Lapas

otrdiena, 2008. gada 23. decembris

Papļāpāsim par likumiem


Mīļais likumpaklausīgais lasītāj! Man te tā, sēžot pie pusdienām un vērojot visādas ziņas, ienāca prātā paprātot par to, ko nozīmē likums un kāpēc tāds vispār vajadzīgs. Raugi, es itkā pats zinu ko drīkst un ko ne - kāpēc vēl būtu vajadzīgs lai man kāds to pasaka, pie kam bieži man šķiet, ka tas pats teicējs ar šādām zināšanām nav apveltīts. No tā izriet, ka likumi ir vajadzīgi tiem, manis nule pieminētajiem tipiem un man par to jācieš, ka man blakus dzīvo tādi laba un ļauna nepazinēji.

Tā prātuļojot, nonācu pie secinājuima, ka neba nu es viens tā domāju un, kas pats trakākais, arī tie, par kuru spriestspēju neesmu augstās domās, arī ir pārliecināti, ka viņi zina, bet pārējie nehe. Un šiem, pie pārējiem piederu arī es. Tā nu mēs cits citam izdomājam visādus likumus ar vienu vienīgu mērķi - nodibināt tādu kārtību, lai ES dzīvotu kā gribu un CITI man netraucētu tā darīt. Es, piemēram, dribu pīpēt autobusā un tāpēc man vajag tādu likumu kas aizliedz citiem pret to iebilst un vēl vairāk, lai dūmi man neizēstu acis, man vajag arī tādu likumu, lai neviens, izņemot mani, autobusā i nedomātu pīpēt. Tad kad es braucu ar mašīnu, man vajag likumu, kas aizliedz manā ceļā rādīties kādiem gājējiem un kad es no mašīnas izkāpju, tad visiem transporta līdzekļīem vajadzētu tai pašā brīdī pazust no ielām. Hmmm... Arī tu, mans vērīgais lasītāj, būsi pamanījis kā lādējas kādz braucējs, kurš tikko aizspraucies citiem priekšā pa sabiedriskā transporta joslu, ja nākamajā krustojumā kāds cits tā pat spraucas priekšā viņam.

Starp citu nesen, Maskavas lidostā, kur es, līdz ar citiem trazīta pasažieriem, tiku ieslodzīts ierobežotā telpā pie minimālām ērtībām (tualete un dzeramais ūdens) notika šādi: mēs ar dažiem vāciešiem, kuri kādas ķibeles dēļ tur atradās jau 20 stundas, ieraudzījām, ka no smēķēšanas brīvajā lidostā viens krievu uniformā ietērpies vīrs pie durvīm smēķē. Tūlīt devāmies turp un atraduši ar izsmēķiem pilnu urnu, taisījām vaļā savas cigarešu paciņas un ķērāmies pie šī laika kavēkļa. Liels bija mūsu pārsteigums, kad šis pats uniformētais personāžs kopā ar otru tādu pašu pienākuši, mums bargi paskaidroja, ka šeit smēķēt nedrīkst un te vispār nekur smēķēt nedrīkst. Interesanti, vai ne?

Vēl dabūju zināt, ka atsevišķās demokrātijas un infantilisma citadeles pavalstīs pēc kādu cilvēku, kuriem šķiet, ka visiem ir jāpiekrīt viņu pārliecībai par treknu ēdienu kaitīgumu, iniciatīvas ir uzlikts iīpašs nodoklis ēdieniem ar "palielinātu" tauku saturu. Piebildīšu gan, ka nekad veikalā neesmu redzējis, piemēram, pienu, kurs saturētu vairāk tauku nekā savā dabiskajā veidā - tas ir, kad izdabūts no govs tesmeņa - līdz ar ko pēc loģikas sanāk, ka par pienu ar palielinātu tauku saturu sauc tādu, kuram tauku saturs faktiski ir samazināts. Interesanti, vai ne?

Paskatījos ar kādu vieglumu Saeimas deputāti nobalso par visdažādākajiem un visapsurdākajiem likumiem. Nu skaidri redzams, ka šie cilvēki ne mirkli nav padomājuši, ka šie likumi varētu būt jāievēro arī viņiem pašiem. Vai nu citādi iekšlietu ministra dēls par citiem dramatiskas sekas sološu rīcību būtu ticis cauri ar vienkāršu tēta bārienu.

Tu, mans saprātīgais lasītāj, droši vien jau nepacietībā uzdod jautājumu par visas šitās pļāpāšanas jēgu un mērķi. Nepārbaudīšu ilgāk tavu pacietību un šaušu vaļā. Esmu nonācis pie pārsteidzoša secinājuma - likumi nav nekas cits, kā vēl viens veids kā stiprākajam un skaistākajam tikt galā ar vājāko un neskaistāko. Galu galā likums ir tikai viens - tas ir "džungļu likums" - pārējais ir tikai metodes. Tāpēc mans jaukais lasītrāj, esi stiprais, lasi likumus un nekautrējies tos lietot SAVĀ labā.

trešdiena, 2008. gada 5. novembris

Kādēļ par premjeru neder uzņēmējs...

No vienas puses trakoti labi - tāds tak zina kas jādara, kur rodas nauda un kur tā iziet. Nu kaut vai paskaties, mans vērīgais lasītāk, kā Šlesers kaut vai tikai par ministru, bet savā nozarē ļoti pa smuko... Lidosta - smuki, no pasta (klasiskajā izpratnē) tika vaļā un gan jau kad sāks visi prasīt pēc smukiem vilcieniem - tos arī dabūsim. Tagad ar to ostu vēl jātiek galā - bet kad Šlesers par mēru (nevaru ciest šito vārdu) tiks, tad jau arī tos zīriņus pārcels uz citu vietu kopā ar citiem dzīvniekiem - tas ir iedzīvotājiem. Vienīgi nevaru saprast, kāpēc Rīgas brīvostai vajag vēl jaunas teritorijas, ja no daugavas puses skatoties no Pils līdz pašai jūrai nav gandrīz nekā cita, kā tokai pamesti grausti. Tur tak vietas būtu ka nu tik...

Vienīgi tikai žēl, ka šķiet satiksmes ministrija konkurē ar citām ministrijām un privātajiem uzņēmumiem - tas ir tā, kayt kā muļķīgi. Un te nu mēs nonākam pie ministrijas ne, bet valsts vadīšanas ņemot talkā uzņēmuma vadīšanas principus. Neko daudz neizplūdīšu. Redz' ko dara uzņēmējs ekonomiskās krīzes laikā - izlaidīšu citas lietas un atstāšu tikai darbinieku atlaišanu. Tātad uzņēmuma vadītājs nemaksā vairs daļai darbinieku algu un tādējādi taupa savus līdz4ekļus. Viņš neliekas vairs ne zinis par to, ko šie ēdīs un kur dzīvos - pa durs ārā un viss. A kur ta, atļausiet vaicāt, valsts vadītājs atlaisto tautas daļu lai liek? Var tik aizsūtīt uz Īriju - bet ja tur ar vairs neņem pretī? Pases ta viņiem ir ar Latvijas ģērboni un ēst ta prasīs pases izdevējam, tā, ka neko daudz ietapīt nesanāk.

Tātad saimnieciskās pārvaldes principi, kas ir labi pašvaldību līmenī, valsts līmenī neder. Un vai tik šobrīdējam Latvijas ekonomiskajam stāvoklim arī nav kāda saistība ar to, ka daži saimnieki mums par premjeriem jau bijuši un pēc visa spriežot, taisās atkal uz to krēslu.

P.S. Neatgādiniet man par "globālo" krīzi, es visu atceros.

pirmdiena, 2008. gada 13. oktobris

Slepena dakterēšana.



Cik jauks sapnis! Par mani rūpējas un apčubina - es guļu tīros, baltos palagos un ap mani staigā glītas māsiņas ar visādām smalkām, dārgām ierīcēm, papīriem un receptēm, dažādām krāsainām pudelītēm. Sagribējās piecelties un izstaipīt kājas. "Nē, nē, nē! Ko jūs darāt!? Palieciet guļot, jūs taču esat nevesels..."Ienāca prātā, ka nemaz slims nejūtos, bet paklausīju - ja jau dakteri saka... Tomēr pēc kāda krietna laika sajutos tāds, kā nelaimīgs un mēģināju atcerēties kā īsti šajā vietā nokļuvu. Atceros, ka mani uz ielas uzrunāja tāda, kā garos, raibos svārkos tērpta kundze, vai tādi, kā baltos kreklos un šlipsēs puiši ar īsiem matiem, brillēm un grāmatām, vai arī kāds cits - nevaru īsti atcerēties, bet vēlāk es noteikti biju kaut kādā ārsta kabinetā, kur jau skaidri zināju, ka man drīz jāmirst un visi bija tik norūpējušies, rādīja man bildes ar melnām plaušām. Tiesa gan teica, ka tās neesot manas plaušas, bet man noteikti esot tādas pašas.

Sapratu, ka tā īsti man neviens nav pateicis, kāpēc man te jāguļ. Nogaidījis izdevīgu brīdi, pārmiju dažus vārdus ar blakus gultā guļošo un noskaidroju, ka arī viņš tā īsti nezin ar ko slims. Stāstīja, ka viņam no iepirkumu maisiņa izņemta visa maize un speķis, ko aizstājuši ar kokakolu un bifido baktēriju jogurtu. Tad es arī atcerējos, ka man atņēma cigareti omulīgā krodziņā un tā vietā nolika priekšā salātu lapas un svaigus gruķus (tie, kas mani pazīst, sapratīs joku) uz ļodzīga, tievkājaina puķpodu paliktnim līdzīga galdiņa izflīzētā, aukstā telpā.

Sāku arī just tādu kā ierobežotību - mani te visu laiku uzmana un neļauj ne pakustēties, saka, ka neko izņemot ūdenī vārītus rīsus nevaru ēst. Tomēr man kaut kā nešķiet, ka es būtu tik slims! Vienīgā vieta uz kuru meni izveda no palātas, bija procedūru telpa - tur man bija jāvirpo skrūves un jāskalda malka vismaz astoņas stundas dienā un ja paliku ilgāk, mani allaž uzslavēja un teica, ka tā es ātri tikšu pie veselības. Tomēr manī arvien brieda un brieda jautājums - kā un kāpēc es te nokļuvu?! Beidzot šo jautājumu uzdevu Dakterim. Viņš man gar degunu novicināja papīru un teica ka tur esot rakstīts un pilnīgi pierādīts, ka smēķēšana nogalina un visi smēķētāji ir slimi un bīstami apkārtējiem un tā, kā es smēķējot, man ir visas šīs likstas uzkritušas. Mani tomēr bažīgu darījas tas, ka viņš man nekādi nedeva to papīru palasīt un tam bija pielipusi bieza aploksne par kuras saturu viņš man neko neteica. Bez tam viņam pašam kabatā bija manas cigaretes.

Naktī aizlavijos uz ārsta kabinetu un atradu to papīru (jau bez aploksnes) tieši uz galda zem pelnu trauka. Tur angļu, japāņu un krievu valodās bija raskstīts, ka tādam cilvēkam, kuram ir ģenētiski motivēta varbūtība saslimt ar kādu sirds un asinsvadu vai plaušu kaiti smēķēšana par aptuveni 15% palielina saslimšanas risku. Tur tāpat bija rakstīts, ka cilvēkiem ar noslieci uz aptaukošanos, treknas pārtikas ēšana par 30% palielina risku izplūst miesās. Un es pēkšņi sapratu, kā es te nokļuvu - es visu laiku klausījos ko man saka visādi cilvēki, kuri labi prata tēlot gudriniekus un nevienu mirkli netiku prasījis viņu apgalvojumus pierādīt - man pietika ar to, ka viņi teica, ka tas ir pierādīts.

Bet, vēl brīvais lasītāj, bija jau par vēlu - izrādījās, ka ir tiesas spriedums par manis piespiedu ārstēšanu, kur ir teiks; "Gadījumā, ja pacients uzstāj, ka ir vesels un viņam galu galā ir tiesības izvēlēties ārstēties, vai nē, uzskatīt viņu par nepieskaitāmu un ievietot garīgo saslimšanu nodaļā (punkts)"

PALĪGĀ!!! Es gribu atpakaļ ne īpaši tīrajā krodziņā pie zirņiem ar speķi un pēc tam tur iedzert vienu alus kausiņu, uzsmēķējot un papāpājot ar citiem apmekjlētājiem jo tas taču ir krodziņš, nevis restorāns vai ātrās apkalpošanas ēstuve. Es apdraudu bērnus?! Ko viņi dara KROGĀ?!! Vai viņi arī prieka mājā iet līdzi saviem vecākiem, ja šiem ir iecīenīts tāds atpūtas veids?

otrdiena, 2008. gada 9. septembris

ĻAUNUMS - ĻAUTIŅU SEKLUMA REZULTĀTS vai Kāpēc mēs gribam būt slepkavas?





Par nepatīkamām lietām labāk papļāpāt nomierinošā un nepiespiestā garā. Tāpēc atlaidīsimies pie kamīna klubkrēslā ar sarkanvīna glāzi rokā un paprātuļosim. Vai! Piedod, mans pareizais draugs, ja gadījumā esi viens no tiem neveselīgi veselīgajiem mākslīgā liesuma piekritējiem, tu, protams, vari paņemt glāzi briesmīga paskata kādu tālās zemēs audzētu augu šķidrumu maisījuma.

Nupat atkal kāds arhetips ir izdarījis - gribētos lietot klišeju "prātamneaptveramu", bet tā nebūs taisnība - noziegumu. Ir "necilvēcīgi" (it kā eksistē no morāles viedokļa "cilvēcīgi" veidi) nogalināts cilvēks. Tas cilvēks ir atļāvies pārāk daudz un pārkāpis galējo savstarpējoattiecību robežu un mani personīgi ar to aizskāris tāpēc, ka viņš arī ircilvēks un es esmu spiests atzīt, ka esmu līdzīgs kaut kam pretīgamun nejaukam, stulbam un tādam, kas ļoti traucē uzskatīt Cilvēku, par kādu cēlu un gudru radību. Fui!

Bet vēl jo vairāk mani nomāc tās DAUDZĀS balsis, tostarp iespējams arī tava, mans taisnīgaisdraugs, kas kliedz pēc "nāvessoda". Padomā tik, mans gudrais draugs - NĀVES un SODS... Kātas iet kopā? Nemaz nerunājot par to, ka dažās šeit izplatītās reliģijās nāve ir drīzāk vārti uzjaunu dzīvi. Tu, mans vērīgais draugs būsi pamanījis, ka slikti cilvēki nonāk ellē tikai tad, ja viņipirms nāves nenožēlo grēkus.

Man ir liels brīnums, ka ir tik daudz asinskāru un atriebīgu cilvēku. Manuprāt viņi ir ļauni un no tā slepkavas atšķiras tikai ar to, ka vēl tikai grib kādu noslepkavot. Man negribas, lai kāds piesedzoties ar mani, tas ir manā vārdā kā manis pilnvarota persona, noslepkavo citu cilvēku. Nerunāšu par karu, jo tev, mans steidzīgais draugs, diez vai šobrīd ir tik daudz laika. Bet paskat tik kādus komentārus internetā un bail paliek. Tie cilvēki tak ir gatavi nosist TĀPĒC... Nav tik ļoti svarīgi kāpēc, bet tā gatavība.

Manuprāt ir principā nepieļaujami kādu noslepkavot un ja sabiedrība un tās veidotā valsts savāvairākumā principā pieņem slepkavību kā akceptējamu darbību, tad mums atliek tikaipastrīdēties par to, kas ir pietiekams, slepkavību attaisnojošs iemesls. Vienam tas var būt citacilvēka slepkavība un atriebība ir pietiekams iemesls, bet citam varbūt šķiet, ka viņu attaisno vajadzība pēc 3 latiem kādas tantiņas makā.

Nu nezinu... Neuzskatu sevi par "krietnu kristieti", tomēr neesmu atriebīgs un domāju, ka arī tev, mans kristīgais draugs, derētu atstāt cilvēka dzīves n nāves jautājumus Dieva ziņā. Un tas, ka kāds ir pārkāpis bausli - Tev nebūs nokaut - nekādi nenozīmē, ka arī man tas būtu jāpārkāpj.

pirmdiena, 2008. gada 25. augusts

Kā Jūs teicāt par tām penzijām?


Nupat atminējos tādu stāsti: Reiz dzīvoja viens tatāru Hans. Viņš ilgus gadus ar savu karapulku siroja pa tuvāku un tālāku apkaimi dedzinādams ciemus un ņemdams visu, ko var aiznest - te neder teikt, kas patīk, jo patika viņam pilnīgi viss. Tai skaitā šis bija savācis sev tiem laikiem pieklājīgu harēmu. Bet ta nu vienu brīdi šim neražas nāca viena pēc otras un apsprāga visas aitas. Nebija vairs ko dot ēst einuhiem un šamējie sāka vairāk nodarboties ar jauno dzinumu un koku mizu vākšanu putrai, kā ar Hana harēma uzraudzību. Sievas aizmuka kur nu kurā.

Tā viena sieva bij dzīvojusi pie ziemeļu ezera un tur tad ar visiem saviem bērniem, cik un kādi u tie viņai ir, aizelsusies atskrēja uz savu dzimto vietu, kur kādreiz bijusi visai turīga un smalka dāma. Bērni pakaļ nesdami kas nu ko varējis no mātes mantām paķert. Atvilkuši skaistā ezera malā elpu, sāka prātot, kā tālāk dzīvot. Nu vajadzēja palūkot kas paņēmies līdzi. Daudzi no bērniem bija arī tādi, kas neko nebij atnesuši, jo daži bij slimi un daži bij veci un nekā nejaudāja panest. Bija arī tādi, kas knapi no Hana pakaļ rīdītajiem suņiem izglābušies un mantas bēgdami pametuši. Juzdamies vainīgi, viņi bij savas pēdīgās parpalas devuši ceļā par zirgiem un pārcēlājiem.

Nestāstīšu te par garo stīvēšanos ap mantām ko daži uzreiz uzmetās sargāt no laupītājiem kamēr citi iet malku ugunij lasīt un būdu sliet, jo tas būs gari, kaut arī interesanti, bet raiti laidīšos stāstā uz priekšu.

Un notika tā, ka vieni, kas mantas sargāja, sāka noteikt cik un ko pārējiem no tā būs ņemt un cik apēst. U tie otri aizvien vēl vainīgi juzdamies, klusi sāka žēloties, ka esot tak malku un ūdeni nesuši un uguni kūruši un būdu slējuši; vai ta nu nebūšot arī kādu maizes kancīti pelnījuši. Tie pirmie atpakaļ; "Nu kā tad... Ar izdomājuši. Kamēr mēs te nāves briesmās visu mātes mantību sargājām lai postā neaiziet, šie staigāja pa mežu, svaigu gaisu elpoja un nu nav mierā ar mūsu gādībā un gudrībā sarūpētajām pusdienām. Mēs malkas nešanai varējām arī kaimiņu puikas nolīgt, tad nebūtu te ar tādiem nepateicīgiem radiem jāauklējas."

Tie otrie nu iet sūdzēties mātei. Tā tik noplāta rokas: "Nu ko es varu... Hans tās joprojām uzskata par savām mantām un saka, ka ja mēs būtu likumīgi šķīrušies, tad varētu mantas sadalīt taisnīgi. Bet nu šis pagalam noskaities, ka tik ilgi mani barojis un es šo pliku atstājusi. Jaunais vīrs arī saka, ko \es te ar tām vecajām grabažām krāmējoties, šis mani gan apģērbšot, gan pabarošot un nemaz i dzirdēt negrib par manu kādreiz grezno mantu ienešanu savā sterilajā namā."

Nu ka nekā, ta nekā. Bet ēst tak gribas un tie žagaru nēsātāji atkal gan lūdzas, gan draud tiem mantu glabātājiem. A šie tik atrunājas; "Mums nu ir jauna māja un jauna kārtība kur viss ir labi iekārtots un saplānots un jūs te visu kārtību sajauksiet un visiem būs slikti."

Kādam - tas ir man - ienāca prātā jautāt padomu gudrajam Zālamanam. Gudrais Zālamans man teica: "Pastāsti to visiem. Nekāda kārtība nav jājauc. Ja jauna māja un jauna kārtība, lai tas tā nākamām paaudzēm uz laikiem ir iedibināts un stāv. Bet žagaru nēsātāji jābaro, jo ne pēc savas gribas un slinkuma bez ēšanas palikuši. Lai jauno barošanas kārtību nejauktu, žagaru nēsātāji nav tajā jāieraksta, bet gan no citām mantām tam jāatvēl. Un vēl tak arī jaunais mātes vīrs no saviem pilnajiem apcirkņiem šiem uzturu lai dod. Jo pats jau ar nav bez vainas ka savulaik māti ļāvis gūstā aizvest."

To Zālamana teicienu es sapratu tā, ka pensionāri, kas nav maksājuši sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, būtu jāuztur no īpaša, šim nolūkam izveidota budžeta, kur līdzekļi nāktu no pamatbudžeta ( privatizāciju jau var aizmirst) un jāpiedabon arī ES tur līdzekļus ieskaitīt nosakot skaidras summas, kas katram maksājamas par katru darba stāža gadu.

Nu tā biju satraucies, ka par pīpi aizkūpināt aizmirsu. Bet nākamreiz gan parunāsimies mierīgākā gaisotnē.

otrdiena, 2008. gada 19. augusts

Sports, politika, Gruzija sapņu pīpes dūmos

No rīta Mekā es esmu, bet vakarā - Bolīvijā... kūpinu sapņu pīpi un labi, tik labi ir man. Nu ne to pīpi, kuru te daži iedomājušies, bet to, kuru domā Imants Skrastiņš dziedot Paula dziesmu, lai gan kas to zin, ko viņš ar to domāja. Vispār jau man vienalga ko kurš par to domā, esmu egocentrisks un man pietiek ar paša saprašanu par to - pīpi.

Nu tad lūk. Aizkūpinu sapņu pīpi cerībā, ka nonākšu Pekinā, kur galu galā varēšu noskaidrot vai es esmu vienīgais, kurš kaut ko palaidis garām. Jo man tā šķita, ka tie, kuri aicināja - tostarp arī ES - mīļo Zatleru nebraukt uz Pekinas spēļu atklāšanas ceremoniju oficiālas valsts amatpersonas statusā, šādiem vārdiem faktiski lūdza nejaukt sportu ar politiku. Atbilde no braukšanas aizstāvjiem - "Nejauciet sportu ar politiku." - Vai kāds ko saprata? Es katrā ziņā pie tiem nepiederu. Nu drusku samānījos. Īstenībā jau es esmu gluži pārliecināts, ka ļoti labi visu saprotu un nesaprot tie, kuri tā atbild.

Jā, starp citu, ja kādam šito miermīlīgo un visādā ziņā nevainīgo pļāpāšanu par dažādām tēmām ir grūti lasīt = saprast, tad labais cilvēk, nesodies par to un nedomā, ka neesi pietiekami gudrs, bet tā vietā vari paskatīties vai netraucējot kaimiņus vari skaļi mani apsaukāt. Bet es jau nu gribētu gan lai tu mani apsaukājot un vēl visu ko par mani padomājot, tomēr izkāptu no savas ikdienas duļķainās straumītes un kopā ar mani ietinoties sapņu pīpes dūmos viegli kā pūciņa palaidelētos pa pasauli un paošņātu vienu otru civilizācijas izaudzēto puķi.

Bet nu atpakaļ pie mūsu auniem. Es te tā prātoju, ka pie vainas ir mana filoloģiskā izglītība, kura man liek pārāk pieķerties dažādu vārdu un frāžu semantikai. Un man tā gribētos saprast to frāzi "nejauciet sportu ar politiku". Sports - tas, man šķiet ir kaut kas, kam ir saistība ar sportistiem un viņu līdzjutējiem. Politika - tas, manuprāt ir kaut kas, kam ir saistība ar politiķiem un viņu vēlētājiem. Protams tu, mans gudrais lasītāj, vari man pārmest pārāk vienkāršotu šo jēdzienu skaidrojumu, bet neesi pret mani tik bargs. Es vienkārši mēģinu taupīt tavu, kā tev vismaz pašam šķiet - un tas ir labi, dārgo laiku. Te nu atļaušios nonākt pie visas frāzes saprašanas. Nezinu ko tu par to domā, bet mana saprašana liek man domāt, ka sporta jaukšana ar politiku ir vina mērķu sasniegšana ar otra līdzekļiem. Piedod, tas laikam tev būs jāizlasa vēlreiz. Un ja Zatlers dodas uz Pekinu kā valsts prezidents, tad viņš, loģiski, izmanto sporta līdzekļus politisku mērķu sasniegšanai. Varbūt tu, mans pieredzējušais lasītāj, spētu man paskaidrot kā tas tā nākas, ka uz manu aicinājumu tā nedarīt, viņš atbild "Nejauciet sportu ar politiku". Sit mani vai nost, bet man rodas sajūta, ka stāvu pie Gūtmaņa alas un kliedzu "NEEEJAUUCIET SPORTU AR POOOLITIKU!" un atskan "nejauciet... nrjauciet... politiku,,, politiku". Smieklīgi. Pie tam tai atbalsij ir makten nopietns ģīmis, tā ka man jāsaprot, ka esmu muļķis un man nav pieejamas kautkādas augstākas zināšanas, kuras šajos apstākļos ir noteicošas.

Bet man neizdevās nonākt tur, kur gribēju. Tā vietā, pīpes dūmiem nedaudz izklīstot, manam skatam pavērās senās Kolhidas kalni un aizas. Vai pareizāk sakot tas, kas no tās palicis. Redz kā var aizsapņoties - tā pīpe gan ir laba lieta. Un ko es tur ieraugu? Tu, mans informētais lasītāj, jau noteikti vari iedomāties - milzīga rosība! Pa visiem ceļiem un celiņiem turpu šurpu tekalē ļaudis ar paunām, pauniņām, saiņiem un sainīšiem. Un turpat braukalē kaujas rati ar aktīvajām bruņām (ja nezini kas tas ir, pameklē internetā - padomju izgudrojums). Un to kaujas ratu tik daudz... Nez kā viņi tur gadījušies? Neviens viņus tur nav ievedis, neviens viņus tur nav ražojis - viņi vienkārši tur bija, kad vajadzēja. Gluži kā Sābas ķēniņiene - ne braukšus, ne jāšus, ne kājām... Ir un viss...

Nedaudz apradis ar neparasto skatu, sāku atcerēties, ka ir tāda Dienvidosetija un Abhāzija. Un Gruzijas prezidentam vai nu no galvas izkritis teiciens "vo lecit Jove non lecit bove", vai nu viņš nav sapratis kurš ir kurš. Citiem vārdoiem izsakoties, ja Krievijai atļauts saglabāt savu teritoriālo integritāti Čečeniā visādām metodēm, tas nemaz nenozīmē, ka Gruzija var rīkoties līdzīgi. Un te nu viens seno gudrību piemiŗšanas gadījums ir noticis, un nu visi skraida apkārt plātīdami rokas un klaigādami un pinas pašu saliktajos politkorektuma tīklos. Bet tā jau tas gadās - viens vecīts ieliek savam dzīvoklim kārtīgas dzelzs durvis lai paglāptu savus trūcīgos dārgumus un tad nemākulīgā sieva aizmirst uz plīts pannu un švirks - viss pagalam un ārā netiek un ugunsdzēsēji iekšā netiek - čuš. Prātā nāk Marka Tvena grāmatā "Jeņķis no Konektikutas Karaļa Artura galmā" ierakstītais teikums par to, ka vislielākā pasaules gudrība sašķīst pret vislielāko pasaules muļķību. Iznāk, ka miuļķība ir stiprāka par gudrību. Ne velti Erazmes rakstīja "Muļķības slavinājumu". Nu atkal aizmuldējos. Ceru, mans pacietīgais lasītāj, ka tas tev nebija pārlieku neinteresanti.

Ja man sapņu pīpes vietā rokā būtu burvju nūjiņa, kuru pirms kāda laika kaut kur pazaudēju, ko sapratu, kad kādu brīdi pēkšņi mamma pārstāja man pirkt tieši tās mantiņas, kuras gribēju, tad es liktu Krievijai nodarboties ar savām lietām savas valsts iekšpusē un izdzēstu no sienu gleznojumiem Kokoito un Gamsahurdias attēlus. (Šī bija smalka atsauce uz Ēģipti) Tad iespējams, ka gruzīni ar osetīniem drīz vien savu kašķi izbeigtu. Bet kas nu dos cūkai ar lielgabalu šaut.

Patiesībā pavisam nesen kāda ražīga matronna acīm redzami būdama grūta un diezi vai viņa pati zināja no kā tieši, sajuzdama kaut ko uznākam, atlaidās turpat uz Kaukāza kalnu grēdas, kuru tobrīd šķērsoja ceļā pie sava mīļā drauga Kokoitas un vienlaikus ar šeit neatkārtojama satura kliedziena izlaušanos no viņas nesen maizi baudījušās mutes, no kādas citas, tam paredzētas ķermeņa atveres ne pārāk lielās mokās izbira pārdesmit tūkstoši bērneļu. Tā, kā tēvs nebija zināms, viņu pilsonību noteica pēc mātes. Māte savukārt par tēvu uzdeva visu Krievijas sieviešu tēv(iņu) Putinu. Un šis, kā jau godīgs opicieris, uzņēmās gādāt par atvasēm. Viņam neienāca prātā, ka tās ir vēl liekas mutes pie lielās naftas bļodas. Tobrīd viņš domāja; "paaugsies, būs palīgi tēvam". Bet izrādījās, ka raženā māte šajā svētajā brīdī tīši, vai netīši savas paplestās kājas bija pavērsusi uz nepareizo kalnu grēdas nogāzi un veselīgie resgaļi nobiruši kaimiņa pagalmā. Bet tas kaimiņš ir tāds mazs un nikns ar stipri izteiktām privātīpašnieciskām iezīmēm. Šis nu tagad uzbožas, piepūš vaigus un pukstēdams pietipina skaļajam bērneļu baram, kas visu laiku šim ar akmeņiem sit logus laukā un šņācīgi uzsauc; "Tiš, tiš, tiš..." Te nu ne pa jokam sašūmējas bērnu neīstais tēvs, vēl jo vairāk, ka māte nebalsī pie zemes krisdama sāk gaudot un vaimanāt; "Vāi, vāi, sit, sit nost!". Un Putins liek savam draugam savas aizņemtības dēļ, lai tas sadod nekrietnelim kārtīgi pa šnobeli pats no aizkrāsnes nikni kliekdams; "Tū! Nešķīstais! Tū, manus bērnus?! Manus!" Šņācīgais kaimiņš jūt, ka nu nebūs labi un sāk lūkot pēc palīdzības pie sava Amerikas onkuļa. Onkulis jau steigtos palīgā, tik bail, ka ievārīsies sūdi vairāk kā piecas bļodiņas un vēl tas viņa brālēns, kurš ar ko varētu palīdzēt, pats kasa savu 2003.gadā tuklajā dibentiņā ierauto skabargu un vēl izrādās, ka neīstais bērnu tēvs ir viņa ripiņu piegādātājs. Un nu šis nevar izdomāt, ko nu labāk darīt - atsaukties brālēna aicinājumam, vai pārskaitīt ripiņas, cik ilgam laikam vēl pietiks. Un tur viss tas stāsts. Kāpēc tā sieviņa dzemdēja tieši tur un kāpēc Amerikas onkuļa brālēns uzsēdies uz ripiņām, mēs varam tikai nojaust - skaidru ziņu par tio mums nav.

Mēs atkal "nejaucam sportu ar politiku" kas lielāko tiesu nozīmē - nesaucam lietas īstajos vārdos un izliekamies, ka bīdām baigo miera un demokrātijas nostiprināšanas procesu. Uzliekam savam dzīvoklim dzelzs durvis - tas ir izdomājam kaut kādus politkorektus formulējumus ned4efinējamām lietām un brīnāmies kā citi šos mūsu smalkos formulējumus pārvērš ar vienu rokas mājienu sērkociņos un aizdedzina virtuvē aizkarus.

Tagad man laikam pīpe izdegusi, jāiet atkal piebāzt. Tad nu ļaušu tev, mans interesantais lasītāj, tagad pateikt man visu, ko tu par šo stāstiņu domā.
© 2008 - 2024 Raimonds Seņko