Lapas

piektdiena, 2010. gada 10. septembris

Materialisms


Mans liktens šaustītais un dzīvi zinošais lasītāj! Nezinu vai tu skatījies LTV1 politiķu pļāpāšanu par tiem, kuri no LV aizbraukuši un kā šamos dabūt atpakaļ un nezinu vai tev ir par to kas sakāms - gan par apspriesto problēmu, gan pašu diskusiju, bet man gan ir sakāms daudz kas un kaut ko tūlīt arī teikšu.

Vai tiešām mēs visi esam tik sekli un akli, ka aiz divām prieēm neredzam mežu? Tie politiķi visi kā viens runā vienīgi par nodarbinātību, cenām, algām un visādiem citādiem būtiskiem, bet niekiem un neviens ne pušu plēsta vārda par to, kādēļ manuprāt tā aizbraukšana patiesībā notiek. Un iespējams, ka tieši tāpēc arī neko nevar padarīt ka visi "beet around the bush" bet klāt netiek. Visi tik materialistiski, tik "pragmatiski" un "realistiski", ka drīz mūzikas klausīšanos aizstās ar to aprakstošu matematisku formulu lasīšanu. Man gan šķiet, ka tas nav viens un tas pats jo tā teikt, dažādas lietas kairina dažādus receptorus. Es nedomāju ka cilvēki brauc prom tikai tamdēļ, ka citur var vairāk, vai vispār kaut ko nopelnīt un vieglāk tikt uz veikalu. Cilvēki dzīvo un arī šeit ir dzīvojuši daudz spiedīgākos apstākļos. Man gadījies visai bieži uzturēties ārpus Latvijas visdažādākajās vietās, gan Rietumos, gan postpadomju valstībā (kur man par lielu nožēlu atrodamies arī mēs) un es saskatu vienu būtisku un kā redzams, daudziem no mums neizprotamu atšķirību, un tā nav materiālā labklājība. Redzu, ka cilvēku vēlmi dzīvot tajā, vai citā valstī nemaz neietekmē konkrētās valsts dzīves līmenis - Ir visai labklājīgas valstis, no kurienes visi grib tikt prom un diezgan nabadzīgas, kur tomēr visi dzīvo.

Tā būtiskā un noteicošā atšķirība ir attieksmē - valsts attieksmē pret individu, kas savukārt izriet no šo individu savstarpējās cieņas vai necieņas jo valsts personifikācija ir nekas cits, kā ierēdņi un politiķi, kas ir tie paši individi. Redzi, mans jūtīgais lasītāj, Rietumeiropā pārsvarā, un mazajās valstīs jo īpaši, cilvēks iet uz kādu iestādi kā valsts pilsonis kuram pienākas no šis iestādes saņemt kādu pakalpoijumu un iestādes darbiniekiem i ne prātā neienāks uzskatīt sevi par kādu augstāk stāvošu instituciju un neviens policists nevienu noziedznieku neuzrunās uz "tu" (izņemot protams GB kur starp II pers. vietniekvārda vienskaitli un daudzskaitli nav izšķirības un Zviedriju, kur visi viens otru uzrunā vienskaitlī). Savukārt postpadomju telpā ir citādi - te mēs esam laipni un pieklājīgi tikai galējas nepieciešamības gadījumā - pat ja mēs paši par sevi domājam citādi. Esmu tik skaidri redzējis kā piemēram Kazahijā vienā un tai pašā vietā, viens un tas pats ierēdnis ar mani kā ārzemnieku runā bezmaz vai pārlieku iztapīgi un pieglaimīgi un tūlīt pat nomaina seju un toni pret pazemību pieprasošu, kad savu uzmanību pārceļ pie kāda vietējā cilvēka. Rietumeiropā visi politiķi un ierēdņi uztraucas par to, ko par viņu lēmumiem teiks cilvēki - postpadomju telpas ideoloģijas kvintesence ir Šlesera kunga savulaik teiktais par Kundziņsalu kur pēc viņa domām cilvēkiem labo dzīvi kavē zīriņi un Kundziņsalas iedzimtie aborigeni. Salīdzinoši nelielajā Latvija mums nozīmīgi šķiet tikai grandiozi gadsimta projekti tā, itkā psrs galvaspilsēta tagad būtu Rīga un šiem projektiem jāatbrivo telpa - daudz lielākajā Francijā cieņā ir mazi vietēja rakstura darbi, kas domāti konkrētajā vietā dzīvojošajiem cilvēkiem.

Tad lūk! Aizbraukšanas galvenais un būtiskakais iemesls ir attieksme pret cilvēku. Attieksme pret cilvēku un pilsoni kā pret nevērtīgu izejvielu "valsts izaugsmei" par kuru jārūpējas tikai tāpēc, ka nez kā tas gadījies, civilizētajā pasaulē tā pieņemts. Viss ir otrādi, mani kungi - no darbavietām u algām attieksme nemainīsies bet no attieksmes radīsies darbavietas un algas.


sestdiena, 2010. gada 4. septembris

Kāpēc jāmaksā nodokļi un redz pie kā novedusi demokrātija!


Mans bezgala vīlies lasītāj, kā nu lai palīdzu tikt galā ar latviešu būtiskākajiem jautājumiem. Iespējams, tas man izdosies ar tavu palīdzību un ieinteresētu atbalstu. Sāksim ar aktuālāko par nodokļiem un gludeni pārslīdēsim pie vispārīgā par demokrātiju.

Visur tik dzird vienu un to pašu - vēl nesen Bauskā, kad es Meijerovica biedrības biedra statusā tur runājos ar cilvēkiem, vins kungs to kārtējo reizi formulēja šādi; "Slimnīcas slēdz, skolas slēdz, ceļi kļūst sliktāki. Par ko man jāmaksā nodokļi?!" Visādi cilvēki mēdz gari un plaši stāstīt par taisnīgumu, godīgumu etc, bet es redzu, ka tas ir tālu no šī cilvēka ikdienas un tamdēļ gandrīz nesaprotami. Un tad nu es domāju un domāju kamēr sapratu ka tas nemaz nav jautājums uz kuru jāatbild. Tieši tā - tas ir pēc būtības nepareizs jautājums un tamdēļ nav atbildāms. Kāpēc man jāmaksā nodokļi... Man nodokļi jāmaksā tikai un vienīgi tādēļ, ka man no valsts kaut ko vajag - man vajag skolas, slimnīcas, ceļus etc. Līdz ar to pareizais jautājums ir; "Kāpēc man nav tas, par ko esmu samaksājis?!" BET, šis jautājums savukārt mūs noved pie pašiem demokrātijas pamatiem - pilsoniskas sabiedrības, kur katrs sevi apzinās kā personību ar tiesībām un pienākumiem. Ja pirmais jautājums (nepareizais) atspoguļo kungu un kalpu, saimnieku un gājēju, priekšnieku un padoto psiholoģiju, tad otrs - demokrātiskas sabiedrības psiholoģiju.

Esmu dzirdējis sakām; "Redz kur mūs novedusi tā demokrātija!" Nu te pavisam nav ko atbildēt jo no iepriekšējā redzam, ka tam kur esam, nav nekāda sakara ar demokrātiju. Demokrātija nav vēlēsanu sistēma vai likumu krājums, demokrātija ir mūsu prāta stāvoklis - apziņa, ka katrs esam cilvēks un pilsonis un valsts ierēdnis un biļešu kontrolieris arī ir cilvēks un pilsonis un nekāds valsts vai Rīgas satiksmes amats šo cilvēku/pilsoni nepadara par priekšnieku citiem cilvēkiem/pilsoņiem. Demokrātija ir cieņas pieprasīšana pret sevi no visiem citiem, tai skaitā jebkādiem ierēdņiem. BET! jāsāk ar cieņu pret citiem, arī ierēdņiem. Demokrātija šeit būs tad, kad mēs katrs ar pašcieņu uzdosim valstsvīriem jautājumu; "Kāpēc man nav tas, par ko esmu samaksājis? Un kāpēc tu neesi izdarījis to, ko man solīji?" Un ja nedzird manu vienu balsi, es varu atrast daudz citus cilvēkus ar kuriem vienā balsī šos jautājumujs uzdot un tad dzirdēs.

Ceru tu, mans pieklājīgais lasītāj, tā nedari, bet nekādā gadījumā šos jautājumus nedrīkst uzdot bez cieņas jo tas adresātam ļauj viegli uz tiem neatbildēt. Ja es teikšu; "Ak tu lops, kāpēc...?" tad viņš man visticamāk teiks; "Pats tu lops un visa tava ģimene lops." un saruna aiziet pavisam par citām, nesvarīgām lietām. Bet ja es jautāšu to vienkārši ar cieņu - viņam nāksies atbildētl. Un tā jau ir demokrātija, kur katrs atbild par sevi un katrs prasa atbildību no citiem un kur cits citu ciena.

sestdiena, 2010. gada 24. jūlijs

Gudrība līst kā piens


Vēlreiz, un ne jau pēdējo, paprātošu par cilvēku lielo gudrību. Tā man tāda neaizmirstama un neizrunājama tēma. Katru mīļu brītiņu redzu pierādījumus tam, ka visādi cilvēki pilnīgā pārliecībā par savu “saprātīgo” rīcību un “pareizajām” zināšanām par pasaules kārtību uzpūšas kā tītari un izpleš krāsainās astes demonstrējot savu pārākumu pār tādiem “muļķiem” kā es. Kā man gribētos nolikt viņiem priekšā tādu spoguli, kur viņi ieraudzītu savus karaļa plikumus! Kādas tik modīgas lietas nav izgudrotas kur visiem ņemties un šurpu, turpu skaitīt naudas! No vienas puses – štrunts. Katram tak vajag kādu sirdij tīkamu nodarbi. Bet tā pasaules glābšana, tas fanātisms un putas uz lūpām vairs nav viņu personīgā darīšana – viņi tak grib lai arī es lecu līdzi ar visu savu pušo kurpīti. Šī apsēstība ir tik visaptveroša, ka es pat nevaru to ietvert kādā īsā formulējumā kas būtu arī saprotams. Līdz ar to man nākas pievērsties detaļām, caur tām mēģinot parādīt tiem, kuri spēj saprast, to kopumu.

Par globālo sasilšanu jau esmu rakstījis – īsumā atkārtošu: cilvēks, lai ar kā gribētu tā domāt, nav visvarens un mūsu spēkos nav un nebūs apturēt klimata izmaiņas kuras notikušas miljardiem gadu pirms mūsu rašanās un notiks vēl ilgi pēc mums. Mēs ar savu negausību tiešām veicinām globālās sasilšanas procesus, bet mēs tur labot neko nevaram, kā to nevarētu neviena pārproducējusies suga. Un kopumā mūsu aktivitātes veicinot vai bremzējot šos procesus nav pat statistiskās kļūdas vērtas – puteklis priekš Dieva vaiga. Ne mēs iedibināsim, ne apturēsim nākamā ledus laikmeta iestāšanos. Notiks tas, kas notiks neņemot vērā “radības kroņa” vēlmes. Drīzāk vajadzētu to milzīgo naudu tērēt iespēju izpētīšanai, kādi klimatiskie apstākļi gaidāmi un kā mums tajos dzīvot. Tā vietā lai kupejās savāktu plīstošās mantas un piesprādzētos, mēs pētām ar cik smilšu graudiem (vairāk mums vienkārši nav) pietiktu lai apturētu pretī katastrofai traucošos vilcienu.

Bet tagad par vienu citu “gudrības” izpausmi, kas ietilpst “veselīgajā dzīvesveidā”. Ņemsim par piemēru vienkāršu govs pienu. Starp citu, nesen publicēts pētījums (internetā oriģinālu neatradu, tāpēc linku neielikšu. Dzirdēju konferences translācijā), kur aprakstīts iespējamais nākotnes cilvēks. Cita starpā tur prognozēts, ka cilvēki vidēji būs garāki – es ar saviem 186cm tad būtu pavisam vidēja auguma, vidējais mūža garums būšot ap 105 gadiem, bet šie cilvēki būšot visai slimīgi un nevarēšot iztikt bez sintētisku vielu uzņemšanas. Vienu vārdu sakot, šos 105 gadus varēs novilkt, ja katru dienu rīs tablets. Un tam es ticu, jo mūsu “veselīgie cilvēki” uz to vien velk. Piemēram, paņem no “kaitīgās”, globālo sasilšanu veicinošās govs pienu un nevis to dzer, bet tērē it kā trūkstošo naudu, dabas resursus, veicina caur to to pašu globālo sasilšanu, lai iztīrītu no tā piena visādas baktērijas, taukus u.c. Laimīgi. Kāds pasaka, ka zarnas, piedošanu par naturālismu, nestrādā ja nav baktēriju. Atkal tērējas un ņemas lai no tā paša piena dabūtu tās pašas iepriekš iztīrītās baktērijas un dzer tabletes un ēdiena piedevas. Pēc tam atkal ņemas lai dabūtu nepieciešamos taukus. Īsumā – paņem pienu, sadala (uzsvēršu - zināmajās) sastāvdaļās un tad katru sastāvdaļu atsevišķi liek iekšā. Nu kas un kurā vietā tur ir veselīgs? Atgādināšu, ka līdz XXgs sešdesmitajiem gadiem neviens nezināja kas ir vitamīni. Jautājums – ko vēl mēs nezinām šodien? Un kā mēs varam zināt, ka iepriekš aprakstītajos procesos nezaudējam citas dzīvībai svarīgas lietas par kuru eksistenci vēl neko nejaušam? Mēs vienkārši paņemam dabīgu lietu un paļaujoties uz mūsu zināšanu pilnīgumu, pirms lietošanas pataisām to mākslīgu. Un tad brīnāmies par alerģijām un iedzimtām pataloģijām. Bet labi, ka ir apziņa par mūsu “veselīgumu”.

Nu vai tad tiešām mēs nevaram paskatīties uz dzīvi kopumā? Vai mūsu saprāts nav spējīgs uztvert neko citu, kā tikai atsevišķas detaļas? Vai varbūt tāds ir lielais plāns, lai zemi atbrīvotu no to apsēdušā cilvēku dzimuma?

ceturtdiena, 2010. gada 17. jūnijs

Rīgas satiksme


Atkal esmu paslinkojis un atkal varu ko uzrakstīt... Mīļo Lasītāj, sagribējās man ko pateikt par Rīgas Satiksmi. Un man ir šis tas sakāms ne tikai kā šis satiksmes lietotājam, bet arī kā Bērziņa mērēšanas laikā (nez' vai mans jaunizgudrotais vārds ir saprotams) attiecīga pētījuma organizētājam un ieteikumu pasniedzējam Rīgas domei. Jau tad mēs vērsām domes uzmanību uz to, ka Rīgas sabiedriskā transporta sistēma attīstās ekstensīvi un neatbilstoši jaunajai situācijai un nākotnē paredzamajām sabiedrības prasībām. Nu ir pagājis viens riktīgi liels laika posms un RS tāpat vi9en turpina. Nu nemaz navienam neinteresē lai viens Rīgas iedzīvotājs var ērti un savlaicīgi nokļūt no vienas vietas otrā. Jaunus maršrutus var saskaitīt uz pieredzējuša galdnieka vienas rokas pirkstiem un tie paši pārsvarā ir bijušo maršrutu modifikācijas. Viss, kas izdarīts, sapirkti jauni transporta līdzekļi. Un paldies Dievam, ka vismaz tas un nav joprojām jābrauc ar dzeltenajiem "ikarusiem". Vai kāds man var pateikt kas cits ir mainījies kopš psrs leikiem?

Kādēļ vēl joprojām ir tādas vietas Rīgā, kur iet cauri visi iespējamie transporta veidi un citās vietās nav neviena? Piemēram man līdz tuvākajai pieturai jāiet 3km. Starp citu, dzīvoju Rīgā. Vēlos vakaros katra nokļūšana mājās ir paša darīšana. Ja jānokļūst no Juglas līdz Mešaparkam, jābrauc caur centru vai jāiet kājām - nezin kas ir ātrāk.

Šoreis tev, mans aizņemtais un mūžam ceļā esošais lasītāj, es neko neteikšu par RS iepirkumiem, e-talonu, biļešu cenām un kontroli. Pastāstīšu kāds bija viens no ieteikumiem pieminētajā pētījmā:


Kardināli reformēt transporta struktūru, kas neprasa nemaz daudz naudas un nežēlīga darba.


Pirmkārt; izmantot tramvaju līdzīgi kā citās Eiropas pilsētās metro. Tas nozīmē, ka tramvaji savienotu pilsētas centru ar priekšpilsētām. Tamdēļ esošās tramvaju līnijas būtu jāpagarina un jāizbūvē viena, vēl Rubika laikos projektētā.


Tramvaju līnijas ik pēc pāris pieturām krustotu radiālas lielo autobusu un trolejbusu līnijas. Tā izveidotos tāds kā zirnekļu tīkls. Un tramvajus galapunktos satiktu mazāki aytobusi, kuri varētu veikli izložņāt pa nomaļu klusajām ieliņām, bez maz vai piebraucot pie katras mājas. Arī tuvāk centram mazie autobusiņi, kur nepieciešams, varētu apkalpot lielos.


Ko tas dotu? Pilsētas centrs atbrīvotos nu sastrēgušām autobusu un trolejbusu virtenēm atbrīvojot vietu citiem auto. Bet galvenokārt, katram tuvumā būtu tāds vai citāds transporta veids. Ņemsim par piemēru teorētiski garāko ceļojumu: Cilvēkam jānokļūst no savas mājas pie Bābelītes ezera uz darbu Sarkandaugavā. Viņš dažu soļu attālumā no savas mājas iekāpj busiņām nopērk biļeti līdz Sarkandaugavai un aizbrauc līdz 6.tramvajam, ar to tālāk līdz autobusam/troleibusam kurā pārkāpj, teiksim pie "alfas" un izkāpj Sarkandaugavā. Tur, ja nepieciešams, var iekāpt vēl kādā līdzeklī, lai pieved tuvāk datrbam. Un viss. Lai tevi, mans sliktu pieredzējušais lasītāj, nebiedē pārsēšanās. To, kā rāda Stokholmas pieredze, var atrisināt ar pārsēšanās mezglu plānojuma un dažādu transporta līdzekļū kustības grafiku saskaņošanu. Tur nevienā pārsēšanās vietā nākamais transporta līdzeklis nav jāgaida ilgāk par 3 minūtēm un bieži nav jāgaida nemaz - pa vienām durvīm izkāp, pa otrām iekāp un brauc tālāk.


Nu ko Rīgas Satiksme (ar visām tās iepriekšējām strukturālajām formām un nosaukumiem) darīja visus šos 20, tai skaitā treknos, gadus? Un kur ir kādi NOPIETNI argumenti lai šādu sistēmu neieviestu, izņemot tos, kuri attaisno nevēlēšanos neko darīt?


piektdiena, 2010. gada 7. maijs

Daktera padomi


Piedod, maans piemānītais lasītāj, bet tālāk lasāmais teksats nav manis rakstīts. Bildi gan piemeklēju, bet tā arī nav manis zīmēta :).

Medicīnas zinātņu doktors Paulo Urbanaitis strādā Porto Alegra Brazīlijā, par slimnīcas galveno ārstu.
Turpmāk – fragments no viņa intervijas vietējai televīzijai.

Jautājums: vai vingrinājumi pagarina sirds un asinsvadu sistēmas darba ilgumu?

Atbilde: Sirds muskulis saraujas noteiktu skaitu reižu. Neceriet, jūsu dzīve beigsies tad, kad šis ieprogrammētais skaits būs beidzies. Tas ir tāpat, ja piemēram, sacītu, ka varat pagarināt sava automobiļa mūžu, to labi kopjot „bērnībā”. Gribat dzīvot ilgāk? – guliet tusiņu laikā!

Jautājums: Vai būtu jāēd gaļa? Daudzi iesaka ēst augļus un dārzeņus?

Atbilde: Vajag saprast ēšanas efektivitātes stratēģiju. Ko ēd govis? Zāli un kukurūzu. Kas tā ir? Augi. Tātad liellopa gabals ir visefektīvākais veids, kā piekļūt augu barībai. Gribat ēst graudus? – Ēdiet vistas!

Jautājums: Vai vajag mazināt alkohola lietošanu?

Atbilde: Nekādā gadījumā! Vīns ir pagatavots no ogām, brendijs arī – tikai destilēts. Vīns – tas nozīmē, ka tā ir ogu sula – pati veselīgākā ogas daļa, tāpēc no šāda dzēriena jūs iegūsiet daudz vairāk labuma. Alus ir pagatavots no graudiem,- neierobežojiet graudu lietošanu!

Jautājums: Kāda regulāras fiziskas nodarbības ir nepieciešamas?

Atbilde: Mana filozofija ir sekojoša: Ja jums nekas nesāp, neko nedariet. Jūs esat pilnīgā kārtībā.

Jautājums: Vai cepts ēdiens ir kaitīgs?

Atbilde: Mūsu laikā ēdiens tiek cepts uz augu izcelsmes eļļas. Tas ir ar to pārpildīts. Kā var skādēt papildus uzņemtās augu vielas?

Jautājums: Kā sporta zālē var atbrīvoties no liekā svara?

Atbilde: Pilnīgi nekā! Vienīgais ko mēs iegūstam sporta zālē – ir muskuļu masas pieaugums.

Jautājums: Vai šokolāde ir kaitīga?

Atbilde: Tas ir kakao. Tā ir augu pārtika. Labs produkts ēšanai un laimes sajūtai. Dzīvei nav jābūt ceļojumam, kura mērķis ir novilkt līdz zārkam, sevi dzelžaini ierobežojot un mazohistiski saglabājot ķermeņa labo fasādi. Daudz labāk ir uzsākt šo ceļojumu ar aliņu vienā rokā un sviestmaizi – otrā. Un pabeigt to pēc daudzām seksa stundām, ar pilnīgi pagurušu ķermeni kliedzot – Tas bija tā vērts, cik jauks ceļojums!!! Salīdziniet 5 gadus vecus zābakus: vieni ir ar cauru zoli, bet otri stāv spodri un stīvi (droši vien, arī spiež un rīvē). Kuri zābaki nesuši valkātājam vairāk prieka un labsajūtas?

Jautājums: Ko jūs vēl varat ieteikt?

Atbilde: Ja veselīgās pastaigas būtu patiešām veselīgas, pastnieki būtu nemirstīgi. Roņi visu mūžu peld, ēd zivis, dzer tikai ūdeni, bet vienalga ir resni. Zaķi skrien un lec bez apstājas, bet dzīvo ne ilgāk kā 15 gadus. Bruņurupuči neskrien un nelēkā, bet dzīvo – 450 gadus.

pirmdiena, 2010. gada 19. aprīlis

Paskalosim Jauno vilni


Kā saka viens mans labs draugs; "Labāk mazs labums nekā liels nelabums." Tiktāl viss skaidrs - kaut kā sasaucas ar zīli rokā un medni kokā. Bet kā lai noskaidro vai tas labums ir mazs un nelabums liels?

Laikam jāpieturas pie domas (vismaz es gribētu lai tu, mans nosvērtais lasītāj, tā darītu), ka katra lieta vienlaikus ir laba un slikta. Pareizāk būtu teikt - katra lieta pati par sevi nav ne laba, ne slikta, visu nosaka tikai katras individuālās personas, katra konkrētā brīža subjektīvā attieksme.

Iesāku gan tā neveikli - tā, ka pat tev, mans gudrais lasītāj, varētu rasties grūtības saprast par ko es te runāju. Tas laikam tādēļ, ka tēma visumā ir plaša, bet kādam apsolīju rakstīt par konkrētu lietu un to izdarīju jau tik sen, ka tagad ir pēdējais laiks solījumu pildīt lai nezaudētu pēdējās pieklājības atliekas. Tā ka īsti vēl to konkrēto lietu no plašās tēmas neesmu tā smuki atdalījis. Īstenībā jau rakstu par "Novaja volna". Nu tad tā:

Nesen nāca zināms, ka šitas pasākums var turpmāk Jūrmalā nenotikt - daži dikti priecājas, citi, ne mazāk dikti bēdājas. Tikai ja vien tas būtu bez tā "dikti" un ja gan vieni, gan otri nerunātu tik daudz par "viņiem" bet gan par sevi. Atzīšos, visus šos gadus mani takā pazemoja šī starptautiskā konkursa vispārējā gaisotne. Nu varētu pieciest krievu valodu un mani nekad nav uztraukuši cita, tur pat notiekoša krievu pasākuma "More smeha" joki par Latviju. Tāpat, kā mani nemaz neuztrauca savulaik tik lielu skandālu izraisījusī kāda zviedra uzņemtā filma par prostituciju Rīgā. Drusku nepatīka tas, ka rīkotāji no Maskavas Jūrmalu uzskata par savu. Arī to es neņemtu galvā ja vien vietējie Latvijas žurnalisti - Jaunā viļņa dienasgrāmatas veidotāji, neproponētu to paašu viedokli, piemēram: intervējot kādu Krievijas dziedātāju, uzdod jautājumu; "Vai Krievijas mūziķi jūtas pārliecināti par sevi savās mājās? (no konteksta - Jūrmalā)". Taču nekādi nevaru piekrist tiem, kuri šo pasākumu uzskata par visādu latviešu nelaimju cēloni un ka krievi ar to atkārto okupāciju. Protams, Krievijā ir akceptēta doktrīna "Ruskij mir", kuras ietvaros arī šo konkursu atbalsta Kremlis, bet ne jau viņi ir vainīgi, ka mēs, mīļie draudziņi esam tik pērkami un joprojam esam gatavi kā nācija (piemēram, prezidenta personā) atdot visu par fotogrāfiju ar Medvedevu vai Obamu - (Tāds gods!).

Daži atkal bļaustās, ka šis Latvijai būs neatsverams zaudējums jo tur tak tik daudz naudas ielīst Jūrmalas un visas Latvijas tautsaimniecībā. Atkal strīdēšos pretī - (piedod, mans mērenais lasītāj, par patosu) nevar zināt vai tur ir tik daudz naudas lai tās dēļ zaudētu godu, un ja arī ir, tad žēl ka goda tik maz. Lai gan no otras puses atceros sen Redberga kamerkorī populāru teicienu; "Kauns nav nekāds gods - labāk, ka viņa nav."

Un tagad nu es nonākšu pie, tā teikt, konklūzijas (šito vārdu pats izdomāju):
Ir aplami skaitīt materiālus ieguvumus vai zaudējumus, jo tie mūsu situācijā ir apgriezti proporcionāli morālajiem zaudējumiem vai ieguvumiem. Un arī otrādi darīt ir aplami. Jāskatās uz lietām kā tās stāv. Līdzšinējā formā "Jaunais vilnis" ikgadējā paisumā aizskaloja pēdējās latviešu pašcieņas paliekas krastā atstājot jūras atliekas pa kurām kašņājās dažas treknas kaijas. Bet tam tiešā veidā ar pašu pasākumu nekāda sakara nav. Jo runa jau ir par mums pašiem.

Ja valsts prezidents un citas augstas amatpersonas nevar nociesties un neskriet patusēties ar "augstajām" Krievijas "autoritātēm" (daudzas no kurām ir kriminālās), tad šis pasākums mums nodara vairāk ļauna, nekā laba. Ja mēs spēsim ar pašcieņu atļaut krieviem mūsu Jūrmalā rīkot savu konkursu, tad es ar prieku pievienošos finansiālo ieguvumu skaitītāajiem. Ir jau stulbi, ka lai atturētu tautas priekšstāvjus no tautu pazemojošas rīcības ir jāatsakās no naudas - bet par visu šajā dzīvē jāmaksā.

trešdiena, 2010. gada 17. marts

Der dzirdēt ko saka.


Mans sen neuzrunātais un iecietīgais lasītāj! Laikam jau nekas tāds īpaši interesants šajā laikā nav atgadījies, kas būtu ierosinājis manī vēlmi pārvarēt slinkumu un klabināt "klavieri". Tomēr arī nav bijis tā, ka esmu iegrimis garlaicībā, kura arī mani dažkārt ir mudinājusi ko rakstīt. ... Šito vajadzēs papētīt - sanāca, ka kaut kā notikšana un nekā nenotikšana galu galā noved pie viena un tā paša. Bet labi - par to šodien nē.

Es jau sen esmu stāstījis (neatceros vai arī šeit un tagad to nepārbaudīšu), ka cilvēka leksika pati par sevi sniedz vairāk informācijas nekā tas, ko viņš saka. Ja kāds tev, mans sabiedriskais lasītāj, kaut ko saka, teiktā jēdzieniskais saturs tev noteikti būs saprotams, BET, tas sacītājs var dažādu (ne noteikti ļaunprātīgu) iemeslu dēļ vēlēties tevi maldināt un sava sakāmā saturu veidot tā, lai šis mērķis būtu sasniegts. Tad mans padoms ir: klausies ko tev saka un vēl vairāk - pievērs īpašu uzmanību tam, kā saka. Vārdu izvēli pilnīgi nepamatoti uzskata par "vienkāršu" audzināšanas (vai otrādi) rezultātu. Tas no vienas puses tā ir, bet šajā domā vispārējais un konkrētais samainīti vietām. Cilvēka leksika atspoguļo to vidi, kurā viņš grozās un loģiski, ka ģimene ir vide.

Šo turpinot, katrā vidē ir šaurāks vai plašāks, tomēr ierobežots valdošo ideju loks, kas tiešā veidā nosaka katras grupas ideoloģiju un netieši veido konkrētās personas pasaules uzskatu. Nupat atcerējos un īsti izpratu (vismaz man tā šķiet) seno teicienu; "Pasaki man kas ir tavi draugi un es pateikšu kas esi tu." Veicot nelielu pētīšanu un pievēršot uzmanību cilvēka leksikai, var diezgan viegli noteikt kas šim aiz ādas, jo leksika, atšķirībā no izvēlēto vārdu nozīmju veidotās domas, nekad nemelo. Piemēram, ja kāds saka; "pa lielam", man uzreiz ir skaidrs no kurienes aug kājas. Bieži mūsu ministri, kuri itkā viens ar otru ne tikai nedraudzējas, bet pat publiski nikni strīdas, pēkšņi, ne no šā, ne no tā, pasaka kādu ideju, lietojot gandrīz vai identiskus vārdu savienojumus - skaidrs, ka viņi šīs idejas "iegūšanas" brīdī ir sēdējuši pie viena galda, vai arī viņiem to pateicis viens un tas pats cilvēks. Dažkārt kāds pasaka kādu teikumu ar vārdiem, kādus parasti nelieto - skaidrs, ka šādu domu viņš pats nesaprot bet ir kaut kur dzirdējis, vai viņam kāds ir licis tā teikt. To, ko cilvēks saprot, viņš parasti saka savā ierastajā leksikā. Un tā tālāk.

Bet no leksikas var ar laiku iemanīties saprast daudz vairāk . Runa vai rakstīts teksts ir tāds kā alumīnija elektrības vads - redzams ķermenisks savienojums ap kuru plūst liels daudzums neredzamas informācijas. To pētot var diezgan droši noteikt vai, piemēram, paziņojums, ka lata vērtību nepārskatīs tiešām to arī nozīmē, vai nē.

Virspusēji (kaut nedaudz hiperbolizēti) apskatīsim kādas policijas darbinieces izteikumu vakar televīzijā. Viņa teica; "...notika sankcionēta kratīšana..." No tā var saprast, ka mums nav gluži tiesiska valsts, vai arī policija mēdz rīkoties nelikumīgi. Kā tas sanāca? Redzi, mans saprātīgais lasītāj, parasti runā neviens nepiemin pašsaprotamas lietas ja vien runa nav tieši par tām. Ja policijas darbiniece uzskata par nepieciešamu atzīmēt, ka kratīšana bija sankcionēta, kādai tai būtu jābūt pašsaprotami, viņa netieši un pati nemaz negribot un neapjaušot, atzīst, ka ir iespējama arī nesankcionēta kratīšana vai, vismaz viņa pati pieļauj, ka varbūt, pie kādiem nosacījumiem tā notiek. Tas var norādīt arī uz to, ka policijas iekšienē cilvēki ir pārliecināti par sankcionēšanas nelietderību. Te var atrast vēl daudz ko.

Daudzos gadījumos var izdibināt patiesību par kādu slēptu lietu: pēc leksikas var identificēt kaut kādu, ar vienu lietu saistītu personu loku, kuras varbūt uzdodas par savstarpēji nepazīstamām, un tad vienkārši likt kopā tās patiesības kripatiņas, kuras šajā lokā ietilpstošās personas savos izteikumos pabārsta. Starp citu, līdzīgs princips darbojas arī tad, ja jānoskaidro patiesība no viena cilvēka - vajag paklausīties ko šī persona par konkrēto lietu saka dažādiem cilvēkiem, jo stāstītājs parasti, atkarībā no savstarpējām attiecībām, katram klausītājam atklāj citu patiesības daļu - un atliek tik tās savākt kopā.

Redzi, mīļais lasītāj, ir ļoti lietderīgi biežāk turēt vaļā ausis un kā zināms, ausis un mute vienlaicīgi vaļā turas reti.

otrdiena, 2010. gada 9. marts

Vai mums ir 3 galvas? - Jēdzienu vārdnīca.

ES - kas ir politiskais ES? Es esmu normālais latvietis, tautas sastāvdaļa, tā kā es, domā visi; man vara dara pāri, es tai atriebjos jo viņi visi ir zagļi; es (bieži) strādāju valsts iestādē, man darbs riebjas jo tur ir stulbas prasības un ideotiska kārtība; nezinu par ko balsot jo visi zagļi un muļķi; esmu mūsdienīgs/a (kā saprotu no Holivudas filmām); braukšu prom jo te vairs nevaru izturēt; padomju laikos bija labāk lai gan pats/ti tos neesmu pieredzējis/usi; 8.marts ir normāli svētki; skatos "dejo ar zvaigzni"; neviens cits nemāk normāli braukt ar mažīnu; visi latvieši, izņemot mani, ir kašķīgi un provinciāli; tauta ir stulba.

TAUTA - kas ir politiskā TAUTA? Tauta ir gudra, tā visu saprot, redz ka varas vārdi nesakrīt ar darbiem, saprot ka vara ir nekompetenta un zaglīga, glabā senās zināšanas un tradīcijas, ir nospiesta, tai dara pāri nelietīgie ES un noziedzīgie politiķi, valsts iestādes (vienā es strādāju) sazvērējušās un iznīcina tautu, tai vajag stingru vadību, partijas muļķo tautu; tauta brauc prom.

VARA - kas ir politiskā VARA? vara ir briesmīga, zaglīga, stulba, nekompetenta, to ievēlējusi stulbā tauta; es strādāju iestādē kura dara derīgu darbu, visi tie ES nāk ar savām stulbajām vahadzībām un traucē strādāt, viņi nesaprot, ka man piešķirtā vara uzliek arī lielu atbildību rūpēties par tautu; varai nerūp Latvija.

VINGRINĀJUMS:
teksts - Es esmu sašutis par situāciju Latvijā. Nekompetentā un zaglīgā vara iznīcina Latviju. Es vairs nedomāju maksāt nodokļus un lai tā vara iet... Tauta taču nav stulba un saprot ka varas darbi neiet kopā ar vārdiem.

Ņemsim dažus aizvietotājus vārdam ES:
normāls latvietis, tautas sastāvdaļa - TAUTA;
strādāju valsts iestādē - VARA;

Teksts tagad - Es esmu sašutis par situāciju Latvijā. Nekompetentā un zaglīgā ES iznīcina Latviju. Es vairs nedomāju maksāt nodokļus un lai tā ES iet... ES taču nav stulba un saprot ka ES darbi neiet kopā ar vārdiem.

Tagad pamēģiniet paši aizstāt citus vārdus.

Grozies kā gribi, man visu laiku sanāk viens un tas pats. Kā tas nākas, ka mēs domājam, ka visas tās trīs lietas ir kaut kas pavisam atšķirīgs un cita citai galēji naidīgas?

otrdiena, 2010. gada 16. februāris

Viss krīt no rokām ārā...


Atkal bij' uznācis slinkums. Tā man laiku pa laikam gadās un jāsaka, ka šādā bezrūpībā un vieglprātībā nemaz neesmu viens aizdomās turams. Skatos, ka daudzi krietni ļautiņi, kuri atšķirībā no manis, uzņēmušies par tikpat krietnu atlīdzību kā paši, rūpēties par pārējo labklājību, arī ir tikpat bezrūpīgi un vieglprātīgi kā es. Nu jāsaka gan, ka tā nu vis nav, ka šie pavisam ne par ko nerūpējas - drusku jau kustas, meklēdami pēc savas dienišķās maizes, kāri lūkojoties apkārt un stiepdamies te pēc vienas, te citas ēdamas lietas tādā rosībā nemanot, ka šis tas apgāžas, izbirst, saplīst un sabradājas. Bet nu tā, kā tas, kas krīt un gāžas, nav gluži viņu, tad savā izšķērdīgajā tīrumtraiščībā viņiem tas visai maz rūp.

Šitāda bradāšana pa ļautiņu sanestām mantām rosina zināmu iedomu, ka visa kā gana un savienojumā ar iepriekšminēto bezrūpību un vieglprātību tas agri vai vēlu noved pie negausības un tā nu viens paķer maisu ar kādiem labumiem, otrs atkal šo ķerdams to maisu pārplēš, labumi birst ārā, tos grābt skrien citi un visi krīt čupā gar zemi labumiem virsū un beigās viss samīcīts un nav vairs ne ēdams, ne kādā citā vietā liekams.

Kad nu visi gana izjandalējušies, ierauga postažu nu katrs sāk taisnoties, ka šis nav bijis tas galvenais tīrumtraišķis jo šim nemaz tajā pūlī neesot bijis iespējams citādi rīkoties un viņš jau nu gan esot visu darījis pēc priekšrakstiem tā, ka nekur piesieties.

Nupat arī VID datu maišelis pārgājis pušu. Ko nu darīt? Izbiris daudz, ne nu vairs saglābt, ne kā. Atmetīsim šitai bezcerīgajai lietai ar roku un lūkosimies labāk kur vēl kas vesels palicis ar ko parotaļāties. Datu valsts aizsardzības aģentūras priekšniece saka, ka šai neesot vispār nekāda sakara ar datu sargāšanu - viņai esot tikai jāizskata sūdzības un jāizstrādā rekomendācijas. Valsts kancelejas priekšniece atkal domā ka šai dati dikti jāsargā, tik nevar saprast kuri un kādā veidā.

Tā nu es savā laiskumā prātuļoju, ka man noteikti jātiek tajā bariņā jo te, kur es esmu, man kaut kā neviens nepiedod ka es savā bezrūpībā nesamaksāju kādu rēķinu, kaut arī tas būtu nepareizs, man pašam jāuzņemas vaina ja ieņēmumu dienests kļūdījies ar maniem nodokļiem, vai kāda valsts iestāde man prasījusi kaut ko, par kā prasīšanas iemeslu tai pašai nav ne jausmas. Toties man nav nekādu tiesību dabūt kādu taisnību par šo iestāžu pāri darījumiem.

Jā, tajā tīrumtraišķu bariņā ir labi - katrs var nodarboties ar ko grib un nevienam nav jādaraa nekas no tā, kas vajadzīgs.


trešdiena, 2010. gada 6. janvāris

Detroitas gandrīz 11.septembris


Vakar vakarā Obama dikti nikni un visādi nejauki izrunājās par ASV drošības dienestiem sakarā ar tā Nigērijas baņķiera dēlēna ķermeņa apakšējās daļas apdedzināšanu (saka jau ka tās esot kājas - nu nez kāda modeļa apenes viņš valkāja, kurās tas pulveris bija iešūts). Un tad nu CNN šito visu iztirzā un spriedelē un visādi eksperti piekrīt prezidentam un brīnās kā tā var vispār būt, ka tam speciāli trennēti cilvēki šitā nolažojušies. Tie atkal saka, ka visur strādā speciālisti, bet šī lieta atkarīga vairāk no citiem.

Visur ir tie atslēgas vārdi - speciālisti un speciāli trennēti (piedošanu par jau sen iespraukušos aizguvumu no angļu valodas). Jāsaka, šie paši atslēgvārdi ir arī mūsu pašu izglītības sistēmas pamatā - trennēti speciālisti, un tie ir tie konkurētspējīgie...

Man šī visa lieta šķiet pagalam aplama. Es domāju, ka to melno puiku neviens nepamanīja tieši tāpēc, ka bija speciāli trennēts (kā zināms, viņam to spridzināšanu izjauca pavisam netrennēta pasažiere). Nu neviens speciāli trennētais nekad nebūs konkurētspējīgāks par vispusīgi attīstīto. Tas pats attiecas uz tiem specializētajiem. Jebkurš vispusīgi attīstīts cilvēks var īsākā vai garākā laikā specializēties kādā lietā, bet otrādi nesanāk. Specializēties var jebkurā vecumā bet vispusīgi attīstīties gan diemžēl tikai bērnībā.

Trennēšanās, ņemot šo drošības iestāžu lietu par piemēru, nozīmē daudzas reizes atkārtojot, līdz automātiskumam iestrādātu kādai noteiktai, "dotai" situācijai atbilstošu rīcības algoritmu. Bet ko darīt ja tādas situācijas mācību grāmatā nav? Nevar taču izstrādāt algoritmu tam, kas nav zināms... Lai atpazītu, piemēram, bīstamu situāciju speciāli trennētais cilvēks to salīdzina ar sev iemācītiem bīstamo situāciju aprakstiem, savukārt vispusīgi attīstītais cilvēks jebkuru situāciju salīdzina ar savām sajūtām - tas ir zināšanām par cilvēku attiecībām, vēsturi, politiku, reliģijām, filosofiju, ētiku, dabas parādībām un vēl neskaitāmām citām lietām. Tāpēc cilvēks trennētais spēj novērtēt tikai ierobežotu situāciju skaitu - tas ir tikai tādas, kas jau ir bijušas un par kurām tam zināms, bet cilvēks vispusīgi attīstītais var novērtēt jebkuru situāciju - tātad neierobežotu situāciju skaitu, arī tādas, kuras nekad vēl nav piedzīvotas.

Lai cilvēks vispusīgi attīstītos, viņam pirmkārt vajadzīgs stingrs pamats - vislabāk ja tā ir ģimene ar savām tradīcijām un no senčiem pārmantotām gudrībām. Un bez tā viņam ir jālasa daudz grāmatu (tām nav jābūt "bērnu grāmatām" omīte var sākumskolas vecuna bērnam pilnīgi mierīgi priekšā lasīt arī franču romānus); viņam ir jāklausās pasakas, jāmācās spēlēt klavieres, dejot, vai dziedāt, jāklausās stāsti par vēsturi, astronomiju, jārēķina interesanti uzdevumi, jātaisa dūmi ķīmijas stundā un galu galā arī kālijs jāiemet meiteņu tualetes podā, jāskraida pa sētu ar bumbu un jāiet uz operu. Un ir viena lieta ko viņš nekādā gadījumā nedrīkst darīt - līdz pat skolas beigšanai viņš nedrīkst gatavoties tā saucamajai pieaugušo dzīvei un specializēties konkurētspējas paaugstināšanai. Izcils kartupeļu audzēšanas speciālists totālas neražas gadā var nomirt badā, ja viņš nezin ka blakus upē esošās zivis arī ir ēdamas - viņš taču nav zivju speciālists.

Nu tad mīļie bērni, esiet bezrūpīgi un draiskuļojieties, klausieties pasaciņas un dariet visādas citādas bērnu lietas; mīļie pusaudži, lasiet grāmatas, lūrat pa caurumu sienā meiteņu dušā, ejiet uz tusiņiem un gudri spriedelējiet par dzīves jēgu. Gan jau pienāks laiks, kad jums nevis formas pēc, bet patiešām sagribēsies kādā jomā specializēties - un tad tā arī dariet. Bet neielieniet specializācijas šaurajos rāmjos jau pašā dzīves sākumā. Tas. pretēji "gudru" onkuļu un tantu apgalvojumiem, tikai mazinās jūsu konkurētspēju.

"Ņem tik mani, ņem tik mani, es būš liela darbiniec'!"


Mans mīļais un vērīgais lasītāj! Vai tu vari būt tik aizrautīgs un koncentrēts, ka pilnīgi nemaz nemani kas notiek apkārt? Man tā negadās jo kaut kā neaizraujos ne ar ko tā īpaši, kaut dažreiz varbūt vajadzētu - bet nu kāds mēs katrs esam, tāds esam. Nu būs neliela atkāpe no tēmas pie kuras, kā tu, mans uzmanīgais lasītāj, esi jau pamanījis, nemaz vēl neesmu nonācis. Bet tāds nu ir tas cilvēka prāts, ka domā par visu uzreiz un viens sīkums aizved pavisam pie citām atmiņām un domām un atkal atpakaļ. Hmm... laikam jau aizveda - laiks atpakaļ. Nu tad tā atkāpe:

Viens mans draugs vēl "krievu laikos" kādu brīdi strādāja par trolejbusa šoferi. Tajos laikos trolejbusi mēdza būt tik pilni ka visi pieturā gaidītāji ne vienmēr varēja tikt iekšā un durvis aizvērās tikai kad visi izputa elpu - ļoti draudzīgs laiks bija. Trolejbusā bija patīkami braukt ja blakus gadījās kāda jauka meitene un kabatzagļi ar nevarēja īsti neko nozagt jo arī rokas nevarēja pakustināt starp pieturām. Un tā nu vienā pieturā tam trolejbusam nokrita stanga un tā nu tas šoferis izkāpj un to stangu uzliek atpakaļ un tā nu viņš grib tikt pie savas stūres un netiek. Jo tur jau saspraukušies pasažieri un kā tas bija parasts, vienmēr krieviski, saka lai šis nelien -pī- vau ta neredz -pī- ka vairs nav vietas -pī. Pagāja labs laiciņš pirms pasažieri saprata, ka šitas džeks tomēr iekšā jālaiž jo pretējā gadījumā nav nemaz vērts trolejbusā atrasties. Tam īstenībā ar šī raksta tematu ir sakars tikai manā galvā, bet varbūt arī tu, mans domājošais lasītāj, tur kādu saistību saskatīsi.

Šitā te žurnāliste vienu vakaru saka ka skatoties uz politisko skatuvi un neredzot kā viņa varētu sekot prezidenta padomam izdarīt atbildīgu izvēli, jo neesot taču par ko balsot, visu laiku vieni un tie paši dažādās kombinācijās. Nesaukšu žurnālistes vārdu jo nez kāpēc tieši tad atskārtu, ka tā domā milzonīga LR pilsoņu daļa. Es saprotu, ka ikdienas rūpēs grimušais pilsonis savos galvas pacelšanas brīžos ierauga avīzi un TV un tur viņš tiešām redz vienus un tos pašus personāžus un neredz par ko vēlēt.

Te nu gan rodas jautājums - kurš viņus tur ieliek? Nu, domāju TV un avīzēs... Laikam arī tu, mans loģiskais lasītāj, piekritīsi, ka tie ir žurnālisti, kuru darbs ir mums, nezinošajiem pastāstīt un parādīt un atrast par ko stāstīt un ko rādīt. Bet viņi paši kā apmāti mutēm vaļā blenž uz prožektoru izgaismoto skatuvi un nekādi nepamana to, kas notiek tepat viņiem blakus. Piemēram, pirms pašvaldību vēlēšanām viens žurnālists teica, ka uz viņa raidījumu ies tikai to partiju pārstāvji, kurām reitingi augstāki par kaut kādu procentu - nu skaidrs ka tiem, kuri tāpat jau TV grozās. Slinkums skatīties, bet Latvijā reģistrētas ap 50 partiju - cik mēs vispār varam nosaukt? Nemaz nerunāsim par to, ko mēs zinām par viņu piedāvājumu. Bet žurnālisti mums nemitīgi, un tagad izrādās arī paši sev, degunā bāž vienus un tos pašus, vienus un tos pašus. Un nu izrādās, ka neviens vairs neredz par ko balsot - izrādās arī paši žurnālisti. Nu mēs, homo simplicitus, skaidrs ka skatāmies ko rāda. Bet izrādās ka tie kas rāda, paši arī tā ar savu izrādi apburti, ka to vien skatās. Paši rāda, paši skatās un atkal rāda un atkal skatās, un kad vēders sāk kurkstēt, sāk sūdzēties ka izrāde garlaicīga, bet tomēr spītīgi paši liek to pašu bildi iekšā.

pirmdiena, 2010. gada 4. janvāris

Burj Dubai skyscraper


Nu tad nesen gandrīz, gandrīz bankrotējušais emirāts pakāpies stipri tuvāk radītājam kurš, starp citu, nolicis cilvēkus dzīvošanai uz zemes. Jādomā, ka augšējos stāvos var dzīvot tikai bezdarbnieki vai tādi, kuriem ir mūža rente jo nokļūšana līdz ēkas ieejas durvīm aizņems gandrīz tik pat daudz laika, kā izbraukšana cauri visai pilsētai un tā nu izbraukāt katru dienu līdz darbam un atpakaļ nebūs nekāds nieka darbs.

Vēl viens bezjēdzīgs un nepraktisks cilvēces veikums. To, ka tādu ēku tenoloģijas ļauj uzbūvēt, tāpat jau zinājām - pierādīt nebija nekādas vajadzības. Bet nu labi, apsveicu ar vēl vienu spalvu cepurē, kārtējo krelli uz novecojošās dāmas bruņurupuča kakla? Tas arī ir dīvaini - jo tuvāk cilvēks dzīvo debesīm, jo tālāk viņš no tām ir morāli. Nezin tik kas no kā ceļas - vai attālums no zemes attālina no debesīm, vai tālums no debesīm attālina no zemes? Labi ka tā māja nav tik augsta, ka krītot neuzgāzīsies man uz galvas - bet gan jau gāzīsies - Bābeles tornis tak sabruka un tas bija zemāks :) .

100'C


citāts: “Ellē ir labi, tur ir silti, sievietes, Raimonds Pauls klavieres spēlē...” Profesors Leonīds Vīgners.

Vāru ūdeni kafijai. No skolas laikiem atceros, ka ūdens ir Celsija kunga izveidotās mēru sistēmas pamats. Viņš pieņēma ka 0' ir tad, kad ūdens sasalst un 100' ir tad, kad tas vārās... Tātad savā ziņā stāvu blakus vienaam no daudzajiem pieņēmumiem, tā fiziskajā izpausmē. Pareizāk gan būtu teikt, ka stāvu blakus fiziskam procesam kuram piekabināts pieņēmums. Tā nu padomāju cik viegli pieņēmums mūsu apziņā kļūst par faktu kam ar laiku zūd saikne ar pašu pieņēmumu radījušo realitāti.
Pieņēmums ir globāls, kaut arī dažiem, piemēram, amerikāņiem, vairāk patīk Fārenheita kunga ieviestais pieņēmums. Un ūdens vārīšana, gribi vai nē, saistīta ar sildīšanu. Nu ir vēl trakāk – lokāla fiziska procesa radītais pieņēmums ir kļuvis tik globāls, ka cilvēku apziņā jau ietekmē pašu fizisko procesu (saprotams, realitātē tiem abiem nav nekādas savstarpējas mijiedarbības). Te nu mēs nonākam pie vienkārša, bet tai pašā laikā neatbildama jautājuma: “Kas ir globālā sasilšana?”
Domāju, ka katrs no jums man varēs nedomājot paskaidrot kas tā ir. Bet es palūgšu tomēr paskaidrot domājot ☺. Nupat visvarenie cilvēki ir sataisījuši tik daudz cūcību, ka ledi kūst, Celsija un Fārenheita kungu mēri sprāgst pa vīlēm un nu mums visiem ir kas steidzami jādara un vai tam, kurš nedarīs.
Cilvēks ir radības kronis un punkts, ☺ Nez tik vai kāda radība, izņemot pašu cilvēku, to zin... Un nez vai pats cilvēks saprot ko saka – kronis tak ir priekšmets, kas pats par sevi nav nekas... Nu kā tas tā gadījās senākos laikos, kard radības kroņa acu priekšā pasaules klimats jau daudzas reizes mainījies pat daudz dramatiskāk, kā to var sagaidīt šobrīd un tas kronis tur neko nav varējis padarīt? Es jau nesaku ka mums tagaad vajag uz nebēdu cūkoties jo tāpat neko tas neietekmē, bet, kā mēs varam būt tik neiedomājami augstprātīgi un dzīvot pārliecībā, ka viss šai pasaulē atkarīgs no mūsu visgudrā lēmuma?!
Nu mēs varam apkaut visas pasaules govis (ļaundares), apēst visas pasaules salātu lapas, izlekt no biksēm, izstiepties un neviens to neievēros. Pietiek tikai, piemēram, uzsprāgt vienam tā sauktajam supervulkānam (kādi jau gatavībā esot vismaz 3) un uz pārsimt gadiem mums atkal būs leduslaikmets. Pietiek nokrist palielam meteorītam un viss būs citādi. Tas CO2 daudzums, kas glabājas okeānu ūdenī ir nesalīdzināms ar mūsu vārgajiem purkšķiem un govju atraugām.
Vispār, varbūt jums ir kāda ideja par to, ko mēs varētu izdomāt un visiem iestāstīt tā, lai tas kļūst par globālu pieņēmumu un tad mēs varēsim klaigāt, visus biedēt un prasīt visiem naudu pētījumiem un nenovēršamā novēršanas programmām.
© 2008 - 2024 Raimonds Seņko