Lapas

piektdiena, 2017. gada 1. decembris

Taisnība maisā


No sava ziloņkaula torņa, kā ierasts, vēroju pasauli kas plešas tā pakājē. Nedomā, mans aizdomu un pārmetumu pilnais Lasītāj, ka tādējādi sevi kaut kā paceļu pāri niecībām un nododos augstprātībai. Pasaulē, kuru no torņa vēroju, es skaidri redzu arī sevi, tur apakšā staigājam tādu pšau, kā visi citi. Tā man laikam tāda īpaša šizofrēnijas forma - visu laiku vienlaikus atrodos divos stāvokļos. Staigāju pa pasauli un no citiem neatšķiros ne ar ko vairāk, kā jebkurš cits no pārējiem. Tai pat laikā kaut kāda mana bezlaicīgā un beztelpīgā, nekur nepiesaistītā un ne ar ko nesasaistītā daļa vēro gan mani, gan visus man līdzīgos dzīvniekus, tai skaitā ļoti daudz uzmanības pievēršot vienai zīdītāju sugai - cilvēkiem.

Nu nevaru bez ievadiem un atkāpēm iztikt. Mana bezlaicīgā daļa laiku netaupa, tāpat, kā cilvēks bez naudas, netaupa naudu. Bet izrādot pieklājību, taupīšu Tavu laiku un tūlīt pāriešu pie šās dienas temata. Ķeršos pie maisa, kam gals tā arī nenāk un nenāk vaļā.

Nu šitā apnicīgā ņemšanās ap tiem "čekas maisiem"! Tāda sīkumainu un sīkmanīgu radību čabināšanās pa pērnajām lapām tā, itkā tās vēl būtu kādas milzu bagātības. Pie alas ieejas divgalvainais suns nikni sargā tur paglabāto mantu nemaz neapjausdams, ka to jau sen kodes saēdušas, tā satrupējusi, sadrupusi un sabirusi pīšļos un nemaksā vairs neko.

Vienkārši izberiet to maisu saturu Doma laukumā lai visi, kurus tas interesē, var tur kašņāties un meklēt ko nu katram vajag.

Kāpēc maisus atvērt nevis sadedzināt, kā rosina dažas pārsaprātīgās personas? Tūlīt paskaidrošu:

Tas jādara sabiedrības atveseļošanas dēļ. Mums jāatbrīvojas no okupācijas mantojuma apziņā. To nevar izdarīt, kamēr par savas valsts noslēpumu uzskatīsim tās, jau neeksistējošās valsts noslēpumu. To turpinot darīt, mēs mentāli atzīstam sevi par tās valsts piederīgajiem un tā, kā visas lietas ir savstarpēji saistītas, tad šī atzīšana velk sev līdzi arī visus citus tai sabiedrībai raksturīgos uzvedības un attiecību modeļus.

Mums ir ne tikai teorētiski "jāpieļauj", ka mums ir politiski represētie (kurus šādā situācijā praktiskajos darbos arī tik pa pusei pieņemam) un kaut kāds spēks ar izplūdušu apzīmējumu, kas viņus itkā neatkarīgi no mums un nekādi ar mums nesaistīts, represējis. Bet mums ir konkrēti jāsaredz, ka tas mistiskais spēks ir kaut kas, no kā mēs tā vienkārši nevaram atkratīties un izlikties, ka mums ar to nav nekāda sakara.

Tagad sanāk tā - Mēs nabaga Latvijas tauta, esam apspiesti un represēti. Kas mūs apspiedis un represējis? Itkā neviens. Nu kaut kas. Nevar īsti saprast. Kaut kas no kaut kurienes uzradās, apspieda, represēja un pazuda.

Nē mīlīši! Vienus apspieda un represēja bet otri to darīja. Un te nav svarīgi kas tajos maisos un cik pamatoti vai nepamatoti un vai tur tikai daži un"īstie" nemaz nav. Tam nav nekādas nozīmes. Nozīme ir tam, ka represīvo spēku nosauc vārdā. Citiem vārdiem sakot - jāpaskatās spogulī un jāatzīst, ka mēs paši to esam darījuši. Tikai tad varēsim paši sev pateikt: "Jā. ŠItādas lietas mēs arī esam darījuši. To mēs nožēlojam." Tas ir vienīgais veids kā atbrīvoties nu tārpa, kas no vienas puses tumsā paslēpies grauž mūsu tautas sirdsapziņu un no otras puses tās sirdi spiež ar sajūtu, ka taisnība tomēr nav uzvarējusi.

Nu nekas nenotiks tiem cilvēkiem, kuru vārdi atklāsies. Viņu bērni un mazbērni arī tiks ar to galā, Bet sabiedrība būs brīva no "padomju" mantojuma.

Te atbilde vienai kundzei, kura @krustpunkta brīvajā mikrofonā stāstīja, ka maisus vajagot sadedzināt un visu aizmirst jo tiem cilvēkiem tak esot bērni un mazbērni. (Pilnīgi bez pamata pieņemšu, ka kundze pati tajos maisos ir, jo tā man vieglāk īsi noformulēt domu). Cienītā kundze. Te nu es varētu pateikt Jums to, ko Jūs droši vien man teiktu citā lietā bez kādas šaubīšanās - Nu vajadzēja par bērniem un mazbērniem domāt, kad sadarbojāties ar VDK. Bet to es Jums neteikšu, jo es nevaru prasīt lai apstākļos, kādi tajā laikā bija, Jūs tā vietā laim kaut kā kārtotu savu dzīvi kaut cik pieņem,amā formā, ziedotos uz vispārējās taisnības altāra līdz ar visiem saviem bērniem. Jo iespējams, ka, ja vien Jūs zinātu, ka piedzīvosiet neatkarības atgūšanu, Jūs tā arī būtu darīusi un veicinājusi brīvības atnākšanu. Bet ir noticis tā, kā ir noticis. Un kā jau teicu, Jūsu bērni un mazbērni ar to tiks galā.

Tātad vēlreiz: Maisu atvēršana ir svarīga visiem, tai skaitā arī tajos tupošajiem, lai mēs visi kopā atsaistītos no smagās pagātnes skeletiem un varētu brīvi doties uz priekšu.
© 2008 - 2024 Raimonds Seņko