Mans pieklājīgais lasītāj! Šoreiz parunāšu par tādu nepievilcīgu parādību kā spļaušana. Nepieminēšu to parasto ielas spļaudīšanos par ko, starp citu, Rīgas Domes saistošajos snoteikumos paredzēts administratīvais sods, bet neesmu redzējis, ka kāds par to būtu sodīts. Šoreiz par smalkāku, alegorisku, ētisku, politisku spļaudīšanos - spļaudīšanos kā simbolu un manefestāciju.
Šādi "smalkie" spļāvieni lai arī kur nebūtu tēmēti un kur nenokļūtu, vienmēr trāpa vienā bietā - dvēselē. Un tas, kā tev, mans jūtīgais lasītāj, zināms, vienmēr ir daudz nepatīkamāki par spļāvienu uz ietves. Tie izraisa svētu sašutumu un nepārvaramu vēlēšanos spļēvēju pārmācīt vai vismaz viņam līdzīgā veidā atdarīt.. Un šādu spļāvienu ir ļoti daudz katru dienu. Nupat, piemēram, Polijas delegācija ierodoties Smoļenskā lai pieminētu Katiņas upuru un pirms gada tur bojā gājušo Polijas amatpersonu piemiņu atklāja, ka Krievijas vietējā valdīšana uz Katiņas upuru pieminekļa nomainījusi plāksni, kur vairs nav rakstīts, ka tas ir piemineklis padomju nošautajiem Polijas virsniekiem. Neviens fiziski nespļava, bet spļāvienu visi sajuta. Pie mums pēdējā laika slavenākais ir 16.marta spļāviens piue Brīvības pieminekļa. Mazāk slaveni ir tam sekojošie virtuālie spļāvieni kādai dāmai, kura, kā izrādījās, nemaz nav tā dāma. Šos pēdējos arī tagad apskatīšu.
Visi zinām tādu teicienu: "Cita acī skabargu meklē bet savā baļķi neredz". Iedomājies, mans iztēles bagātais lasītāj, kā viena meitene, neko ļaunu nedomādama vienu rītu atver savu "draugu" profilu un ierauga veselu blāķi "smalkos" vārdos ietērptu komentāru un sajūtas tā, ka tūlīt jāiet dušā mazgāties. Mēs par šo meiteni itin nekā nezinām - varbūt viņa ir (vai nu jau jāsaka bija) viena no lielākajām Latvijas patriotēm un varbūt viņa (nu jau laikam jāsaka, līdz šim) kaislīgi pārliecināja savus krievu draugus par latviešu tiesībām uz tādu valsti, kādu itkā gribam. Un te lūk - nu viņai jākonstatē, ka "visi latvieši" ir nekas vairāk, kā cūkas.
Man grubētos zināt vai pēc tam, kad atklājās, ka savus virtuālos spļāvienus raidījuši ne tai personai, visi tie svētulīgie skabargu meklētāji tik pat kaismīgi metās šai meitenei atvainoties? Vai tik nav tā, ka šeit visi izlīdzējās ar parasto atboldi šādās situācijās, kad pašam norādīts uz viņa nosodītās rīcības piekopšanu: "Tas ir citādāk."Šādi "smalkie" spļāvieni lai arī kur nebūtu tēmēti un kur nenokļūtu, vienmēr trāpa vienā bietā - dvēselē. Un tas, kā tev, mans jūtīgais lasītāj, zināms, vienmēr ir daudz nepatīkamāki par spļāvienu uz ietves. Tie izraisa svētu sašutumu un nepārvaramu vēlēšanos spļēvēju pārmācīt vai vismaz viņam līdzīgā veidā atdarīt.. Un šādu spļāvienu ir ļoti daudz katru dienu. Nupat, piemēram, Polijas delegācija ierodoties Smoļenskā lai pieminētu Katiņas upuru un pirms gada tur bojā gājušo Polijas amatpersonu piemiņu atklāja, ka Krievijas vietējā valdīšana uz Katiņas upuru pieminekļa nomainījusi plāksni, kur vairs nav rakstīts, ka tas ir piemineklis padomju nošautajiem Polijas virsniekiem. Neviens fiziski nespļava, bet spļāvienu visi sajuta. Pie mums pēdējā laika slavenākais ir 16.marta spļāviens piue Brīvības pieminekļa. Mazāk slaveni ir tam sekojošie virtuālie spļāvieni kādai dāmai, kura, kā izrādījās, nemaz nav tā dāma. Šos pēdējos arī tagad apskatīšu.
Visi zinām tādu teicienu: "Cita acī skabargu meklē bet savā baļķi neredz". Iedomājies, mans iztēles bagātais lasītāj, kā viena meitene, neko ļaunu nedomādama vienu rītu atver savu "draugu" profilu un ierauga veselu blāķi "smalkos" vārdos ietērptu komentāru un sajūtas tā, ka tūlīt jāiet dušā mazgāties. Mēs par šo meiteni itin nekā nezinām - varbūt viņa ir (vai nu jau jāsaka bija) viena no lielākajām Latvijas patriotēm un varbūt viņa (nu jau laikam jāsaka, līdz šim) kaislīgi pārliecināja savus krievu draugus par latviešu tiesībām uz tādu valsti, kādu itkā gribam. Un te lūk - nu viņai jākonstatē, ka "visi latvieši" ir nekas vairāk, kā cūkas.