Kāpēc jāmaksā nodokļi un redz pie kā novedusi demokrātija!

Mans bezgala vīlies lasītāj, kā nu lai palīdzu tikt galā ar latviešu būtiskākajiem jautājumiem. Iespējams, tas man izdosies ar tavu palīdzību un ieinteresētu atbalstu. Sāksim ar aktuālāko par nodokļiem un gludeni pārslīdēsim pie vispārīgā par demokrātiju.

Visur tik dzird vienu un to pašu - vēl nesen Bauskā, kad es Meijerovica biedrības biedra statusā tur runājos ar cilvēkiem, vins kungs to kārtējo reizi formulēja šādi; "Slimnīcas slēdz, skolas slēdz, ceļi kļūst sliktāki. Par ko man jāmaksā nodokļi?!" Visādi cilvēki mēdz gari un plaši stāstīt par taisnīgumu, godīgumu etc, bet es redzu, ka tas ir tālu no šī cilvēka ikdienas un tamdēļ gandrīz nesaprotami. Un tad nu es domāju un domāju kamēr sapratu ka tas nemaz nav jautājums uz kuru jāatbild. Tieši tā - tas ir pēc būtības nepareizs jautājums un tamdēļ nav atbildāms. Kāpēc man jāmaksā nodokļi... Man nodokļi jāmaksā tikai un vienīgi tādēļ, ka man no valsts kaut ko vajag - man vajag skolas, slimnīcas, ceļus etc. Līdz ar to pareizais jautājums ir; "Kāpēc man nav tas, par ko esmu samaksājis?!" BET, šis jautājums savukārt mūs noved pie pašiem demokrātijas pamatiem - pilsoniskas sabiedrības, kur katrs sevi apzinās kā personību ar tiesībām un pienākumiem. Ja pirmais jautājums (nepareizais) atspoguļo kungu un kalpu, saimnieku un gājēju, priekšnieku un padoto psiholoģiju, tad otrs - demokrātiskas sabiedrības psiholoģiju.

Esmu dzirdējis sakām; "Redz kur mūs novedusi tā demokrātija!" Nu te pavisam nav ko atbildēt jo no iepriekšējā redzam, ka tam kur esam, nav nekāda sakara ar demokrātiju. Demokrātija nav vēlēsanu sistēma vai likumu krājums, demokrātija ir mūsu prāta stāvoklis - apziņa, ka katrs esam cilvēks un pilsonis un valsts ierēdnis un biļešu kontrolieris arī ir cilvēks un pilsonis un nekāds valsts vai Rīgas satiksmes amats šo cilvēku/pilsoni nepadara par priekšnieku citiem cilvēkiem/pilsoņiem. Demokrātija ir cieņas pieprasīšana pret sevi no visiem citiem, tai skaitā jebkādiem ierēdņiem. BET! jāsāk ar cieņu pret citiem, arī ierēdņiem. Demokrātija šeit būs tad, kad mēs katrs ar pašcieņu uzdosim valstsvīriem jautājumu; "Kāpēc man nav tas, par ko esmu samaksājis? Un kāpēc tu neesi izdarījis to, ko man solīji?" Un ja nedzird manu vienu balsi, es varu atrast daudz citus cilvēkus ar kuriem vienā balsī šos jautājumujs uzdot un tad dzirdēs.

Ceru tu, mans pieklājīgais lasītāj, tā nedari, bet nekādā gadījumā šos jautājumus nedrīkst uzdot bez cieņas jo tas adresātam ļauj viegli uz tiem neatbildēt. Ja es teikšu; "Ak tu lops, kāpēc...?" tad viņš man visticamāk teiks; "Pats tu lops un visa tava ģimene lops." un saruna aiziet pavisam par citām, nesvarīgām lietām. Bet ja es jautāšu to vienkārši ar cieņu - viņam nāksies atbildētl. Un tā jau ir demokrātija, kur katrs atbild par sevi un katrs prasa atbildību no citiem un kur cits citu ciena.

Gudrība līst kā piens

Vēlreiz, un ne jau pēdējo, paprātošu par cilvēku lielo gudrību. Tā man tāda neaizmirstama un neizrunājama tēma. Katru mīļu brītiņu redzu pierādījumus tam, ka visādi cilvēki pilnīgā pārliecībā par savu “saprātīgo” rīcību un “pareizajām” zināšanām par pasaules kārtību uzpūšas kā tītari un izpleš krāsainās astes demonstrējot savu pārākumu pār tādiem “muļķiem” kā es. Kā man gribētos nolikt viņiem priekšā tādu spoguli, kur viņi ieraudzītu savus karaļa plikumus! Kādas tik modīgas lietas nav izgudrotas kur visiem ņemties un šurpu, turpu skaitīt naudas! No vienas puses – štrunts. Katram tak vajag kādu sirdij tīkamu nodarbi. Bet tā pasaules glābšana, tas fanātisms un putas uz lūpām vairs nav viņu personīgā darīšana – viņi tak grib lai arī es lecu līdzi ar visu savu pušo kurpīti. Šī apsēstība ir tik visaptveroša, ka es pat nevaru to ietvert kādā īsā formulējumā kas būtu arī saprotams. Līdz ar to man nākas pievērsties detaļām, caur tām mēģinot parādīt tiem, kuri spēj saprast, to kopumu.

Par globālo sasilšanu jau esmu rakstījis – īsumā atkārtošu: cilvēks, lai ar kā gribētu tā domāt, nav visvarens un mūsu spēkos nav un nebūs apturēt klimata izmaiņas kuras notikušas miljardiem gadu pirms mūsu rašanās un notiks vēl ilgi pēc mums. Mēs ar savu negausību tiešām veicinām globālās sasilšanas procesus, bet mēs tur labot neko nevaram, kā to nevarētu neviena pārproducējusies suga. Un kopumā mūsu aktivitātes veicinot vai bremzējot šos procesus nav pat statistiskās kļūdas vērtas – puteklis priekš Dieva vaiga. Ne mēs iedibināsim, ne apturēsim nākamā ledus laikmeta iestāšanos. Notiks tas, kas notiks neņemot vērā “radības kroņa” vēlmes. Drīzāk vajadzētu to milzīgo naudu tērēt iespēju izpētīšanai, kādi klimatiskie apstākļi gaidāmi un kā mums tajos dzīvot. Tā vietā lai kupejās savāktu plīstošās mantas un piesprādzētos, mēs pētām ar cik smilšu graudiem (vairāk mums vienkārši nav) pietiktu lai apturētu pretī katastrofai traucošos vilcienu.

Bet tagad par vienu citu “gudrības” izpausmi, kas ietilpst “veselīgajā dzīvesveidā”. Ņemsim par piemēru vienkāršu govs pienu. Starp citu, nesen publicēts pētījums (internetā oriģinālu neatradu, tāpēc linku neielikšu. Dzirdēju konferences translācijā), kur aprakstīts iespējamais nākotnes cilvēks. Cita starpā tur prognozēts, ka cilvēki vidēji būs garāki – es ar saviem 186cm tad būtu pavisam vidēja auguma, vidējais mūža garums būšot ap 105 gadiem, bet šie cilvēki būšot visai slimīgi un nevarēšot iztikt bez sintētisku vielu uzņemšanas. Vienu vārdu sakot, šos 105 gadus varēs novilkt, ja katru dienu rīs tablets. Un tam es ticu, jo mūsu “veselīgie cilvēki” uz to vien velk. Piemēram, paņem no “kaitīgās”, globālo sasilšanu veicinošās govs pienu un nevis to dzer, bet tērē it kā trūkstošo naudu, dabas resursus, veicina caur to to pašu globālo sasilšanu, lai iztīrītu no tā piena visādas baktērijas, taukus u.c. Laimīgi. Kāds pasaka, ka zarnas, piedošanu par naturālismu, nestrādā ja nav baktēriju. Atkal tērējas un ņemas lai no tā paša piena dabūtu tās pašas iepriekš iztīrītās baktērijas un dzer tabletes un ēdiena piedevas. Pēc tam atkal ņemas lai dabūtu nepieciešamos taukus. Īsumā – paņem pienu, sadala (uzsvēršu - zināmajās) sastāvdaļās un tad katru sastāvdaļu atsevišķi liek iekšā. Nu kas un kurā vietā tur ir veselīgs? Atgādināšu, ka līdz XXgs sešdesmitajiem gadiem neviens nezināja kas ir vitamīni. Jautājums – ko vēl mēs nezinām šodien? Un kā mēs varam zināt, ka iepriekš aprakstītajos procesos nezaudējam citas dzīvībai svarīgas lietas par kuru eksistenci vēl neko nejaušam? Mēs vienkārši paņemam dabīgu lietu un paļaujoties uz mūsu zināšanu pilnīgumu, pirms lietošanas pataisām to mākslīgu. Un tad brīnāmies par alerģijām un iedzimtām pataloģijām. Bet labi, ka ir apziņa par mūsu “veselīgumu”.

Nu vai tad tiešām mēs nevaram paskatīties uz dzīvi kopumā? Vai mūsu saprāts nav spējīgs uztvert neko citu, kā tikai atsevišķas detaļas? Vai varbūt tāds ir lielais plāns, lai zemi atbrīvotu no to apsēdušā cilvēku dzimuma?

Rīgas satiksme

Atkal esmu paslinkojis un atkal varu ko uzrakstīt... Mīļo Lasītāj, sagribējās man ko pateikt par Rīgas Satiksmi. Un man ir šis tas sakāms ne tikai kā šis satiksmes lietotājam, bet arī kā Bērziņa mērēšanas laikā (nez' vai mans jaunizgudrotais vārds ir saprotams) attiecīga pētījuma organizētājam un ieteikumu pasniedzējam Rīgas domei. Jau tad mēs vērsām domes uzmanību uz to, ka Rīgas sabiedriskā transporta sistēma attīstās ekstensīvi un neatbilstoši jaunajai situācijai un nākotnē paredzamajām sabiedrības prasībām. Nu ir pagājis viens riktīgi liels laika posms un RS tāpat vi9en turpina. Nu nemaz navienam neinteresē lai viens Rīgas iedzīvotājs var ērti un savlaicīgi nokļūt no vienas vietas otrā. Jaunus maršrutus var saskaitīt uz pieredzējuša galdnieka vienas rokas pirkstiem un tie paši pārsvarā ir bijušo maršrutu modifikācijas. Viss, kas izdarīts, sapirkti jauni transporta līdzekļi. Un paldies Dievam, ka vismaz tas un nav joprojām jābrauc ar dzeltenajiem "ikarusiem". Vai kāds man var pateikt kas cits ir mainījies kopš psrs leikiem?

Kādēļ vēl joprojām ir tādas vietas Rīgā, kur iet cauri visi iespējamie transporta veidi un citās vietās nav neviena? Piemēram man līdz tuvākajai pieturai jāiet 3km. Starp citu, dzīvoju Rīgā. Vēlos vakaros katra nokļūšana mājās ir paša darīšana. Ja jānokļūst no Juglas līdz Mešaparkam, jābrauc caur centru vai jāiet kājām - nezin kas ir ātrāk.

Šoreis tev, mans aizņemtais un mūžam ceļā esošais lasītāj, es neko neteikšu par RS iepirkumiem, e-talonu, biļešu cenām un kontroli. Pastāstīšu kāds bija viens no ieteikumiem pieminētajā pētījmā:


Kardināli reformēt transporta struktūru, kas neprasa nemaz daudz naudas un nežēlīga darba.


Pirmkārt; izmantot tramvaju līdzīgi kā citās Eiropas pilsētās metro. Tas nozīmē, ka tramvaji savienotu pilsētas centru ar priekšpilsētām. Tamdēļ esošās tramvaju līnijas būtu jāpagarina un jāizbūvē viena, vēl Rubika laikos projektētā.


Tramvaju līnijas ik pēc pāris pieturām krustotu radiālas lielo autobusu un trolejbusu līnijas. Tā izveidotos tāds kā zirnekļu tīkls. Un tramvajus galapunktos satiktu mazāki aytobusi, kuri varētu veikli izložņāt pa nomaļu klusajām ieliņām, bez maz vai piebraucot pie katras mājas. Arī tuvāk centram mazie autobusiņi, kur nepieciešams, varētu apkalpot lielos.


Ko tas dotu? Pilsētas centrs atbrīvotos nu sastrēgušām autobusu un trolejbusu virtenēm atbrīvojot vietu citiem auto. Bet galvenokārt, katram tuvumā būtu tāds vai citāds transporta veids. Ņemsim par piemēru teorētiski garāko ceļojumu: Cilvēkam jānokļūst no savas mājas pie Bābelītes ezera uz darbu Sarkandaugavā. Viņš dažu soļu attālumā no savas mājas iekāpj busiņām nopērk biļeti līdz Sarkandaugavai un aizbrauc līdz 6.tramvajam, ar to tālāk līdz autobusam/troleibusam kurā pārkāpj, teiksim pie "alfas" un izkāpj Sarkandaugavā. Tur, ja nepieciešams, var iekāpt vēl kādā līdzeklī, lai pieved tuvāk datrbam. Un viss. Lai tevi, mans sliktu pieredzējušais lasītāj, nebiedē pārsēšanās. To, kā rāda Stokholmas pieredze, var atrisināt ar pārsēšanās mezglu plānojuma un dažādu transporta līdzekļū kustības grafiku saskaņošanu. Tur nevienā pārsēšanās vietā nākamais transporta līdzeklis nav jāgaida ilgāk par 3 minūtēm un bieži nav jāgaida nemaz - pa vienām durvīm izkāp, pa otrām iekāp un brauc tālāk.


Nu ko Rīgas Satiksme (ar visām tās iepriekšējām strukturālajām formām un nosaukumiem) darīja visus šos 20, tai skaitā treknos, gadus? Un kur ir kādi NOPIETNI argumenti lai šādu sistēmu neieviestu, izņemot tos, kuri attaisno nevēlēšanos neko darīt?