Labvakar, mīļo draudziņ! Es, kā jau kārtīgs blogeris, sekoju pirmajam blogeru likumam un kā vari novērot, šeit rakstu apbrīnojami regulāri - gandrīz vai tikpat bieži, cik Jasons apmeklēja savas sievas guļvietu, kamdēļ , kā stāsta, šī esot bijusi dikti kašķīga. Laikam ar bērniem viņiem arī tāpēc tā neveicās... Pavisam citādi ir šī vakara pasakas varonim - Lutausim.
Reiz, senos laikos, ne cik ilgi pēc Forda kungs radīja mūsu pasauli, dzīvoja Lutausis. Jau mazs būdams, viņš ievēroja, ka mājās nedzīvo viens, jo dažkārt pat sastapa svešādas personas, kurām, pēc visa spriežot, bija ar viņu kāds sakars. Visbiežāk viņš šīs personas satika no rītiem - tad tās piezagās, izrāva viņu no gultas un izstūma pa durvīm laukā, vienalga vai spīdēja saule, vai lija. Un kaut kādā veidā viņš zināja, ka jāiet uz skolu kur viņš kļūs konkurētspējīgs. Konkurētspējība bija ļoti svarīga lieta, tā patiesībā bija visu lietu lieta un gluži kā mēs mokāmies ar jautājumu - kas ir dzīves jēga, Lutauša laikos visi mocījās ar jautājumu - kas ir konkurētspējība. To itin neviens, protams, nezināja, kaut arī daudzi izlikās zinām un visiem to gudru ģīmi rādīdami stāstīja un stāstīja - stāstīja tik ilgi, kamēr paši aizmirsa, ka to nav zinājuši un kļuva gluži vai nikni, kad kādam ienāca prātā apšaubīt kaut pušplēstu zilbi no šīem stāstiem. Bet nu labi, mans jaukais lasītāj, neapgrūtināšu tevi ar šādām garlaicībām, jo neviens jau īsti arī neko neapšaubīja tāpēc, ka uzskatīja stāstniekus par speciālistiem un ticēja uz vārda. Iebildējus gan visi uzskatīja par ķertiem jo kā tad var neklausīt tam, ko saka speciālisti?! Ar kādām tiesībām var speciālistam prasīt savus vārdus pierādīt?!
Visiem lutaušu valstības iemītniekiem bija pavisam citas personiskās rūpes - viņiem bija jābrīnās. Arī Lutausis par visu brīnījās. Vienu dienu viņš brīnījās par vecām fotogrāfijām, kuras liecināja, ka Lutauša māja nav radusies kopā ar viņu bet bijusi tepat vēl pirms viņa - tas gan bija prātam neaptverami - kā tad var būt tā, ka kaut kas ir vēl pirms kaut kā?! Bet ilgi brīnīties par to nebija laika, jo jāsteidzas konkurētspēt uz kaut kādu joprojam neizprotamu vietu ar mīkstiem krēsliem uz ritentiņiem un klabināmiem dēlīšiem. Kā tieši tā konkurētspēšana izpaužas, Lutausim arī pēc visiem 4 konkurētspēšanas gadiem tā īsti nebija skaidrs - viņš labi bija iegaumējis skolā mācītos konkurētspēšanas elementus un zināja, kuri, katrā brīdī lietojami, lai nedabūtu pa lutausīm.
Vēl bija tādi brīnumi, ka pēkšņi, kādu dienu svešādās personas vairs negāja prom no mājas un vēl trakāk - izsvieda viņu pašu no vietas, kur viņš lutauselis būdams, ar citiem lutaušeļiem tā forši bija plosījies ar dzērieniem un skaļu mūziku laimes brīžos aizbiedēdams domas par konkurētspējjību. Bet viņam kāds pastāstīja, ka jātiek pie citas mājas un tas ir jādara tā un tā - viss izdevās, tikai apbrīnojamā kārtā sāka trūkt ēdamā. Pie tam nez kā gadījās, ka viena lutausele pēc jaunās mājas iesvētīšanas vairs negāja prom. Sākumā tas Lutausim pat dikti patika, jo gulētiešana izrādījās daudz patīkamāka divatā. Bet vēlāk viņš sāka justies nelāgi jo lutausele nemitējās viņam atgādinājt par konkurētspējības trūkumu. Bez tam pēkšņi izrādījās, ka tāda konkurētspēja, kādu viņš bija piekopis vietā ar krēsliem un dēlīšiem vairs nekur neder un tagad vajadzīga citāda, ar papildus nosaukumu - kreativitāte. Tas laikam nozīmēja, ka rakstot burtu "a" vārdā "labklājība"
(un tieši tāds bija viņa uzdevums - vienmēr šajā vārdā ierakstīt "a" ) viņam katru reizi būtu tas jādara citādāk. Nu kā lai viņš to izdara?! No pašas bērnības viņu mācīja rakstīt "a" vārdā "labklājība"
un viņš šajā tautsaimniecības nozarē bija vislabākais, viskonkurētspējīgākais - viņš bija izkonkurējis rakstīšanā daudzus spēcīgus sāncenšus.
Tādās sprukās nonācis, Lutausis pievērsās ģimenes vērtībām - tās lutaušu valstībā bija otrajā vietā tūlīt aiz konkurētspējības. Mājās lutausele neko no tādām lietām nesaprata, tādēl viņš augām dienām sēdēja ar domubiedriem visur kur vien varēja sēdēt un klāstīja visādas gudras lietas par ģimeni un par to, cik tā svarīga un kā bērni audzināmi - par tiem jārūpējoties, īpaši skolai un sabiedrībai, arī valdībai un pāri visam, pēc iespējas agrāk šie jānodod speciālistu rokās lai vairo konkurētspējību. Lutausis bija lasījis daudz grāmatu (viņam gan nebija ne jausmas kā tās radušās, bet plauktā tādas bija). Viņš gan īsti nezināja vai viņiem ar lutauseli ir bērni, bet varēja jau būt, ka bija, jo no rītiem kaut kas maisījās pa kājām tik ilgi kamēr viņš kaut ko nebija izstūmis pa ārdurvīm.
Tad kādā no neizprotamajām vājuma dienām, Lutausis sastapa vienu no tiem ķertajiem. Un ķertais runāja pagalam jocīgas lietas - itkā tajā pašā vietā, kur viņi abi stāvēja, esot kaut kas bijis un notikušas visādas lietas par ko šim stāstījusi vecmāmiņa... Hmm - nez kas tā tāda vispār ir - vecmāmiņa... Vēl ķertais teica, ka vārdā "labklājība" esot 2 īsie un 1 garais "a"
un vispār esot arī citi vārdi - pat tādi, kuros vispār nav "a". Un vispār, Forda kungs šo pasauli radījis tikai tamdēļ, lai sev dabūtu automobīli un tikai Forda kungs, vienīgais, esot tas, kurš zina, kā izskatās automobīlis jo šis dzīvojot mājās ar vecākiem, vecvecākiem un bērniem - un tāpēc viņš zinot visu, kas šeit bijis pirms viņa un to, kas būšot pēc viņa un nemaz netīkojot pēc konkurētspējības bet lasot bērniem pasakas kuras viņam bērnībā lasījusi oma un vēl stāstot šiem par to, kā izskatās automobilis. Lutauša brīnumiem nebija ne gala, ne malas. To, ka kaut kas bijis pirms viņa, Lutausis it kā jau pats nojauta, bet ka kas varētu būt arī pēc viņa... ?! Tas nu bija par traku... Un kā vispār var dzīvot bez konkurētspējības?! Punktu visam pielika ķertā prātuļojums par to, ka bez informācijas pastāvot arī patiesība un meli. Kā tādiem ķertajiem ļauj staigāt apkārt un gaisu jaukt?! Kur skatās atbildīgās institucijas!? Kādam taču par to jāatbild! Jāpieņem taču kāds likums!
Lutausis paķēra lāpstu un ķerto nosita... nosita arī vēl kādus sešus garāmgājējus bet tas nelīdzēja mazināt mulsumu galvā un tad viņš pats nolēca no Pizas torņa.
Bet par to, mans labais lasītāj, nebēdā. Lutausēni par šādu Lutauša galu pat nebūtu uzzinājuši, kur nu vēl pamanījuši, ja vien skolā viņus pēkšņi nepārceltu citā kreatīvās konkurētspējības veicināšanas programmā, kur psiholoģijas speciālisti sāka lietot šādiem lutausēniem piemērotās un aprobētās veicināšanas metodes. Par to gan viņiem bija dikti lieli brīnumi - tomēr viņi apbrīnojami agri apguva burtu "p" un "t"
rakstīšanu vārdā "posts" - nu īsti brīnumbērni! Kur palika vecā lutausele viņi gan nezināja...
