Lapas

pirmdiena, 2019. gada 9. decembris

Piemānītā "tauta"




 
Visur to tik vien redz un dzird: "Tauta domā tā..." ; "Tauta grib šito..." un "Tauta sagaida ka..." Un tas nenāk no viena šīs Tautas kundzes presessekretāra - tie ir dažādi cilvēki, kuri mums pastāsta Tautas kundzes domas. Jāatzīst gan, ka varbūt labāk to Tautas kundzi pašu nemaz nesatikt, jo parasti viņa, vismaz atreferējumā, izklausās tāda nīgra un, teiksim, paglupa.

Kā mani skumdina šādi, nu kaut kādi bezsatura apgalvojumi vai takā atvērti jautājumi, vai nezin' nemaz kas tas tāds ir. Vienīgais, ko var saprast ir - Kaut kas ir slikti un kaut kas pie tā vainīgs (nu cits kāds, protams).

 

Nu kāda "tauta"?; Kas tā "tauta" vispār ir?;  Kurš zina ko tā "tauta" domāja vai gaidīja ārpus tā, ko uzrāda vēlēšanu rezultāti?

 "Tauta" neko ne gaida, ne domā, ne grib - tie ir cilvēki, no kuriem (VISIEM) tā tauta sastāv, kuri kaut ko gaida, domā un grib. Un nevar vienu domu pārstāvoša cilvēku grupa pasludināt sevi un tikai sevi par "tautu". Pie kam tā grupa "tauta" bieži nepārsniedz vienā FB vai tvitera burbulī reģistrēto cilvēku skaitu. Tauta vēlēšanu brīdī domāja tieši tā, kā nobalsoja. Un ja kāds konkrēts vēlētājs, vai vēlētāju grupa uzskata, ka tā partija, par kuru viņi balsoja, viņus piemānījusi, tad no tās partijas, par kuru tas vēlētājs balsoja, viņš arī var kaut ko prasīt un par to arī sūdzēties. Vai arī atzīt savu kļūdu un pirms nākamajām vēlēšanām padomāt labāk. Un ar "padomāt" nav jāsaprot tikai brīdis kabīnītē sarakstus šķirstot - pirms iet uz iecirkni, jāpaskatās kura partija par ko iepriekš balsojusi, kādus priekšlikumus Saeimā iesniegusi un ko savā programmā ierakstījusi, vismaz. Es nevaru neko prasīt no Saskaņas vai ZZS, jo es par viņierm nebaslsoju. Man, protams, nepatīk, ka par viņiem nobalsojuši tik daudzi citi, bet tur es neko nevaru darīt. Es nevaru sūdzēties un sašust par to, ka Saskaņa vai ZZS nedara tā, kā es gribu. Jo tieši tāpēc jau arī par viņiem nebalsoju, ka zināju - viņi tā nedarīs. 


Vienkārši jāsaprot, ka tā, kā tu domā, nekāda "tauta" kopumā nedomā - tā domā procentuāli tieši tik liela tautas daļa, cik procentuāli lielu vietu Saeimā ieņem tā partija, par kuru tu balsoji. Bet nē - "Visa tauta gribēja, visa tauta gaidīja un tad nez' no kurienes atnāca kaut kādi citi deputāti un visu tautu piemānīja..." ĀrprāCC


Starp citu, balsot par k\adu partiju tikai tāpēc, ka tajā ir kāda vēlētājam personīgi tīkama personą vai gluži otrādi, par kādu partiju nebalsot tikai tāpēc, ka tur ir kāda nepatīkama persona, ir tikpat bezatbildīgi, kā nebalsot vispār. Partijas tieši tāpēc arī ir partijas, ka tās apvieno cilvēkus ar līdzīgām vērtībām un līdzīgiem, bet ne vienādiem uzskatiem, kur katram cilvēkam ir gan savs viedoklis par to, kas un kā darāms, bet beigās ievēlētie deputāti tomēr rēķinās ar šajā partijā dominējošo kopējo viedokli, kas izveidojies partijas biedriem vienu vērtību rāmī diskutējot un apspriežot visus izvirzītos viedokļus. Lai kā daudziem cilvēkiem škiet pievilcīga doma par vienu varoni, tautas tēvu vai kādu vēsturi grozošu personību, tomēr jums tīkamais cilvēks un jums netīkamais cilvēks viens pats lēmumus nepieņems un viņam būs jārēķinās tieši ar viņa partijas biedriem. Partijas kolektīvais viedoklis ir svarīgāks par tajā ietilpstošo indivīdu viedokli. Un partijas vēlētājiem arī ir iespējams ietekmēt partijas kolektīvo viedokli. Viena iespēja ir vēlēšanās attiecīgajā sarakstā vienus partijas biedrus svītrojot un citiem pieliekot krustiņus. Tas viena viedokļa pārstāvjiem atņem svaru partijas iekšējā izkārtojumā un cita viedokļa pārstāvjiem palielina svaru. Tas atstāj ietekmi uz partijas kolektīvo viedokli. 


Bet tā Tautas kundze, pēc viņas runasvīru un sievu vārdiem, par to negribot neko dzirdēt un zināt. Viņai vajagot lai kāds (nav īsti skaidrs kurš) noskaidro kas nav labi un to visu tūlīt pat izlabo. Viņai neesot par ko vēlēt un neesot arī viņai nekādas vajadzības to darīt. Vajagot citu vēlēšanu sistēmu. Tautas kundze laikam nezina, ka vēlēšanu sistēma ir instruments, kuru kā ar visiem instrumentiem tas notiek, jāmācās lietot un ja neprot, tad tas nedarbosies arī ja nomainīs instrumenta marku. Bet laikam to viņai nedrīkst teikt. Jo pēc nostāstiem, ja kāds kaut ar mājienu uzdrīkstas norādīt, ka Tautas kundze kaut ko varētu arī īsti nezināt un neprast, viņa kļūstot dikti nikna


ĀrprāCC


 

trešdiena, 2019. gada 12. jūnijs

Est homos bonus? 2.daļa Cik tur tā darba...



Mans iejūtīgais Lasītāj! Tu labi zini, ka cilvēki ir dažādi un dažādi visdažādākajos veidos. Nevar pat uzskaiitīt visus veidus, kuros cilvēki ir dažādi. Bet cilvēkiem ir sliegsme visu unificēt un standartizēt. Tas ir pavisam loģiski. Jo nav cilvēkam atvēlēts tik daudz laika, lai veidotu īpašu mijiedarbību ar katru vissīkāko lietiņu vai gluži otrādi, aptvertu visu pasuali un dzīvi uzreiz vienā domā.  Parasti visu, kas saistīts ar cilvēkiem, ļaudis arī standartizē. Katrs mēs esam gājis skolā, kaut ko tur iemācījies, lasījis, redzējis, uzzinājis.  Mēs katrs uzkrājam zināmu daudzumu visdažādāko zināšanu visdažādākajās jomās. Pat sīki novērojumi, piemēram, ceļmalā nokritusi kļavas lapa, arī uzkrājas kā mūsu zināšanas. Vairāki pētījumi sociālajās zinātnēs rāda, ka cilvēki pieņem kā pašu par sevi saprotamu to, ka visi pārējie zina tieši to pašu. Bet kā, Tu mans saprātīgais Lasītāj, vari iedomāties, pat lietas, kuras zināma daļa cilvēku uzskata par pašsaprotamām, nekad nav zināmas pilnīgi visiem. Un pat, ja mēs mēģinātu izdomāt, ko otra persona tieši varētu nezināt un kas būtu jāpastāsta, mums tas neizdosies, jo mēs to vienkārši nevaram uzzināt. Vēl jo vairāk, mēs pat iedomāties nevaram ko otrs tādu varētu zināt, kas būtu jāuzzina arī mums. Varam izdarīt kādu pietuvinājumu balstoties uz mūsu zināšanām par attiecīgā cilvēka nodarbošanos, iespējamo dzīves pieredzi, bet tas vienalga mūs nepietuvinās iepriekšminētajai kļavas lapai, kas iespējams, guļ otra cilvēka galvā.

Vai mums visss ir jāzina? Nē. Par katru oram zināmo kļavas lapu mums zināšanas nav  nepieciešamas, ja vien tām nav ietekme uz mērķi, kuru vēlamies sasniegt. Parasti mums pietiek zināt ierobežotu, kaut plašu, informācijas kopumu, kas aptuveni līdzīgs ierobežotam, kaut arī lielam, cilvēku skaitam. Tomēr, jo lielāku skaitu cilvēku tieši vai netieši ietekmē kāds mūsu lēmums, jo diversificētāks zināšanu apjoms šiem cilvēkiem būs. Tāpat arī ļoti dažādas viņiem būs vajadzības un intereses. Piemēram, politiķu lēmumi ietekmē tik lielu cilvēku skaitu, ka to nekādi nevar ietilpināt vienā vidējos rādītājos ietilpināmā cilvēku grupā. Gandrīz noteikti būs tāda situācija, ka viena šajā cilvēku lokā ietilpstošā grupa, nemaz nenojauš par vienas citas esamību, kur nu vēl par tās vajadzībām.  Un vajadzības izriet no tā, ko iepriekš nodēvēju par katra individuālo zināšanu apjomu. Tas ir - visas dzīvošanas zināšanas.

Tad lūk. Vai kādam ir gadījies savainot mazo pirkstiņu un tikai tad atklāt, ka pēkšņi ir virkne ierastu manipulāciju, kuras izdarīt ir lielas grūtības? Un cik bieži, Tu mans iejūtīgais Lasītāj, esi ja ne teicis, tad vismaz iedomājies, atbildot uz kāda cita sūdzēšanos - Kur ir problēma? Vienkārši vajag... -  Vai Tu esi iedomājies, ka vienkārši tas ir Tev un varbūt tikai Tev? Tu mans labu vēlošais Lasītāj, droši vien gribi visiem visu atvieglot un uzlabot, padarīt efektīvāku. Un varbūt Tev ienāk prātā, ka visu būtiskās informācijas uztveršanu padarītu vieglāku krāsainība: Brīdinājuma zīmes sarkanas; norādes zaļas; grafikos dažādi rādītāji dažādās krāsās - vienkārši. Un Tu ar šo briljanto domu dodies pie likumu galda un top kāda direktīva pēc kuras nu visi vadās. Un tā tiešām ir lieliska doma. Tomēr ir daži cilvēki (ieskaitot mani), kuri nemaz krāsas neredz. Un tas vispār diezin vai Tev varēja ienākt prātā. Tev vienkārši nav šādu zināšanu. Man, piemēram, krāsaini grafiki bez citām rādītāju atpazīšanas zīmēm, ir pavisam bezvērtīgi un atrast vajadzīgo informāciju ir vēl grūtāk. Brīdinājuma zīmes man var likt sarkanākas par sarkanām, ja tās var atpazīt tikai pēc krāsas, tad man ne silts, ne auksts. Vēl sodu uzliek, jo brīdinājums atbilstoši normatīvajiem aktiem taču ir uzlikts (teorētisks gadījums). Vai kādam ceļu būvētājam ierīkojot nobrauktuvi, sastopoties ar kaut kādu šķērsli, dēļ kura plānā iezīmētais nesanāk gluži tik labs, var ienākt prātā, ka no viņa viedokļa vienkārši apejams štruntiņš, kādam cilvēkam izrādās nepārvarams? Visticamāk viņš to nevar iedomāties un nezinās pat ja pats iesēdīsies ratiņkrēslā un pa to nobrauktuvi izstūrēs. Jo viņa "mazais pirkstiņš" vesels un viņš nevar zināt kā varētu būt tad, ja nevar lietot "mazo pirkstiņu", nevar atbalstīties uz kādas ķermeņa daļas vai izmantot kādu muskuļu grupu.

Man gribētos lai cilvēki, realizējot sauve labos projektus, papūlētos savu zināšanu klāstu papildināt ar   tām zināšanām, kas ir ne tikai viņu tiešā redzeslokā esošajiem ļaudīm. Te lilla nozīme ir dažādām lobiju organizācijām. Bet par tām paprātuļošu nākamajā stāsta daļā.

Turpinājums sekos.


otrdiena, 2019. gada 11. jūnijs

Est hominus bonus? 1.daļa Par burbuļiem un virspusību.


Mans dziļdomīgais Lasītāj! Jautājums šodien ir - Vai cilvēks ir labs? Vai cilvēks ir pietiekami labs lai pret citiem cilvēkiem būtu patiesi labs?

Nu pāriesim no labā pie sliktā un tad atpakaļ pie labā:

Jā. Mūsdienās, kad sabiedrībā priekšstati par to, kas labs un kas ļauns, attīstījušies no renesanses liberālā gaisotnē, kaut cik izglītots cilvēks tiešām visumā ir labs. Ne tik daudziem ir nodoms tīšu prātu kaitēt citiem. Viens no kaitēšanas iemesliem ir savtīgas un pavisam merkantilas intereses. Bet arī tad cilvēks visbiežāk slēdz darījumu ar savu sirdsapziņu, izdomājot attaisnojumus savai rīcībai, noveļot visu atbildību uz apstākļiem vai kādiem citiem cilvēkiem. Ar to viss skaidrs. Gan pats darītājs sirds dziļumos saprot, ka nerīkojas īsti labi un arī citiem, tas atklājooties, ir redzams.

Tomēr viena liela daļa ir tādu kaitējumu, ko cilvēks nodara citiem ar vislabākajiem nodomiem. Pirmkārt jau labajam cilvēkam gribas lai arī citi zina, ka viņš ir labs. Tāpēc gadās, ka ar laiku sava labuma pierādīšana sāk pārsvērt pašu labumu un cilvēks pats aizvien retāk apšauba savu labumu un sāk pat apkarot apšaubītājus. Vēl cilvēks aizvien vairāk sēž savā informācijas burbulī, selektīvi uzņemot informāciju. Selektīvi uzņemta informācija jau principā izslēdz iespēju pieņemt labi informētus lēmumus un tiem sekojošu rīcību. Šādu nepareizību mēdz pastipriināt cilvēka tieksme izvēlēties "jājamo zirdziņu" - kādu ļoti šauru tēmu, un tik ilgi to "jāt", kamēr šī šaurā tēma aizņem lielāko daļu cilvēka redzesloka un faktiski viņa acīs kļūst par vienīgo galveno visas cilvēces jautājumu. No tā, pie zināmas apstākļu sakritības, rodas dažādi pārspīlēti likumi. Šāda neieklsausīšanās citos cilvēkos, kas loģiski izriet no "burbuļa selektīvās informācijas", sava "jājamzirdziņa" izvirzīšanas priekšplānā un sava labuma (pareizības) uzsvēršanas, patiesībā var nodarīt diezgan daudz ļaunuma. Ar to bieži mēdz "slimot" dažādas sabiedrsiskas organizācijas visādu lietu aizstāvībai.

Dažas ilustrācijas: Piemēram, daži invalīdu un visādu minoritāšu tiesību aizstāvji, ļoti jauki un labi cilvēki, mēdz teikt - Viņi taču ir tādi paši cilvēki, kā mēs. - Un kaut kā neredz, ka pašā šajā teikumā ietverta atziņa, ka nav, bet ir atšķirīgi. Jā, aizstāvēt vajag tieši atšķirību dēļ, bet sākt nevienlīdzības mazināšanu ar atšķirību nostiprināšanu un attiecīgās grupas izslēgšanu no cilvēku kopuma "mēs", nevajadzētu. Vēl ir dažādas grupas, kuras uzķērušas kādu pasaules glābšanas ideju no kāda skaļāk apspriesta temata. Tepat Rīgā ne pārāk sen notika atgadījums, kas visai daudziem cilvēkikem vienkārši sagādā lielas neērtības. Proti, notika automašīnas sadursme ar neatliekamās palīdzības auto. Vieglās mašīnas šoferis tūlīt savam attaisnojumam izvirzīja pretenzijas, ka medicīniskais transports braucot tikai ar bākugunīm un skaņas signālu pie krustojuma ieslēdzis par vēlu, tāpēc viņš to neesot varējis pamanīt. Tūdaļ sarosījās dažādi tik pat slinkt un vairāk pūļu uzmanībai pielikt negriboši ļaudis un cilvēkiem, kuri dzīvo ātro palīdzību biežāko maršrutu tuvumā, cauru diennakt jāklausās sirēnu skaņās.  Un tie cilvēki, kuri aktīvi lobēja šādu lēmumu, nebija tieši iesaistīti negadījumā, nebija ar to saistīti un nedzīvo slimnīcu tuvumā. Viņiem vienkārši no priekšā uz paplātes noliktās informācijas, tāds secinājums šķita pareizs.

Šī, mans dziļdomīgais Lasītāj, ir pirmā daļa manam stāstam par cilvēka labumu.

Turpinājums sekos.

trešdiena, 2019. gada 22. maijs

"Vienkāršās tautas" politoloģija



Nu vēršos pie tevis, mans nesaprātīgais Lasītāj. Jo tieši no tevis dzirdu šīs aplamības par politiku. Un tieši tu visbiežāk sauc sevi par "tautu" nekādi neatklājot savu paša vārdu un visu laiku saki "mēs". Takā - mēs tauta, bieži pieliekot neko neizsakošu titulu "vienkāršā". TĀtad: Jūs, mana Vienkāršā Tauta, sakāt;

Politiķi esot pārāk attālinājušies no "tautas".

Mani novērojumi rāda pretējo: "tauta" cītīgi attālinās no politiķiem. Izejiet no mājas, paskatieties apkārt un noteikti ieraudzīsiet kādu politiķi, turpat blakus vien ir. Un kas notiek? Kamēr "tauta" runā ar vienu cilvēku, viss kārtībā - saruna raisās, piekrīt, strīdās un nekas. Viss normāli. Tikko "tauta" uzzina, ka tas, ar ko sarunājas, ir politiķis, tā i ne parunāt vairs. Vai nu kājas pār pleciem un prom, vai atslēdz smadzenes un bļauj. Bet tas taču tas pats cilvēks, ar kuru iepriekš saruna raisījās, vien ir.

Tas viss no tā, ka no kkādām marginālām (viena no tām padomju) politoloģijām smadzenēs sabiruši dažādi pūderi. Biezā kārtā ir "mēs un viņi". Tā, itkā politiķi vienmēr nez no kurienes atbrauc, piemēram, no Marsa. Zin' dzīvo te 30-40 gadus kaimiņos Janķelis un te pēkšņi izrādās, ka marsietis. Ar līkumu, ar līkumu.

Vēl dikti populārs šņaucamais ir "tautas kalpi". Nu vispār jau oriģinālā tas bija teikts par ierēdņiem bet zem pūdera slāņa tas kkā saplūst un nevar īsti izšķirt - ierēdnis tur, politiķis, vai ķengurs - viss viens, nu vārdu sakot "viņi" - "kalpi" (no kuriem pie tam jāmūk un jālamā droši slēpjotie aiz stūra.)

Bet tā doma tai politikas pamatā ir tāda, ka jāpieņem kādi kopīgi lēmumi par dzīves kārtošanu tā, lai visiem vairāk vai mazāk labi. To tad visi sanākot kopā vienā sapulcē spriež. Katrs stāsta ko tieši viņam vajag un kā viņš grib lai viss izskatās. Visi sametas kopkasītē un nolemj ko ar to naudiņu vislabāk darīt. Bet tas itnemaz nav viegli. Lai pieņemtu vislabākos kopīgos lēmumus, cilvēkam jāuzzina tik daudz lietu par kurām viņš pat iedomāties nevar, viss kārtīgi jāpārdomā un jāizpēta. Tas, zināt, aizņem ļoti daudz laika (visu laiku). Un kā cilvēks, kuram govs jāslauc, bērni jāgana, veikali jāslēdz... lai atrod tam laiku?

Ir risinājums: apskatās apkārt, ierauga pieminēto Jaņķeli un prasa: "Klau vecīt! Jāiet uz to sapulci bet man galīgi nav laika, jāspriež par kkādu tur lietu, ko es nesaprotu un nav laika iedziļināties. Es zinu, tu esi godavīrs un arī ne kā tas no pretējās ielas puses Pēcītīs. Tas jau ar godavīrs, bet viņam galīgi tās domas nesakrīt ar manām. Tu tāds "normāli domājošs", zini ko man vajag jo tev pašam arī vajag to pašu. Es tev uzticu iet uz to sapulci un runāt arī manā vārdā. Re ku mans švāģeris ar saka lai tu tur pastāsti mūsu domas."

Un padomā tik - tas tieši ir tas politiķis. Jaņķelis - politiķis. Kurā brīdī viņš pārvēršas par kalpu? Nevienā brīdī, mīlīt. Ja tu publiski sauc savu runasvīru, savu priekšstāvi sapulcē, to, kuram sapulcē jāsaka:" Es runāju savā, kaimiņa un viņa švāģera vārdā." par kalpu, tad tu citiem pasaki, ka viņu nav jāņem par pilnu un pats arī viņu par pilnu neņem. Un tad nebrīnies, ka kopsapulcē nevienu neinteresē ko tev vajag. Jaņķelis tur var kliegt un brēkt, ka jums visiem trim vajag šitā. Bet kam ta svarīgs kalpa viedoklis par nopietnām lietām? Paga - bet vai tad tas nebija tavs viedoklis, ko Jaņķelis tur stāstīja? Bija. Bet tu pats pateici, ka tas nu tā, nu kalps tur kko saka. Un kas? Sapulce nnobalso par ielas pretējai pusei izdevīgāko lēmumu kuru pauda viņu ievēlētais Pēcis. Jo Pēcis ar visu nopietnību varēja teikt: "Es te esmu atnācis izteikt savu un vēl 7 pretējās ielas puses cilvēku viedokli, ko viņi man uzticējuši te pateikt un viņu vietā arī nobalsot. Lūk. A tev te kalps atsūtīts... Un ko tu gribi?

Tu, nabadziņš, nekādi nevari saprast kāpēc viss notiek tā, kā ielas pretējā pusē dzīvojošiem labi, a tev, cilvēkam, nu nekā. Pa logu redzi Pēci jaunā ancukā pa jaunu ietvi bērnu uz jauno rotaļu laukumu vedam. Tu tā jau nevari vairs viņu ciest jo jums tās domas nesakrīt, un nupat uzzināji, ka sapulcē nobalsots, tavi bērni nevar uz to laikumu iet. Bet ko drīt? Ja jau Pēcis šitā visu dabon gatavu, tad lai ar kā tev šis nepatīk, jāiet teikt lai nākamreiz sapulcē par tevi ar kādu vārdu aizliek. Tas Jaņķelis tāpat neko, izrādās, nevar. Tā tu nodomā un aizej pie Pēča palūgt šito lietu. Ņemot vērā jūsu iepriekšējos kašķus, Pēcis tik lēti nepadodas. Tad tu visādi atvainojies par bijušo, paklanies, piesoli visādīgi izdabāt un šis piekrīt ar. Tikai pēc nākamās sapulces atkal viss par labu taipusiešiem. Pēcis saka, ka vairākums esot bijis par taipusiešiem un tavu viedokli jau tur neviens neesot dzirdējis. Šamais jau būtu ar mieru atbalstīt, jo nav uz pasaules labāka atbalstītāja par viņu, bet neesot tāds priekšlikums izskanējis. Nu saprotama lieta - nevar tak Pēcis vienlaicīgi likt priekšā divas pretējas lietas un pārstāv sapulcē viņš taču taipusiešus. Tavs švāģeris dikti dusmīgs saka, ka lai ar Pēcis neko labu endara, tomēr uz nākošo sapulci tāpat viņu sūtīšot lai ieriebtu stulbajam Jaņķelim. Ieriebt Jaņķelim šim svargāk nekā taviem bērniem atļaut iet uz laukumiņu spēlēties - gan iztiks.

Ko es tev lai saku. Nu i sēdi savā peļķē, ja nesaproti kuri darbi kalpam uzticami un kur advokāts jāalgo. Un ja tu ej uz vēlēšanām sev kalpu izraudzīties, kuram nemaz i nezini ko likt darīt, tad labāk ar neej.

Bet, ja tu beidzot saproti, ka ievēli to cilvēku, kurš tavā vārdā lielajā sapulcē aizstāvēs tavas vajadzības un tavu viedokli, ted neejot vēlēt tu būsi idiots. Un, ja tu to saproti, ka ievēli savu priekšstāvi, tad tu noteikti skatīsies pēc cilvēka, kurš domā tev pieņemamas domas, kurš zina kas tev vajadzīgs un kuram tu vari arī pateikt ko vajadzētu tev.

Mjā... Bet tu jau neesi īsts saimnieks. Tu neproti būt saimnieks. Tāds, kurš zina kā saimniecība vadāma bez kādas liela priekšnieka uzraudzības un atbalsta. Tāds, kurš saprot, ka ir lietas, ko saimniekojot var dabūt gatavas un kas sanāk par dārgu un ka labai saimniekošanai vajag lai ar citiem tādiem pašiem saimniekiem ko sarunātu un vienotos, ka ir lietas, ko var pieciest citiem par labu ja viņi dažas savas piecieš par labu tev. Pats no kalpa kurpēm nupat izkāpis, tagad gribi nevis saimnieks būt, jo tad jāuzņamas atbildība, nē - tu gribi lai kāds saimnieks tāpat tevi baro bet dikti grimas lai tev tagad ir pašam savi kalpi.

Varbūt tomēr, mīļais "tauta", tu vari uzņemties atbildību par savām izvēlēm un saviem lēmumiem? Varbūt tu tomēr spēj kārtīgi pārdomāt kuras liters tev labai dzīvošanai vajadzīgas patiesībā, nevis tikai "vairāk ēst", bet kas vajadzīgs lai pie tā tiktu? Un varbūt tu tomēr vari izpētīt kruš - Jaņķelis vai Pēcis tavs domas vislabāk sapulcē pasniegs? Ja tu to vari, tad tu vari arī par saimnieku kļūt un tad tev arī jāiet vēlēt. Jo saimnies sprot, ka to darīt ir viena no saimnieka statusam piederīgajām atbildībām.

ceturtdiena, 2019. gada 9. maijs

Vāru vāru domiņu gaišajā galvā. Tam ticu, tam ticu, tam nē.


Nu tad mans jaukais Lasītāj, man atkal sagribējās ko paust nekārtīgā jūklī mudžošajai cilvēcei. Un bez šaubām tas ir kāds nozīmīgs padoms. Pieļauju gan, ka tiem, kam šis padoms visvairāk noderētu, nemaz to negribēsies lasīt. Bet nu nekas. Būšu vismaaz savai sirdsapziņai atskaitījies un ievilcis ķeksīti, ka esmu savu roku pielicis kopējā labuma lielajam darbam.

Tas ir padoms visiem, kuri iedomājas, ka pasauli var pavisam vienkārši salabot, atliek tikai izmainīt vienu nelabu lietu, kas bojā visu smuko bildi. Tāpat arī visiem tiem, kuri iedomājas, ka var nosargāt un neļaut kādu dikti smukt un mīļu nieciņu aiztikt un tad būs labi Ar pārējo lai notice kas notikdams. Tad ielūkojieties šeit pieliktajā bildītē - tā ir pasaule.

Mēs visādās vēlēšanās ievēlam savus priekšstāvjus, kuru uzdevums ir pārstāvēt mūsu viedokli dažādās vietās kur pieņem lēmumus par to, kā pasaulei kutā dzīvojam, jāizskatās. Tā pasaules bilde, ko te redzaam, nepaliek visu laiku vienāda. Un tiem mūsu pilnvarotajiem lēmumi parasti jāpieņem ātri. Un te ir tas triks. Pieņemot jebkuru lēmumu konkrētā lietā var tikai nojaust kā tas visu bildi izmainīs.

Nu labi. Ja kāds var padomāt tik ātri vai ja ir daudz laika lai visu kārtīgi pārdomātu, tad var šito bildi labi izpētīt un diezgan precīzi uzzīmēt bildi, kāda tā būs pēc tam, kad noklikšķināsim uz tām garenajām bombondziņām. Nu bet tak tikai aptuveni. Jo nav zināms kas tur no augšas vēl nokritīs. Un pie visa tā to klikšķinātāju ir daudz un katram citas konfektītes mīļas.

Tā, ka nealojies mans pašpārliecinātais Lasītāj ka tu skaidri zini kas darāms lai viss būtu kārtībā. Un nklausies tādus tipus, kuri saka, ka vaag tikai šito lietu sakārtot un viss būs lieliski. Neiedomājies arī  ka Tu pats dikti labi zini kur tieši jāklikšķina pat ja esi diezgan daudz par to domājis, lkai gan tādā gadījumā Tu varētu to zināt mazliet labāk nekā tie, kuri par to maz domājuši.

Bet, ja Tu, mans saprātīgais Lasītāj, par to rūpīgāk esi padomājis, tad noteikti zini, ka ar kartu nākamo domu, atbilde kļūst arvien  neviennozīmīgāka un sarežģītāka. Tātad, ja runājam par politiķiem, vairāk der uzticēties tiem, kuri nevar uz jautājumiem atbildēt ar vienkāršu "jā" vai "nē". Un tas arī nav nemaz tik droši. Jāds no tādiem varbūt tiešām neko nejēdz. No otras poses atkal kāds, kurš atbiļd ar "jā/nē", var arī tā darīt apzināti un patiesībā zina, ka viss ir sarežģītāk. Tas gan vedina domāt, ka namie nav pārāk augstās domās par jautātājiem.

Tā nu te izdāļādams lieliskus padomus, nonācu pie domas, ka pats gandrīz vai esuma bez padoma. Ko tad darīt un kā zināt kam uzticēties ja viss tik neviennozīmīgi un nav kāds man konkrēti pateicis - ja viņš runā šitā, tad uzticies, bet ja tā, tad nē. Pie tam vēl tās bombongas visu laiku birst un kārtojas nemitīgi citādos musturos. Laikam jau nekādi nevarēšu pats bez domāšanas iztikt. Slinkums gan ir, laika ar nav un daudzas pietas man nav zināmas tajā kopējā bildē bet laikam gan nāksies domāt kam uzticēties jo kādam ir jāuzticas. Un te vēl viens padoms: Arī tam, kuram esmu jau uzticējies, ne vienmēr un visā ir taisnība, kā arī ne vienmēr tam, kuru man nemaz nepoatīk, ne vienmēr nav taisnība. Iznāk, ka jādomā pašam un visu laiku. Pat tad, kai viss no pirmā acu uzmetiena šķiet skaidrāks par skaidsu.
© 2008 - 2024 Raimonds Seņko