Mans sen neuzrunātais un iecietīgais lasītāj! Laikam jau nekas tāds īpaši interesants šajā laikā nav atgadījies, kas būtu ierosinājis manī vēlmi pārvarēt slinkumu un klabināt "klavieri". Tomēr arī nav bijis tā, ka esmu iegrimis garlaicībā, kura arī mani dažkārt ir mudinājusi ko rakstīt. ... Šito vajadzēs papētīt - sanāca, ka kaut kā notikšana un nekā nenotikšana galu galā noved pie viena un tā paša. Bet labi - par to šodien nē.
Es jau sen esmu stāstījis (neatceros vai arī šeit un tagad to nepārbaudīšu), ka cilvēka leksika pati par sevi sniedz vairāk informācijas nekā tas, ko viņš saka. Ja kāds tev, mans sabiedriskais lasītāj, kaut ko saka, teiktā jēdzieniskais saturs tev noteikti būs saprotams, BET, tas sacītājs var dažādu (ne noteikti ļaunprātīgu) iemeslu dēļ vēlēties tevi maldināt un sava sakāmā saturu veidot tā, lai šis mērķis būtu sasniegts. Tad mans padoms ir: klausies ko tev saka un vēl vairāk - pievērs īpašu uzmanību tam, kā saka. Vārdu izvēli pilnīgi nepamatoti uzskata par "vienkāršu" audzināšanas (vai otrādi) rezultātu. Tas no vienas puses tā ir, bet šajā domā vispārējais un konkrētais samainīti vietām. Cilvēka leksika atspoguļo to vidi, kurā viņš grozās un loģiski, ka ģimene ir vide.
Šo turpinot, katrā vidē ir šaurāks vai plašāks, tomēr ierobežots valdošo ideju loks, kas tiešā veidā nosaka katras grupas ideoloģiju un netieši veido konkrētās personas pasaules uzskatu. Nupat atcerējos un īsti izpratu (vismaz man tā šķiet) seno teicienu; "Pasaki man kas ir tavi draugi un es pateikšu kas esi tu." Veicot nelielu pētīšanu un pievēršot uzmanību cilvēka leksikai, var diezgan viegli noteikt kas šim aiz ādas, jo leksika, atšķirībā no izvēlēto vārdu nozīmju veidotās domas, nekad nemelo. Piemēram, ja kāds saka; "pa lielam", man uzreiz ir skaidrs no kurienes aug kājas. Bieži mūsu ministri, kuri itkā viens ar otru ne tikai nedraudzējas, bet pat publiski nikni strīdas, pēkšņi, ne no šā, ne no tā, pasaka kādu ideju, lietojot gandrīz vai identiskus vārdu savienojumus - skaidrs, ka viņi šīs idejas "iegūšanas" brīdī ir sēdējuši pie viena galda, vai arī viņiem to pateicis viens un tas pats cilvēks. Dažkārt kāds pasaka kādu teikumu ar vārdiem, kādus parasti nelieto - skaidrs, ka šādu domu viņš pats nesaprot bet ir kaut kur dzirdējis, vai viņam kāds ir licis tā teikt. To, ko cilvēks saprot, viņš parasti saka savā ierastajā leksikā. Un tā tālāk.
Bet no leksikas var ar laiku iemanīties saprast daudz vairāk . Runa vai rakstīts teksts ir tāds kā alumīnija elektrības vads - redzams ķermenisks savienojums ap kuru plūst liels daudzums neredzamas informācijas. To pētot var diezgan droši noteikt vai, piemēram, paziņojums, ka lata vērtību nepārskatīs tiešām to arī nozīmē, vai nē.
Virspusēji (kaut nedaudz hiperbolizēti) apskatīsim kādas policijas darbinieces izteikumu vakar televīzijā. Viņa teica; "...notika sankcionēta kratīšana..." No tā var saprast, ka mums nav gluži tiesiska valsts, vai arī policija mēdz rīkoties nelikumīgi. Kā tas sanāca? Redzi, mans saprātīgais lasītāj, parasti runā neviens nepiemin pašsaprotamas lietas ja vien runa nav tieši par tām. Ja policijas darbiniece uzskata par nepieciešamu atzīmēt, ka kratīšana bija sankcionēta, kādai tai būtu jābūt pašsaprotami, viņa netieši un pati nemaz negribot un neapjaušot, atzīst, ka ir iespējama arī nesankcionēta kratīšana vai, vismaz viņa pati pieļauj, ka varbūt, pie kādiem nosacījumiem tā notiek. Tas var norādīt arī uz to, ka policijas iekšienē cilvēki ir pārliecināti par sankcionēšanas nelietderību. Te var atrast vēl daudz ko.
Daudzos gadījumos var izdibināt patiesību par kādu slēptu lietu: pēc leksikas var identificēt kaut kādu, ar vienu lietu saistītu personu loku, kuras varbūt uzdodas par savstarpēji nepazīstamām, un tad vienkārši likt kopā tās patiesības kripatiņas, kuras šajā lokā ietilpstošās personas savos izteikumos pabārsta. Starp citu, līdzīgs princips darbojas arī tad, ja jānoskaidro patiesība no viena cilvēka - vajag paklausīties ko šī persona par konkrēto lietu saka dažādiem cilvēkiem, jo stāstītājs parasti, atkarībā no savstarpējām attiecībām, katram klausītājam atklāj citu patiesības daļu - un atliek tik tās savākt kopā.
Redzi, mīļais lasītāj, ir ļoti lietderīgi biežāk turēt vaļā ausis un kā zināms, ausis un mute vienlaicīgi vaļā turas reti.
Es jau sen esmu stāstījis (neatceros vai arī šeit un tagad to nepārbaudīšu), ka cilvēka leksika pati par sevi sniedz vairāk informācijas nekā tas, ko viņš saka. Ja kāds tev, mans sabiedriskais lasītāj, kaut ko saka, teiktā jēdzieniskais saturs tev noteikti būs saprotams, BET, tas sacītājs var dažādu (ne noteikti ļaunprātīgu) iemeslu dēļ vēlēties tevi maldināt un sava sakāmā saturu veidot tā, lai šis mērķis būtu sasniegts. Tad mans padoms ir: klausies ko tev saka un vēl vairāk - pievērs īpašu uzmanību tam, kā saka. Vārdu izvēli pilnīgi nepamatoti uzskata par "vienkāršu" audzināšanas (vai otrādi) rezultātu. Tas no vienas puses tā ir, bet šajā domā vispārējais un konkrētais samainīti vietām. Cilvēka leksika atspoguļo to vidi, kurā viņš grozās un loģiski, ka ģimene ir vide.
Šo turpinot, katrā vidē ir šaurāks vai plašāks, tomēr ierobežots valdošo ideju loks, kas tiešā veidā nosaka katras grupas ideoloģiju un netieši veido konkrētās personas pasaules uzskatu. Nupat atcerējos un īsti izpratu (vismaz man tā šķiet) seno teicienu; "Pasaki man kas ir tavi draugi un es pateikšu kas esi tu." Veicot nelielu pētīšanu un pievēršot uzmanību cilvēka leksikai, var diezgan viegli noteikt kas šim aiz ādas, jo leksika, atšķirībā no izvēlēto vārdu nozīmju veidotās domas, nekad nemelo. Piemēram, ja kāds saka; "pa lielam", man uzreiz ir skaidrs no kurienes aug kājas. Bieži mūsu ministri, kuri itkā viens ar otru ne tikai nedraudzējas, bet pat publiski nikni strīdas, pēkšņi, ne no šā, ne no tā, pasaka kādu ideju, lietojot gandrīz vai identiskus vārdu savienojumus - skaidrs, ka viņi šīs idejas "iegūšanas" brīdī ir sēdējuši pie viena galda, vai arī viņiem to pateicis viens un tas pats cilvēks. Dažkārt kāds pasaka kādu teikumu ar vārdiem, kādus parasti nelieto - skaidrs, ka šādu domu viņš pats nesaprot bet ir kaut kur dzirdējis, vai viņam kāds ir licis tā teikt. To, ko cilvēks saprot, viņš parasti saka savā ierastajā leksikā. Un tā tālāk.
Bet no leksikas var ar laiku iemanīties saprast daudz vairāk . Runa vai rakstīts teksts ir tāds kā alumīnija elektrības vads - redzams ķermenisks savienojums ap kuru plūst liels daudzums neredzamas informācijas. To pētot var diezgan droši noteikt vai, piemēram, paziņojums, ka lata vērtību nepārskatīs tiešām to arī nozīmē, vai nē.
Virspusēji (kaut nedaudz hiperbolizēti) apskatīsim kādas policijas darbinieces izteikumu vakar televīzijā. Viņa teica; "...notika sankcionēta kratīšana..." No tā var saprast, ka mums nav gluži tiesiska valsts, vai arī policija mēdz rīkoties nelikumīgi. Kā tas sanāca? Redzi, mans saprātīgais lasītāj, parasti runā neviens nepiemin pašsaprotamas lietas ja vien runa nav tieši par tām. Ja policijas darbiniece uzskata par nepieciešamu atzīmēt, ka kratīšana bija sankcionēta, kādai tai būtu jābūt pašsaprotami, viņa netieši un pati nemaz negribot un neapjaušot, atzīst, ka ir iespējama arī nesankcionēta kratīšana vai, vismaz viņa pati pieļauj, ka varbūt, pie kādiem nosacījumiem tā notiek. Tas var norādīt arī uz to, ka policijas iekšienē cilvēki ir pārliecināti par sankcionēšanas nelietderību. Te var atrast vēl daudz ko.
Daudzos gadījumos var izdibināt patiesību par kādu slēptu lietu: pēc leksikas var identificēt kaut kādu, ar vienu lietu saistītu personu loku, kuras varbūt uzdodas par savstarpēji nepazīstamām, un tad vienkārši likt kopā tās patiesības kripatiņas, kuras šajā lokā ietilpstošās personas savos izteikumos pabārsta. Starp citu, līdzīgs princips darbojas arī tad, ja jānoskaidro patiesība no viena cilvēka - vajag paklausīties ko šī persona par konkrēto lietu saka dažādiem cilvēkiem, jo stāstītājs parasti, atkarībā no savstarpējām attiecībām, katram klausītājam atklāj citu patiesības daļu - un atliek tik tās savākt kopā.
Redzi, mīļais lasītāj, ir ļoti lietderīgi biežāk turēt vaļā ausis un kā zināms, ausis un mute vienlaicīgi vaļā turas reti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru