Lapas

otrdiena, 2012. gada 1. maijs

Kā izlikties, ka nes to, ko nevar celt. jeb Satversmes pārbūve.

Mans jaukais lasītāj!

Svētdien atkal biju Latviešu biedrības namā vienā brīnišķīgā ballē. Šeit ilustrācijai (ja vien izdevās) pievienoju kādā no iepriekšējām ballēm uzņemtu video pirmkārt tāpēc, ka šīs balles vizuālie attēlojumi vēl nav pieejami un otrkārt tāpēc, ka šajā ballē starp smokingiem bija reti pamanāmi uzvalki un tas man neder saistībā ar šeit apskatāmo tematu, kas pārsteidzošā kārtā ir Latvijas Satversme. Kā no viena tiku pie otra?

Tātad, sākās viss ar to, ka kārtējo reizi konstatēju, ka derētu pāršūt smokingu, nopirkt jaunas kurpes un tauriņu. Padomāju cik tas atkal varētu izmaksāt, kur ko pieklājīgu atrast utt. un tad ziņu lentēs atradu, ka mūsu valstsvīri piedāvā lielisku risinājumu - proti, tā vietā lai pūlētos ievērot balles apmeklēšanas augstos standartus, varētu gluži vienkārši panākt šo standartu pielāgošanu indivīda ērtībām. Nu galu galā, kāda starpība vai pie smokinga velk laka kurpes, vai glītas zandales - nav ko te iztaisīties par nez ko. Nu jā, arī par Satversmi. Tā protams ir izcila, lieliska, skaista, gluži kā Mākslas muzejs. Bet mums, no padomju bloku mājām izlīdušajiem, ieiešana šjā lieliskajā celtnē pa parādes durvīm tomēr rada lielu stresu un diskomfortu. Tad vajag attiecīgi ģērbties un uzvesties un saistībā ar Satversmi, lai to ievērotu, vajag tīru sirdsapziņu, gaišas domas un godaprātu. Bet tā visa mums tik ļoti pietrūkst. Vienkāršāk parādes durvis aiznaglot, atstāt kā tādu dekoru un turpmāk staigāt pa tām mazajām pagraba durtiņām caur tumšiem koridorīšiem, kas mums daudz pierastāk un kur vajadzības gadījumā var kādā ielocītē vai aiz kādas trubiņas paslēpt kādu darījumiņu.

Nu nevar Saeimas deputāti nebīdīt savu partiju personāžus ministru amatos un godīgi, valstiski, nesavtīgi ļaut ievērot Satversmē noteikto valdības veidošanas kārtību, nevar vēlētāji kļūt atbildīgi un vispār mēs nespējam būt brīvi Eiropieši ar morāliem un ētiskiem principiem, nevaram nerīkoties savtīgi, merkantilu mērķu vadīti un kaut arī izliekamies, tomēr nesaprotam ko šīs lietas vispār nozīmē. Saeimas deputāta zvērests ir aiznaglotās Mākslas muzeja parādes durvis - tās tur vienkārši ir, bet ne prātē nenāk tās lietot; Satversme vispār ir skaista Rundāles pils, kur mums būs daudz ērtāk, ja to pārbūvēsim par office building ar ģipškartona sienām un iekārtiem plastmasas griestiem, lielās zāles pārdalos sīkos kambarīšos. Izklausīsies jau labi - "Strādāju Rundāles pilī"; "mēs ievērojam Satversmi" un tagad mums būs arī "TAUTAS vēlēts prezidents". Un tā mēs ceram piemānīt pasauli un pirmām kārtām, paši sevi - noslēpt savu niecību, padomisko būtību, nenovīdību un mantrausību. Aiz skaistajām, aplāpītajām granīta un marmora fasādēm iekšā tikai kartons un plastmasa. 

Īsāk sakot - ja nevaram pacelt Satversmē nostiprināto, vienu no vislabākajiem valsts pārvaldes modeļiem, tad nesīsim lepni tikai nosaukumu un cerēsim, ka mūsu izlikšanos nepamanīs.

otrdiena, 2012. gada 3. aprīlis

Bānītis, Jānītis un busiņu tusiņš

Tū, tū bānītis, ko noskrien mazais Jānītis. Ceru, mans erudītais un precīzais lasītāj, piedosi šo aptuveno citātu no kādas dziesmiņas teksta - kaut kādi vārdi tur bija mazliet citādāki, bet man nav ne jausmas vai tos precīzi citējot man nenāksies kādam maksāt un galvenokārt, slinkums meklēt oriģinālo tekstu.

Vakar klausījos LR1 raidījumu "Krustpunktā" un man kļuva tik skumji. Dzirdēju visu, ko teica tas kungs no Autotransporta direkcijas un tas kungs no pasažieru vilciena un to, ko teica klausītāji un sapratu, ka laikam es esmu vienīgais kurš dzird visus jo viņi paši acīmredzami cits citu nedzird. Nezinu vai Tu, mans ceļojošais lasītāj, bieži apmeklē dažādas Latvijas vietas. Es pēdējā laikā to daru aizvien retāk jo tomēr Madagaskārā nokļūt ir vieglāk nekā Dagdā, Smiltenē vai Kandavā. Un ja nu kaut kur no pieminētajām Latvijas vietām tomēr jānonāk, tad vairs pat neskatos autobusu un vilcienu sarakstus, bet meklēju šoferi, kurš mani varētu uz turieni aizvest ar auto. Jo mana pieredze rāda, ka izmantojot sabiedrisko transportu, es ticamāk ceļā pavadīšu ne mazāk par divām dienām vienā virzienā un kaut kur būs jāmeklē arī naktsmājas. Vilcieni brauc paši par sevi pēc kaut kādām viņiem vien zināmām prioritātēm un tikai uz turieni, kur bezmaz vai var aizbraukt arī ar divriteni, autobusi paši par sevi un arī tikai uz tām pašām vietām. Un Latvijā ir vietas, kur gluži kā aiz polārā loka ekspedīciju nometnēs "transports" ierodas reizi nedēļā. Dzirdu, visādi valsts gudrinieki saka, ka neesot kas brauc, tāpēc maršruti jāslēdz un reizu skaits jāsamazina. Nu drīz varēs visu slēgt un atstāt tikai Rīgas satiksmi jo no tām vietām, kur nevar tikt u no kurienes nevar tikt prom, visi pārceļas uz tām vietām, kur ir laba satiksme. Man jau šķiet, ka sanāk tāds apburtais loks - jo mazāk bruc, jo mazāk reisu un jo mazāk reisu, jo mazāk ir kas brauc.

Vilcienu, kā pasažieru pārvadātāju visādi nīcina un Jānītis, kjurš noskrien bānīti, ir busiņš, kuru nu tagad uz tā jau sliktajiem un piebāztajiem ceļoem saradīsies tikdaudz, ka ātrāk būs līdz mērķim nonākt kājām pa tusiņā stāvošo autobusu jumtiem.

Nu šķiet, tas taču tik vienkārši - vilciens ved lielos gabalus un autobusi apkalpo vilciena pasažierus no stacijām tos pievedot tuvāk ceļamērķim. Bet nē - tā nekas nesanākot un tas esot tik neiedomājami sarežģīti un tik traki dārgi, vienu vārdu sakot, neiespējami. Nu saki, mans gudrais lasītāj, vai es esmu stulbs? Es nekādi nevaru saprast kāpēc tas, kas citur ir vienkārši, mums ir sarežģīti un tas, kas citur lēti, mums dārgi. Kāpēc biļete pie autobusa šofera Luksemburgā, kur cilvēku tik, cik Cēsīs, maksā 1,5 eiro, bet Rīgā, kur gandrīz miljons - 70 santīmu? Kā autobuss, kurš ved 40 cilvēkus var būt lētāks par vilcienu, kurš ved 400 cilvēkus? Ar vilcieniem nebraucot - nu skaidrs. Vilciens aizved līdz stacijai no kuras tālāk nekur vairs nevar tikt. Autobuss, protams iebrauc vismaz apdzīvotas vietas centrā BET reti kur tas autobuss piebrauc pie stacijas, nemaz nerunājot par to, ka tas varētu kaut kā gadīties stacijā tad, kad tur ir cilvēki.

Es te redzu tikai vienu iemeslu - dzelzsceļš ir atsevišķu personu peļņas avots un vajadzīgs kravu vadāšanasi un ar tiem pasažieriem lai krāmējas citi džeki, tie, kuriem ir autobusu bizness un kuriem patīk ne tik daudz vadāt cilvēkus uz turieni, kur tiem jānokļūst, bet tik daudz cik nepieciešams lai valsts subsīdijas dabūtu.

Arī manis pieminētajā raidījumā ne viens vien zvanītājs un sazvanītais stāstīja, ka daudz racionālāk būtu lietot sistēmu, kad autobuss pieved un aizved cilvēkus no stacijām, nevis ved visu ceļu uz Rīgu. Bet vai nu tāda, vai citāda iemesla dēļ, tas Autotransporta direkcijas vīriņš par to i ne dzirdēt negribēja. Mums esot  īpaši apstākļi un nekādas citur derīgas sistēmas mums nederot - nu sanāk kā Krievijas "suverēnā demokrātija". Nesen arī Zaķa kungs izteicās tā, ka varēja saprast, ka mums tas RailBaltica "nafig" neesot vajadzīgs. Tas nekas, ka esot Eiropas savienībā mēs ar vilcienu pat uz Tallinu bez pārsēšanās netiekam bet uz Maskavu (kas ne tuvu nav ES) gan. Nu šitādos brīžos tā vien gribas paņemt "sūdainu koku". Piedod, mans cēlais lasītāj, par šajā rindkopā lietoto leksiku. BET TAS IR SVIESTS! Un kam tagad vajadzīgi tie jaunie vilcieni, par kuru pirkšanu šodien līgumu parakstījuši? Vai atkal tikai tiem, kuriem pie tās naudiņas gribas tikt un pēc tam lai kāds tos bāž - nu teiksim - kur grib? Mēs taču visi brauksim ar autobusiem uz augšu palēkdamies - šoreiz, ņemot vērā ceļu stāvokli, burtiskā nozīmē nevis pārnestā, kā to šo teicienu lietoja mana vecmāmiņa.

pirmdiena, 2012. gada 26. marts

Bankas, autortiesības - virtuālā krīze - miglas pūŠŠana

Sveicināts, mans pavasarīgais lasītāj!

Ja Tev radies jautājums par miglas pieminēšanu šādā saulainā dienā un kāds sakars miglai ar šeit tālak apskatīto tematu, tad raugi, kontrasts ļauj labāk redzēt visu ainu un spožā saulē jo īpaši izce\las miglainās vietas.. Kaut šeit vairāk runāšu par autortiesību atlīdzību, tomēr atsaukšos arī uz bankām jo man šīs abas iedibinātās sistēmas šķiet tik ļoti līdzīgas.

Lūk, par tām bankām - pareizāk gan būtu runāt par finanšu sistēmu kopumā: Sākumā jau visādi vīriņi nodarbojās ar reālām lietām - palīdzēja citiem cilvēkiem veikt savstarpējus norēķinus, uzglabāja citu ļautiņu naudiņu un aizdeva tiem, kuriem vajag un kuri iedvesa uzticību par savu spēju aizdoto atdot. Tad daži vīriņi izdomāja kā var aizņemties naudu vienkāršāk un vairāk - izlaida akcijas un savu uzticamību padarīja jau pēc būtības virtuālu - faktiski apsedza savus plikumus ar svašas naudas deķīti kuras viņiem pašem rokā nemaz nav un kuru nekādi nevar iztērēt. Kādi pavisam citi cilvēki cits citam maksā, cits no cita aizņemas, cits citam atdod, bet šie stāsta, ka tā visa ir viņu nauda. Tad daži izdomāja, ka var vispār iztikt bez reālas naudas un sāka cits no cita aizņemties solījumus un tos izteikt grāmatvedībā kādos pašu izdomātos naudas ekvivalentos un tad īstā ciparu audzēšana sākās. Šos ciparus viņi spītīgi dēvēja / dēvē par naudu un izliekas, ka par to kaut ko var nopirkt. Citi ļautiņi svēti tic, ka tā arī ir un visu ko par šiem cipariem arī pārdod. BET tiem grāmatvedības cipariem jau sen nav vairs nekāda sakara ar naudu kura, kā zināms, pati par sevi arī nav nekāds reāls materiāls labums bet tika šāda labuma ekvivalents (ar;i nosacīts pec publiskas vienošanās). Tad kāds vīriņš kādam ieriebj, izkrīt no spēles un vienīgais tirgošanās priekšmets "uzticība" izput - cipari pēkšņi zaudē naudas nosaukumu un "krīze" klāt. Tikai kam tā krīze ir? Ne jau nu tai "tantiņai Bauskā". Tici amn, "tantiņai Bauskē" no tās "krīzes" ne silts, ne auksts - kā bija nabaga, tā ir. Bafeta kungam arī nekas - kā bija bagāts, tā ir, vienīgi rūgtumiņš sirdī. Jo cik virtuāli bija ieguvumi, tik virtuāli arī zaudjumi. Vienīgā nevirtuālā krīze tikai tiem, kuri reāli strdā, jo tikai viņiem ir kaut kas reāli sastrādāts ko var atņemt un lielas brēkšanas pavadībā par globālām nepatikšanām, viņiem arī visu atņem lai kaut daļu no saviem cipariem padarītu par naudu.

Tosauc par alkatību. Tā izpaužas tā, ka cilvēki arvien no jauna izdomā par ko no citiem vēl varētu kadu naudu dabūt. Gluži kā es, piemēram, jo esmu biznesa konsultants :)

Šie paši principi darbojas arī tajā autoratlīdzības lietā. Kāds autors kaut ko uzautorē un kaut arī ne cik sen visi domāja, ka tas nav nekāds darbs, tomēr piekrītu arī es, ka viņam kaut kas arī jāēd un ja nu viņš tik daudziem cilvēkiem gādā prieku, tad domāju, ka šiem cilvēkiem nav nekādu iebildumu tam autoram arī ko maksāt lai viņam nav jāiet grāvji rakt bet lai labāk sēž un izdomā jaunus iepriecinājumus. Tikai redz' kas atkal par ķezu - klāt atkal vīriņi ar virtuālajiem cipariem un visu reālo naudiņu, ko publika būtu gatava ziedot tam autoram, atkal nosūc lai savus ciparus piepildītu ar kādu saturu. Nerunāšu šeit vienkāršāka izklāsta deļ par time autoriem, kuri reti kuru iepriecina bet pamanījušies pareizus līgumus saslēgt, vai par to LV pieredzēto gadījumu,kad viens visiem zināms autors vēl papildus bija uzdevies par "nezināmo" autoru. Viens mans draugs, kurš vienmēr noklausās kādu gabaliņu, pēc aģentu domām, nelegāli un ja kas iepatīkas, tad noteikti nopērk pavisam oriģinālu izdevumu, nesen teica; "Bet tas autors taču nenāk man dziedāt katru reizi, kad ielieku atskaņotājā disku, viņš taču dziedāja vienu rizi, ja neskaita mēģinājumus." Tagad noteikti kāds, kuram patīk aiz 3 kokiem mežu neredzēt, man piesiesies un sāks šo izteikumu apstrīdēt un skaidros man visādus nebūtiskus sīkumus neko nesakot par to galveno lietu, ka autortirsības nu jau apaudzētas ar tik daudz virtualitātēm, ka tūlīt šo sfēru piemeklēs nesenais finanšu tirgu liktenis.

Es piederu pie time, kuri mūziku tā speciāli gandrīz nekad neklausās, no interneta neko "nekačāju" un reizumis iegādājos kādu disku veikalā. Tad nu lūk - man ir pavisam tukšs kompis, pavisam tukšs telefons (mūzikas ziņā) un es nopērku kādu singlu veikalā. Tad saki, mans rēķināt protošais lasītāj, cik reizes par šo vienu dziesmu es esmu autoram samaksājis, šo dziesmu vēl ne reizes nedzirdējis? Un vēl es esmu nopircis iepakojumu ar lētajām matricām, no kurām trešdaļa parasti jāmet ārā, un vēl man ir arī zibatmiņa darba vajadzībām, un vēl, ja šo dziesmu spēlēju ballītē, kur man parasti ir vairāk par 15 viesiem (ņemam vērā, ka pēc tradīcijas vārdadienas svinībās var ierasties bez ielūguma un to par slēgtu pasākumu var arī neuzskatīt) man jāiegādājas spēlēšanas licenc. Un tas viss par šo vienu dziesmu, kuru galu galā varbūt es pat nevarēšu ciest un autoram ne tik kā maksāt negribētu bet pat ar sūdainu koku pa muguru būtu gatavs sadot lai vairāk neko neraksta. Tā nu man izskatās, ka galvenais šo nodokļu (jo atlīdzību saskaņāar likumu var ņemt tikai parsniegtiem pakalpojumiem vai pārdotām precēm) mērķis ir samaksāt algu autortiesību administratoriem, kuri atlikumu izdala nabaga autoriem pabalstos lai kaut kā leģitimētu savas tiesibas uz algu. Algu, protams, gribas lielāku un tāpēc jāizdomā kā vēl kādu piespiest maksāt. Tad stumj kā bērnus bāreņus pa priekšu izbadējušos autorus, kuri savā izsalkumā arī dzied līdzi šīm vajadzībām pielāgoto patiesību ka katram jāsaņem alga par darbu un mēģina man iestāstīt, ka nemaksājot algu Zālītei pat ja nekad nelietoju autoru ražojumus, esmu nolēmis šos autorus miršanai mokošā bada nāvē. Nu iznāk, ka ja laupītājam uz ielas labprātīgi neatdodu maku, es viņu apzogu.

Lai nebūtu par garu, neklāstīšu visas savas pārdomas šajā sakarā sīkumos, tādēļ ,Tev, mans sistemātiskais lasītāj, varētu šķist, ka manā iepriekš rakstītajā trūkst kopsaucēja un, iespējams, tu katru manu iepriekš minēto piemēru varētu apgāztar pavisam loģiskiem argumentiem. Bet man gan šķiet, ka garākā sarunā man izdotos pierādīt šīs sistēmas nepareizību pašā saknē.

Miglas pūššana un tās aizsegā lepna dzīvošanair visai izplatīta parādība.
© 2008 - 2024 Raimonds Seņko