Slepena dakterēšana.

Cik jauks sapnis! Par mani rūpējas un apčubina - es guļu tīros, baltos palagos un ap mani staigā glītas māsiņas ar visādām smalkām, dārgām ierīcēm, papīriem un receptēm, dažādām krāsainām pudelītēm. Sagribējās piecelties un izstaipīt kājas. "Nē, nē, nē! Ko jūs darāt!? Palieciet guļot, jūs taču esat nevesels..."Ienāca prātā, ka nemaz slims nejūtos, bet paklausīju - ja jau dakteri saka... Tomēr pēc kāda krietna laika sajutos tāds, kā nelaimīgs un mēģināju atcerēties kā īsti šajā vietā nokļuvu. Atceros, ka mani uz ielas uzrunāja tāda, kā garos, raibos svārkos tērpta kundze, vai tādi, kā baltos kreklos un šlipsēs puiši ar īsiem matiem, brillēm un grāmatām, vai arī kāds cits - nevaru īsti atcerēties, bet vēlāk es noteikti biju kaut kādā ārsta kabinetā, kur jau skaidri zināju, ka man drīz jāmirst un visi bija tik norūpējušies, rādīja man bildes ar melnām plaušām. Tiesa gan teica, ka tās neesot manas plaušas, bet man noteikti esot tādas pašas.

Sapratu, ka tā īsti man neviens nav pateicis, kāpēc man te jāguļ. Nogaidījis izdevīgu brīdi, pārmiju dažus vārdus ar blakus gultā guļošo un noskaidroju, ka arī viņš tā īsti nezin ar ko slims. Stāstīja, ka viņam no iepirkumu maisiņa izņemta visa maize un speķis, ko aizstājuši ar kokakolu un bifido baktēriju jogurtu. Tad es arī atcerējos, ka man atņēma cigareti omulīgā krodziņā un tā vietā nolika priekšā salātu lapas un svaigus gruķus (tie, kas mani pazīst, sapratīs joku) uz ļodzīga, tievkājaina puķpodu paliktnim līdzīga galdiņa izflīzētā, aukstā telpā.

Sāku arī just tādu kā ierobežotību - mani te visu laiku uzmana un neļauj ne pakustēties, saka, ka neko izņemot ūdenī vārītus rīsus nevaru ēst. Tomēr man kaut kā nešķiet, ka es būtu tik slims! Vienīgā vieta uz kuru meni izveda no palātas, bija procedūru telpa - tur man bija jāvirpo skrūves un jāskalda malka vismaz astoņas stundas dienā un ja paliku ilgāk, mani allaž uzslavēja un teica, ka tā es ātri tikšu pie veselības. Tomēr manī arvien brieda un brieda jautājums - kā un kāpēc es te nokļuvu?! Beidzot šo jautājumu uzdevu Dakterim. Viņš man gar degunu novicināja papīru un teica ka tur esot rakstīts un pilnīgi pierādīts, ka smēķēšana nogalina un visi smēķētāji ir slimi un bīstami apkārtējiem un tā, kā es smēķējot, man ir visas šīs likstas uzkritušas. Mani tomēr bažīgu darījas tas, ka viņš man nekādi nedeva to papīru palasīt un tam bija pielipusi bieza aploksne par kuras saturu viņš man neko neteica. Bez tam viņam pašam kabatā bija manas cigaretes.

Naktī aizlavijos uz ārsta kabinetu un atradu to papīru (jau bez aploksnes) tieši uz galda zem pelnu trauka. Tur angļu, japāņu un krievu valodās bija raskstīts, ka tādam cilvēkam, kuram ir ģenētiski motivēta varbūtība saslimt ar kādu sirds un asinsvadu vai plaušu kaiti smēķēšana par aptuveni 15% palielina saslimšanas risku. Tur tāpat bija rakstīts, ka cilvēkiem ar noslieci uz aptaukošanos, treknas pārtikas ēšana par 30% palielina risku izplūst miesās. Un es pēkšņi sapratu, kā es te nokļuvu - es visu laiku klausījos ko man saka visādi cilvēki, kuri labi prata tēlot gudriniekus un nevienu mirkli netiku prasījis viņu apgalvojumus pierādīt - man pietika ar to, ka viņi teica, ka tas ir pierādīts.

Bet, vēl brīvais lasītāj, bija jau par vēlu - izrādījās, ka ir tiesas spriedums par manis piespiedu ārstēšanu, kur ir teiks; "Gadījumā, ja pacients uzstāj, ka ir vesels un viņam galu galā ir tiesības izvēlēties ārstēties, vai nē, uzskatīt viņu par nepieskaitāmu un ievietot garīgo saslimšanu nodaļā (punkts)"

PALĪGĀ!!! Es gribu atpakaļ ne īpaši tīrajā krodziņā pie zirņiem ar speķi un pēc tam tur iedzert vienu alus kausiņu, uzsmēķējot un papāpājot ar citiem apmekjlētājiem jo tas taču ir krodziņš, nevis restorāns vai ātrās apkalpošanas ēstuve. Es apdraudu bērnus?! Ko viņi dara KROGĀ?!! Vai viņi arī prieka mājā iet līdzi saviem vecākiem, ja šiem ir iecīenīts tāds atpūtas veids?

ĻAUNUMS - ĻAUTIŅU SEKLUMA REZULTĀTS vai Kāpēc mēs gribam būt slepkavas?

Par nepatīkamām lietām labāk papļāpāt nomierinošā un nepiespiestā garā. Tāpēc atlaidīsimies pie kamīna klubkrēslā ar sarkanvīna glāzi rokā un paprātuļosim. Vai! Piedod, mans pareizais draugs, ja gadījumā esi viens no tiem neveselīgi veselīgajiem mākslīgā liesuma piekritējiem, tu, protams, vari paņemt glāzi briesmīga paskata kādu tālās zemēs audzētu augu šķidrumu maisījuma.

Nupat atkal kāds arhetips ir izdarījis - gribētos lietot klišeju "prātamneaptveramu", bet tā nebūs taisnība - noziegumu. Ir "necilvēcīgi" (it kā eksistē no morāles viedokļa "cilvēcīgi" veidi) nogalināts cilvēks. Tas cilvēks ir atļāvies pārāk daudz un pārkāpis galējo savstarpējoattiecību robežu un mani personīgi ar to aizskāris tāpēc, ka viņš arī ircilvēks un es esmu spiests atzīt, ka esmu līdzīgs kaut kam pretīgamun nejaukam, stulbam un tādam, kas ļoti traucē uzskatīt Cilvēku, par kādu cēlu un gudru radību. Fui!

Bet vēl jo vairāk mani nomāc tās DAUDZĀS balsis, tostarp iespējams arī tava, mans taisnīgaisdraugs, kas kliedz pēc "nāvessoda". Padomā tik, mans gudrais draugs - NĀVES un SODS... Kātas iet kopā? Nemaz nerunājot par to, ka dažās šeit izplatītās reliģijās nāve ir drīzāk vārti uzjaunu dzīvi. Tu, mans vērīgais draugs būsi pamanījis, ka slikti cilvēki nonāk ellē tikai tad, ja viņipirms nāves nenožēlo grēkus.

Man ir liels brīnums, ka ir tik daudz asinskāru un atriebīgu cilvēku. Manuprāt viņi ir ļauni un no tā slepkavas atšķiras tikai ar to, ka vēl tikai grib kādu noslepkavot. Man negribas, lai kāds piesedzoties ar mani, tas ir manā vārdā kā manis pilnvarota persona, noslepkavo citu cilvēku. Nerunāšu par karu, jo tev, mans steidzīgais draugs, diez vai šobrīd ir tik daudz laika. Bet paskat tik kādus komentārus internetā un bail paliek. Tie cilvēki tak ir gatavi nosist TĀPĒC... Nav tik ļoti svarīgi kāpēc, bet tā gatavība.

Manuprāt ir principā nepieļaujami kādu noslepkavot un ja sabiedrība un tās veidotā valsts savāvairākumā principā pieņem slepkavību kā akceptējamu darbību, tad mums atliek tikaipastrīdēties par to, kas ir pietiekams, slepkavību attaisnojošs iemesls. Vienam tas var būt citacilvēka slepkavība un atriebība ir pietiekams iemesls, bet citam varbūt šķiet, ka viņu attaisno vajadzība pēc 3 latiem kādas tantiņas makā.

Nu nezinu... Neuzskatu sevi par "krietnu kristieti", tomēr neesmu atriebīgs un domāju, ka arī tev, mans kristīgais draugs, derētu atstāt cilvēka dzīves n nāves jautājumus Dieva ziņā. Un tas, ka kāds ir pārkāpis bausli - Tev nebūs nokaut - nekādi nenozīmē, ka arī man tas būtu jāpārkāpj.

Kā Jūs teicāt par tām penzijām?

Nupat atminējos tādu stāsti: Reiz dzīvoja viens tatāru Hans. Viņš ilgus gadus ar savu karapulku siroja pa tuvāku un tālāku apkaimi dedzinādams ciemus un ņemdams visu, ko var aiznest - te neder teikt, kas patīk, jo patika viņam pilnīgi viss. Tai skaitā šis bija savācis sev tiem laikiem pieklājīgu harēmu. Bet ta nu vienu brīdi šim neražas nāca viena pēc otras un apsprāga visas aitas. Nebija vairs ko dot ēst einuhiem un šamējie sāka vairāk nodarboties ar jauno dzinumu un koku mizu vākšanu putrai, kā ar Hana harēma uzraudzību. Sievas aizmuka kur nu kurā.

Tā viena sieva bij dzīvojusi pie ziemeļu ezera un tur tad ar visiem saviem bērniem, cik un kādi u tie viņai ir, aizelsusies atskrēja uz savu dzimto vietu, kur kādreiz bijusi visai turīga un smalka dāma. Bērni pakaļ nesdami kas nu ko varējis no mātes mantām paķert. Atvilkuši skaistā ezera malā elpu, sāka prātot, kā tālāk dzīvot. Nu vajadzēja palūkot kas paņēmies līdzi. Daudzi no bērniem bija arī tādi, kas neko nebij atnesuši, jo daži bij slimi un daži bij veci un nekā nejaudāja panest. Bija arī tādi, kas knapi no Hana pakaļ rīdītajiem suņiem izglābušies un mantas bēgdami pametuši. Juzdamies vainīgi, viņi bij savas pēdīgās parpalas devuši ceļā par zirgiem un pārcēlājiem.

Nestāstīšu te par garo stīvēšanos ap mantām ko daži uzreiz uzmetās sargāt no laupītājiem kamēr citi iet malku ugunij lasīt un būdu sliet, jo tas būs gari, kaut arī interesanti, bet raiti laidīšos stāstā uz priekšu.

Un notika tā, ka vieni, kas mantas sargāja, sāka noteikt cik un ko pārējiem no tā būs ņemt un cik apēst. U tie otri aizvien vēl vainīgi juzdamies, klusi sāka žēloties, ka esot tak malku un ūdeni nesuši un uguni kūruši un būdu slējuši; vai ta nu nebūšot arī kādu maizes kancīti pelnījuši. Tie pirmie atpakaļ; "Nu kā tad... Ar izdomājuši. Kamēr mēs te nāves briesmās visu mātes mantību sargājām lai postā neaiziet, šie staigāja pa mežu, svaigu gaisu elpoja un nu nav mierā ar mūsu gādībā un gudrībā sarūpētajām pusdienām. Mēs malkas nešanai varējām arī kaimiņu puikas nolīgt, tad nebūtu te ar tādiem nepateicīgiem radiem jāauklējas."

Tie otrie nu iet sūdzēties mātei. Tā tik noplāta rokas: "Nu ko es varu... Hans tās joprojām uzskata par savām mantām un saka, ka ja mēs būtu likumīgi šķīrušies, tad varētu mantas sadalīt taisnīgi. Bet nu šis pagalam noskaities, ka tik ilgi mani barojis un es šo pliku atstājusi. Jaunais vīrs arī saka, ko \es te ar tām vecajām grabažām krāmējoties, šis mani gan apģērbšot, gan pabarošot un nemaz i dzirdēt negrib par manu kādreiz grezno mantu ienešanu savā sterilajā namā."

Nu ka nekā, ta nekā. Bet ēst tak gribas un tie žagaru nēsātāji atkal gan lūdzas, gan draud tiem mantu glabātājiem. A šie tik atrunājas; "Mums nu ir jauna māja un jauna kārtība kur viss ir labi iekārtots un saplānots un jūs te visu kārtību sajauksiet un visiem būs slikti."

Kādam - tas ir man - ienāca prātā jautāt padomu gudrajam Zālamanam. Gudrais Zālamans man teica: "Pastāsti to visiem. Nekāda kārtība nav jājauc. Ja jauna māja un jauna kārtība, lai tas tā nākamām paaudzēm uz laikiem ir iedibināts un stāv. Bet žagaru nēsātāji jābaro, jo ne pēc savas gribas un slinkuma bez ēšanas palikuši. Lai jauno barošanas kārtību nejauktu, žagaru nēsātāji nav tajā jāieraksta, bet gan no citām mantām tam jāatvēl. Un vēl tak arī jaunais mātes vīrs no saviem pilnajiem apcirkņiem šiem uzturu lai dod. Jo pats jau ar nav bez vainas ka savulaik māti ļāvis gūstā aizvest."

To Zālamana teicienu es sapratu tā, ka pensionāri, kas nav maksājuši sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, būtu jāuztur no īpaša, šim nolūkam izveidota budžeta, kur līdzekļi nāktu no pamatbudžeta ( privatizāciju jau var aizmirst) un jāpiedabon arī ES tur līdzekļus ieskaitīt nosakot skaidras summas, kas katram maksājamas par katru darba stāža gadu.

Nu tā biju satraucies, ka par pīpi aizkūpināt aizmirsu. Bet nākamreiz gan parunāsimies mierīgākā gaisotnē.