Lapas

pirmdiena, 2009. gada 26. oktobris

Epitafija


Šodien izplatījusies ārkārtīgi apbēdinoša ziņa - Londonā miris Aleksandrs Pjatigorskis. Iespējams šis vārds daudziem neko neizteiks, bet es esmu nomākts. Ne jau tādēļ, ka es būtu pazīstams ar šo izcilo cilvēku jo nav bijis tas gods un me jau tādēļ ka mirt turpat vai 100 gadu vecumā būtu pretdabiski, bet tādēļ, ka Pjatigorskis bija viens no retajiem pēdējā laika filosofiem, kurus ignorantais sabiedrības vairākums neiedzina šaurajā speciālistu un dīvaino interesentu peļķītē. Viņam apbrīnojamā kārtā ļāva piekļūt publikai ne tikai caur viņa grāmatām par budismu, brīvmūrniekiem, Eiropas politisko vēsturi... bet arī caur rādio un, ja nemaldos, arī Latvijas televīzijā ir bijušas pat vairākas intervijas. Viņš to varēja, jo prata runāt ar līdzpilsoņiem ārkārtīgi vienkāršotā valodā par sarežģītām lietām. Viņam bija apbrīnojama spēja momentāni noteikt auditorijas intelekta līmeni un savas minlzīgās, teikšu, zināšanas sadalīt niecīgās porcijās, kuras "cilvēks parastais" spējīgs "norīt".

Man ļoti žēl. Jo mūsdienu sabiedrība, neraugoties uz visu tai pieejamās informācijas daudzumu, savā tumsonībā nav tikusi neko tālāk par viduslaikiem un tagad ir nodzisusi vēl viena svece, kas bija spējīga kaut vai nedaudz nest apgaismību šajā drēgnajā tumsas valstībā. Priecājies tauta, tev neviens tagad neliks domāt.

Sit tibi terra levis!

ceturtdiena, 2009. gada 8. oktobris

Sistemātiska sistematizēšanās...


Nu biju dikti saslinkojies un tā, ka pat no slinkuma jāatpūšas bet, jo vairāk atpūšos, jo vairāk jāatpūšas līdz slinkums kļuvis tik visaptverošs, ka gals klāt. Nu pēdējā brīdī nolēmu mainīt taktiku un kout kā darīšanu uzsāku ar šito rakstiņu. Īsumā sakot - iestājās krīze.

Slinkošana arī ir sistēma. Šajā gadījumā par sistēmu saucu jebkuru materiālu vai nemateriālu parādību ar tendenci strukturēties - tas ir ar tendenci visus šai sistēmai pieejamos resursus sakārtot atbilstoši vienotiem principiem noteiktā secībā, definēt šīs sistēmas izpratni par tās elementiem, izveidot kādu unificētu likumsakarību - principu un tad saskaņā ar šo principu visus elementus salikt attiecīgajos plauktiņos. Te pateikšu tev, mans saprātīgais lasītāj, vienu definīciju kuru tagad nepierādīšu - dzīvība ir attīstība, tātad bezgalīga - nāve ir statiska, tātad galīga. Paradokss ir tāds, ka attīstība tiecas sevi pabeigt, līdz ar to tiecas uz nāvi.Tāpēc arī cilvēka dzīve kādreiz beidzas kad cilvēks kā sistēma ir pabeidzis savu veidošanu - nosacīti sakot, jo neviena sistēma izņemot absolūto sistēmu - haosu - sevi nespēj pabeigt.

Kāpēc sistēmas nespēj sevi pabeigt? Iedomāsimies ka jebkura sistēma ir puzle, to sāk veidot ņemot vienu gabaliņu pēc otra un pielāgokojot jau rāmī ieliktajam, pievieno tam "paredzētajā" vietā, nu tur, kur tas gabaliņš der. Un tas notiek saskaņā ar puzles licēja saprašanu par to kā vispār tos gabaliņus izvēlēties un pēc kādiem kritērijiem atrast tiem derīgo vietu. Te, protams, ir vieglāk jo sistēma, atšķirībā no puzles, pati šos gabaliņus - elementus ekstrahē no tai pieejamajiem resursiem pat visai haotiski (mans erudītais lasītāj, tu droši vien esi dzirdējis terminu "Brauna kustība", ja nē, ieskaties fizikas grāmatās). Bet sistēma nekad nebūs mierā ar to, ka top ierobežoa ar kādu noteiktu resursu daudzumu, tā ar laiku cenšas aptvert visus resursus - materiālos, nemateriālos, zināmos un arī nezināmos. Sistēma tiecas kļūt visaptveroša tā, lai tajā noteiktos plauktos būtu nolikti debesu spīdekļi, dzīvnieki, vielas, gāzes, moekulas, atomi, domas, stari, elementārdaļiņas, noslēpumi un pat laime. BET, neprasi kādēļ, jo nav laika atbildēt, pēdējais puzles gabaliņš - "PG", NEKAD neiederas un tad vecā sistēma brūk, elementi transformējas pēc "pēdējā gabaliņa" līdzības un ap šo "PG" sāk veidoties jauna sistēma.

Vienlaikus attīstās neskaitāmi daudz sistēmas, tādēļ lielākai daļai cilvēku nemaz nav iespējams apjaust pasaules sistēmu kopainu un darboties vairāk kā pāris sistēmās nevar neviens, pat tik gudrs cilvēks kā tavs padevīgais šī raksta autors :). Kāpēc vispār sistēmas veidojas? Jo sistēmu veidošanās ir attīstība, tātad dzīvība. Vienīgā gatavā sistēma kurā iederas visi gabaliņi un kura ir arī vienīgā absolūtā, visaptverošā sistēma, ir haoss, bet tā ir nāve. Haosā nav iespējama attīstība, jo attīstībai ir vajadzīgs pamatprincips (varbūt tas ir Dievs).

Tas ĻOTI īsi par sistēmām. Nu par piezemētāku lietu, tā teikt, par teorijas pielietojumu praksē: Šī brīža krīze ir nekas cits kā Rietumu ekonomiskās sistēmas, kāda tā ir būvējusies kopš XXg.s. 30tajiem gadiem, sastapšanās ar "PG". Nabaga cilvēki vēl mēģina ar varu un viltu kaut kā nebūt to gabaliņu iestūķēt tajā vecajā sistēmā jo; "Kā tad tā?! Visa ekonomiskā teorija (lasi - sistēmas princips) saka, ka tam tur ir jāder... Bet viņš neder! Tas nevar būt jo tā vispār nevar būt." Nu, mīļie draugi ekonomisti un viņu paklaisītāji, var būt ka tā nevar nūt, bet tā ir.

Te nu man žēl, ka mūsu politikas un valsts veidotāji nav pazīstami ar šo manu spīdošo teoriju (tur gan ir savi nopelni arī vienam otram zināmam grieķim un romietim), jo manuprāt mums būtu izcila izdevība kā valstij un nācijai izvirzīties priekšā visām poārējām Rietumu zemēm ja vien mēs kopējā pūlī nebakstītu to "PG" tajā nepiemērotajā vietā bet paņemtu to gaabaliņu un ap to sāktu visam par spīti veidot jauno ekonomisko sistēmu, kādu noteikti drīz (pēc 5-10 gadiem) kāds sāks veidot.


trešdiena, 2009. gada 16. septembris

Es esmu ģēnijs!


Esmu ilgi domājis par tā saucamajām strukturālajām reformām un labu laiku esmu turējies pie pārliecības, ka tas jādara tā: 1) valsts attīstības mērķu nospraušana; 2) funkciju audits - atbilstošs mērķiem; 3) radikāla valsts pārvaldes reforma.
Skaidrs, ka šāds scenārijs prasa milzīgas pūles un tam, diemžēl, nav atbilstošu iedarbināšanas mehānismu jo faktiski panākumus var sagaidīt tikai tādā gadījumā, ja mainās vismaz to cilvēju domāšana, kuru rokās ir "varas groži" ko savukārt nevar panākt pašreizējā situācijā. Tomēr man šķita, ka citas izejas vienalga nav.

Šobrīd esmu citās domās - man šķiet, ka ir viens reālāks reformu veikšanas veids kura izdošanās prasa salīdzinoši mazākas cilvēku grupas tiešu piedalīšanos un te tikai jāatrod no vienas puses atbalsts no tiem "varas" cilvēkiem kuri patiešām grib kaut ko mainīt un no otras puses jāatrod veids, kā piespiest šo reformu atbalstīt vismaz daļu to, kuri pret to ir atturīgi.

Tā būtu reforma no augšas. Reformu būtība ir faktiska atgriešanās pie Satversmē noteiktās kārtības un stingras tās ievērošanas. Plaši neanalizēšu, bet īsi ieskicēšu:

Koalīcijas padome ir likvidējama kā institūts vai vismaz tās funkcijas jāierobežo ar atbilstošiem normatīvajiem aktiem atstājot tās kompetencē tikai un vienīgi koalīcijā ietilpstošo partiju savstarpējā līguma izpildes uzraudzības funkciju. (Piemēram koalīcijas padomes sēdi drīkstētu sasaukt tikai tajā gadījumā ja kādai frakcijai radušās aizdomas par atkāpšanos no minētā līguma valdības darbā). Šobrīd koalīcijas padome faktiski pilda parlamenta funkcijas atšķirībā no Saeimas atbildot tikai dažu nozīmīgu personu priekšā un Saeima kalpo tikai par koalīcijas padomes lēmumu leģitimizācijas instrumentu.

Ļoti stingri pieturēties pie ministru kabineta veidošanas Satversmē noteiktā principa - Prezidents nosauc Ministru prezidenta kandidatūru un tikai un vienīgi šis kandidāts sastāda jauno kabinetu neievērojot nekādas "partiju kvotas" un tikai un vienīgi MP, līdz ar to viņa kabinetam Saeima izsaka atbalstu vadoties no apsvēruma vai attiecīgs kabinets ir spējīgs realizēt Saeimas vairakumam pieņemamus mērķus. Ir apsolūti neloģiska sistēma kur katrs ministrs realizē savas partijas programmu savā nozarē. Šādā situācijā kad, piemēram veselības aizsardzības ministrijā pieņem sociāldemokrātu programmā noteiktus lēmumus un ekonomijas ministrijā liberālās partijas lēmumus bet reģionālās attīstības ministrijā savukārt monarhistu partijas programmai atbilstošus, nav iespējama nekāda valsts attīstība jo pretrunīgie lēmumi cits citu izslēdz un tie nevar darboties nekādā kopējā sistēmā izņemot koruptīvu.

Un tas arī viss. No tā tad reformas zemākajos pārvaldes slāņos notiks pašas par sevi.


svētdiena, 2009. gada 13. septembris

Puškina piemineklis nav piemineklis Puškinam.


Mans raksts \diena.lv sadaļā tautas balss 2009.g.9.septembrī

Raimonds Seņko
Rīgā, 2009.gada 9.septembrī

Ļeņina ģenialitāte radīja pavisam jaunu kultu lai ierobežotu viņa ideoloģijai ārkārtīgi bīstamo kristietības ietekmi un šo kultu veiksmīgi attīstīja un izkopa XX g.s. totalitārie režīmi. Ir izstrādāta perfekta aksiomu – kulta ikonu sistēma kurā šīm ikonām vairs nav nekada sakara ar to prototipiem bet to prototipu kultivēto un rūpīgi uzturēto autoritāti var izmantot savu patieso mērķu sasniegšanai. Arī es mācījos padomju skolā un zinu kā katru dienu man tika visdažādākajos veidos iepotēta pārliecība ka, piemēram, pasaulē nav dižāka dzejnieka par Puškinu, nu varbūt tikai Šekspīrs ir cienīgs tam stāties līdzās. Vienīgi ja Londonā, Vīnē vai Vašingtonā jūs kādam garāmgājējam palūgsiet nosaukt dižākos krievu rakstniekus, visticamāk atbildē dzirdēsiet Dostojevska, Tolstojaa, Solžeņicina un Nabokova vārdus, Puškinu tur nepazīst. Kādēļ tā? Vienkārši iepriekšminētos bija daudz grūtāk savienot ar padomju ideoloģiju vai atdalīt no kristietības. Bet Puškins dzīvoja sen un viņa nenoliedzami labajos dzejas darbos nav tik daudz svītrojamu vietu kā iepriekšminētajiem un tādēļ viņš ļoti labi derēja padomju kulta ikonas statusam.

Atklātās vēstules autori ir uzņēmušies lielu risku ielaižoties diskusijā kura apriori notiks un jau notiek pēc padomju polittehnologu un viņu sekotāju uzstādītajiem noteikumiem. Te nu mēs redzam cik viegli darbojas brīnišķīgā propagandas mašinērija kuras ģeniālais princips ir tāds, ka to vienmēr ieeļļo tie kuri pret šo propagandu cīnās. Itkā jau visiem, it īpaši tiem, kuri padomju laikā bija apzinīgā vecumā, būtu jāsaprot ka šajā vēstulē piemineklis Puškinam un Puškins pats nav uzbrukuma mērķi. Bet kamēr vien sabiedrības vairākums nosacījuma refleksus uzskatīs par domāšanas pazīmi, šī tiešām būs cīņa ar vējdzirnavām. Te nu mēs redzam ka tikai retais komentētājs pievēršas šīs vēstules būtībai, pārsvarā runā tikai pieminekļa aizstāvji un pieminekļa nojaucēji. Bet ne vieniem, ne otriem nav pieticis pacietības padomāt par vēstules būtību.

Tehnoloģijas joprojam darbojas. Vieni savu mērķu sasniegšanai piesedzas ar Dieva vārdu, citi ar „pārbaudītām kultūras vērtībām“ bet visi savus patiesos nolūkus prot ļoti labi noslēpt demagoģijas vezumā. Kurš ta nu teiks ka grib iezīmēt un nostiprināt Latvijas teritorijā komunistiskā imperiālisma ideju dominēšanu izliekot robežstabus. Ja vēstules autori skaidri, kā to daži komentētāji grib, pateiktu, ka cīnās tieši pret to, kā tas arī ir, tad oponenti tāpat viņus padarītu par muļķiem sakot; „Kādu komunistisko imperiālismu?! Mēs uzstādījām pieminekli dižam dzejniekam!“ Tad nu vēstules autori izsaka savu protestu pret Puškina pieminekļa kā komunistiskā imperiiālisma kulta ikonas uzstādīšanu vienlaikus taisnojoties ka nevēršas pret Puškina pieminekli vispār bet domā, ka to labāk būtu uzstādīt citur, kur tas vairāk izskatītos pēc pieminekļa Puškinam un mazāk pēc šādas ideoloģiskas zīmes. Un atkal viņi ir muļķi, jo tagad oponenti, kā jau to bija ieplānojuši, paziņo ka vēstules ignorantie autori cīnās ar pieminekļiem un kultūras vērtībām. Vēl dažs labs pieminekļa nojaucējs pamanās vietā un nevietā klaigāt par sliktajiem krieviem. Un šajā jautājumā padomju polittehnologiem pat nav jāpiepūlas lai aizvietotu vienu jēdzienu ar otru jo latviešu valodā gan krieviem, gan mums pašiem par lielu nelaimi krievu tautības cilvēkus un padomju okupantus apzīmē ar homonīmiem kurus neraugoties uz pavisam atšķirīgo saturu raksta un izrunā pilnīgi vienādi – krievs. Starpnacionālā naida kurinātāji te var izvērsties un galu galā šādos cīniņos par izdomātām blakuslietām pazūd galvenais vēstules rašanās iemesls – nekaunīga padomju revanšisma ideoloģijas uzspiešana izmantojot jebkurus līdzekļus un aizbildinoties ar viscienījamākiem un cēlākiem vārdiem.

Es varu tikai izteikt cerību ka neviens tūlīt neskries jaukt nost Puškina pieminekli un neizvērsīs debates par Puškina nopelniem jo viņam ne ar šo pieminekli, ne ar vēstuli nav nekāda sakara. Tāpat ceru ka mīļie latvieši tomēr prot atšķirt vārdu „krievs“ un „krievs“ nozīmi savā valodā. Ceru ka tie, kuriem tuva Puškina dzeja, šīs padomju ideologu provokācijas dēļ nepārstās to mīlēt un varbūt citi turpmāk neļaus savu iemīļoto kultūras un mākslas darbinieku vārdus izmantot atsevišķu grupējumu netīrajās politiskajās spēlēs.

Par to pašu, plašāk un citā kontekstā, raksta Andis Kudors, Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors .


pirmdiena, 2009. gada 7. septembris

Likuma skola... Gudrības lampiņas.


Mans izglītotais lasītāj, kā varētu saprast ko tieši "mēs" vēlamies panākt pieņemot likumus? Ieliešu sev kafiju kuru tagad jau atkal atļauts dzert un aizdedzināšu cigareti vienā no nedaudzajām vietām kur to vēl nav aizliegts darīt un aplūkošu šo lietu. Ja tev, mans rosīgais lasītāj, šobrīd nav noskaņojuma pacelties pāri ikdienas sīkumainībai un pārvērsties uz 15 minūtēm par pārcilvēcīgu Dieva darbu vērotāju - filosofu, tad atliec lasīšanu uz vēlāku laiku.

"Izraušu" no šīs plašās tēmas vienu mazu gabaliņu un piedāvāšu pagaršot. Rau, visu laiku tik to vien dzirdu, ka atrod aizvien jaunas lietas, kas cilvēkam ir dikti kaitīgas un tamdēļ vēl vakar kādaa TV žurnaliste sodījās ka valdība kavējoties ar to iekļaušanu aizliegto vielu sarakstā. Jo tas tak esot nepieņemami ka cilvēki (lasi - stulbenīši) viegli varot piekļūt vielām, kas šos pašus (idiotiņus) dzenot postā. Un citās valstīs (lasi - gudrajās) tādas vielas jau esot aizliegtas. Iepriekš jau mēs tepat papļāpājām par "uzlīmju civilizāciju". Šis ir no tās pašas operas. Atkal ir svarīgs viss, tikai ne cilvēks. Īsumā sakot tās idejas kas liktas iekšā angļu Magna Carta, Napoleona kodeksā, ja nemeklējam senākus avotus, kaķim zem astes. Platons, Aristotelis un Roterdamas Erazms nodarbojušies ar pilnīgi bezjēdzīgām lietām. Nemaz nerunāšu par to ka man pati ideja par cilvēka sargāšanu no viņa paša šķiet apsurda un tā novedīs tikai pie mūžīgo bērnu civilizācijas, kur katrs, lai cik tam gadu, vadāms, bikstāms, pabalstāms un pasargājams. Būtu jau jauki ja mums pašiem nekad nevajadzētu par sevi rūpēties, ēst ko dod, iet gulēt kad liek un vienīgās rūpes būtu piedabūt pieaugušos noticēt, ka mājasdarbi izpildīti un var iet spēlēties. Bet pieaugušie kādreiz izbeigsies - izskatās ka jau beidzas... Paraugieties kaut vai uz mūsu valdībām.

Nu labi, "aizliedzām" vienu zāli - cilvēciņi sāka pīpēt citu, "cīnamies" ar alkohola brīvu pieejamību - cilvēciņi sāka pieiet citam alkoholam. Un ko "mēs" panācām? Tikai to, ka mums vajag arvien vairāk "pieaugušo" kuri ganītu "sīkos muļķīšus" lai tie nebleiņojas un ievēro "mūsu" aizliegumus. Bet "pieaugušie" vairs nerodas jo neviens dēļ aizliegumiem vairs nepieaug - tā arī bērna prātā nomirst. Brīnāmies kādēļ pieaug vardarbība - bet mēs taču zinām, ka nenobriedušos bērnu prātos emocijas var ierosināt tik nežēlīgus scenārijus, kādi pieaugušiem jau šķiet neiedomājami. Angļu valodā ir termins - kidult (bērns+pieaugušais), tātad to ir jau pamanījuši.

Nu vai tu, mans saprātīgais lasītāj, vari iedomāties situāciju, kad likumos ierakstīts itin viss un paredzēta jebkura dzīves situācija tā, ka katru mīļu brītiņu atliek tikai ieskatīties likumu grāmatā un tur ir skaidri rakstīts: " Šodien, 2009.gada 7.septembrī pulksten 15:25 Pēteris nedrīkst dzert ābolu sulu jo šobrīd viņa skābes-sārma attiecība ir tam nepiemērota."? Ja vienam cilvēkam māca ,ka 2+2=4 bet nemāca kā tas tā sanāk, tad viņš nekad nezinās cik ir 3+3. Un tad cilvēks-bērns sēž un nemitīgi jautā:"Opiju pīpēt nedrīkst, bet marihuanu drīkst? ... nedrīkst, a kaņepes? ... arī nē a ķimenes?... nezini - tad uzpīpēšu..."

Vai ir tik grūti saprast ka dzīves gudrības nevar iemācīties bez domātspējas attīstīšanas. Lampiņa, kura iedegas ēdiena klātbūtnē izstrādā nosacījuma refleksu nevis domāšanu. Bet man tā vien šķuet ka ir jau pārāk daudz civēku, kuri uzskata, ka nosacījuma reflekss ir domāšana un kar tik un kar lampiņas visur kur vien var piekārt. Kā šķiet tev, mans domājošais lasītāj? Vai tad mums nevajadzētu vairāk spēka un laika veltīt audzināšanai nevis mācīšanai?

Nu vairs nekavēšu ar šo lietu šodien tavu dārgo laiku, mans pacietīgais lasītāj, lai tev būtu iespēja izbrīvēt brīdi pasaku stāstīšanai saviem bērniem un varbūt vismaz tavi bērni tad pratīs bez lampiņas atrast pārtiku, saprast ko drīkst un ko nē, kas labs un kas ļauns pat ja par to nekas nebūs rakstīts kādā "visgudrā" likumā ko pieņēmuši citi cuenījama vecuma bērni.


svētdiena, 2009. gada 30. augusts

Krieviskas un latviskas sarunas...


Skatījos pliekano amerikāņu kanālu „E“. Kā tiem amīšiem (piedošanu par stereotipu) patīk visādi topi! „Seksīgākie Holivudas cilvēki top40“, „Dramatiskākās Holivudas pāru šķiršanās top50“, „Pludmalei piemērotākie slavenību ķermeņi top30“, „Holivudas lielākie noslēpumi top20“ un tā joprojām… Uzvēda neizskaidrojamu nožēlu par cilvēku dzimumu un un nez‘ no kurienes rodas pārspīlēts pašnovērtējums. Pakavēšos savā patīkamajā pārākuma apziņas sajūtā un došos ieliet kafiju. Rakstu priekšrocība ir tā, ka tev, mans pacietīgais lasītāj, nebūs jāgaida mani atgriežoties jo šeit kafijas pauze ilgs tikai vienas domuzīmes garumā.

- Nu lūk. Nezinu kā, bet kaut kādā dīvainā veidā cilvēku publiskās dzīves saistības ar viņu privāto dzīvi apcerēšana noveda mani pie pārdomām par to, kadēļ latvieši vienmēr runā krieviski ja tuvumā ir kaut viens krievs kurš pie tam itin labi runā latviski. Bet, mans izbrīnītais lasītāj, neuzdod man likumsakarīgo jautājumu jo pats atbildi uz to nezinu – es domāju jautājumu; „Kā kanāls „E“ mani uzvedināja uz šādām domām.“ Tas mani arī šobrīd vairs neinteresē.

Varbūt tā ir kāda gadsimtos izkopta aizsargreakcija jo latvieši vienādiņ ir dzīvojuši kopā ar svešiniekiem. Labi atceros kā manas omammas mājā sapulcējās „mierlaiku“ dāmas sapucējušās pagājušās godības atliekās un pie kārtīm un vienas neiedomājami niecīga izmēra liķiera glāzītes pārrunāja „Latvijas laikus“, teātra izrādes, politiku un jaunākās grāmatas pieminot klāt neesošās personas obligāti teikdamas „kundze“; Kalniņ kundze, Mikiparis kundze (mana tēta krustmāte) un tuvākās draudzenes; Irmas kundze, atļaujoties tikai pašu jaunāko no viņām nosaukt vienkārši par Anniņu.

Ja klāt bija kads krievs/iete, visas šīs dāmas nekavējoties pārgāja uz krievu valodu, cik nu kā katrai tās valodas zināšanas atļāva, bet tādos gadījumos runāja tikai krieviski. Tā visu pārdomājot, tagad man šķiet, ka sarunas latviešu un krievu valodās atšķīrās pilnīgi neticamā veidā. Krievu valodā sarunu temati bija tikai par darbu, kolēģiem un iepirkumiem – ne vārda par seniem, labiem laikiem, teātri un gramatam, vēl jo vairāk, par politiku. Bet tas bija tik organiski un dabiski, ka īpaši tobrīd man neradās ne mazakās aizdomas, ka varētu būt tā, kā tagad esmu izdomājis.

Man sāk šķist, ka tāda divu valodu lietošana bija tāda kā pasauļu norobežošana. Tie, kuri runāja latviski, bija pelnījuši lielāku uzticību un ar viņiem varēja runāt par tematiem, kurus padomju varai nebija jādzird un krieviski noritēja publiskā dzīve. Interesanti, ka tās kundzes nebūt nejuta ne mazāko diskomfortu un saziņā ar krievu draudzebēm sirsnību uzspēlēja ne vairāk, kā parasti… līdz ar ko man jākonstatē, ka ar krieviem viņām bija patiesi draudzīgas attiecības, tomēr tā acīm redzot bija tā otra pasaule. Bet tā viena pasaule bija latviski… Nu vai nav interesants atklājums? To esmu novērojis daudzās vietās – mana tēva draugu lokā arī sarunu temati atšķīrās atkarībā no tā, kādā valodā tika runāts. Ja tā labi padomā, arī manās sarunās vērojama līdzīga lieta. Pie kam tas neattiecas tikai uz krievu valodu…

Laikam valodas izvēle ir tāds savdabīgs filtrs, kas ļauj automātiski izvēlēties sarunas tematu par to pat nedomājot. No šejienes izriet, tas, ka ja krievi absolūti nekā nezin par Latviju un latviešu izpratni par Latviju nav nekāds brīnums. Ar krieviem mēs runājam kā krievi, ar zviedriem, kā zviedri u.t.t., u.t.j.p. Labākajā gadījumā mēs izvairāmies piedalīties tādu tematu apspriešanā, kur mums kā latviešiem varētu būt principiāli pretējs viedoklis. Te es nedomāju tādu bezpersonisku „latvisko“ tematu pārrunāšanu vēršoties pie nepazīstamiem, vai krieviem vispār. Es runāju par sarunām ar tiem krieviem kurus uzskatām par saviem draugiem.

Bet varbūt tā man tikai rādās un ta nav taisnība…

pirmdiena, 2009. gada 3. augusts

Dusēt mīkstā papīra gultā...


Saule šodien mani modināja ne pārāk agri un tāpēc bija laiks pasapņot. Man rādījās jauka pasaules vieta, kur cilvēki ir smaidīgi un laipni. Šķiet es gāju pa kaut kādu lielu ielu un nevarēju saprast kur ir ieeja vienā ļoti svarīgā iestādē - nez ko tur man vajadzēja, bet tas bija ļoti svarīgi. Man pienāca policists un laipni pajautāja vai varot man kā palīdzēt un tā es tajā iestādē tiku, kur izrādījās, ka man naav līdzi kāds papīrs bet laipna kundzīte aiz lodziņa teica, ka tas nekas, viņa pati to atradīšot un dabūšot no kādas citas iestādes, un vispār es varēju piezvanīt lai nav jatērē laiks un jāstaigā apkārt.

Nez kas man bija uznācis ka tādi sapņi rādās. Varbūt tas tāpēc, ka iepriekšējā vakarā dzirdēju kādu augstu amatpersonu sakām, ka mums vajagot visādi atvieglot dzīvi uzņēmējiem lai šie var labā garastāvoklī strādāt ka traki, darīt to, ko viņi māk, pelnīt sev un saviem darbiniekiem naudu par ko desu nopirkt valstij maksāt nodokļus par ko ierēdņus algot.

Te gan man nāk prātā viens pavisam "svaigs" notikums: Vienam manam draugam ir mazītiņš uzņēmums kur strādā divi ar pusi cilvēku, ieskaitot viņu pašu. Nupat VIDs šim uzlicis sodu par to, ka neesot iesniedzis atskaites. Par to gan mans draugs bija vareni izbrīnīts jo vienmēr ļoti laicīgi nes uz VIDu papīru čupiņu kur rūpīgui savilktas visas strīpiņas un nullītes. Met ka šis visus darbus pie malas un dodas skaidrot kā tā sanācis. Izrādās, VIDs nejauši uzzinājis (jo jauši VIDs nekad neko neuzzina), ka tam džekam esot beidzies pilnvarojums pārstāvēt uzņēmumu (ieklausieties - UZŅĒMUMU, vai kā oficiālos papīros raksta - sabiedrību) un šis neesot vairs bijis tiesīgs parakstīt bilanci.

Ta nu šis attopas - tiešām! Tak jau 3 gadi pagājuši. Nu šis skatās internetā kādi papīri jāraksta un visus sataisa taisni tā ka rakstīts, uzraksta arī dalībnieku sapulces protokolu, apbraukā visu Latviju lai no visiem kur kurais aizklīdušiem dalībniekiem dabūtu parakstus un stiepj uz Uzņēmumu reģistru. Un tagad, mans uzmanīgais lasītāj, esi īpaši uzmanīgs lasītājs:

UR pēc kāda laika atsūta vēstuli kur teikts, ka tā vis neies cauri jo protokolā nav norādīts, kurš sapulci sasaucis. Nu šis taisa jaunu protokolu pēc parauga no UR mājaslapas un atkal dabon visus parakstus un stiepj prom. Jāpiebilst, ka tos parakstus neviens neapstrīd un to ka tie ir tie cilvēki kas to papīru vatr parakstīt, arī ne.

UR pēc kāda laika atsūta vēstuli kur teikts, ka tā vis neies cauri jo sabiedrības valdei vairs nav paraksta tiesību un līdz ar to tā neesot tiesīga sasaukt to sapulci. Ko nu? Nu šis būdams loģisks džeks izdomā, ka sapulci sasauks dalībnieki paši jo tak uzņēmumu pirmo reizi reģistrējot viņi paši ar sapulcējas. Atkal pārtaisa, apbraukā, aaizstiepj. HA - HA!!

UR pēc kāda laika atsūta vēstuli kur teikts, ka tā vis neies cauri jo da;ībnieki paši nevarot sapulci sasaukt, to varot darīt tikai valde (par to iepriekšējā rindkopā) vai OR par maksu uz iesnieguma pamata. Aber ko nu?! Nu šis lai nekļūdītos ar šito maz ko nozīmējošo teikumu jau ceturto reizi, iet uz UR un prasa cik tad tā sasaukšana maksā un galvenais - kurš drīkst parakstīt to iesniegumu? Te nu UR pats netika gudrs (protams, par maksāšanu viss skaidrs, bet par to parakstīšanu nekas) un nāca klaja ar ģeniālu priekšlikumu - vispār šādu teikumu protokolā nerakstīt (skat. 4 rindkopas iepriekš)

Lieki teikt, ka uzņēmumā šos 2 mēnešus strādaja tikai tā meitene, kura atbild pa telefonu un vienīgais viņas darbs šajā laikā bija teikt, ka šefs ir izbraucis, kad būs atpakaļ, nezimn. Nākamajā atskaitē VIDam būs vēl vairāk strīpiņu un mīnusiņu.

Lai mūsu augstajām amatpersonām saldi sapņi mīkstajās papīru gultiņās!

piektdiena, 2009. gada 31. jūlijs

Vai kāds zina ceļu?


Sadzēros rīta kafiju un laikam drusku par daudz jo pārņēma tads takā nemiers, sagribējās takā kaut kur iet vai kā... Nezinu vai tev, mans retais lasītāj, arī tā ir gadījies un ko tu tad dari, bet man šitā gadījās un sadomāju iziet no savas istabas kura pēkšņi šķiet kļuvusi par šauru.

Bet pēc sava paraduma visu daru lēni, arī šadā satrauktā stāvoklī, tādēļ man vienmēr ir laiks kārtīgi pārdomāt katru savu kustību. Izdomāju, ka ja nu reiz es kaut kur eju, tad būtu jāsaprot kur, vai ne? Itkā tak jābūt saprašanai par kaut kādu pārvietošanās procesa beigu vietu un kā līdz tai nokļūt. Var jau iet kur deguns rāda, bet man tas deguns tāds pašķībs un tā var sanākt visu laiku šaut pa kreisi. Bez tam tāda metode vairāk der bēgšanai jo skaidri ir zināms tikai viens - kur iet nezinu, bet te nepalikšu.

Kamēr es tā viens te netiku galā ar mērķa uzstādīšanu, manu uzmanību no šīs atbildīgās nodarbes novērsa daži krīzes menedžētāji - nu domāju ministri. Šie manā klātbūtnē, gan sēdēdami televizorā, nekaunējās plūkties par to, ka vins otram esot ko nospēris um otrs vienam ko atņēmis un trešais vēl neesot kaut ko ļāvis. Visi prasa cits citam kur mēs virzāmies.

Hmmm..... Izrādas arī mūsu ministri nezin kur ir tas ceļa mērķis. Ja nezin kur iet, tad parasti skatās kartēs un lasa ceļvedi. Ieskatījos LR ceļvedī -Satversmē. Tur teikts, ka Saeima ievēl Ministru Prezidentu pēc tam, kad šis MP kandidāts stādījis priekšā ministru kabineta sastāvu un darbības programmu. Tātad kapteini, kurš pastastījis kas būs stūrmanis un mehāniķis un pa kuru ceļu kuģos. Skatos un brīnos - pie mums tomēr iznāk tā, ka notiek pavisam savādāk. Kā tas nākas, ka kapteini apstoiprina tikai tad, kad viņš piekritis ņemt darbā tieši šito stūrmani, mehāniķi, un citus, pie kam visus ar kapteiņa tiesībām... Bet viņiem tak katram ir ne tikai savs ceļa plāns, ko nosaka partija, bet arī pat dažādi galamērķi - citam austrumos un citam rietumos un cits vispār nezin kur grib tikt, varbūt uz Kanāriju salām!

Tad, gudrais lasītāj, pastāsti man, kā mēs varam kaut kur vispār tikt, ja nu vienīgi buļļa tumšajā vietā, ja mums ir 16 kapteiņi un neviena stūrmaņa? Ja piemēram veselības ministrs saka, ka mums būs bezmaksas medicīniska aprūpe jo viņa partija "virza" Latviju pa sociālās valsts ceļu, bet ekonomikas ministrs saka, ka tā kā viņa partija "virza" valsti pa liberālisma ceļu, medicīna arī pelnīs naudu. Un abi divi taisa papīrus un likumus un koncepcijas, kas dziļākajā būtībā viena otru pilnībā izslēdz.

Itkā jau Saeimai kā kuģa īpašnieku pārstāvim, būtu jānosaka kur tad īsti jābrauc un jāpasaka, ka šitas kapteinis mums der jo viņš skaidri pateica kā mūs tur aizvedīs. Bet tā ir kuģa ēstuvē nolikta pie dārga vīna un šņabja lai neceļas un ar šādi panāktu laipnu Saeimas atļauju īpašnieku vārdā runā Satversmē neparedzēts bezbiļetnieks - koalīcijas padome, kuram nav dokumentu tā, ka viņu pat cietumā nevar ielikt.

Tā nu paskatoties uz šo visu, nezin, varbūt arī kafijas iedarbība bija beigusies, nospriedu, ka nav nekur jāiet - var jau dzīvot arī tāpat purviņa tīri labi un ja sāk mirkt pēdiņas, jāparaušas drusku augstāk uz cinīša. Vienīgā piepūle - pastumt nost kādu jau tur tupošo. Gan jau viss būs labi - cik tad ilgi niknie onkuļi no ES un SVF arī bļaus. Gan jau nomierināsies un atkal vakara klusumā skaisti dziedās vardes.


ceturtdiena, 2009. gada 30. jūlijs

Esmu gatavs spert soli tikai nezinu kurp...


Nu vai tev, jaukais lasītāj, nešķiet, ka šis, man domāt Emša kunga jautājums (slinkums pārbaudīt) ir pilnīgi loģisks un raksturo mūsu visu, uzdrošināšos teikt - bez izņēmuma, duālo situāciju. Itkā jau neviens ļaunprātīgi nav nodomājis ievest mūsu mīļo Latviju purvā, itkā jau mēs visi gribam lai mīļajai Latvijai viss ir labi bet tikai kaut kā lai viss notiek pats par sevi bez mūsu tiešas līdzdalības jo mēs nemaz nezinām kas mīļajai Latvijai būtu labi - mēs esam pārāk aizņemti ar mūsu pašu labuma kreāšanu lai atliktu vēl laiks padomāt kas labi Latvijai.

Sēžu, saproties, savā istabā un pa logu skatos kā sirms onkulis uzdāvina bariņam noskrandušu šmurguļu siena vezumu ar ko govis barot. Vajag tikai dabūt ratus un to sienu līdz tām govīm aizvilkt. Nu sākas milzīga rosība - visi cits caur citu bļaustās un plātās un gudro kā nu to vezumu izkustināt. Daži jau sāk savā kaktā mazus ratiņus meistarot, citi pārkausē zīlēšanas alvu un lej dzelzceļa sliedes.

Viens, kurš ar skaļāko balsi, uzmetas par galveno kučieri un uz tā pamata kaut kur iemaina pusi vezume pret 3 sprauniem un spīdīgiem zirgiem. Vēlāk gan izrādās ka izgadījies tā, ka tie zirgi kaut kā juridiski pieder tam bļaurim. Citi nu metas šim virsū ar mazajām dūrītēm un apvaino visādās nejaucībās, tostarp ka šis, nevis čūska, esot pierunājis Ievu noplūkt ābolu. Šis sabīstas un skaļā balsī paziņo ka visiem esot tādas tiesības. Nu visi atkal, likdami lietā cits spicos, cits tuklos elkoņus, metas pie vezuma un stiepj ko nu var. Beigās dažam ir šāds zirgs, dažam atkal tāāds un kādam kāds kleperis. Tikai izrādās, ka nav vairs ko vest! Vienā plača stūrī ielietas sliedes, otrā rati bez riteņiem, citā aizsākta lidosta bet siena nav! Un govis ar jau nosprāgušas. Vēl viņi to neapjauš, bet zirgiem jau ar vairs nav ko dot ēst. Ko nu?

Atkal slinkums skatīties, bet kāds ir stāstījis, ka ir tāds "mūžīgās nabadzības" sindroms - ja kāds plukata no bagātā onkuļa dabon mantojumu, viņa māja tūlīt piepildās ar dārgiem kramiem un nepaiet ne gads, kad šis atkal ir bez naudas un turpat kur bijis iepriejš.

Vai šī, pa logu noskatītā ainiņa tev, mīļo lasītāj, neko neatsauc atmiņā? - Arī es tur biju, medu dzēru, viss gar vaigiem notecēja, mutē netika...


ceturtdiena, 2009. gada 4. jūnijs

Imperita pro culpa habetur


Nu mīļais lasītāj - "Aj! Visi viņi tur vienādi, nezinu par ko balsot un i nemaz negribu zināt - laikam balsošu par Šleseru, viņš vismaz dalās ar nozagto - vai arī par spīti šitiem visiem mūdžiem (lasīt sava slinkuma dēļ) par Saskaņas centru." Kas tie par slima suņa murgiem! Nu ja nezini un negribi zināt, tad sēdi pie ratiem un negaudo! Jau senās Romas laikos cilvēki ir teikuši to, kas likts šeit virsrakstā - NEZINĀŠANA IR VAINA. Jābeidz tā okupācijas gados izveidojusies loģika - guļošo nesit - sit, un kā vēl sit. Nu nestrādā ideoloģija - es nekā nezinu, no manis nekā nevar prasīt un es ne par ko neatbildu. Jo tu mazāk zini, jo vairāk tev uzveļ atbildību par to, ko neesi darījis.

Piedod, godātais lasītāj, par šo "uzbraucienu" jo ceru, ka nepiederi pie tiem, par kuriem te rakstu. Ceru, ka tu esi ielūkojies partiju īsajās programmās un šo to uzzinājis par sarakstos iekļautajiem kandidātiem. Cerams, ka tu esi atradis pāris minūtes tam, lai padomātu par to ko kurš sola un ko šie solījumi var nodarīt, ja piepildās.

Ņemšu par piemēru atkal Šleseru, jo citi nebūs tik acīm redzami un viegli saprotami: Šlesers sola radīt tūkstošiem darbavietu, pārbūvēt dzelzceļa uzbērumu, attīstīt ostu, atbalstīt ģimenes mājokļu iegādē. Ko tas nozīmē?

Viņš pats atzina, ka darbavietu radīšana būs lielo uzņēmēju projektu atbalstīšana, esot ticies ar 20 lielāko uzņēmumu vadītājiem ar miljardu apgrozījumu (Latvijā ir gan tikai 3 uzņēmumi, kuri ar piepūli pretendē uz šādu apgrozījumu) - tātad būvēsim vēl jaunus un lielākus tirdzniecības centrus (to jau tagad šeit ir 3 reizes vairāk, kā lielajā Zviedrijā) kas, savukārt nozīmē, ka mazie veikaliņi izzudīs vispār kā suga un mēs visi strādāsim lielveikalā, tirgosim poļu preces un pārkrausim kastes. Šie tirdzniecības centri ir milzu putekļusūcēji, kas no Latvijas izsūc visu, visu naudu. Nauda par precēm aiziet uz ārzemēm un peļņa arī aiziet uz ārzemēm jo to īpašnieki arī dzīvo ārzemēs. Un tā, kā tās ar Šlesera gādību ir nu jau gandrīz mūsu vienīgās darbavietas un ārzemnieki šajos centros neiepērkas, no ārzemēm neviens mums ne par ko nemaksā. Kur mēs ņemam naudu lai iepirktos? Mēs ņemam ārzemēs kredītu. Un krīze klāt - paldies Šleseram par to un par to, ka viņš grasās turpmāk darīt tieši to pašu.

Laikam viņam ir pamats ticēt, ka neviens nav pamanījis jau sen apstiprinātos dzelzceļa uzbēruma pārbūves plānus ar kuriem Šleseram nav nekāda sakara.

Spriežot pēc Šlesera iepriekšējās rīcības un izteikumiem, ostas attīstīšana viņa izpratnē ir arvien lielākas teritorijas iežogošana tā, ka mēs drīz vispār pie Daugavas netiksim klāt pat pilsētas centrā, Kundziņsalā cilvēki vairs nedzīvos jo ostai esot vajadzīga zeme - izskatās, ka visa zeme, arī Sahāras tuksnesis derēs ostas vajadzībām - nezin kāpēc tad jau esošajā zemē pašā ūdens malā ir vieni vienīgi neapsaimniekoti grausti.

Atbalstīsim ģimenes mājokļu iegādē. Nu, protams - Šlesera draugiem būvniekiem un nekustamo īpašumu attīstītājiem grūti laiki, jāpalīdz. Jāpiedabū tie stulbie rīdzinieki atkal ņemt kredītus un izpirkt iestāvējušos preci, lai pēc tam paši tiek galā kā grib.

Un ne miņa no tā, par ko runā, piemēram, tā partija, kurā esmu es (Libertas.lv). Es gribu lai Rīga izskatās nevis pēc Arzamasas, kur nekā cita izņemot grabošus sliežu ceļus, fabriku putekļainos korpusus, dūmojošus skursteņus un guļamkastītes nav, bet gan pēc Eiropas pilsētas, kur visa mērs ir CILVĒKS. Lai CILVĒKAM šeit būtu ērti, viegli un patīkami dzīvot, lai CILVĒKS varētu iznākt no mājas, tuvējā kafejnīciņā palasīt avīzi un parunāt ar kaimiņiem, tantes zaļajos pagalmiņos tērzētu pieskatīdamas bērnus un suņus kamēr ģimenes pelnītāji ērti un ātri no tuvumā esošas pieturas aizbraukusi uz darbu lai kur tas arī neatrastos.

Es ceru, ka domē kādreiz iekļūs tie, kuri pārkārtos Rīgas pārvaldi atbilstoši iedzīvotāju vajadzībām un lai to izdarītu sāks ar pārvaldes funkciju auditu.

Nu labi - lasiet partiju programmas un mazāk paļaujieties uz šķietami pārliecinošiem saukļiem. Jo, lai arī programmas partijas raksta smukas, tomēr pēc tām ir iespējams saprast kas kuram aiz ādas.

sestdiena, 2009. gada 7. marts

Boni pastoris est tondere pecus, non deglubere - labam ganam aitas jācērp nevis jādīrā


Jeb - KO NOZĪMĒ PROFESIONĀĻU VALDĪBA?

Nupat te tā sēžot un vērojot kā visi rosās ar jauno modes saukli "krīze", konstatēju, ka kafija krūzē jau beigusies un jāiet taisīt jauna. Bet tā, kā pēc dabas esmu visai slinks, sāku prātot, vai nevajadzētu kafijas vārīšanu labāk uzticēt profesionālim, jo visapkārt to tik vien dzirdu - vajag profesionāļus, vajag profesionāļus. Šķita jau ka tā ir laba doma un grasījos meklēt tādu cilvēku, kurš varētu pagatavot tādu kafiju kādu gribu un atnest līdz manam ērtajam krēslam. Bet tad mani pēkšņi pārņēma neziņa. Ko tieši lai izvēlos?

Tas varētu būt cilvēks, kurš labi pārzina kafijas šķirnes, bet ko tad ja viņa izvēle neatbilst manai gaumei? Bez tam vai cilvēks, kurš labi pārzina kafijas šķirnes un manu gaumi, tikpat labi pratīs izvēlēties ūdeni? Varbūt labāk ņemt ūdens pārzinātāju. Nē, varbūt labāk profesionālu kafijas audzētāju - bet cukurs? Īsi sakot, pilnīgi samulsu un domāju jau ka būs jādzer zālītes Saistībā ar zālītēm un kārtējo ziņu izlaidumu, aizmirsās man kafijas pagatavošanas profesionāli meklēt, tā vietā, domās par veselības aizsardzību, pavisam automātiski un ierasti kafiju uzvārīju pats. Bet domas par veselības aizsardzību mani nepameta.

Mēģināju izdomāt, kāds profesionālis būtu liekams veselības aizsardzības ministra krēslā. Netiku gudrs. No vienas puses tas varētu būt dakteris, kurš sistēmu pārzin, tā teikt, no iekšpuses. Varbūt tas varētu būt profesionāls pacients? Tas tak arī sistēmu pārzina no iekšpuses... Šitā galīgi nomocījos tā, ka nevarēju aizmigt un tādā pussnaudā man pēkšņi parādījās vīzija - spoža gaisma un es itkā stāvu kalna galā un balss man saka - "Tādā amatā vajadzīgs profesionāls politiķis, jo dakteris taisīs tā lai slimnieki ārstējas paši un netraucēdakterus saņemt algu, bet slimnieks tā, lai viņam 4 dakteri visu laiku līdzi staigā un nekas par to nebūtu jāmaksā." "Bet kas ir profesionāls politiķis?" es prasu. Un tad aizdegās krūms un no tā krūma man nāca skaidrība.

Profesionāls politiķis ir tāds cilvēks, kurš saprot. Jā, tā vienkārši. Tas ir tāds cilvēks, kurš saprot kādus specifisko nozaru speciālistus uzklausīt un kāpēc, saprot ko viņi saka, saprot kādai ir jāizskatās valstij un kā viņa darbs ietekmēs šī izskata sasniegšanu, saprot kā savā starpā saskaņot dažādas, pat pretrunīgas, intereses viņa pārraudzītajā nozarē. Vienu vārdu sakot - saprot ko vispār mēs gribam panākt, kā atrast pareizo ceļu un kādus palīgus izvēlēties.

Padomāju - "Tik vienkārši!" Kā tas tā nākas, ka mēs nekādi nevaram tādus atrast? Laikam ne tur skatāmies...
© 2008 - 2024 Raimonds Seņko