu par savstarpēji saistītām un centīšos izskaidro kā tās, manuprāt, saistītas, Tāpat iepazīstināšu ar argumentiem, kas apstiprina manu pārliecību, ka izteiksmes brīvība ir viena no npzīmīgākajām cilvēka brīvībām, tomēr, pēc iespējas, atstājot jums iespēju būt citās domās.
No vienas puses ar izteiksmes brīvību viss ir pavisam vienkārši. Kā vēsta, piemēram, Kembridžas skaidrojošā vārdnīca (viena no īsākajām definīcijām) "Izteiksmes brīvība ir tiesības publiski paust savu viedokli." Vēl ir, piemēram, ASV tiesu Konstitūcijas 1.labojuma skaidrojums; "Tiesības brīvi punbliski paust savu viedokli bez cenzūras, ierobežojumiem legālām sankcijām". Tātad, viss vienkārši. Cilvēkam par kaut ko ir kāds viedoklis kuru viņš grib izteikt, viņam ir kādi fakti, kurus viņš grib darīt zināmus arī citiem un viņš iet tirguslaukumā, pakāpjas uz kastes un stāsta ko grib, runā TV, radio, izmanto plašsaziņas līdzekļus un sociālos tīklus. Un ja ir izteiksmes brīvība, tad nevienam nav tiesību viņam to aizliegt darīt. Tāpat jebkuram citam cilvēkam ir tiesības runāt pretī, stāstīt, ka viss iepriekšējā teiktais ir muļķības un fakti nav patiesi. Pie šādas izpratnes Rietumu civilizācija ir tikusi caur ļoti sarežģītu un grūtībām pārpilnu sabiedriskās domas izaugsmi apkopojot un salāgojot visu iepriekšējo paaudžu zināšanas un pieredzi savos centienos padarīt cilvēka dzīvi labāku.
Tomēr mēs zinām, ka daudzās, pat visbrīvākajās valstīs, eksistē dažādi izteiksmes brīvības ierobežojumi. Un ir ļoti daudz cilvēku, kuri nemitīgi cenšas ieviest arvien jaunus aizliegumus runāt. Kur tad ir vaina? Vai tiesības brīvi izteikties ir slikta, vai laba lieta? Ja slikta, tad kāpēc tādām tiesībām vispār jābūt, bet, ja laba, tad kāpēc kāds tās grib ierobežot? Lai kaut ko par to saprastu, ir jāiedziļinās un tad atklājas, ka šis nepavisam nav vienkāršs jautājums. Šeit satiekas vairākas zinātnes disciplīnas. Šā jautājuma izpētei svarīgas lietas atrodamas psiholoģijā, socioloģijā, kognitīvajās, politiskajās un juridiskajās zinātnēs. Visās minētajās esmu diletants, tāpēc paļaušos uz atzītām autoritātēm katrā no disciplīnām un ne reizi vien esmu empiriski pārbaudījis, ka ir patiesa un praktiski darbojas tēze, ko savulaik izteicis fraņču filosofs Klods Adrians Helvecius (Claude Adrien Helvetius); "Kopējo likumsakarību pārzināšana atbrīvo no atsevišķu faktu zināšanas." Tas manuprāt ir arī vispārējs izglītības princips.
Vēsturiskais aspekts.
Kognitīvajās zinātnēs, kas ir salīdzinoši jauna disciplīna, ir pieņemts uzskatīt, ka vienlaikus pastāv divi arhitipiskie pasaules uzskatu veidi (šeit arhitips nenozīmē to pašu, ko psiholoģijā) un tos nosacīti var nosaukt par patriarhālo un liberālo. Vienkāršibas labad izskaidrosim tos šādi: patriarhālais uzskats kopienu izvirza kā prioritāti bet liberālais par prioritāti uzskata indivīdu. Citiem vārdiem - vieni uzskata, ka valsts dēļ ir cilvēks, bet otrs ka valsts ir cilvēka dēļ. Atsevišķos vēstures posmos šie abi uzskati nemitīgi mijiedarbojas un mainās vietām. Tāpēc bez pamatdalījuma pārzināšanas ir grūti saprast ko kurš katrā brīdī nozīmē un kurš kuru brīdi, neatkarīgi no nosaukuma, ir nosacīti progresīvs un kurš konservatīvs. Visu sarežģī tas, ka tie nemitīgi arī viens no otra pārņem terminoloģiju un saukļus tā dažkārt nonākot pie pavisam dīvainiem apzīmējumiem, piemēram, pēdējā laikā daudz dzirdamais "kreisais liberālisms", kas, ja tā labi padomā, ir diezgan absurds vārdu savienojums. Un mūsu acu priekšā kustība, kas pārņēmusi liberālisma id est individuālās brīvības karogu, šīs pašas brīvības vārdā sākusi atbrīvojamo indivīdu ierobežot, tā teikt, kopējā labuma dēļ.
Izpratne par indivīda brīvu izteiksmi ir mainījusies arī līdz ar kopējo izpratni par to, kuras personas uzskatāmas par dažādu brīvību cienīgām. Piemēram senajās grieķu Atēnās ne katrs varēja kāpt Areia pakalnā lai tur izteiktu visu, kas vien ienāk prātā. To varēja darīt tikai brīvi Atēnu pilsoņi. Jāsaka, kā katra sākotnēji labi iecerētā un iesāktā lietā, arī Areia pakalns (Aro pagos) pēc Tēseja reformas pārvērtās par birokrāatisku Atēnu Augstāko Padomi, kurā dalību varēja ņemt tikai izbijušas augst;ākās amatpersonas. Vēlāk Senajā Romā arī tikai zināmas pilsoņu kategorijas varēja doties uz Senāta laikumu un runāt Urbi et Orbi. Taču pamazām cilvēki dažādu apstākļu ietekmē mainīja un joprojam maina savu attieksmi pret dažādām sabiedrības grupām, kas visai konsekventi no Apgaismības laikmeta palielināja brīviem, tātad ar tiesībām apveltītiem, pieskaitāmus cilvēkus līdz XX gadsimtā balss tiesības sāka iegūt pat sievietes.
Liels ieguldījums personības emancipācijā bija komunikācijas robežu paplašināšanai un izglītībai. Neiedziļinoties vairāk šajā tematā tikai konstatēsim, ka līdz ar sabiedrības pašas, sabiedrisko un politisko iekārtu transformēšanos, arī mainījās sabiedriskās domas attieksme pret indivīdu. Manuprāt cilvēki novēroja, ka personīgā labklājība daudz drošāka ir tur, kur tā nebalstās uz citu cilvēku rēķina, bet gan tur, kur tā atrodas labklājīgā vidē. Citēšu savu tēvu: "Altruisms ir egisma augstākā pakāpe." Tas ir - cilvēks savu labklājību vairo, vairojot apkārtāējo cilvēku labklājību. Tāpat arī valsts nevar būt labklājīga, ja tās iedzīvotāji, katrs tās iedzīvotājs nav labklājīgs. Bet labklājība katram nozīmē kaut ko mazliet citu un te mēs nonākam pie indivīda prioritātes un pie tā, ka katram cilvēkam ir sava labklājība jāformulē. Katram ir jābūt tiesībām pateikt kas viņaprāt ir tas, ko viņš uzskata par labu, kas viņam nepatīk, ko viņš grib un ko ne. Ja sekojam mana tēva formulai - tad cilvēkam ir jānonāk pakāpē "egoisms", jāsaprot kas viņam pašam ir labāk un ko viņš grib, lai pēc tam nonāktu pakāpē "altruisms" - saprast ko grib citi un ko viņš to labā var darīt lai arī citi ir apmierināti un nemēģina apdraudēt viņa labklājību.
Lingvistiskais un psiholoģiskais aspekts.
Kaut arī ir tā puslīdz noskaidrots, ka cilvēka domāšanas process nenotiek kādā konkrētā valodā. Te nozīmīga figūra ir nez kāpēc hipsteru iecienītais, bet manis ne īpaši ieredzētais, kā viņš pat saka anarhosindikālists, bet p[ēc manām domām drīzāk sociālists Dr. Noums Čomskis. Kurš vairāku gadu garumā pētījis valodas un domu saistību. Gan jau pieminētais Dr. Čomskis (lingvists), gan lingvists un kognitīvo zinātņu Dr. Stīvens Pinkers un psiholoģijas Dr. Džordans Pītersens (Jordan B Petersen) nonākuši pie secinājuma, ka valoda un domāšana tomēr atrodas pastāvīgā mijiedarbībā. Proti - domas cilvēkam rodas pašas no sevis. Tomēr lai cik skaidras tās pašam cilvēkam nešķistu, pirms to formulēšanas, izteikšanas, tās ir vairāk tikai sajūtas ar pilnīgi iracionālu dabu. Šie pētījumi paši par sevi ir ļoti interesanti un daudz ko pastāsta mums pašiem par sevi. Bet šīsdienas tematam svarīgs ir tikai šis aspekts. Proti - valodā neformulēta doma, tā teikt, nav līdz galam izdomāta. Domāju, ka katrs no jums ir saskāries ar grūtībām, kad bijis "uz papīra" jāizliek kāds temats, kas jums pašam šķitis diezgan skaidrs. Vai kad kaut kas jums pašam zināms, jāizstāsta kādam citam.
Tātad, cilvēks, kurš nav nevienam izstāstījis ko viņš domā, patiesībā pats nemaz nezina ko viņš domā. Viņam tikai šķiet, ka viņš tā domā - bet kā? Līdz ar to, aizliedzot cilvēkam izteikties, mēs aizliedzam viņam domāt. Pareizāk sakot, mēs aizliedzam viņam pašam saprast ko īsti viņš domā. Tad nu viņam nekas cits neatliek, kā mehāniski pieņemt jau kāda cita iepriekš formulēto un izteikto. Tā indivīdu padara par bara dalībnieku. Filosofs un publicists Kristofers Hitčinss (Christopher Hitchens) savā lekcijā par Džona Miltona (John Milton) 1644.gada runu britu parlamentā saka šādu lietu; "Kā es zinu, ka tas ko es zinu ir īsts? Kā es zinu, ka to man vienkārši kāds nav iemācījis? Neslēpieties aiz konsensusa. Tas viens vienīgais, kurš saka, ka tā nav, ir tas, kurš liek pārējiem saprast savas pārliecības īstumu." Visi zina (kā es nevaru ciest, kad ļaudis šitā iesāk savu sakāmo. Tas manuprāt vairāk liecina, ka cilvēks pats šajā lietā nezina nekā). Tātad: Visi zina, ka zeme ir apaļa. Ticiet, vai nē - to visi nezina. Aptaujas rāda, ka aptuveni 30% amerikāņu un aptuveni 20% krievu uzskata, ka zeme ir plakana. Tad kā tie visi zina, ka tā zeme ir tiešām apaļa? Lūk kā - tikai stāstot par zemes apaļumiem tam, kurš domā, ka tā plakana. Tikai tā cilvēks pats saprot kāpēc patiešām tā zeme ir apaļa. Tad viņam ir jāformulē šī doma teikumos, jāpievieno un skaidri jāpasniedz pierādījumi, jāizskaidro šaubīgie jautājumi un jāapgāž maldīgi pieņēmumi. Īsāk sakot - viņam pašam ir jāsaprot kāpēc tā tiešām ir. Tiem 30% amerikāņu tak droši vien arī kāds skolā ir teicis, ka zeme ir apaļa. Bet kaut kādu iemeslu dēļ viņi to nav sapratuši. Varbūt tas, kurš to teica, pats īsti nezināja - vienkārši tā ir un viss. Un visticamāk, vai nu neļāva šiem 30% to apšaubīt un uzdot jautājumus, izteikt savus pieņēmumus lai pārliecinātos par to pareizību, vai arī tobrīd tas nebija interesanti. Bet aizverot viņeim muti, viņi domas nemainīs.
Socioloģiskais aspekts.
Būt personībai - indivīdam, pašam ir grūti. Būt skrūvītei lielā mehānismā arī ir grūti. Pie kam būt pašam mūsdienās nav tik bīstami, kā būt skrūvītei.
Cilvēks ir pats, kad viņš pats sevi apzinās kā pašu un viņš ne tikai domā, ka viņam ir viedoklis, bet viņš to arī zina jo ir praktiski pārbaudījis, ka viņam tiešām tāds ir. Tad cilvēks kļūst brīvs un kā brīvs cilvēks var piedalīties sabiedrības veidošanas procesos, daudzpusējā brīvu cilvēku kopdzīvošanas līguma slēgšanā ar nosaukumu "valsts" un "sabiedrība", "tauta" vai cits. Bet tas ir grūti. Jo par katru brīvību jāmaksā ar atbildību. Katram ir jābūt gatavam uzņemties atbildību par katru savu realizēto brīvību.
Tādā ziņā, būt skrūvītei ir vieglāk. Tikai tad jārēķinās, ka brīvība rīkoties ar skrūvītes dzīvi ir kādam citam. Ja nav ambīciju un pietiek ar to, ka var iemanīties izšmaukt no verga darba, piemēram uzvedinot uzraugu švīkstināt savu pātagu pār kāda cita skrūvīša muguru un izmantot to brīdi zagtai atpūtai. Un pietiek ar to ko dod pusdienās, tad jau dzīvot var. Bet kuru katru brīdi tā pātaga švīkstēs pār paša mugusu un lielais mehānisms ne aci nepamirkščinot jebkurā brīdī skrūvīti pārlauzīs, izmetīs un aizstās.
Šajā vēstures posmā esam nonākuši pie atziņas, ka labklājības (visādā ziņā) ir vairāk tur, kur vairāk brīvu cilvēku. No kognitīvās zinātnes, īpaši no neirolingvistikas un arī no psiholoģijas zinām, ka viens no būtiskākajiem brīvas personības veidošanās priekšnosacījumiem ir domu saistīšana ar valodu un zinām, ka domas pareizību paši spējam novērtēt tikai to izliekot visiem redzamu un tādējādi arī padarot to ievainojamu uzbrukumiem. Tad mēs vai nu atrodam patiesus argumentus un pierādījumus mūsu "izdomājuma" pareizībai, nostiprināmies savā pārliecībā un mūsu domu akceptē arī citi, vai nu saprotam, ka mēs savu izdomājumu īsti pamatot nevaram, citiem ir labāki argumenti tā apgāšanai un no tā atsakāmies. Tā rodas brīvs cilvēks ar savu viedokli.
Politiskais un juridiskais aspekts.
Daļēji sasaucas ar iepriekšējo. Jo viedokļu sadursme vienlaikus gan ļauj indivīdam pārbaudīt sava viedokļa pareizību un ja tas šķiet pareizs, tad nostiprināties savā pārliecībā, gan mijiedarbojoties ar citiem indivīdiem, ņemot vērā dažādos viedokļus, id est, dažādu indivīdu dažādos priekšstatus par labklājību, izstrādāt visiem vispieņemamāko kopdzīvošanas modeli.
Tam, lai šos daudzos viedokļus apzinātu, kā jau teikts, vienlaikus pārbaudot savu, vai vairākuma, ir nepieciešama izteiksmes brīvība. Katram ir jābūt tiesībām ar savu viedokli iepazīstināt. "Laimīgajiem padomju" bērniem labi zināmā komuniste Roza Luksemburga klasiskā liberālisma uzplūdos ir izteikusi viedus vārdus; "Runas brīvība ir bezjēdzīga, ja vien tā nav tā cilvēka brīvība, kurš domā citādāk." Atsaukšos arī uz filosofa Džona Stjuarta Milla (John Stuart Mill) eseju "Par brīvību". Citāts: "Ja visa sabiedrība vienojas par vienu izpratni kas ir skaists, labs un godīgs, izņemot vienu vienīgu cilvēku, tad vissvarīgākā lieta ir uzklausīt tieši to vienu jo no tā visi iegūs”
Runas brīvība uz sabiedrību vispār ir pārceļojusi no zinātnes. Jo izrādās, ka tā ir visefektīvākā metode patiesības noskaidrošanai. Tas, izrādās ir arī labs veids, kā veidot sabiedrības sadzīves likumus, bet pirms tiem vēl svarīgāk vienoties par ētikas un morāles normām. Par to, piemēram savā grāmatā "Ievads saprāta laikos" (Introduction into Age of Reason) un "Veselais saprāts" (Common Sense) raksta Tomass Peins (Thomas Paine). Saprotams, ka ētika, kas manuprāt ir primāra jo tā menefestē cilvēka izpratni par labu un ļaunu un morāle, kas, atkal manuprāt, ir ētikas prakstiskā pielietojuma ceļvedis, nerodas tikai dēl runas brīvības un viedokļu sadursmes rezultātā pieņemtiem kompromisiem. Šī ir tikai viena daļa, kas to ietekmē. Un jāsaka, ka drīzāk tikai ietekmē, nevis veido. Ētika ir faktiski vienīgais instruments, kas var ierobežot arī izteikšanās brīvību Bet neskatoties uz ētikas universālo dabu, tā izpaužas tikai un vienīgi individuāli. Līdz nesenam laikam man nebija šai domai uzskatāma piemēra bet ja es visu pareizi saprotu par attiecīgajām tehnoloģijām, tad tas manuprāt ir kaut kas līdzīgs blockchain. Kā jau lielais IT zinātnieks Rainis teica; "Ikvienam ir roka jāpieliek lai lielais darbs uz priekšu tiek".
Te mēs nonākam pie daļas, kas reprezentē sarežģījumus saistībā ar vārda brīvību. Lai gan manuprāt, viss iepriekšminētais, kaut neredzams, tomēr ir daudz sarežģītāks. Bet tomēr šis ir visredzamākais. Un tas ir: CIlvēku domas nemēdz būt vienmēr visiem patīkamas un ar prieku uzņemamas. Kāds var teikt lietas kuras kāds cits negrib dzirdēt, vai negrib lai citi tās dzirdētu. Kādam atkal kāda izteiktā lieta var šķist aizvainojoša. Tāpēc visu laiku ir dažādu ļaužu mēģināumi vārda brīvību visādos veidos ierobežot. Lai man būtu vieglāk izskaidrot savu pozīciju, šādi arī šo jautājumu sadalīšu trīs daļās:
1) To es negribu dzirdēt. Kāpēc? Ja tāpēc, ka tas var kaut kā sagraut tavu izteikto viedokli, atklāt tā trūkumus vai vispār to apgāzt, vai tu arī neesi par savu viedokli tik drošs, ka negribi to pakļaut šādam pārbaudījumam. Tad tu vienkārši esi muļķis. Vēl ļaunāk, ja ar varu apveltīts muļķis. Inter Pocula - Toleirāna izteiciens; " Tas ir sliktāk nekā noziegums, tā ir muļķība".
Ja tu to negribi dzirdēt tāpēc ka tas cilvēks nemitīgi runā pilnīgas muļķības un tas tev ir apnicis. Tas nav labs iemesls aizliegt viņam runāt. Viņš kaut vai 50 reizes teiks ko aplamu, bet vienu reizi pateiks kaut ko svarīgu, ko tu nebūsi zinājis.
2) Viņš runā sliktas lietas, pilnīgas aplamības, tāpēc viņam to vajag aizliegt jo citi cilvēki to dzirdot var sākt domāt tāpat un tad būs pavisam slikti. Uz to mans pirmais jautājums ir - Kāpēc tu domā ka tu esi vienīgais gudrais kurš redz ka tās ir muļķības un pārējie visi ir tik stulbi, ka tiem visu var tāds viens iestāstīt? Un ja tu neļausi vaiņam savas muļķības izteikt, tad citiem nebūs iespējas pārliecināties ka tās ir muļķības un tev nebūs iespējams arī argumentēti oponējot to citiem parādīt, ja viņi paši par slinku lai oponētu, iedziļinātos, vai, piemēram, daudzi no viņiem labāk grib būt skrūvītes.
Bet ja tu viņam aizliegsi tikai uz šī pamata runāt, tad viņš tā domāt nepārstās savā domas pusdomātajā stāvoklī. Viņa nenoformulētā doma - sajūta klūs par aplamu pārliecību un izpaudīsies pavisam citādā agresīvā veidā tā iespējams aizraujot sev līdzgaitniekos visus skrūvīšus.
Un 3) visjaunākais izgudrojums kā pamatot cenzūru - tas ko viņš saka ir aizvainojoši. Aizvainojums ir absolūti individuāla lieta un apvainoties un just aizvainojumu drīkst. Bet vai ar to drīkst pamatot cenzūru?
Salmans Rušdi saka: "Nevienam nav tiesību nebūt aizvainotam." Par to pašu runā arī psihologs Toronto universitātes profesors Dr Pītersens. Viņš norāda, ka ir starpība starp to, ko cilvēks pats par sevi domā un ko par viņu domā citi. Un ja kādam šķiet, ka tu esi cūka, tad viņam ir tiesības tā arī pateikt, bet tev ir tiesības par to arī apvainoties. Bet ja tu nekad nedzirdēsi ne no viena, ka esi cūka, pieņemot, ka tu tiešām esi, tu to neuzzināsi un nevarēsi mainīties (protams, ja tev būtu tāda vēlēšanās).
Gatavojot šo referātu un nonākot šajā vietā, pārliecinājos, ka manis iepriekš rakstītais ir visai jēdzīgs sanācis. Te man bija radusies iespēja noformulēt kādu iesāktu un prātā klejojošu domu. Man šķiet, ka cilvēki, kuri vēlas ar legālām un politiskām metodēm pasargāt sevi no aizvainojumiem paši par savu izvirzīto ideju pamatotību nemaz nav droši. Uz to norāda tas, ka ar ļoti retiem izņēmumiem viņi neuzstājas kā indivīdi. Tam var būt 2 iemesli. Neapskatīsim šoreiz to, ka tie var būt cilvēki ar patriarhālu prāta uzbūvi un vēlas tikai to lai viņus pēc iespējas liek mierā un par visu atbild kāds cits. Otra iespēja ir saistošāka. Tā ir līdzīgi domājošu indivīdu kooperācija lai panāktu sev vēlamo mēršķi. Šajā gadījumā uz izvirzītā pamatojuma vājumu norāda tas, ka indivīda tiesības un brīvības tiek maldinoši piedēvētas cilvēku grupai tā katru tajā ietilpstošo indivīdu atbrīvojot no brīvībām līdzi nākošās atbildības. Tātad katrs individuāli šādu savu vēlmi aizstāvēt un pamatot viņi nav gluži gatavi. Te ir vēl cits aspekts. Karls Jungs (ja pareizi atceros) saka arī ka viena indivīda tiesības ir otra individa atbildība. Tas nozīmē, ka šajā gadījumā vesela grupa uzdodoties par individu ar neizbēgamu pārsvaru uzspiež citādi domājošam indivīdam uzņemties visu atbildību par katra grupā ietilpstošā tiesību realizēšanu. Pie kam neviens no grupas, nedz arī grupa kopumā neuzņemas nekādu atbildību par citādi domājošā tiesību realizēšanu. Tā ir pavisam neomarksistiska ideoloģija. Te man nāk prātā tā paša Dr. Džordana Pītersena teiktais: "Tā ir ļoti bīstama ideoloģija. Tā noved pie cilvēku masu iznīcināšanas kā mēs par to varējām vairākkārt pārlieciāties XXg.s. garumā."
Kāpēc cilvēkam nedrīkstētu būt tiesību aizsargātam pret aizvainojumiem?
1) Jebkuras domas izteikšana neizbēgami kādu aizvainos. Neaizvainot cilvēku nenozīmē toleranci. Gluži otrādi, tas ir kaut kas pavisam pretējs tolerancei. Jo cits vārds kādā var nosaukt toleranci, ir diskomforts. Tā ir sadzīvošana ar nekomfortablām lietām: cilvēkiem ,kuri ir citādāki, savu nepatiku pret kaut ko un galu galā aizvainojumu. Un aizvainojumu var attiecināt uz jebko, kas nav patīkams un ērts. Kādā vecā anekdotē bija tāds joks; " Viņš rubuli cita kabatā uzskata par personisku aizvainojumu."
2) Tieši aizvainojums un nepatika ir tie dzinuļi, kas liek kaut kā reaģēt, apstrīdēt kādu apgalvojumu. Aizvainotais ir tas citādi domājošais, kurš liek pārbaudīt kāda apgalvojuma pareizību.
3) Kā jau norādīju, aizvainojums ir absolūti individuāla un absolūti sajūta. Nav iespējams noformulēt universālus aizvainojuma kritērijus. Tāpēc nav arī iespējams to objektīvi novērtēt. Līdz ar to tas ir pilnīgi nederīgs cenzūras pamatojums jo tas vienmēr ir pilnīgi atkarīgs no ideoloģijas un jebkura ideoloģija būtībā ir totalitāra. Vienīgais veids, kā pasargāt katra brīža "galvenās ideoloģijas" nesējus no aizvainojuma, ir aizliegt pārējiem brīvi izteikt savas domas. Un tas noved pie iepriekš aprakstītajām sekām.
4) Ētikas un morāles normas ir mainīgas un to lietošana pilnībā atkarīga no katras konkrētās situācijas. Aizvainojums ir ētikas jautājums. Viena un tā pati lieta vienā gadījumā var būt pieņemama, citā pavisam nepieņemama. Es pat atceros kur un kādos apstākļos pirmo reizi izteicu vienu apgalvojumu, kas man pašam tik ļoti iepatikās, ka to atkārtoju visu laiku u nu jau gadu gaitā esmu diezgan nopulējis formulējumu. Tas bija, kad man bija 16 gadi u notika skolas koridorī. Tagad dzirdu ka vēl ir cilvēki, kuri saka ko līdzīgu. Mans formulējums: "Lietas pašas par sevi nav ne labas, ne sliktas. Šādas kvalitātes tām piešķir mūsu katra konkrētā brīža attieksme pret tām". Katram cilvēkam katrā konkrētajā brīdī, tūkstošiem reižu dienā ir no jauna jāpieņem kāds ētikas lēmums. Tas jādara katru reizi no jauna pat līdzīgās situācijās, jo vismaz kāds no apstākļiem ir mainījies. Tāpēc es uzskatu par apsurdu mēģinājumus juridiskā formā aprakstīt ētiskas dabas jautājumus. Un cenzūra ir juridisks jēdziens kamēr aizvainojums - ētisks.
Atgriežoties pie izteiksmes brīvības un tās nozīmes sabiedrības un valsts atīstībā. Tieši indivīda tiesības brīvi izteikt viedokli ir priekšnosacījums visas sabiedrības un valsts labklājībai. Tā, piemēram, dod iespēju ieraudzīt acīm redzamo un uzzināt, ka tu neesi traks, jo tev vienīgajam kaut kas rādās. Dr. Pinkers norāda, ka brīvi pausts viedoklis ir pamats tam, lai cits cilvēks uzzinātu, ka tu to zini un tu uzzinātu, ka viņš to zina tātad jūs abi to zināt un arī citi zina, ka jūs to zināt un jūs zināt, ka viņi to zina jo jūs to viņiem esat pateikuši. Lielisks piemērs ir pasaka par kaio karali. Pasakas beigās viss mainījās uz labu tikai dēļ tā, ka viens puisēns nezināja, ka nedrīkst teikt - karalis ir kails. Ar šo vienu brīvo izteikumu pēkšņi visiem kļuva zināms, ka visi pārējie arī zina to pašu, ko iepriekš zināja tikai katrs atsevišī. Nu neapšaubāmi karalis bija aizvainots. Un ilgais aizliegums aizvainot karali noveda pie neskaitāmām ciešanām, nepanesamiem nodokļiem karaļa tērpiem, kas kļuva arvien dārgāki, vienlaikus nejēdzīgāki līdz beidzot karalis iznāca vispār kals, un šis Ādama tērps maksāja daudzu cilvēku badu un pāragru nāvi. Un tikai brīvi izteikts vārds, kas aizvainoja, pielika tam visam punktu.
Secinājumi
Izteiksmes brīvība ir viens no mūsu civilizācijas augstākajiem sasniegumiem. Faktiski bez tās nebūtu iespējami citi mūsu sasniegumi. Bez izteiksmes brīvības nebūtu iespējama zinātnes attīstība. Bez izteiksmes brīvības mēs nebūtu nonākuši valsts iekārtām, kur valda likuma vara. Turpretī izteiksmes brīvības ierobežojumi, it īpaši tie, kas pamatoti ar tiesībām nebūt aizvainotiem, ir objektīvi ierobežojuši jebkādu attīstību. Aleksandrijas biblioteka pirmo reizi no uguns cieta nejauši, bet to galīgi iznīcināja cilvēki, kurus aizvainoja tajā glabātās ķecerības un cilvēce pavadīja vēl simtiem gadu, kamēr atjaunoja daļu nodedzināto zinību. Galeleo Galeleja un Kopernika bēdīgais liktenis aizkavēja zinātnes attīstību gandrīz vēl uz 200 gadiem. Kāpēc? Jo valdošo ideoloģiju aizvainoja viņu atklājumi.
Tikpat nozīmīga runas brīvība ir arī personībai, Jo, kā iepriekš, atsaucoties uz psihologu un kognitīvo zinātņu pētniekiem, norādīju, brīva domu izteikšana valodā, ļauj personībai apzināties sevi, kā patstāvīgu objektu, apzināties savas robežas un noteikt savu vietu un lomu mijiedarbībā ar citām personībām.
Mēs redzam, ka runas brīvība ir tā vide, kas ļauj mijiedarboties indivīdam un sabiedrībai visefektīvākajā veidā im tādējādi vairot gan indivīda, gan kopējo labklājību.
Vienīgie ierobežojumi runas brīvībai var būt tikai tie, ko indivīds pats sev uzliek savas ētikas izpratnes ietvaros. Aizliegums nedrīkst nākt ne no viena cita un to nedrīkst pamatot ne ar ko citu.
Cilvēkam ir vienmēr jābūt iespējai izteikties brīvi nebaidoties no represijām, vienalga vai tās būtu ar likumu noteiktas, vai izpaustos kā vardarbība pret personu. Jebkuram, kurš kāda brīvi izteikta viedokļa dēļ jūtas aizskarts, ir tiesības saukt aizskārēju pie atbildības tikai personiskā līmenī vai nu uzstājoties ar pretargumentiem, norādot uz aizskārumu, vai arī kādā citā vispāratzītā veidā.
Bet pāri visam, runas brīvība ir fundamentāla vērtība.
