Šodien izplatījusies ārkārtīgi apbēdinoša ziņa - Londonā miris Aleksandrs Pjatigorskis. Iespējams šis vārds daudziem neko neizteiks, bet es esmu nomākts. Ne jau tādēļ, ka es būtu pazīstams ar šo izcilo cilvēku jo nav bijis tas gods un me jau tādēļ ka mirt turpat vai 100 gadu vecumā būtu pretdabiski, bet tādēļ, ka Pjatigorskis bija viens no retajiem pēdējā laika filosofiem, kurus ignorantais sabiedrības vairākums neiedzina šaurajā speciālistu un dīvaino interesentu peļķītē. Viņam apbrīnojamā kārtā ļāva piekļūt publikai ne tikai caur viņa grāmatām par budismu, brīvmūrniekiem, Eiropas politisko vēsturi... bet arī caur rādio un, ja nemaldos, arī Latvijas televīzijā ir bijušas pat vairākas intervijas. Viņš to varēja, jo prata runāt ar līdzpilsoņiem ārkārtīgi vienkāršotā valodā par sarežģītām lietām. Viņam bija apbrīnojama spēja momentāni noteikt auditorijas intelekta līmeni un savas minlzīgās, teikšu, zināšanas sadalīt niecīgās porcijās, kuras "cilvēks parastais" spējīgs "norīt".
Man ļoti žēl. Jo mūsdienu sabiedrība, neraugoties uz visu tai pieejamās informācijas daudzumu, savā tumsonībā nav tikusi neko tālāk par viduslaikiem un tagad ir nodzisusi vēl viena svece, kas bija spējīga kaut vai nedaudz nest apgaismību šajā drēgnajā tumsas valstībā. Priecājies tauta, tev neviens tagad neliks domāt.
Sit tibi terra levis!
Man ļoti žēl. Jo mūsdienu sabiedrība, neraugoties uz visu tai pieejamās informācijas daudzumu, savā tumsonībā nav tikusi neko tālāk par viduslaikiem un tagad ir nodzisusi vēl viena svece, kas bija spējīga kaut vai nedaudz nest apgaismību šajā drēgnajā tumsas valstībā. Priecājies tauta, tev neviens tagad neliks domāt.
Sit tibi terra levis!