ES - kas ir politiskais ES? Es esmu normālais latvietis, tautas sastāvdaļa, tā kā es, domā visi; man vara dara pāri, es tai atriebjos jo viņi visi ir zagļi; es (bieži) strādāju valsts iestādē, man darbs riebjas jo tur ir stulbas prasības un ideotiska kārtība; nezinu par ko balsot jo visi zagļi un muļķi; esmu mūsdienīgs/a (kā saprotu no Holivudas filmām); braukšu prom jo te vairs nevaru izturēt; padomju laikos bija labāk lai gan pats/ti tos neesmu pieredzējis/usi; 8.marts ir normāli svētki; skatos "dejo ar zvaigzni"; neviens cits nemāk normāli braukt ar mažīnu; visi latvieši, izņemot mani, ir kašķīgi un provinciāli; tauta ir stulba.
TAUTA - kas ir politiskā TAUTA? Tauta ir gudra, tā visu saprot, redz ka varas vārdi nesakrīt ar darbiem, saprot ka vara ir nekompetenta un zaglīga, glabā senās zināšanas un tradīcijas, ir nospiesta, tai dara pāri nelietīgie ES un noziedzīgie politiķi, valsts iestādes (vienā es strādāju) sazvērējušās un iznīcina tautu, tai vajag stingru vadību, partijas muļķo tautu; tauta brauc prom.
VARA - kas ir politiskā VARA? vara ir briesmīga, zaglīga, stulba, nekompetenta, to ievēlējusi stulbā tauta; es strādāju iestādē kura dara derīgu darbu, visi tie ES nāk ar savām stulbajām vahadzībām un traucē strādāt, viņi nesaprot, ka man piešķirtā vara uzliek arī lielu atbildību rūpēties par tautu; varai nerūp Latvija.
VINGRINĀJUMS:
teksts - Es esmu sašutis par situāciju Latvijā. Nekompetentā un zaglīgā vara iznīcina Latviju. Es vairs nedomāju maksāt nodokļus un lai tā vara iet... Tauta taču nav stulba un saprot ka varas darbi neiet kopā ar vārdiem.
Ņemsim dažus aizvietotājus vārdam ES:
normāls latvietis, tautas sastāvdaļa - TAUTA;
strādāju valsts iestādē - VARA;
Teksts tagad - Es esmu sašutis par situāciju Latvijā. Nekompetentā un zaglīgā ES iznīcina Latviju. Es vairs nedomāju maksāt nodokļus un lai tā ES iet... ES taču nav stulba un saprot ka ES darbi neiet kopā ar vārdiem.
Tagad pamēģiniet paši aizstāt citus vārdus.
Grozies kā gribi, man visu laiku sanāk viens un tas pats. Kā tas nākas, ka mēs domājam, ka visas tās trīs lietas ir kaut kas pavisam atšķirīgs un cita citai galēji naidīgas?
otrdiena, 2010. gada 9. marts
otrdiena, 2010. gada 16. februāris
Viss krīt no rokām ārā...
Atkal bij' uznācis slinkums. Tā man laiku pa laikam gadās un jāsaka, ka šādā bezrūpībā un vieglprātībā nemaz neesmu viens aizdomās turams. Skatos, ka daudzi krietni ļautiņi, kuri atšķirībā no manis, uzņēmušies par tikpat krietnu atlīdzību kā paši, rūpēties par pārējo labklājību, arī ir tikpat bezrūpīgi un vieglprātīgi kā es. Nu jāsaka gan, ka tā nu vis nav, ka šie pavisam ne par ko nerūpējas - drusku jau kustas, meklēdami pēc savas dienišķās maizes, kāri lūkojoties apkārt un stiepdamies te pēc vienas, te citas ēdamas lietas tādā rosībā nemanot, ka šis tas apgāžas, izbirst, saplīst un sabradājas. Bet nu tā, kā tas, kas krīt un gāžas, nav gluži viņu, tad savā izšķērdīgajā tīrumtraiščībā viņiem tas visai maz rūp.
Šitāda bradāšana pa ļautiņu sanestām mantām rosina zināmu iedomu, ka visa kā gana un savienojumā ar iepriekšminēto bezrūpību un vieglprātību tas agri vai vēlu noved pie negausības un tā nu viens paķer maisu ar kādiem labumiem, otrs atkal šo ķerdams to maisu pārplēš, labumi birst ārā, tos grābt skrien citi un visi krīt čupā gar zemi labumiem virsū un beigās viss samīcīts un nav vairs ne ēdams, ne kādā citā vietā liekams.
Kad nu visi gana izjandalējušies, ierauga postažu nu katrs sāk taisnoties, ka šis nav bijis tas galvenais tīrumtraišķis jo šim nemaz tajā pūlī neesot bijis iespējams citādi rīkoties un viņš jau nu gan esot visu darījis pēc priekšrakstiem tā, ka nekur piesieties.
Nupat arī VID datu maišelis pārgājis pušu. Ko nu darīt? Izbiris daudz, ne nu vairs saglābt, ne kā. Atmetīsim šitai bezcerīgajai lietai ar roku un lūkosimies labāk kur vēl kas vesels palicis ar ko parotaļāties. Datu valsts aizsardzības aģentūras priekšniece saka, ka šai neesot vispār nekāda sakara ar datu sargāšanu - viņai esot tikai jāizskata sūdzības un jāizstrādā rekomendācijas. Valsts kancelejas priekšniece atkal domā ka šai dati dikti jāsargā, tik nevar saprast kuri un kādā veidā.
Tā nu es savā laiskumā prātuļoju, ka man noteikti jātiek tajā bariņā jo te, kur es esmu, man kaut kā neviens nepiedod ka es savā bezrūpībā nesamaksāju kādu rēķinu, kaut arī tas būtu nepareizs, man pašam jāuzņemas vaina ja ieņēmumu dienests kļūdījies ar maniem nodokļiem, vai kāda valsts iestāde man prasījusi kaut ko, par kā prasīšanas iemeslu tai pašai nav ne jausmas. Toties man nav nekādu tiesību dabūt kādu taisnību par šo iestāžu pāri darījumiem.
Jā, tajā tīrumtraišķu bariņā ir labi - katrs var nodarboties ar ko grib un nevienam nav jādaraa nekas no tā, kas vajadzīgs.
Šitāda bradāšana pa ļautiņu sanestām mantām rosina zināmu iedomu, ka visa kā gana un savienojumā ar iepriekšminēto bezrūpību un vieglprātību tas agri vai vēlu noved pie negausības un tā nu viens paķer maisu ar kādiem labumiem, otrs atkal šo ķerdams to maisu pārplēš, labumi birst ārā, tos grābt skrien citi un visi krīt čupā gar zemi labumiem virsū un beigās viss samīcīts un nav vairs ne ēdams, ne kādā citā vietā liekams.
Kad nu visi gana izjandalējušies, ierauga postažu nu katrs sāk taisnoties, ka šis nav bijis tas galvenais tīrumtraišķis jo šim nemaz tajā pūlī neesot bijis iespējams citādi rīkoties un viņš jau nu gan esot visu darījis pēc priekšrakstiem tā, ka nekur piesieties.
Nupat arī VID datu maišelis pārgājis pušu. Ko nu darīt? Izbiris daudz, ne nu vairs saglābt, ne kā. Atmetīsim šitai bezcerīgajai lietai ar roku un lūkosimies labāk kur vēl kas vesels palicis ar ko parotaļāties. Datu valsts aizsardzības aģentūras priekšniece saka, ka šai neesot vispār nekāda sakara ar datu sargāšanu - viņai esot tikai jāizskata sūdzības un jāizstrādā rekomendācijas. Valsts kancelejas priekšniece atkal domā ka šai dati dikti jāsargā, tik nevar saprast kuri un kādā veidā.
Tā nu es savā laiskumā prātuļoju, ka man noteikti jātiek tajā bariņā jo te, kur es esmu, man kaut kā neviens nepiedod ka es savā bezrūpībā nesamaksāju kādu rēķinu, kaut arī tas būtu nepareizs, man pašam jāuzņemas vaina ja ieņēmumu dienests kļūdījies ar maniem nodokļiem, vai kāda valsts iestāde man prasījusi kaut ko, par kā prasīšanas iemeslu tai pašai nav ne jausmas. Toties man nav nekādu tiesību dabūt kādu taisnību par šo iestāžu pāri darījumiem.
Jā, tajā tīrumtraišķu bariņā ir labi - katrs var nodarboties ar ko grib un nevienam nav jādaraa nekas no tā, kas vajadzīgs.
trešdiena, 2010. gada 6. janvāris
Detroitas gandrīz 11.septembris
Vakar vakarā Obama dikti nikni un visādi nejauki izrunājās par ASV drošības dienestiem sakarā ar tā Nigērijas baņķiera dēlēna ķermeņa apakšējās daļas apdedzināšanu (saka jau ka tās esot kājas - nu nez kāda modeļa apenes viņš valkāja, kurās tas pulveris bija iešūts). Un tad nu CNN šito visu iztirzā un spriedelē un visādi eksperti piekrīt prezidentam un brīnās kā tā var vispār būt, ka tam speciāli trennēti cilvēki šitā nolažojušies. Tie atkal saka, ka visur strādā speciālisti, bet šī lieta atkarīga vairāk no citiem.
Visur ir tie atslēgas vārdi - speciālisti un speciāli trennēti (piedošanu par jau sen iespraukušos aizguvumu no angļu valodas). Jāsaka, šie paši atslēgvārdi ir arī mūsu pašu izglītības sistēmas pamatā - trennēti speciālisti, un tie ir tie konkurētspējīgie...
Man šī visa lieta šķiet pagalam aplama. Es domāju, ka to melno puiku neviens nepamanīja tieši tāpēc, ka bija speciāli trennēts (kā zināms, viņam to spridzināšanu izjauca pavisam netrennēta pasažiere). Nu neviens speciāli trennētais nekad nebūs konkurētspējīgāks par vispusīgi attīstīto. Tas pats attiecas uz tiem specializētajiem. Jebkurš vispusīgi attīstīts cilvēks var īsākā vai garākā laikā specializēties kādā lietā, bet otrādi nesanāk. Specializēties var jebkurā vecumā bet vispusīgi attīstīties gan diemžēl tikai bērnībā.
Trennēšanās, ņemot šo drošības iestāžu lietu par piemēru, nozīmē daudzas reizes atkārtojot, līdz automātiskumam iestrādātu kādai noteiktai, "dotai" situācijai atbilstošu rīcības algoritmu. Bet ko darīt ja tādas situācijas mācību grāmatā nav? Nevar taču izstrādāt algoritmu tam, kas nav zināms... Lai atpazītu, piemēram, bīstamu situāciju speciāli trennētais cilvēks to salīdzina ar sev iemācītiem bīstamo situāciju aprakstiem, savukārt vispusīgi attīstītais cilvēks jebkuru situāciju salīdzina ar savām sajūtām - tas ir zināšanām par cilvēku attiecībām, vēsturi, politiku, reliģijām, filosofiju, ētiku, dabas parādībām un vēl neskaitāmām citām lietām. Tāpēc cilvēks trennētais spēj novērtēt tikai ierobežotu situāciju skaitu - tas ir tikai tādas, kas jau ir bijušas un par kurām tam zināms, bet cilvēks vispusīgi attīstītais var novērtēt jebkuru situāciju - tātad neierobežotu situāciju skaitu, arī tādas, kuras nekad vēl nav piedzīvotas.
Lai cilvēks vispusīgi attīstītos, viņam pirmkārt vajadzīgs stingrs pamats - vislabāk ja tā ir ģimene ar savām tradīcijām un no senčiem pārmantotām gudrībām. Un bez tā viņam ir jālasa daudz grāmatu (tām nav jābūt "bērnu grāmatām" omīte var sākumskolas vecuna bērnam pilnīgi mierīgi priekšā lasīt arī franču romānus); viņam ir jāklausās pasakas, jāmācās spēlēt klavieres, dejot, vai dziedāt, jāklausās stāsti par vēsturi, astronomiju, jārēķina interesanti uzdevumi, jātaisa dūmi ķīmijas stundā un galu galā arī kālijs jāiemet meiteņu tualetes podā, jāskraida pa sētu ar bumbu un jāiet uz operu. Un ir viena lieta ko viņš nekādā gadījumā nedrīkst darīt - līdz pat skolas beigšanai viņš nedrīkst gatavoties tā saucamajai pieaugušo dzīvei un specializēties konkurētspējas paaugstināšanai. Izcils kartupeļu audzēšanas speciālists totālas neražas gadā var nomirt badā, ja viņš nezin ka blakus upē esošās zivis arī ir ēdamas - viņš taču nav zivju speciālists.
Nu tad mīļie bērni, esiet bezrūpīgi un draiskuļojieties, klausieties pasaciņas un dariet visādas citādas bērnu lietas; mīļie pusaudži, lasiet grāmatas, lūrat pa caurumu sienā meiteņu dušā, ejiet uz tusiņiem un gudri spriedelējiet par dzīves jēgu. Gan jau pienāks laiks, kad jums nevis formas pēc, bet patiešām sagribēsies kādā jomā specializēties - un tad tā arī dariet. Bet neielieniet specializācijas šaurajos rāmjos jau pašā dzīves sākumā. Tas. pretēji "gudru" onkuļu un tantu apgalvojumiem, tikai mazinās jūsu konkurētspēju.
Visur ir tie atslēgas vārdi - speciālisti un speciāli trennēti (piedošanu par jau sen iespraukušos aizguvumu no angļu valodas). Jāsaka, šie paši atslēgvārdi ir arī mūsu pašu izglītības sistēmas pamatā - trennēti speciālisti, un tie ir tie konkurētspējīgie...
Man šī visa lieta šķiet pagalam aplama. Es domāju, ka to melno puiku neviens nepamanīja tieši tāpēc, ka bija speciāli trennēts (kā zināms, viņam to spridzināšanu izjauca pavisam netrennēta pasažiere). Nu neviens speciāli trennētais nekad nebūs konkurētspējīgāks par vispusīgi attīstīto. Tas pats attiecas uz tiem specializētajiem. Jebkurš vispusīgi attīstīts cilvēks var īsākā vai garākā laikā specializēties kādā lietā, bet otrādi nesanāk. Specializēties var jebkurā vecumā bet vispusīgi attīstīties gan diemžēl tikai bērnībā.
Trennēšanās, ņemot šo drošības iestāžu lietu par piemēru, nozīmē daudzas reizes atkārtojot, līdz automātiskumam iestrādātu kādai noteiktai, "dotai" situācijai atbilstošu rīcības algoritmu. Bet ko darīt ja tādas situācijas mācību grāmatā nav? Nevar taču izstrādāt algoritmu tam, kas nav zināms... Lai atpazītu, piemēram, bīstamu situāciju speciāli trennētais cilvēks to salīdzina ar sev iemācītiem bīstamo situāciju aprakstiem, savukārt vispusīgi attīstītais cilvēks jebkuru situāciju salīdzina ar savām sajūtām - tas ir zināšanām par cilvēku attiecībām, vēsturi, politiku, reliģijām, filosofiju, ētiku, dabas parādībām un vēl neskaitāmām citām lietām. Tāpēc cilvēks trennētais spēj novērtēt tikai ierobežotu situāciju skaitu - tas ir tikai tādas, kas jau ir bijušas un par kurām tam zināms, bet cilvēks vispusīgi attīstītais var novērtēt jebkuru situāciju - tātad neierobežotu situāciju skaitu, arī tādas, kuras nekad vēl nav piedzīvotas.
Lai cilvēks vispusīgi attīstītos, viņam pirmkārt vajadzīgs stingrs pamats - vislabāk ja tā ir ģimene ar savām tradīcijām un no senčiem pārmantotām gudrībām. Un bez tā viņam ir jālasa daudz grāmatu (tām nav jābūt "bērnu grāmatām" omīte var sākumskolas vecuna bērnam pilnīgi mierīgi priekšā lasīt arī franču romānus); viņam ir jāklausās pasakas, jāmācās spēlēt klavieres, dejot, vai dziedāt, jāklausās stāsti par vēsturi, astronomiju, jārēķina interesanti uzdevumi, jātaisa dūmi ķīmijas stundā un galu galā arī kālijs jāiemet meiteņu tualetes podā, jāskraida pa sētu ar bumbu un jāiet uz operu. Un ir viena lieta ko viņš nekādā gadījumā nedrīkst darīt - līdz pat skolas beigšanai viņš nedrīkst gatavoties tā saucamajai pieaugušo dzīvei un specializēties konkurētspējas paaugstināšanai. Izcils kartupeļu audzēšanas speciālists totālas neražas gadā var nomirt badā, ja viņš nezin ka blakus upē esošās zivis arī ir ēdamas - viņš taču nav zivju speciālists.
Nu tad mīļie bērni, esiet bezrūpīgi un draiskuļojieties, klausieties pasaciņas un dariet visādas citādas bērnu lietas; mīļie pusaudži, lasiet grāmatas, lūrat pa caurumu sienā meiteņu dušā, ejiet uz tusiņiem un gudri spriedelējiet par dzīves jēgu. Gan jau pienāks laiks, kad jums nevis formas pēc, bet patiešām sagribēsies kādā jomā specializēties - un tad tā arī dariet. Bet neielieniet specializācijas šaurajos rāmjos jau pašā dzīves sākumā. Tas. pretēji "gudru" onkuļu un tantu apgalvojumiem, tikai mazinās jūsu konkurētspēju.
Abonēt:
Ziņas (Atom)