Lapas

otrdiena, 2011. gada 20. decembris

Bērnu plaucēšana


Katru mēnesi "bezatbildīgie! vecāki noplaucējot vidēji 40 bērnus. Šitāda ziņa te dažas dienas tiek vazāta pa visādiem "neatkarīgiem" plašsazoņas līdzekļiem blakus ziņā, par izmisušajiem kardiologiem, kuri nupat vairs nevienu nevarēšot izārstēt jo 'stulbā" valdība šiem nedodot naudu tik, cik gribas. Bet kā kāda dakteriene teica radio - sabiedrības attieksme pret bērniem ir šausminoša un tamdēļ šī ar kolēģiem izdomājusi taisīt reklāmas klipus šitās sabiedrības izglītošanai. Tur nu rādīšot "laiskajiem, pie ērtībām pieradušajiem" vecākiem kā pareizi neapplaucēt bērnus. Tā nu redzu, ka tiešām dakteriem naudu dikti vajag jo kā gan kādam var ienākt prātā apšaubīt, ka rūpes par mūsu nākotni - tas ir, bērniem - varētu neatbalstīt! Nu kur vēl cēlāku mērķi atrast!

Te nu man nosodošajam lasītājam jāpaskaidro, ka tiešām arī man ir pazīstami daži cilvēkiu, kuri, kā min'[etā dakteriene pieminēja, ir visai pārņemti ar savas fzīves ērtību vairošanu tomēr nemaz neesmu pārliecināts, ka tādu ir vairums. Nu nezinu gan vai tos bērnus vecāki tik ļoti nepieskata un šiem ir pilnīgi vienalga ko tāds trīsgadīgs ķipariņš sev lej uz galvas. Interesanti, ka tā pati dakteriene ieminējās arī par to, ka vecāki savā steigā nepievēršot bērniem pienācīgu uzmanību. Tas jau nu gan man šķiet daudz ticamāks iemesls. Bet šādā gadījumā diezin vai tur ko var līdzēt atbildību vairojoši reklāmas klipi. Jāņem vērā, ka mūsu mīļajā zemītē ģimene ar bērniem knapi virs galējas nabadzības robežas var noturēties tikai tad, ja abi vecāki strādā pilnu laiku un to nu mēs katrs zinām cik tad atliek laika un galvenais spēka kam citam. Varbūt tomēr derētu to naudu ietaupīt un tā vietā būtu labi padomāt kā varētu valsī radīt tādus apstākļus uzņēmējdarbībai lai darba produktivitāte ļautu nodrošināt tādu algu, ka tie nabaga vecāki varētu izvēlēties dzīcot pieticīgāk, bet ne nabadzībā, ar viena vecāka ienākumiem, vai greznāk otram arī piestrādājot, vai pat strādājot pilnu laiku ja to var atļauties neskādējot bērniem. Un tad jau varētu domāt par to bezatbildīgo vecāku izķeršanu.

pirmdiena, 2011. gada 3. oktobris

Ģeopolitiskais riebums...


Viss bija jauki - uznāca vienmuļi nomācošs, grūtsirdīgs lietus un viss kļuva riebīgi slapjš. Arī sirds saslapa un dvēselē ietecēja riebums jo īpaši tāpēc, ka visādas vietēja mēroga kulšanas nemitīgi uzkuļ augšā mēsliņu pēc mēsliņa, visādīgus sīkumiņus kuros, kā zināms, velnam dikti patīk slēpties.

Un tā galīgi riebumā izmircis nodomāju daļu šmuces izgriezt uz līdzcietīgā lasītāja glītajiem svārkiem. Nekrāmēšos tepat pa dīķīti, bet ņemšu visu ģeopolitiski. Un no ģeopolitiskā viedokļa man riebjas tas, ka Latvijas ļauži ir joprojām tik līdzīgi Krievijas ļaužiem; Latvijas politiskā sistēma ir bez maz vai tikpat tālu no tās, uz kuru būtu attiecināma Satversme kā Krievijas politiskā sistēma no viņu konstitūcijas; Parīze, Roma, Londona un pa lielai daļai Berlīne Latviju tā īsti pie Eiropas nepieskaita un kaut kādas Atēnas, Madride, Lisabona vispār nezina kas tā Latvija tāda ir, un Maskava šajos uzskatos ir visai tuvu iepriekšminētajām; mēs pļāpājam par integrāciju ES, bet taisīsim dzelzceļu uz Maskavu pirms ar vilcienu pat uz Viļņu varēsim tikt; televīzija pilna ar vislētākajiem krievu seriāliem un valsts uzņēmums "Lattelekom" nemaz neuzskata par vajadzīgu par noklusējuma valodu likt latviešu (to var īpaši izvēlēties kā tādu svešvalodu). Tā, atvelkam elpu - un turpinām...

Man riebjas, ka mēs viens pret otru izturamies kā pret iznīdējamu insektu, arī suņus, piemēram, uzskatām par ieroci un paaugstinātas bīstamības inventāru nevis dzīvām būtnēm; gribam dzīvot kā miljonāri Holivudas filmās bet ne par ko neesam piedabūjami strādāt vienlaikus esam traki piekusuši un nomocījušies visādīgi izdomājost kā lai saglabā amatu, izvairās no darba, atšuj apmeklētājus un saņem lielāku algu; ražojam blāķiem visādu instrukciju, koncepciju, platformu, pētījumu un citādu papīru, gluži kā tāda padomju rūpnīca šalles sliekām un krājam to visu8 turpat kur tās šalles; veidojam valsdības un visi šos procesus apspriežam nemaz nepapūloties izlasīt Satversmē kā tas darāms; stāstām par to, kā viss ir "civilizētajās" valstīs kaut tur nekad neesam bijuši un, ja esam, tad ne ārpus tūrisma aģentūras rezervētās viesnīcas.

Nu labi - laikam pietiks visu uzskaitīt - īsumā, man neiedomājami riebjas, ka esam tik padomiski un tik neeiropiski bet tādi proamerikāniski krievi.

sestdiena, 2011. gada 6. augusts

Kā Lutausis gudrībā mērcējās


Labvakar, mīļo draudziņ! Es, kā jau kārtīgs blogeris, sekoju pirmajam blogeru likumam un kā vari novērot, šeit rakstu apbrīnojami regulāri - gandrīz vai tikpat bieži, cik Jasons apmeklēja savas sievas guļvietu, kamdēļ , kā stāsta, šī esot bijusi dikti kašķīga. Laikam ar bērniem viņiem arī tāpēc tā neveicās... Pavisam citādi ir šī vakara pasakas varonim - Lutausim.

Reiz, senos laikos, ne cik ilgi pēc Forda kungs radīja mūsu pasauli, dzīvoja Lutausis. Jau mazs būdams, viņš ievēroja, ka mājās nedzīvo viens, jo dažkārt pat sastapa svešādas personas, kurām, pēc visa spriežot, bija ar viņu kāds sakars. Visbiežāk viņš šīs personas satika no rītiem - tad tās piezagās, izrāva viņu no gultas un izstūma pa durvīm laukā, vienalga vai spīdēja saule, vai lija. Un kaut kādā veidā viņš zināja, ka jāiet uz skolu kur viņš kļūs konkurētspējīgs. Konkurētspējība bija ļoti svarīga lieta, tā patiesībā bija visu lietu lieta un gluži kā mēs mokāmies ar jautājumu - kas ir dzīves jēga, Lutauša laikos visi mocījās ar jautājumu - kas ir konkurētspējība. To itin neviens, protams, nezināja, kaut arī daudzi izlikās zinām un visiem to gudru ģīmi rādīdami stāstīja un stāstīja - stāstīja tik ilgi, kamēr paši aizmirsa, ka to nav zinājuši un kļuva gluži vai nikni, kad kādam ienāca prātā apšaubīt kaut pušplēstu zilbi no šīem stāstiem. Bet nu labi, mans jaukais lasītāj, neapgrūtināšu tevi ar šādām garlaicībām, jo neviens jau īsti arī neko neapšaubīja tāpēc, ka uzskatīja stāstniekus par speciālistiem un ticēja uz vārda. Iebildējus gan visi uzskatīja par ķertiem jo kā tad var neklausīt tam, ko saka speciālisti?! Ar kādām tiesībām var speciālistam prasīt savus vārdus pierādīt?!

Visiem lutaušu valstības iemītniekiem bija pavisam citas personiskās rūpes - viņiem bija jābrīnās. Arī Lutausis par visu brīnījās. Vienu dienu viņš brīnījās par vecām fotogrāfijām, kuras liecināja, ka Lutauša māja nav radusies kopā ar viņu bet bijusi tepat vēl pirms viņa - tas gan bija prātam neaptverami - kā tad var būt tā, ka kaut kas ir vēl pirms kaut kā?! Bet ilgi brīnīties par to nebija laika, jo jāsteidzas konkurētspēt uz kaut kādu joprojam neizprotamu vietu ar mīkstiem krēsliem uz ritentiņiem un klabināmiem dēlīšiem. Kā tieši tā konkurētspēšana izpaužas, Lutausim arī pēc visiem 4 konkurētspēšanas gadiem tā īsti nebija skaidrs - viņš labi bija iegaumējis skolā mācītos konkurētspēšanas elementus un zināja, kuri, katrā brīdī lietojami, lai nedabūtu pa lutausīm.

Vēl bija tādi brīnumi, ka pēkšņi, kādu dienu svešādās personas vairs negāja prom no mājas un vēl trakāk - izsvieda viņu pašu no vietas, kur viņš lutauselis būdams, ar citiem lutaušeļiem tā forši bija plosījies ar dzērieniem un skaļu mūziku laimes brīžos aizbiedēdams domas par konkurētspējjību. Bet viņam kāds pastāstīja, ka jātiek pie citas mājas un tas ir jādara tā un tā - viss izdevās, tikai apbrīnojamā kārtā sāka trūkt ēdamā. Pie tam nez kā gadījās, ka viena lutausele pēc jaunās mājas iesvētīšanas vairs negāja prom. Sākumā tas Lutausim pat dikti patika, jo gulētiešana izrādījās daudz patīkamāka divatā. Bet vēlāk viņš sāka justies nelāgi jo lutausele nemitējās viņam atgādinājt par konkurētspējības trūkumu. Bez tam pēkšņi izrādījās, ka tāda konkurētspēja, kādu viņš bija piekopis vietā ar krēsliem un dēlīšiem vairs nekur neder un tagad vajadzīga citāda, ar papildus nosaukumu - kreativitāte. Tas laikam nozīmēja, ka rakstot burtu "a" vārdā "labklājība" (un tieši tāds bija viņa uzdevums - vienmēr šajā vārdā ierakstīt "a" ) viņam katru reizi būtu tas jādara citādāk. Nu kā lai viņš to izdara?! No pašas bērnības viņu mācīja rakstīt "a" vārdā "labklājība" un viņš šajā tautsaimniecības nozarē bija vislabākais, viskonkurētspējīgākais - viņš bija izkonkurējis rakstīšanā daudzus spēcīgus sāncenšus.

Tādās sprukās nonācis, Lutausis pievērsās ģimenes vērtībām - tās lutaušu valstībā bija otrajā vietā tūlīt aiz konkurētspējības. Mājās lutausele neko no tādām lietām nesaprata, tādēl viņš augām dienām sēdēja ar domubiedriem visur kur vien varēja sēdēt un klāstīja visādas gudras lietas par ģimeni un par to, cik tā svarīga un kā bērni audzināmi - par tiem jārūpējoties, īpaši skolai un sabiedrībai, arī valdībai un pāri visam, pēc iespējas agrāk šie jānodod speciālistu rokās lai vairo konkurētspējību. Lutausis bija lasījis daudz grāmatu (viņam gan nebija ne jausmas kā tās radušās, bet plauktā tādas bija). Viņš gan īsti nezināja vai viņiem ar lutauseli ir bērni, bet varēja jau būt, ka bija, jo no rītiem kaut kas maisījās pa kājām tik ilgi kamēr viņš kaut ko nebija izstūmis pa ārdurvīm.

Tad kādā no neizprotamajām vājuma dienām, Lutausis sastapa vienu no tiem ķertajiem. Un ķertais runāja pagalam jocīgas lietas - itkā tajā pašā vietā, kur viņi abi stāvēja, esot kaut kas bijis un notikušas visādas lietas par ko šim stāstījusi vecmāmiņa... Hmm - nez kas tā tāda vispār ir - vecmāmiņa... Vēl ķertais teica, ka vārdā "labklājība" esot 2 īsie un 1 garais "a" un vispār esot arī citi vārdi - pat tādi, kuros vispār nav "a". Un vispār, Forda kungs šo pasauli radījis tikai tamdēļ, lai sev dabūtu automobīli un tikai Forda kungs, vienīgais, esot tas, kurš zina, kā izskatās automobīlis jo šis dzīvojot mājās ar vecākiem, vecvecākiem un bērniem - un tāpēc viņš zinot visu, kas šeit bijis pirms viņa un to, kas būšot pēc viņa un nemaz netīkojot pēc konkurētspējības bet lasot bērniem pasakas kuras viņam bērnībā lasījusi oma un vēl stāstot šiem par to, kā izskatās automobilis. Lutauša brīnumiem nebija ne gala, ne malas. To, ka kaut kas bijis pirms viņa, Lutausis it kā jau pats nojauta, bet ka kas varētu būt arī pēc viņa... ?! Tas nu bija par traku... Un kā vispār var dzīvot bez konkurētspējības?! Punktu visam pielika ķertā prātuļojums par to, ka bez informācijas pastāvot arī patiesība un meli. Kā tādiem ķertajiem ļauj staigāt apkārt un gaisu jaukt?! Kur skatās atbildīgās institucijas!? Kādam taču par to jāatbild! Jāpieņem taču kāds likums!

Lutausis paķēra lāpstu un ķerto nosita... nosita arī vēl kādus sešus garāmgājējus bet tas nelīdzēja mazināt mulsumu galvā un tad viņš pats nolēca no Pizas torņa.

Bet par to, mans labais lasītāj, nebēdā. Lutausēni par šādu Lutauša galu pat nebūtu uzzinājuši, kur nu vēl pamanījuši, ja vien skolā viņus pēkšņi nepārceltu citā kreatīvās konkurētspējības veicināšanas programmā, kur psiholoģijas speciālisti sāka lietot šādiem lutausēniem piemērotās un aprobētās veicināšanas metodes. Par to gan viņiem bija dikti lieli brīnumi - tomēr viņi apbrīnojami agri apguva burtu "p" un "t" rakstīšanu vārdā "posts" - nu īsti brīnumbērni! Kur palika vecā lutausele viņi gan nezināja...

svētdiena, 2011. gada 10. aprīlis

Spļāviens uz mēteļa un baļķis acī vai Tas ir citādāk


Mans pieklājīgais lasītāj! Šoreiz parunāšu par tādu nepievilcīgu parādību kā spļaušana. Nepieminēšu to parasto ielas spļaudīšanos par ko, starp citu, Rīgas Domes saistošajos snoteikumos paredzēts administratīvais sods, bet neesmu redzējis, ka kāds par to būtu sodīts. Šoreiz par smalkāku, alegorisku, ētisku, politisku spļaudīšanos - spļaudīšanos kā simbolu un manefestāciju.

Šādi "smalkie" spļāvieni lai arī kur nebūtu tēmēti un kur nenokļūtu, vienmēr trāpa vienā bietā - dvēselē. Un tas, kā tev, mans jūtīgais lasītāj, zināms, vienmēr ir daudz nepatīkamāki par spļāvienu uz ietves. Tie izraisa svētu sašutumu un nepārvaramu vēlēšanos spļēvēju pārmācīt vai vismaz viņam līdzīgā veidā atdarīt.. Un šādu spļāvienu ir ļoti daudz katru dienu. Nupat, piemēram, Polijas delegācija ierodoties Smoļenskā lai pieminētu Katiņas upuru un pirms gada tur bojā gājušo Polijas amatpersonu piemiņu atklāja, ka Krievijas vietējā valdīšana uz Katiņas upuru pieminekļa nomainījusi plāksni, kur vairs nav rakstīts, ka tas ir piemineklis padomju nošautajiem Polijas virsniekiem. Neviens fiziski nespļava, bet spļāvienu visi sajuta. Pie mums pēdējā laika slavenākais ir 16.marta spļāviens piue Brīvības pieminekļa. Mazāk slaveni ir tam sekojošie virtuālie spļāvieni kādai dāmai, kura, kā izrādījās, nemaz nav tā dāma. Šos pēdējos arī tagad apskatīšu.

Visi zinām tādu teicienu: "Cita acī skabargu meklē bet savā baļķi neredz". Iedomājies, mans iztēles bagātais lasītāj, kā viena meitene, neko ļaunu nedomādama vienu rītu atver savu "draugu" profilu un ierauga veselu blāķi "smalkos" vārdos ietērptu komentāru un sajūtas tā, ka tūlīt jāiet dušā mazgāties. Mēs par šo meiteni itin nekā nezinām - varbūt viņa ir (vai nu jau jāsaka bija) viena no lielākajām Latvijas patriotēm un varbūt viņa (nu jau laikam jāsaka, līdz šim) kaislīgi pārliecināja savus krievu draugus par latviešu tiesībām uz tādu valsti, kādu itkā gribam. Un te lūk - nu viņai jākonstatē, ka "visi latvieši" ir nekas vairāk, kā cūkas.

Man grubētos zināt vai pēc tam, kad atklājās, ka savus virtuālos spļāvienus raidījuši ne tai personai, visi tie svētulīgie skabargu meklētāji tik pat kaismīgi metās šai meitenei atvainoties? Vai tik nav tā, ka šeit visi izlīdzējās ar parasto atboldi šādās situācijās, kad pašam norādīts uz viņa nosodītās rīcības piekopšanu: "Tas ir citādāk."

Jādomā, ka lai kādu pamācītu un kritizētu, pašam ir jābūt ja ne labākam, tad vismaz savi trūkumi jāapzinās. Un derētu nolikt blakus nozākātajam spoguli kur nozākātājs var redzēt arī savu noģīmi un tad tā salīdzināt kurš izskatās sliktāk.

piektdiena, 2011. gada 25. februāris

Kino šaušana un "mamma"


Labdien, mans mīļais lasītāj! Netaisnošos vairs par ilgo pārtraukumu jo ne ar kādu izdomu vairs nespēšu noslēpt savu slinkumu tā, lai nekļūtu smieklīgs. Bet no otras puses, varbūt ir pat labi, ka neuzbāžos tik bieži ar savām gudrībām, tā var arī pagalam apnikt. Jo raugi, nav jau nekā cita par ko man būtu tik nepārvarama vēlme runāt, kā par to pašu neiedomājamo mūsu nabaga, nabaga (arī garā) sabiedrības pašnāvniecisko bērnišķību.

Nu par to pašu kino šaušanu. Negribu šo lietu skatīt atrauti no pārējā jo tā ir viena no mūsu nelaimēm lielo bildi saskaldīt mazītiņos gabaliņos un tad katru gabaliņu atsevišķi ilgi košļāt un zelēt kamēr tas pavisam nodilis un izbālējis tā arī netiekot skaidrībā ar iemesliem un sekām. Velns slēpjas sīkumos un sīkumos rušinoties mēs viņu arī bieži satiekam. Nupat viens tips ņem un kinoteātrī nošauj kādu citu filmas skatītāju un ko mēs darām? Mēs nezin kādēļ tūlīt galvu iebāžam sīkumu čupā un tur izmisīgi sākam meklēt atbildi uz jautājumu: Kā tā varēja notikt? Bet atbilde ir lielāka par sīkumiem un taj' čupā nekādi neietilpst. Tā ir ļoti liela un atrodas deguna galā, pareizāk, mūsos pašos bet lai to ieraudzītu, jāieskatās spogulī.

Un ko mēs tajā spogulī redzam? Mazu nepieaugušu, nobijušos, mazizglītotu un zaglīgu pubertātes vecuma cilvēciņu kuram patīk vārīt ziepes, bet kad savārītais jāizstrebj vai netiekam galā ar kaimiņu pēci, vajag mammu un tēti, kuri visu nokārtos. Bet nav! Nav ne mammas, ne tēta... Tad mēs izdomājām, ka mēs varam kādu ievēlēt par mammu. Un kāds no mūsu bāreņu bara piesakās; "Es, es būšu mamma!" Labi, esi... Tagad tu esi mamma, tu arī par mums gādā un streb mūsu mēsliņus, a mēs, kā jau tīņi pret tevi buntosimues un paklusām aiz stūra pīpēsim. Bet mamma arī ir tīnis un ne par mums gādāt, ne mūsu mēsliņus strēbt neprot - toties arī grib aiz stūra pīpēt. Tā mēs visi dzīvokli pārvēršam par ballīšu miiskasti jo vecāki aizbraukuši un nav kas liek mazgāt traukus un savakt izmētātās zeķes.Vērtīgākās mantas arī jau lombardā. Un kad vēders kurkst, mēs cits uz citu sākam kliegt: "Tu esi vainīgs, tu atvedi tos ķēmus!" "A ko tu pats?! Es viņus pat nepazīstu, tas biji tu, kas visu vakaru ar viņiem dzēra!" Un tad kopā: "MAMMA!" ... Un klusums...

Jā, cerība ka kāds noteikti atnāks un par mums parūpēsies un mums pašiem nav jāuzņemas nekāda atbildība ne par ko, ir apbrīnojami naiva un neiedomājami bīstama. Kā redzam, tā noved arī pie kādas nāves. Tagad uzskaitīšu dažus piemērus, kas būdami tik dažādi, tomēr ir savā būtībā vienādi un ceļas no vienas un tās pašas juvenilās bezatbildības.
Puišelis ticis pie velosipēda: "Re kā es varu pie sarkanā gar auto degunu pārbraukt!" Bum! Ai! "Kā tad tā?! Kādam tak bija jānovērš! " - Kam?
Ziema, sniegs - "Vai! Apsaldēju kājas! Kādam tak bija jāparūpējas lai es varu savas jaunās kurpītes izrādīt!" - Kam?
"Ārprāts! Šaudīšanās kino! Kādam jārūpējas lai es justos droši!" - Kam?
Apkopojot šo domu gājienu: "Kādam jārūpējas par to lai es varu darīt ko un kad gribu." - Kam? ... Uz visiem "kam" ir viena atbilde - "mammai". Man pašam protams nav ne par ko jārūpējas, es taču esmu nodokļu maksātājs - ar to domājot, bērns, kurš nodokļus var arī nemaksāt.

Un uz visu šo reaģējot mūsu pseidomamma savā bērnišķībā domā tā: "Pieņemšu jaunu likumu, ka tā darīt nedrīkst un lieta darīta." Un mēs arī domājam: "Re kā "mamma" pieņēma tādu likumu, nu viss būs labi." Bet vai paši saprotam, ka jebkuri likumi attiecas tikai uz tiem, kas tos ievēro? Ja piederam pie šiem, tad uz mums, nevis uz tiem, kuri brauc pie sarkanās gaismas vai šauj. Vai mēs saprotam, ka ar katru jaunu likumu mēs paši nonākam tuvāk likumpārkāpējiem jo iluzorā drošība neizbēgami palielina mūsu bezatbildību, kas saistībā ar gara nebriedumu un tā rosināto vēlmi ieriebt pieaugušajiem mudina mūs pašus uz pārgalvībām, kas sakarā ar bērnišķīgo domāšanas mazspēju bieži beidzas ar reālu noziegumu.

Dīvainā kārtā jmūs vairs neinteresē slepkava un kā cilvēks var šādi rīkoties. Mūs interesē atrast "mammu" kura nav pieskatījusi un novērsusi. Līdz ar to mēs arī negribam un arī nevaram paskatīties spogulī un šī notikuma sakarā padomāt; "Vai es esmu labs cilvēks un vai es vienmēr rīkojos pareizi un vai es arī nevaru nonākt šādā situācijā un kā man dzīvot, lai es nekad, pat nejauši, nenodarītu citiem pāri? Vai es esmu godīgs un vai man tiešām vajadzētu tagad to, ko nupat biju nodomājis darīt? Kādas būs manas rīcības sekas?"
© 2008 - 2024 Raimonds Seņko