Mans dziļdomīgais Lasītāj! Jautājums šodien ir - Vai cilvēks ir labs? Vai cilvēks ir pietiekami labs lai pret citiem cilvēkiem būtu patiesi labs?
Nu pāriesim no labā pie sliktā un tad atpakaļ pie labā:
Jā. Mūsdienās, kad sabiedrībā priekšstati par to, kas labs un kas ļauns, attīstījušies no renesanses liberālā gaisotnē, kaut cik izglītots cilvēks tiešām visumā ir labs. Ne tik daudziem ir nodoms tīšu prātu kaitēt citiem. Viens no kaitēšanas iemesliem ir savtīgas un pavisam merkantilas intereses. Bet arī tad cilvēks visbiežāk slēdz darījumu ar savu sirdsapziņu, izdomājot attaisnojumus savai rīcībai, noveļot visu atbildību uz apstākļiem vai kādiem citiem cilvēkiem. Ar to viss skaidrs. Gan pats darītājs sirds dziļumos saprot, ka nerīkojas īsti labi un arī citiem, tas atklājooties, ir redzams.
Tomēr viena liela daļa ir tādu kaitējumu, ko cilvēks nodara citiem ar vislabākajiem nodomiem. Pirmkārt jau labajam cilvēkam gribas lai arī citi zina, ka viņš ir labs. Tāpēc gadās, ka ar laiku sava labuma pierādīšana sāk pārsvērt pašu labumu un cilvēks pats aizvien retāk apšauba savu labumu un sāk pat apkarot apšaubītājus. Vēl cilvēks aizvien vairāk sēž savā informācijas burbulī, selektīvi uzņemot informāciju. Selektīvi uzņemta informācija jau principā izslēdz iespēju pieņemt labi informētus lēmumus un tiem sekojošu rīcību. Šādu nepareizību mēdz pastipriināt cilvēka tieksme izvēlēties "jājamo zirdziņu" - kādu ļoti šauru tēmu, un tik ilgi to "jāt", kamēr šī šaurā tēma aizņem lielāko daļu cilvēka redzesloka un faktiski viņa acīs kļūst par vienīgo galveno visas cilvēces jautājumu. No tā, pie zināmas apstākļu sakritības, rodas dažādi pārspīlēti likumi. Šāda neieklsausīšanās citos cilvēkos, kas loģiski izriet no "burbuļa selektīvās informācijas", sava "jājamzirdziņa" izvirzīšanas priekšplānā un sava labuma (pareizības) uzsvēršanas, patiesībā var nodarīt diezgan daudz ļaunuma. Ar to bieži mēdz "slimot" dažādas sabiedrsiskas organizācijas visādu lietu aizstāvībai.
Dažas ilustrācijas: Piemēram, daži invalīdu un visādu minoritāšu tiesību aizstāvji, ļoti jauki un labi cilvēki, mēdz teikt - Viņi taču ir tādi paši cilvēki, kā mēs. - Un kaut kā neredz, ka pašā šajā teikumā ietverta atziņa, ka nav, bet ir atšķirīgi. Jā, aizstāvēt vajag tieši atšķirību dēļ, bet sākt nevienlīdzības mazināšanu ar atšķirību nostiprināšanu un attiecīgās grupas izslēgšanu no cilvēku kopuma "mēs", nevajadzētu. Vēl ir dažādas grupas, kuras uzķērušas kādu pasaules glābšanas ideju no kāda skaļāk apspriesta temata. Tepat Rīgā ne pārāk sen notika atgadījums, kas visai daudziem cilvēkikem vienkārši sagādā lielas neērtības. Proti, notika automašīnas sadursme ar neatliekamās palīdzības auto. Vieglās mašīnas šoferis tūlīt savam attaisnojumam izvirzīja pretenzijas, ka medicīniskais transports braucot tikai ar bākugunīm un skaņas signālu pie krustojuma ieslēdzis par vēlu, tāpēc viņš to neesot varējis pamanīt. Tūdaļ sarosījās dažādi tik pat slinkt un vairāk pūļu uzmanībai pielikt negriboši ļaudis un cilvēkiem, kuri dzīvo ātro palīdzību biežāko maršrutu tuvumā, cauru diennakt jāklausās sirēnu skaņās. Un tie cilvēki, kuri aktīvi lobēja šādu lēmumu, nebija tieši iesaistīti negadījumā, nebija ar to saistīti un nedzīvo slimnīcu tuvumā. Viņiem vienkārši no priekšā uz paplātes noliktās informācijas, tāds secinājums šķita pareizs.
Šī, mans dziļdomīgais Lasītāj, ir pirmā daļa manam stāstam par cilvēka labumu.
Turpinājums sekos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru