No rīta Mekā es esmu, bet vakarā - Bolīvijā... kūpinu sapņu pīpi un labi, tik labi ir man. Nu ne to pīpi, kuru te daži iedomājušies, bet to, kuru domā Imants Skrastiņš dziedot Paula dziesmu, lai gan kas to zin, ko viņš ar to domāja. Vispār jau man vienalga ko kurš par to domā, esmu egocentrisks un man pietiek ar paša saprašanu par to - pīpi.
Nu tad lūk. Aizkūpinu sapņu pīpi cerībā, ka nonākšu Pekinā, kur galu galā varēšu noskaidrot vai es esmu vienīgais, kurš kaut ko palaidis garām. Jo man tā šķita, ka tie, kuri aicināja - tostarp arī ES - mīļo Zatleru nebraukt uz Pekinas spēļu atklāšanas ceremoniju oficiālas valsts amatpersonas statusā, šādiem vārdiem faktiski lūdza nejaukt sportu ar politiku. Atbilde no braukšanas aizstāvjiem - "Nejauciet sportu ar politiku." - Vai kāds ko saprata? Es katrā ziņā pie tiem nepiederu. Nu drusku samānījos. Īstenībā jau es esmu gluži pārliecināts, ka ļoti labi visu saprotu un nesaprot tie, kuri tā atbild.
Jā, starp citu, ja kādam šito miermīlīgo un visādā ziņā nevainīgo pļāpāšanu par dažādām tēmām ir grūti lasīt = saprast, tad labais cilvēk, nesodies par to un nedomā, ka neesi pietiekami gudrs, bet tā vietā vari paskatīties vai netraucējot kaimiņus vari skaļi mani apsaukāt. Bet es jau nu gribētu gan lai tu mani apsaukājot un vēl visu ko par mani padomājot, tomēr izkāptu no savas ikdienas duļķainās straumītes un kopā ar mani ietinoties sapņu pīpes dūmos viegli kā pūciņa palaidelētos pa pasauli un paošņātu vienu otru civilizācijas izaudzēto puķi.
Bet nu atpakaļ pie mūsu auniem. Es te tā prātoju, ka pie vainas ir mana filoloģiskā izglītība, kura man liek pārāk pieķerties dažādu vārdu un frāžu semantikai. Un man tā gribētos saprast to frāzi "nejauciet sportu ar politiku". Sports - tas, man šķiet ir kaut kas, kam ir saistība ar sportistiem un viņu līdzjutējiem. Politika - tas, manuprāt ir kaut kas, kam ir saistība ar politiķiem un viņu vēlētājiem. Protams tu, mans gudrais lasītāj, vari man pārmest pārāk vienkāršotu šo jēdzienu skaidrojumu, bet neesi pret mani tik bargs. Es vienkārši mēģinu taupīt tavu, kā tev vismaz pašam šķiet - un tas ir labi, dārgo laiku. Te nu atļaušios nonākt pie visas frāzes saprašanas. Nezinu ko tu par to domā, bet mana saprašana liek man domāt, ka sporta jaukšana ar politiku ir vina mērķu sasniegšana ar otra līdzekļiem. Piedod, tas laikam tev būs jāizlasa vēlreiz. Un ja Zatlers dodas uz Pekinu kā valsts prezidents, tad viņš, loģiski, izmanto sporta līdzekļus politisku mērķu sasniegšanai. Varbūt tu, mans pieredzējušais lasītāj, spētu man paskaidrot kā tas tā nākas, ka uz manu aicinājumu tā nedarīt, viņš atbild "Nejauciet sportu ar politiku". Sit mani vai nost, bet man rodas sajūta, ka stāvu pie Gūtmaņa alas un kliedzu "NEEEJAUUCIET SPORTU AR POOOLITIKU!" un atskan "nejauciet... nrjauciet... politiku,,, politiku". Smieklīgi. Pie tam tai atbalsij ir makten nopietns ģīmis, tā ka man jāsaprot, ka esmu muļķis un man nav pieejamas kautkādas augstākas zināšanas, kuras šajos apstākļos ir noteicošas.
Bet man neizdevās nonākt tur, kur gribēju. Tā vietā, pīpes dūmiem nedaudz izklīstot, manam skatam pavērās senās Kolhidas kalni un aizas. Vai pareizāk sakot tas, kas no tās palicis. Redz kā var aizsapņoties - tā pīpe gan ir laba lieta. Un ko es tur ieraugu? Tu, mans informētais lasītāj, jau noteikti vari iedomāties - milzīga rosība! Pa visiem ceļiem un celiņiem turpu šurpu tekalē ļaudis ar paunām, pauniņām, saiņiem un sainīšiem. Un turpat braukalē kaujas rati ar aktīvajām bruņām (ja nezini kas tas ir, pameklē internetā - padomju izgudrojums). Un to kaujas ratu tik daudz... Nez kā viņi tur gadījušies? Neviens viņus tur nav ievedis, neviens viņus tur nav ražojis - viņi vienkārši tur bija, kad vajadzēja. Gluži kā Sābas ķēniņiene - ne braukšus, ne jāšus, ne kājām... Ir un viss...
Nedaudz apradis ar neparasto skatu, sāku atcerēties, ka ir tāda Dienvidosetija un Abhāzija. Un Gruzijas prezidentam vai nu no galvas izkritis teiciens "vo lecit Jove non lecit bove", vai nu viņš nav sapratis kurš ir kurš. Citiem vārdoiem izsakoties, ja Krievijai atļauts saglabāt savu teritoriālo integritāti Čečeniā visādām metodēm, tas nemaz nenozīmē, ka Gruzija var rīkoties līdzīgi. Un te nu viens seno gudrību piemiŗšanas gadījums ir noticis, un nu visi skraida apkārt plātīdami rokas un klaigādami un pinas pašu saliktajos politkorektuma tīklos. Bet tā jau tas gadās - viens vecīts ieliek savam dzīvoklim kārtīgas dzelzs durvis lai paglāptu savus trūcīgos dārgumus un tad nemākulīgā sieva aizmirst uz plīts pannu un švirks - viss pagalam un ārā netiek un ugunsdzēsēji iekšā netiek - čuš. Prātā nāk Marka Tvena grāmatā "Jeņķis no Konektikutas Karaļa Artura galmā" ierakstītais teikums par to, ka vislielākā pasaules gudrība sašķīst pret vislielāko pasaules muļķību. Iznāk, ka miuļķība ir stiprāka par gudrību. Ne velti Erazmes rakstīja "Muļķības slavinājumu". Nu atkal aizmuldējos. Ceru, mans pacietīgais lasītāj, ka tas tev nebija pārlieku neinteresanti.
Ja man sapņu pīpes vietā rokā būtu burvju nūjiņa, kuru pirms kāda laika kaut kur pazaudēju, ko sapratu, kad kādu brīdi pēkšņi mamma pārstāja man pirkt tieši tās mantiņas, kuras gribēju, tad es liktu Krievijai nodarboties ar savām lietām savas valsts iekšpusē un izdzēstu no sienu gleznojumiem Kokoito un Gamsahurdias attēlus. (Šī bija smalka atsauce uz Ēģipti) Tad iespējams, ka gruzīni ar osetīniem drīz vien savu kašķi izbeigtu. Bet kas nu dos cūkai ar lielgabalu šaut.
Patiesībā pavisam nesen kāda ražīga matronna acīm redzami būdama grūta un diezi vai viņa pati zināja no kā tieši, sajuzdama kaut ko uznākam, atlaidās turpat uz Kaukāza kalnu grēdas, kuru tobrīd šķērsoja ceļā pie sava mīļā drauga Kokoitas un vienlaikus ar šeit neatkārtojama satura kliedziena izlaušanos no viņas nesen maizi baudījušās mutes, no kādas citas, tam paredzētas ķermeņa atveres ne pārāk lielās mokās izbira pārdesmit tūkstoši bērneļu. Tā, kā tēvs nebija zināms, viņu pilsonību noteica pēc mātes. Māte savukārt par tēvu uzdeva visu Krievijas sieviešu tēv(iņu) Putinu. Un šis, kā jau godīgs opicieris, uzņēmās gādāt par atvasēm. Viņam neienāca prātā, ka tās ir vēl liekas mutes pie lielās naftas bļodas. Tobrīd viņš domāja; "paaugsies, būs palīgi tēvam". Bet izrādījās, ka raženā māte šajā svētajā brīdī tīši, vai netīši savas paplestās kājas bija pavērsusi uz nepareizo kalnu grēdas nogāzi un veselīgie resgaļi nobiruši kaimiņa pagalmā. Bet tas kaimiņš ir tāds mazs un nikns ar stipri izteiktām privātīpašnieciskām iezīmēm. Šis nu tagad uzbožas, piepūš vaigus un pukstēdams pietipina skaļajam bērneļu baram, kas visu laiku šim ar akmeņiem sit logus laukā un šņācīgi uzsauc; "Tiš, tiš, tiš..." Te nu ne pa jokam sašūmējas bērnu neīstais tēvs, vēl jo vairāk, ka māte nebalsī pie zemes krisdama sāk gaudot un vaimanāt; "Vāi, vāi, sit, sit nost!". Un Putins liek savam draugam savas aizņemtības dēļ, lai tas sadod nekrietnelim kārtīgi pa šnobeli pats no aizkrāsnes nikni kliekdams; "Tū! Nešķīstais! Tū, manus bērnus?! Manus!" Šņācīgais kaimiņš jūt, ka nu nebūs labi un sāk lūkot pēc palīdzības pie sava Amerikas onkuļa. Onkulis jau steigtos palīgā, tik bail, ka ievārīsies sūdi vairāk kā piecas bļodiņas un vēl tas viņa brālēns, kurš ar ko varētu palīdzēt, pats kasa savu 2003.gadā tuklajā dibentiņā ierauto skabargu un vēl izrādās, ka neīstais bērnu tēvs ir viņa ripiņu piegādātājs. Un nu šis nevar izdomāt, ko nu labāk darīt - atsaukties brālēna aicinājumam, vai pārskaitīt ripiņas, cik ilgam laikam vēl pietiks. Un tur viss tas stāsts. Kāpēc tā sieviņa dzemdēja tieši tur un kāpēc Amerikas onkuļa brālēns uzsēdies uz ripiņām, mēs varam tikai nojaust - skaidru ziņu par tio mums nav.
Mēs atkal "nejaucam sportu ar politiku" kas lielāko tiesu nozīmē - nesaucam lietas īstajos vārdos un izliekamies, ka bīdām baigo miera un demokrātijas nostiprināšanas procesu. Uzliekam savam dzīvoklim dzelzs durvis - tas ir izdomājam kaut kādus politkorektus formulējumus ned4efinējamām lietām un brīnāmies kā citi šos mūsu smalkos formulējumus pārvērš ar vienu rokas mājienu sērkociņos un aizdedzina virtuvē aizkarus.
Tagad man laikam pīpe izdegusi, jāiet atkal piebāzt. Tad nu ļaušu tev, mans interesantais lasītāj, tagad pateikt man visu, ko tu par šo stāstiņu domā.
Nu tad lūk. Aizkūpinu sapņu pīpi cerībā, ka nonākšu Pekinā, kur galu galā varēšu noskaidrot vai es esmu vienīgais, kurš kaut ko palaidis garām. Jo man tā šķita, ka tie, kuri aicināja - tostarp arī ES - mīļo Zatleru nebraukt uz Pekinas spēļu atklāšanas ceremoniju oficiālas valsts amatpersonas statusā, šādiem vārdiem faktiski lūdza nejaukt sportu ar politiku. Atbilde no braukšanas aizstāvjiem - "Nejauciet sportu ar politiku." - Vai kāds ko saprata? Es katrā ziņā pie tiem nepiederu. Nu drusku samānījos. Īstenībā jau es esmu gluži pārliecināts, ka ļoti labi visu saprotu un nesaprot tie, kuri tā atbild.
Jā, starp citu, ja kādam šito miermīlīgo un visādā ziņā nevainīgo pļāpāšanu par dažādām tēmām ir grūti lasīt = saprast, tad labais cilvēk, nesodies par to un nedomā, ka neesi pietiekami gudrs, bet tā vietā vari paskatīties vai netraucējot kaimiņus vari skaļi mani apsaukāt. Bet es jau nu gribētu gan lai tu mani apsaukājot un vēl visu ko par mani padomājot, tomēr izkāptu no savas ikdienas duļķainās straumītes un kopā ar mani ietinoties sapņu pīpes dūmos viegli kā pūciņa palaidelētos pa pasauli un paošņātu vienu otru civilizācijas izaudzēto puķi.
Bet nu atpakaļ pie mūsu auniem. Es te tā prātoju, ka pie vainas ir mana filoloģiskā izglītība, kura man liek pārāk pieķerties dažādu vārdu un frāžu semantikai. Un man tā gribētos saprast to frāzi "nejauciet sportu ar politiku". Sports - tas, man šķiet ir kaut kas, kam ir saistība ar sportistiem un viņu līdzjutējiem. Politika - tas, manuprāt ir kaut kas, kam ir saistība ar politiķiem un viņu vēlētājiem. Protams tu, mans gudrais lasītāj, vari man pārmest pārāk vienkāršotu šo jēdzienu skaidrojumu, bet neesi pret mani tik bargs. Es vienkārši mēģinu taupīt tavu, kā tev vismaz pašam šķiet - un tas ir labi, dārgo laiku. Te nu atļaušios nonākt pie visas frāzes saprašanas. Nezinu ko tu par to domā, bet mana saprašana liek man domāt, ka sporta jaukšana ar politiku ir vina mērķu sasniegšana ar otra līdzekļiem. Piedod, tas laikam tev būs jāizlasa vēlreiz. Un ja Zatlers dodas uz Pekinu kā valsts prezidents, tad viņš, loģiski, izmanto sporta līdzekļus politisku mērķu sasniegšanai. Varbūt tu, mans pieredzējušais lasītāj, spētu man paskaidrot kā tas tā nākas, ka uz manu aicinājumu tā nedarīt, viņš atbild "Nejauciet sportu ar politiku". Sit mani vai nost, bet man rodas sajūta, ka stāvu pie Gūtmaņa alas un kliedzu "NEEEJAUUCIET SPORTU AR POOOLITIKU!" un atskan "nejauciet... nrjauciet... politiku,,, politiku". Smieklīgi. Pie tam tai atbalsij ir makten nopietns ģīmis, tā ka man jāsaprot, ka esmu muļķis un man nav pieejamas kautkādas augstākas zināšanas, kuras šajos apstākļos ir noteicošas.
Bet man neizdevās nonākt tur, kur gribēju. Tā vietā, pīpes dūmiem nedaudz izklīstot, manam skatam pavērās senās Kolhidas kalni un aizas. Vai pareizāk sakot tas, kas no tās palicis. Redz kā var aizsapņoties - tā pīpe gan ir laba lieta. Un ko es tur ieraugu? Tu, mans informētais lasītāj, jau noteikti vari iedomāties - milzīga rosība! Pa visiem ceļiem un celiņiem turpu šurpu tekalē ļaudis ar paunām, pauniņām, saiņiem un sainīšiem. Un turpat braukalē kaujas rati ar aktīvajām bruņām (ja nezini kas tas ir, pameklē internetā - padomju izgudrojums). Un to kaujas ratu tik daudz... Nez kā viņi tur gadījušies? Neviens viņus tur nav ievedis, neviens viņus tur nav ražojis - viņi vienkārši tur bija, kad vajadzēja. Gluži kā Sābas ķēniņiene - ne braukšus, ne jāšus, ne kājām... Ir un viss...
Nedaudz apradis ar neparasto skatu, sāku atcerēties, ka ir tāda Dienvidosetija un Abhāzija. Un Gruzijas prezidentam vai nu no galvas izkritis teiciens "vo lecit Jove non lecit bove", vai nu viņš nav sapratis kurš ir kurš. Citiem vārdoiem izsakoties, ja Krievijai atļauts saglabāt savu teritoriālo integritāti Čečeniā visādām metodēm, tas nemaz nenozīmē, ka Gruzija var rīkoties līdzīgi. Un te nu viens seno gudrību piemiŗšanas gadījums ir noticis, un nu visi skraida apkārt plātīdami rokas un klaigādami un pinas pašu saliktajos politkorektuma tīklos. Bet tā jau tas gadās - viens vecīts ieliek savam dzīvoklim kārtīgas dzelzs durvis lai paglāptu savus trūcīgos dārgumus un tad nemākulīgā sieva aizmirst uz plīts pannu un švirks - viss pagalam un ārā netiek un ugunsdzēsēji iekšā netiek - čuš. Prātā nāk Marka Tvena grāmatā "Jeņķis no Konektikutas Karaļa Artura galmā" ierakstītais teikums par to, ka vislielākā pasaules gudrība sašķīst pret vislielāko pasaules muļķību. Iznāk, ka miuļķība ir stiprāka par gudrību. Ne velti Erazmes rakstīja "Muļķības slavinājumu". Nu atkal aizmuldējos. Ceru, mans pacietīgais lasītāj, ka tas tev nebija pārlieku neinteresanti.
Ja man sapņu pīpes vietā rokā būtu burvju nūjiņa, kuru pirms kāda laika kaut kur pazaudēju, ko sapratu, kad kādu brīdi pēkšņi mamma pārstāja man pirkt tieši tās mantiņas, kuras gribēju, tad es liktu Krievijai nodarboties ar savām lietām savas valsts iekšpusē un izdzēstu no sienu gleznojumiem Kokoito un Gamsahurdias attēlus. (Šī bija smalka atsauce uz Ēģipti) Tad iespējams, ka gruzīni ar osetīniem drīz vien savu kašķi izbeigtu. Bet kas nu dos cūkai ar lielgabalu šaut.
Patiesībā pavisam nesen kāda ražīga matronna acīm redzami būdama grūta un diezi vai viņa pati zināja no kā tieši, sajuzdama kaut ko uznākam, atlaidās turpat uz Kaukāza kalnu grēdas, kuru tobrīd šķērsoja ceļā pie sava mīļā drauga Kokoitas un vienlaikus ar šeit neatkārtojama satura kliedziena izlaušanos no viņas nesen maizi baudījušās mutes, no kādas citas, tam paredzētas ķermeņa atveres ne pārāk lielās mokās izbira pārdesmit tūkstoši bērneļu. Tā, kā tēvs nebija zināms, viņu pilsonību noteica pēc mātes. Māte savukārt par tēvu uzdeva visu Krievijas sieviešu tēv(iņu) Putinu. Un šis, kā jau godīgs opicieris, uzņēmās gādāt par atvasēm. Viņam neienāca prātā, ka tās ir vēl liekas mutes pie lielās naftas bļodas. Tobrīd viņš domāja; "paaugsies, būs palīgi tēvam". Bet izrādījās, ka raženā māte šajā svētajā brīdī tīši, vai netīši savas paplestās kājas bija pavērsusi uz nepareizo kalnu grēdas nogāzi un veselīgie resgaļi nobiruši kaimiņa pagalmā. Bet tas kaimiņš ir tāds mazs un nikns ar stipri izteiktām privātīpašnieciskām iezīmēm. Šis nu tagad uzbožas, piepūš vaigus un pukstēdams pietipina skaļajam bērneļu baram, kas visu laiku šim ar akmeņiem sit logus laukā un šņācīgi uzsauc; "Tiš, tiš, tiš..." Te nu ne pa jokam sašūmējas bērnu neīstais tēvs, vēl jo vairāk, ka māte nebalsī pie zemes krisdama sāk gaudot un vaimanāt; "Vāi, vāi, sit, sit nost!". Un Putins liek savam draugam savas aizņemtības dēļ, lai tas sadod nekrietnelim kārtīgi pa šnobeli pats no aizkrāsnes nikni kliekdams; "Tū! Nešķīstais! Tū, manus bērnus?! Manus!" Šņācīgais kaimiņš jūt, ka nu nebūs labi un sāk lūkot pēc palīdzības pie sava Amerikas onkuļa. Onkulis jau steigtos palīgā, tik bail, ka ievārīsies sūdi vairāk kā piecas bļodiņas un vēl tas viņa brālēns, kurš ar ko varētu palīdzēt, pats kasa savu 2003.gadā tuklajā dibentiņā ierauto skabargu un vēl izrādās, ka neīstais bērnu tēvs ir viņa ripiņu piegādātājs. Un nu šis nevar izdomāt, ko nu labāk darīt - atsaukties brālēna aicinājumam, vai pārskaitīt ripiņas, cik ilgam laikam vēl pietiks. Un tur viss tas stāsts. Kāpēc tā sieviņa dzemdēja tieši tur un kāpēc Amerikas onkuļa brālēns uzsēdies uz ripiņām, mēs varam tikai nojaust - skaidru ziņu par tio mums nav.
Mēs atkal "nejaucam sportu ar politiku" kas lielāko tiesu nozīmē - nesaucam lietas īstajos vārdos un izliekamies, ka bīdām baigo miera un demokrātijas nostiprināšanas procesu. Uzliekam savam dzīvoklim dzelzs durvis - tas ir izdomājam kaut kādus politkorektus formulējumus ned4efinējamām lietām un brīnāmies kā citi šos mūsu smalkos formulējumus pārvērš ar vienu rokas mājienu sērkociņos un aizdedzina virtuvē aizkarus.
Tagad man laikam pīpe izdegusi, jāiet atkal piebāzt. Tad nu ļaušu tev, mans interesantais lasītāj, tagad pateikt man visu, ko tu par šo stāstiņu domā.
2 komentāri:
Par pīpi man maz interesēja :) Bet kas attiecas uz sporta jaukšanu ar politiku, tas bija labi.
Aidis Tomsons
Diezgan interesants un aizraujošs raksts...
Ierakstīt komentāru