Mans liktens šaustītais un dzīvi zinošais lasītāj! Nezinu vai tu skatījies LTV1 politiķu pļāpāšanu par tiem, kuri no LV aizbraukuši un kā šamos dabūt atpakaļ un nezinu vai tev ir par to kas sakāms - gan par apspriesto problēmu, gan pašu diskusiju, bet man gan ir sakāms daudz kas un kaut ko tūlīt arī teikšu.
Vai tiešām mēs visi esam tik sekli un akli, ka aiz divām prieēm neredzam mežu? Tie politiķi visi kā viens runā vienīgi par nodarbinātību, cenām, algām un visādiem citādiem būtiskiem, bet niekiem un neviens ne pušu plēsta vārda par to, kādēļ manuprāt tā aizbraukšana patiesībā notiek. Un iespējams, ka tieši tāpēc arī neko nevar padarīt ka visi "beet around the bush" bet klāt netiek. Visi tik materialistiski, tik "pragmatiski" un "realistiski", ka drīz mūzikas klausīšanos aizstās ar to aprakstošu matematisku formulu lasīšanu. Man gan šķiet, ka tas nav viens un tas pats jo tā teikt, dažādas lietas kairina dažādus receptorus. Es nedomāju ka cilvēki brauc prom tikai tamdēļ, ka citur var vairāk, vai vispār kaut ko nopelnīt un vieglāk tikt uz veikalu. Cilvēki dzīvo un arī šeit ir dzīvojuši daudz spiedīgākos apstākļos. Man gadījies visai bieži uzturēties ārpus Latvijas visdažādākajās vietās, gan Rietumos, gan postpadomju valstībā (kur man par lielu nožēlu atrodamies arī mēs) un es saskatu vienu būtisku un kā redzams, daudziem no mums neizprotamu atšķirību, un tā nav materiālā labklājība. Redzu, ka cilvēku vēlmi dzīvot tajā, vai citā valstī nemaz neietekmē konkrētās valsts dzīves līmenis - Ir visai labklājīgas valstis, no kurienes visi grib tikt prom un diezgan nabadzīgas, kur tomēr visi dzīvo.
Tā būtiskā un noteicošā atšķirība ir attieksmē - valsts attieksmē pret individu, kas savukārt izriet no šo individu savstarpējās cieņas vai necieņas jo valsts personifikācija ir nekas cits, kā ierēdņi un politiķi, kas ir tie paši individi. Redzi, mans jūtīgais lasītāj, Rietumeiropā pārsvarā, un mazajās valstīs jo īpaši, cilvēks iet uz kādu iestādi kā valsts pilsonis kuram pienākas no šis iestādes saņemt kādu pakalpoijumu un iestādes darbiniekiem i ne prātā neienāks uzskatīt sevi par kādu augstāk stāvošu instituciju un neviens policists nevienu noziedznieku neuzrunās uz "tu" (izņemot protams GB kur starp II pers. vietniekvārda vienskaitli un daudzskaitli nav izšķirības un Zviedriju, kur visi viens otru uzrunā vienskaitlī). Savukārt postpadomju telpā ir citādi - te mēs esam laipni un pieklājīgi tikai galējas nepieciešamības gadījumā - pat ja mēs paši par sevi domājam citādi. Esmu tik skaidri redzējis kā piemēram Kazahijā vienā un tai pašā vietā, viens un tas pats ierēdnis ar mani kā ārzemnieku runā bezmaz vai pārlieku iztapīgi un pieglaimīgi un tūlīt pat nomaina seju un toni pret pazemību pieprasošu, kad savu uzmanību pārceļ pie kāda vietējā cilvēka. Rietumeiropā visi politiķi un ierēdņi uztraucas par to, ko par viņu lēmumiem teiks cilvēki - postpadomju telpas ideoloģijas kvintesence ir Šlesera kunga savulaik teiktais par Kundziņsalu kur pēc viņa domām cilvēkiem labo dzīvi kavē zīriņi un Kundziņsalas iedzimtie aborigeni. Salīdzinoši nelielajā Latvija mums nozīmīgi šķiet tikai grandiozi gadsimta projekti tā, itkā psrs galvaspilsēta tagad būtu Rīga un šiem projektiem jāatbrivo telpa - daudz lielākajā Francijā cieņā ir mazi vietēja rakstura darbi, kas domāti konkrētajā vietā dzīvojošajiem cilvēkiem.
Tad lūk! Aizbraukšanas galvenais un būtiskakais iemesls ir attieksme pret cilvēku. Attieksme pret cilvēku un pilsoni kā pret nevērtīgu izejvielu "valsts izaugsmei" par kuru jārūpējas tikai tāpēc, ka nez kā tas gadījies, civilizētajā pasaulē tā pieņemts. Viss ir otrādi, mani kungi - no darbavietām u algām attieksme nemainīsies bet no attieksmes radīsies darbavietas un algas.
Vai tiešām mēs visi esam tik sekli un akli, ka aiz divām prieēm neredzam mežu? Tie politiķi visi kā viens runā vienīgi par nodarbinātību, cenām, algām un visādiem citādiem būtiskiem, bet niekiem un neviens ne pušu plēsta vārda par to, kādēļ manuprāt tā aizbraukšana patiesībā notiek. Un iespējams, ka tieši tāpēc arī neko nevar padarīt ka visi "beet around the bush" bet klāt netiek. Visi tik materialistiski, tik "pragmatiski" un "realistiski", ka drīz mūzikas klausīšanos aizstās ar to aprakstošu matematisku formulu lasīšanu. Man gan šķiet, ka tas nav viens un tas pats jo tā teikt, dažādas lietas kairina dažādus receptorus. Es nedomāju ka cilvēki brauc prom tikai tamdēļ, ka citur var vairāk, vai vispār kaut ko nopelnīt un vieglāk tikt uz veikalu. Cilvēki dzīvo un arī šeit ir dzīvojuši daudz spiedīgākos apstākļos. Man gadījies visai bieži uzturēties ārpus Latvijas visdažādākajās vietās, gan Rietumos, gan postpadomju valstībā (kur man par lielu nožēlu atrodamies arī mēs) un es saskatu vienu būtisku un kā redzams, daudziem no mums neizprotamu atšķirību, un tā nav materiālā labklājība. Redzu, ka cilvēku vēlmi dzīvot tajā, vai citā valstī nemaz neietekmē konkrētās valsts dzīves līmenis - Ir visai labklājīgas valstis, no kurienes visi grib tikt prom un diezgan nabadzīgas, kur tomēr visi dzīvo.
Tā būtiskā un noteicošā atšķirība ir attieksmē - valsts attieksmē pret individu, kas savukārt izriet no šo individu savstarpējās cieņas vai necieņas jo valsts personifikācija ir nekas cits, kā ierēdņi un politiķi, kas ir tie paši individi. Redzi, mans jūtīgais lasītāj, Rietumeiropā pārsvarā, un mazajās valstīs jo īpaši, cilvēks iet uz kādu iestādi kā valsts pilsonis kuram pienākas no šis iestādes saņemt kādu pakalpoijumu un iestādes darbiniekiem i ne prātā neienāks uzskatīt sevi par kādu augstāk stāvošu instituciju un neviens policists nevienu noziedznieku neuzrunās uz "tu" (izņemot protams GB kur starp II pers. vietniekvārda vienskaitli un daudzskaitli nav izšķirības un Zviedriju, kur visi viens otru uzrunā vienskaitlī). Savukārt postpadomju telpā ir citādi - te mēs esam laipni un pieklājīgi tikai galējas nepieciešamības gadījumā - pat ja mēs paši par sevi domājam citādi. Esmu tik skaidri redzējis kā piemēram Kazahijā vienā un tai pašā vietā, viens un tas pats ierēdnis ar mani kā ārzemnieku runā bezmaz vai pārlieku iztapīgi un pieglaimīgi un tūlīt pat nomaina seju un toni pret pazemību pieprasošu, kad savu uzmanību pārceļ pie kāda vietējā cilvēka. Rietumeiropā visi politiķi un ierēdņi uztraucas par to, ko par viņu lēmumiem teiks cilvēki - postpadomju telpas ideoloģijas kvintesence ir Šlesera kunga savulaik teiktais par Kundziņsalu kur pēc viņa domām cilvēkiem labo dzīvi kavē zīriņi un Kundziņsalas iedzimtie aborigeni. Salīdzinoši nelielajā Latvija mums nozīmīgi šķiet tikai grandiozi gadsimta projekti tā, itkā psrs galvaspilsēta tagad būtu Rīga un šiem projektiem jāatbrivo telpa - daudz lielākajā Francijā cieņā ir mazi vietēja rakstura darbi, kas domāti konkrētajā vietā dzīvojošajiem cilvēkiem.
Tad lūk! Aizbraukšanas galvenais un būtiskakais iemesls ir attieksme pret cilvēku. Attieksme pret cilvēku un pilsoni kā pret nevērtīgu izejvielu "valsts izaugsmei" par kuru jārūpējas tikai tāpēc, ka nez kā tas gadījies, civilizētajā pasaulē tā pieņemts. Viss ir otrādi, mani kungi - no darbavietām u algām attieksme nemainīsies bet no attieksmes radīsies darbavietas un algas.