Kino šaušana un "mamma"

Labdien, mans mīļais lasītāj! Netaisnošos vairs par ilgo pārtraukumu jo ne ar kādu izdomu vairs nespēšu noslēpt savu slinkumu tā, lai nekļūtu smieklīgs. Bet no otras puses, varbūt ir pat labi, ka neuzbāžos tik bieži ar savām gudrībām, tā var arī pagalam apnikt. Jo raugi, nav jau nekā cita par ko man būtu tik nepārvarama vēlme runāt, kā par to pašu neiedomājamo mūsu nabaga, nabaga (arī garā) sabiedrības pašnāvniecisko bērnišķību.

Nu par to pašu kino šaušanu. Negribu šo lietu skatīt atrauti no pārējā jo tā ir viena no mūsu nelaimēm lielo bildi saskaldīt mazītiņos gabaliņos un tad katru gabaliņu atsevišķi ilgi košļāt un zelēt kamēr tas pavisam nodilis un izbālējis tā arī netiekot skaidrībā ar iemesliem un sekām. Velns slēpjas sīkumos un sīkumos rušinoties mēs viņu arī bieži satiekam. Nupat viens tips ņem un kinoteātrī nošauj kādu citu filmas skatītāju un ko mēs darām? Mēs nezin kādēļ tūlīt galvu iebāžam sīkumu čupā un tur izmisīgi sākam meklēt atbildi uz jautājumu: Kā tā varēja notikt? Bet atbilde ir lielāka par sīkumiem un taj' čupā nekādi neietilpst. Tā ir ļoti liela un atrodas deguna galā, pareizāk, mūsos pašos bet lai to ieraudzītu, jāieskatās spogulī.

Un ko mēs tajā spogulī redzam? Mazu nepieaugušu, nobijušos, mazizglītotu un zaglīgu pubertātes vecuma cilvēciņu kuram patīk vārīt ziepes, bet kad savārītais jāizstrebj vai netiekam galā ar kaimiņu pēci, vajag mammu un tēti, kuri visu nokārtos. Bet nav! Nav ne mammas, ne tēta... Tad mēs izdomājām, ka mēs varam kādu ievēlēt par mammu. Un kāds no mūsu bāreņu bara piesakās; "Es, es būšu mamma!" Labi, esi... Tagad tu esi mamma, tu arī par mums gādā un streb mūsu mēsliņus, a mēs, kā jau tīņi pret tevi buntosimues un paklusām aiz stūra pīpēsim. Bet mamma arī ir tīnis un ne par mums gādāt, ne mūsu mēsliņus strēbt neprot - toties arī grib aiz stūra pīpēt. Tā mēs visi dzīvokli pārvēršam par ballīšu miiskasti jo vecāki aizbraukuši un nav kas liek mazgāt traukus un savakt izmētātās zeķes.Vērtīgākās mantas arī jau lombardā. Un kad vēders kurkst, mēs cits uz citu sākam kliegt: "Tu esi vainīgs, tu atvedi tos ķēmus!" "A ko tu pats?! Es viņus pat nepazīstu, tas biji tu, kas visu vakaru ar viņiem dzēra!" Un tad kopā: "MAMMA!" ... Un klusums...

Jā, cerība ka kāds noteikti atnāks un par mums parūpēsies un mums pašiem nav jāuzņemas nekāda atbildība ne par ko, ir apbrīnojami naiva un neiedomājami bīstama. Kā redzam, tā noved arī pie kādas nāves. Tagad uzskaitīšu dažus piemērus, kas būdami tik dažādi, tomēr ir savā būtībā vienādi un ceļas no vienas un tās pašas juvenilās bezatbildības.
Puišelis ticis pie velosipēda: "Re kā es varu pie sarkanā gar auto degunu pārbraukt!" Bum! Ai! "Kā tad tā?! Kādam tak bija jānovērš! " - Kam?
Ziema, sniegs - "Vai! Apsaldēju kājas! Kādam tak bija jāparūpējas lai es varu savas jaunās kurpītes izrādīt!" - Kam?
"Ārprāts! Šaudīšanās kino! Kādam jārūpējas lai es justos droši!" - Kam?
Apkopojot šo domu gājienu: "Kādam jārūpējas par to lai es varu darīt ko un kad gribu." - Kam? ... Uz visiem "kam" ir viena atbilde - "mammai". Man pašam protams nav ne par ko jārūpējas, es taču esmu nodokļu maksātājs - ar to domājot, bērns, kurš nodokļus var arī nemaksāt.

Un uz visu šo reaģējot mūsu pseidomamma savā bērnišķībā domā tā: "Pieņemšu jaunu likumu, ka tā darīt nedrīkst un lieta darīta." Un mēs arī domājam: "Re kā "mamma" pieņēma tādu likumu, nu viss būs labi." Bet vai paši saprotam, ka jebkuri likumi attiecas tikai uz tiem, kas tos ievēro? Ja piederam pie šiem, tad uz mums, nevis uz tiem, kuri brauc pie sarkanās gaismas vai šauj. Vai mēs saprotam, ka ar katru jaunu likumu mēs paši nonākam tuvāk likumpārkāpējiem jo iluzorā drošība neizbēgami palielina mūsu bezatbildību, kas saistībā ar gara nebriedumu un tā rosināto vēlmi ieriebt pieaugušajiem mudina mūs pašus uz pārgalvībām, kas sakarā ar bērnišķīgo domāšanas mazspēju bieži beidzas ar reālu noziegumu.

Dīvainā kārtā jmūs vairs neinteresē slepkava un kā cilvēks var šādi rīkoties. Mūs interesē atrast "mammu" kura nav pieskatījusi un novērsusi. Līdz ar to mēs arī negribam un arī nevaram paskatīties spogulī un šī notikuma sakarā padomāt; "Vai es esmu labs cilvēks un vai es vienmēr rīkojos pareizi un vai es arī nevaru nonākt šādā situācijā un kā man dzīvot, lai es nekad, pat nejauši, nenodarītu citiem pāri? Vai es esmu godīgs un vai man tiešām vajadzētu tagad to, ko nupat biju nodomājis darīt? Kādas būs manas rīcības sekas?"

Materialisms

Mans liktens šaustītais un dzīvi zinošais lasītāj! Nezinu vai tu skatījies LTV1 politiķu pļāpāšanu par tiem, kuri no LV aizbraukuši un kā šamos dabūt atpakaļ un nezinu vai tev ir par to kas sakāms - gan par apspriesto problēmu, gan pašu diskusiju, bet man gan ir sakāms daudz kas un kaut ko tūlīt arī teikšu.

Vai tiešām mēs visi esam tik sekli un akli, ka aiz divām prieēm neredzam mežu? Tie politiķi visi kā viens runā vienīgi par nodarbinātību, cenām, algām un visādiem citādiem būtiskiem, bet niekiem un neviens ne pušu plēsta vārda par to, kādēļ manuprāt tā aizbraukšana patiesībā notiek. Un iespējams, ka tieši tāpēc arī neko nevar padarīt ka visi "beet around the bush" bet klāt netiek. Visi tik materialistiski, tik "pragmatiski" un "realistiski", ka drīz mūzikas klausīšanos aizstās ar to aprakstošu matematisku formulu lasīšanu. Man gan šķiet, ka tas nav viens un tas pats jo tā teikt, dažādas lietas kairina dažādus receptorus. Es nedomāju ka cilvēki brauc prom tikai tamdēļ, ka citur var vairāk, vai vispār kaut ko nopelnīt un vieglāk tikt uz veikalu. Cilvēki dzīvo un arī šeit ir dzīvojuši daudz spiedīgākos apstākļos. Man gadījies visai bieži uzturēties ārpus Latvijas visdažādākajās vietās, gan Rietumos, gan postpadomju valstībā (kur man par lielu nožēlu atrodamies arī mēs) un es saskatu vienu būtisku un kā redzams, daudziem no mums neizprotamu atšķirību, un tā nav materiālā labklājība. Redzu, ka cilvēku vēlmi dzīvot tajā, vai citā valstī nemaz neietekmē konkrētās valsts dzīves līmenis - Ir visai labklājīgas valstis, no kurienes visi grib tikt prom un diezgan nabadzīgas, kur tomēr visi dzīvo.

Tā būtiskā un noteicošā atšķirība ir attieksmē - valsts attieksmē pret individu, kas savukārt izriet no šo individu savstarpējās cieņas vai necieņas jo valsts personifikācija ir nekas cits, kā ierēdņi un politiķi, kas ir tie paši individi. Redzi, mans jūtīgais lasītāj, Rietumeiropā pārsvarā, un mazajās valstīs jo īpaši, cilvēks iet uz kādu iestādi kā valsts pilsonis kuram pienākas no šis iestādes saņemt kādu pakalpoijumu un iestādes darbiniekiem i ne prātā neienāks uzskatīt sevi par kādu augstāk stāvošu instituciju un neviens policists nevienu noziedznieku neuzrunās uz "tu" (izņemot protams GB kur starp II pers. vietniekvārda vienskaitli un daudzskaitli nav izšķirības un Zviedriju, kur visi viens otru uzrunā vienskaitlī). Savukārt postpadomju telpā ir citādi - te mēs esam laipni un pieklājīgi tikai galējas nepieciešamības gadījumā - pat ja mēs paši par sevi domājam citādi. Esmu tik skaidri redzējis kā piemēram Kazahijā vienā un tai pašā vietā, viens un tas pats ierēdnis ar mani kā ārzemnieku runā bezmaz vai pārlieku iztapīgi un pieglaimīgi un tūlīt pat nomaina seju un toni pret pazemību pieprasošu, kad savu uzmanību pārceļ pie kāda vietējā cilvēka. Rietumeiropā visi politiķi un ierēdņi uztraucas par to, ko par viņu lēmumiem teiks cilvēki - postpadomju telpas ideoloģijas kvintesence ir Šlesera kunga savulaik teiktais par Kundziņsalu kur pēc viņa domām cilvēkiem labo dzīvi kavē zīriņi un Kundziņsalas iedzimtie aborigeni. Salīdzinoši nelielajā Latvija mums nozīmīgi šķiet tikai grandiozi gadsimta projekti tā, itkā psrs galvaspilsēta tagad būtu Rīga un šiem projektiem jāatbrivo telpa - daudz lielākajā Francijā cieņā ir mazi vietēja rakstura darbi, kas domāti konkrētajā vietā dzīvojošajiem cilvēkiem.

Tad lūk! Aizbraukšanas galvenais un būtiskakais iemesls ir attieksme pret cilvēku. Attieksme pret cilvēku un pilsoni kā pret nevērtīgu izejvielu "valsts izaugsmei" par kuru jārūpējas tikai tāpēc, ka nez kā tas gadījies, civilizētajā pasaulē tā pieņemts. Viss ir otrādi, mani kungi - no darbavietām u algām attieksme nemainīsies bet no attieksmes radīsies darbavietas un algas.

Kāpēc jāmaksā nodokļi un redz pie kā novedusi demokrātija!

Mans bezgala vīlies lasītāj, kā nu lai palīdzu tikt galā ar latviešu būtiskākajiem jautājumiem. Iespējams, tas man izdosies ar tavu palīdzību un ieinteresētu atbalstu. Sāksim ar aktuālāko par nodokļiem un gludeni pārslīdēsim pie vispārīgā par demokrātiju.

Visur tik dzird vienu un to pašu - vēl nesen Bauskā, kad es Meijerovica biedrības biedra statusā tur runājos ar cilvēkiem, vins kungs to kārtējo reizi formulēja šādi; "Slimnīcas slēdz, skolas slēdz, ceļi kļūst sliktāki. Par ko man jāmaksā nodokļi?!" Visādi cilvēki mēdz gari un plaši stāstīt par taisnīgumu, godīgumu etc, bet es redzu, ka tas ir tālu no šī cilvēka ikdienas un tamdēļ gandrīz nesaprotami. Un tad nu es domāju un domāju kamēr sapratu ka tas nemaz nav jautājums uz kuru jāatbild. Tieši tā - tas ir pēc būtības nepareizs jautājums un tamdēļ nav atbildāms. Kāpēc man jāmaksā nodokļi... Man nodokļi jāmaksā tikai un vienīgi tādēļ, ka man no valsts kaut ko vajag - man vajag skolas, slimnīcas, ceļus etc. Līdz ar to pareizais jautājums ir; "Kāpēc man nav tas, par ko esmu samaksājis?!" BET, šis jautājums savukārt mūs noved pie pašiem demokrātijas pamatiem - pilsoniskas sabiedrības, kur katrs sevi apzinās kā personību ar tiesībām un pienākumiem. Ja pirmais jautājums (nepareizais) atspoguļo kungu un kalpu, saimnieku un gājēju, priekšnieku un padoto psiholoģiju, tad otrs - demokrātiskas sabiedrības psiholoģiju.

Esmu dzirdējis sakām; "Redz kur mūs novedusi tā demokrātija!" Nu te pavisam nav ko atbildēt jo no iepriekšējā redzam, ka tam kur esam, nav nekāda sakara ar demokrātiju. Demokrātija nav vēlēsanu sistēma vai likumu krājums, demokrātija ir mūsu prāta stāvoklis - apziņa, ka katrs esam cilvēks un pilsonis un valsts ierēdnis un biļešu kontrolieris arī ir cilvēks un pilsonis un nekāds valsts vai Rīgas satiksmes amats šo cilvēku/pilsoni nepadara par priekšnieku citiem cilvēkiem/pilsoņiem. Demokrātija ir cieņas pieprasīšana pret sevi no visiem citiem, tai skaitā jebkādiem ierēdņiem. BET! jāsāk ar cieņu pret citiem, arī ierēdņiem. Demokrātija šeit būs tad, kad mēs katrs ar pašcieņu uzdosim valstsvīriem jautājumu; "Kāpēc man nav tas, par ko esmu samaksājis? Un kāpēc tu neesi izdarījis to, ko man solīji?" Un ja nedzird manu vienu balsi, es varu atrast daudz citus cilvēkus ar kuriem vienā balsī šos jautājumujs uzdot un tad dzirdēs.

Ceru tu, mans pieklājīgais lasītāj, tā nedari, bet nekādā gadījumā šos jautājumus nedrīkst uzdot bez cieņas jo tas adresātam ļauj viegli uz tiem neatbildēt. Ja es teikšu; "Ak tu lops, kāpēc...?" tad viņš man visticamāk teiks; "Pats tu lops un visa tava ģimene lops." un saruna aiziet pavisam par citām, nesvarīgām lietām. Bet ja es jautāšu to vienkārši ar cieņu - viņam nāksies atbildētl. Un tā jau ir demokrātija, kur katrs atbild par sevi un katrs prasa atbildību no citiem un kur cits citu ciena.