Lapas

ceturtdiena, 2009. gada 30. jūlijs

Esmu gatavs spert soli tikai nezinu kurp...


Nu vai tev, jaukais lasītāj, nešķiet, ka šis, man domāt Emša kunga jautājums (slinkums pārbaudīt) ir pilnīgi loģisks un raksturo mūsu visu, uzdrošināšos teikt - bez izņēmuma, duālo situāciju. Itkā jau neviens ļaunprātīgi nav nodomājis ievest mūsu mīļo Latviju purvā, itkā jau mēs visi gribam lai mīļajai Latvijai viss ir labi bet tikai kaut kā lai viss notiek pats par sevi bez mūsu tiešas līdzdalības jo mēs nemaz nezinām kas mīļajai Latvijai būtu labi - mēs esam pārāk aizņemti ar mūsu pašu labuma kreāšanu lai atliktu vēl laiks padomāt kas labi Latvijai.

Sēžu, saproties, savā istabā un pa logu skatos kā sirms onkulis uzdāvina bariņam noskrandušu šmurguļu siena vezumu ar ko govis barot. Vajag tikai dabūt ratus un to sienu līdz tām govīm aizvilkt. Nu sākas milzīga rosība - visi cits caur citu bļaustās un plātās un gudro kā nu to vezumu izkustināt. Daži jau sāk savā kaktā mazus ratiņus meistarot, citi pārkausē zīlēšanas alvu un lej dzelzceļa sliedes.

Viens, kurš ar skaļāko balsi, uzmetas par galveno kučieri un uz tā pamata kaut kur iemaina pusi vezume pret 3 sprauniem un spīdīgiem zirgiem. Vēlāk gan izrādās ka izgadījies tā, ka tie zirgi kaut kā juridiski pieder tam bļaurim. Citi nu metas šim virsū ar mazajām dūrītēm un apvaino visādās nejaucībās, tostarp ka šis, nevis čūska, esot pierunājis Ievu noplūkt ābolu. Šis sabīstas un skaļā balsī paziņo ka visiem esot tādas tiesības. Nu visi atkal, likdami lietā cits spicos, cits tuklos elkoņus, metas pie vezuma un stiepj ko nu var. Beigās dažam ir šāds zirgs, dažam atkal tāāds un kādam kāds kleperis. Tikai izrādās, ka nav vairs ko vest! Vienā plača stūrī ielietas sliedes, otrā rati bez riteņiem, citā aizsākta lidosta bet siena nav! Un govis ar jau nosprāgušas. Vēl viņi to neapjauš, bet zirgiem jau ar vairs nav ko dot ēst. Ko nu?

Atkal slinkums skatīties, bet kāds ir stāstījis, ka ir tāds "mūžīgās nabadzības" sindroms - ja kāds plukata no bagātā onkuļa dabon mantojumu, viņa māja tūlīt piepildās ar dārgiem kramiem un nepaiet ne gads, kad šis atkal ir bez naudas un turpat kur bijis iepriejš.

Vai šī, pa logu noskatītā ainiņa tev, mīļo lasītāj, neko neatsauc atmiņā? - Arī es tur biju, medu dzēru, viss gar vaigiem notecēja, mutē netika...


Nav komentāru:

© 2008 - 2024 Raimonds Seņko