Lapas

svētdiena, 2009. gada 30. augusts

Krieviskas un latviskas sarunas...


Skatījos pliekano amerikāņu kanālu „E“. Kā tiem amīšiem (piedošanu par stereotipu) patīk visādi topi! „Seksīgākie Holivudas cilvēki top40“, „Dramatiskākās Holivudas pāru šķiršanās top50“, „Pludmalei piemērotākie slavenību ķermeņi top30“, „Holivudas lielākie noslēpumi top20“ un tā joprojām… Uzvēda neizskaidrojamu nožēlu par cilvēku dzimumu un un nez‘ no kurienes rodas pārspīlēts pašnovērtējums. Pakavēšos savā patīkamajā pārākuma apziņas sajūtā un došos ieliet kafiju. Rakstu priekšrocība ir tā, ka tev, mans pacietīgais lasītāj, nebūs jāgaida mani atgriežoties jo šeit kafijas pauze ilgs tikai vienas domuzīmes garumā.

- Nu lūk. Nezinu kā, bet kaut kādā dīvainā veidā cilvēku publiskās dzīves saistības ar viņu privāto dzīvi apcerēšana noveda mani pie pārdomām par to, kadēļ latvieši vienmēr runā krieviski ja tuvumā ir kaut viens krievs kurš pie tam itin labi runā latviski. Bet, mans izbrīnītais lasītāj, neuzdod man likumsakarīgo jautājumu jo pats atbildi uz to nezinu – es domāju jautājumu; „Kā kanāls „E“ mani uzvedināja uz šādām domām.“ Tas mani arī šobrīd vairs neinteresē.

Varbūt tā ir kāda gadsimtos izkopta aizsargreakcija jo latvieši vienādiņ ir dzīvojuši kopā ar svešiniekiem. Labi atceros kā manas omammas mājā sapulcējās „mierlaiku“ dāmas sapucējušās pagājušās godības atliekās un pie kārtīm un vienas neiedomājami niecīga izmēra liķiera glāzītes pārrunāja „Latvijas laikus“, teātra izrādes, politiku un jaunākās grāmatas pieminot klāt neesošās personas obligāti teikdamas „kundze“; Kalniņ kundze, Mikiparis kundze (mana tēta krustmāte) un tuvākās draudzenes; Irmas kundze, atļaujoties tikai pašu jaunāko no viņām nosaukt vienkārši par Anniņu.

Ja klāt bija kads krievs/iete, visas šīs dāmas nekavējoties pārgāja uz krievu valodu, cik nu kā katrai tās valodas zināšanas atļāva, bet tādos gadījumos runāja tikai krieviski. Tā visu pārdomājot, tagad man šķiet, ka sarunas latviešu un krievu valodās atšķīrās pilnīgi neticamā veidā. Krievu valodā sarunu temati bija tikai par darbu, kolēģiem un iepirkumiem – ne vārda par seniem, labiem laikiem, teātri un gramatam, vēl jo vairāk, par politiku. Bet tas bija tik organiski un dabiski, ka īpaši tobrīd man neradās ne mazakās aizdomas, ka varētu būt tā, kā tagad esmu izdomājis.

Man sāk šķist, ka tāda divu valodu lietošana bija tāda kā pasauļu norobežošana. Tie, kuri runāja latviski, bija pelnījuši lielāku uzticību un ar viņiem varēja runāt par tematiem, kurus padomju varai nebija jādzird un krieviski noritēja publiskā dzīve. Interesanti, ka tās kundzes nebūt nejuta ne mazāko diskomfortu un saziņā ar krievu draudzebēm sirsnību uzspēlēja ne vairāk, kā parasti… līdz ar ko man jākonstatē, ka ar krieviem viņām bija patiesi draudzīgas attiecības, tomēr tā acīm redzot bija tā otra pasaule. Bet tā viena pasaule bija latviski… Nu vai nav interesants atklājums? To esmu novērojis daudzās vietās – mana tēva draugu lokā arī sarunu temati atšķīrās atkarībā no tā, kādā valodā tika runāts. Ja tā labi padomā, arī manās sarunās vērojama līdzīga lieta. Pie kam tas neattiecas tikai uz krievu valodu…

Laikam valodas izvēle ir tāds savdabīgs filtrs, kas ļauj automātiski izvēlēties sarunas tematu par to pat nedomājot. No šejienes izriet, tas, ka ja krievi absolūti nekā nezin par Latviju un latviešu izpratni par Latviju nav nekāds brīnums. Ar krieviem mēs runājam kā krievi, ar zviedriem, kā zviedri u.t.t., u.t.j.p. Labākajā gadījumā mēs izvairāmies piedalīties tādu tematu apspriešanā, kur mums kā latviešiem varētu būt principiāli pretējs viedoklis. Te es nedomāju tādu bezpersonisku „latvisko“ tematu pārrunāšanu vēršoties pie nepazīstamiem, vai krieviem vispār. Es runāju par sarunām ar tiem krieviem kurus uzskatām par saviem draugiem.

Bet varbūt tā man tikai rādās un ta nav taisnība…
© 2008 - 2024 Raimonds Seņko