Lapas

piektdiena, 2011. gada 25. februāris

Kino šaušana un "mamma"


Labdien, mans mīļais lasītāj! Netaisnošos vairs par ilgo pārtraukumu jo ne ar kādu izdomu vairs nespēšu noslēpt savu slinkumu tā, lai nekļūtu smieklīgs. Bet no otras puses, varbūt ir pat labi, ka neuzbāžos tik bieži ar savām gudrībām, tā var arī pagalam apnikt. Jo raugi, nav jau nekā cita par ko man būtu tik nepārvarama vēlme runāt, kā par to pašu neiedomājamo mūsu nabaga, nabaga (arī garā) sabiedrības pašnāvniecisko bērnišķību.

Nu par to pašu kino šaušanu. Negribu šo lietu skatīt atrauti no pārējā jo tā ir viena no mūsu nelaimēm lielo bildi saskaldīt mazītiņos gabaliņos un tad katru gabaliņu atsevišķi ilgi košļāt un zelēt kamēr tas pavisam nodilis un izbālējis tā arī netiekot skaidrībā ar iemesliem un sekām. Velns slēpjas sīkumos un sīkumos rušinoties mēs viņu arī bieži satiekam. Nupat viens tips ņem un kinoteātrī nošauj kādu citu filmas skatītāju un ko mēs darām? Mēs nezin kādēļ tūlīt galvu iebāžam sīkumu čupā un tur izmisīgi sākam meklēt atbildi uz jautājumu: Kā tā varēja notikt? Bet atbilde ir lielāka par sīkumiem un taj' čupā nekādi neietilpst. Tā ir ļoti liela un atrodas deguna galā, pareizāk, mūsos pašos bet lai to ieraudzītu, jāieskatās spogulī.

Un ko mēs tajā spogulī redzam? Mazu nepieaugušu, nobijušos, mazizglītotu un zaglīgu pubertātes vecuma cilvēciņu kuram patīk vārīt ziepes, bet kad savārītais jāizstrebj vai netiekam galā ar kaimiņu pēci, vajag mammu un tēti, kuri visu nokārtos. Bet nav! Nav ne mammas, ne tēta... Tad mēs izdomājām, ka mēs varam kādu ievēlēt par mammu. Un kāds no mūsu bāreņu bara piesakās; "Es, es būšu mamma!" Labi, esi... Tagad tu esi mamma, tu arī par mums gādā un streb mūsu mēsliņus, a mēs, kā jau tīņi pret tevi buntosimues un paklusām aiz stūra pīpēsim. Bet mamma arī ir tīnis un ne par mums gādāt, ne mūsu mēsliņus strēbt neprot - toties arī grib aiz stūra pīpēt. Tā mēs visi dzīvokli pārvēršam par ballīšu miiskasti jo vecāki aizbraukuši un nav kas liek mazgāt traukus un savakt izmētātās zeķes.Vērtīgākās mantas arī jau lombardā. Un kad vēders kurkst, mēs cits uz citu sākam kliegt: "Tu esi vainīgs, tu atvedi tos ķēmus!" "A ko tu pats?! Es viņus pat nepazīstu, tas biji tu, kas visu vakaru ar viņiem dzēra!" Un tad kopā: "MAMMA!" ... Un klusums...

Jā, cerība ka kāds noteikti atnāks un par mums parūpēsies un mums pašiem nav jāuzņemas nekāda atbildība ne par ko, ir apbrīnojami naiva un neiedomājami bīstama. Kā redzam, tā noved arī pie kādas nāves. Tagad uzskaitīšu dažus piemērus, kas būdami tik dažādi, tomēr ir savā būtībā vienādi un ceļas no vienas un tās pašas juvenilās bezatbildības.
Puišelis ticis pie velosipēda: "Re kā es varu pie sarkanā gar auto degunu pārbraukt!" Bum! Ai! "Kā tad tā?! Kādam tak bija jānovērš! " - Kam?
Ziema, sniegs - "Vai! Apsaldēju kājas! Kādam tak bija jāparūpējas lai es varu savas jaunās kurpītes izrādīt!" - Kam?
"Ārprāts! Šaudīšanās kino! Kādam jārūpējas lai es justos droši!" - Kam?
Apkopojot šo domu gājienu: "Kādam jārūpējas par to lai es varu darīt ko un kad gribu." - Kam? ... Uz visiem "kam" ir viena atbilde - "mammai". Man pašam protams nav ne par ko jārūpējas, es taču esmu nodokļu maksātājs - ar to domājot, bērns, kurš nodokļus var arī nemaksāt.

Un uz visu šo reaģējot mūsu pseidomamma savā bērnišķībā domā tā: "Pieņemšu jaunu likumu, ka tā darīt nedrīkst un lieta darīta." Un mēs arī domājam: "Re kā "mamma" pieņēma tādu likumu, nu viss būs labi." Bet vai paši saprotam, ka jebkuri likumi attiecas tikai uz tiem, kas tos ievēro? Ja piederam pie šiem, tad uz mums, nevis uz tiem, kuri brauc pie sarkanās gaismas vai šauj. Vai mēs saprotam, ka ar katru jaunu likumu mēs paši nonākam tuvāk likumpārkāpējiem jo iluzorā drošība neizbēgami palielina mūsu bezatbildību, kas saistībā ar gara nebriedumu un tā rosināto vēlmi ieriebt pieaugušajiem mudina mūs pašus uz pārgalvībām, kas sakarā ar bērnišķīgo domāšanas mazspēju bieži beidzas ar reālu noziegumu.

Dīvainā kārtā jmūs vairs neinteresē slepkava un kā cilvēks var šādi rīkoties. Mūs interesē atrast "mammu" kura nav pieskatījusi un novērsusi. Līdz ar to mēs arī negribam un arī nevaram paskatīties spogulī un šī notikuma sakarā padomāt; "Vai es esmu labs cilvēks un vai es vienmēr rīkojos pareizi un vai es arī nevaru nonākt šādā situācijā un kā man dzīvot, lai es nekad, pat nejauši, nenodarītu citiem pāri? Vai es esmu godīgs un vai man tiešām vajadzētu tagad to, ko nupat biju nodomājis darīt? Kādas būs manas rīcības sekas?"
© 2008 - 2024 Raimonds Seņko