Mans mīļais un vērīgais lasītāj! Vai tu vari būt tik aizrautīgs un koncentrēts, ka pilnīgi nemaz nemani kas notiek apkārt? Man tā negadās jo kaut kā neaizraujos ne ar ko tā īpaši, kaut dažreiz varbūt vajadzētu - bet nu kāds mēs katrs esam, tāds esam. Nu būs neliela atkāpe no tēmas pie kuras, kā tu, mans uzmanīgais lasītāj, esi jau pamanījis, nemaz vēl neesmu nonācis. Bet tāds nu ir tas cilvēka prāts, ka domā par visu uzreiz un viens sīkums aizved pavisam pie citām atmiņām un domām un atkal atpakaļ. Hmm... laikam jau aizveda - laiks atpakaļ. Nu tad tā atkāpe:
Viens mans draugs vēl "krievu laikos" kādu brīdi strādāja par trolejbusa šoferi. Tajos laikos trolejbusi mēdza būt tik pilni ka visi pieturā gaidītāji ne vienmēr varēja tikt iekšā un durvis aizvērās tikai kad visi izputa elpu - ļoti draudzīgs laiks bija. Trolejbusā bija patīkami braukt ja blakus gadījās kāda jauka meitene un kabatzagļi ar nevarēja īsti neko nozagt jo arī rokas nevarēja pakustināt starp pieturām. Un tā nu vienā pieturā tam trolejbusam nokrita stanga un tā nu tas šoferis izkāpj un to stangu uzliek atpakaļ un tā nu viņš grib tikt pie savas stūres un netiek. Jo tur jau saspraukušies pasažieri un kā tas bija parasts, vienmēr krieviski, saka lai šis nelien -pī- vau ta neredz -pī- ka vairs nav vietas -pī. Pagāja labs laiciņš pirms pasažieri saprata, ka šitas džeks tomēr iekšā jālaiž jo pretējā gadījumā nav nemaz vērts trolejbusā atrasties. Tam īstenībā ar šī raksta tematu ir sakars tikai manā galvā, bet varbūt arī tu, mans domājošais lasītāj, tur kādu saistību saskatīsi.
Šitā te žurnāliste vienu vakaru saka ka skatoties uz politisko skatuvi un neredzot kā viņa varētu sekot prezidenta padomam izdarīt atbildīgu izvēli, jo neesot taču par ko balsot, visu laiku vieni un tie paši dažādās kombinācijās. Nesaukšu žurnālistes vārdu jo nez kāpēc tieši tad atskārtu, ka tā domā milzonīga LR pilsoņu daļa. Es saprotu, ka ikdienas rūpēs grimušais pilsonis savos galvas pacelšanas brīžos ierauga avīzi un TV un tur viņš tiešām redz vienus un tos pašus personāžus un neredz par ko vēlēt.
Te nu gan rodas jautājums - kurš viņus tur ieliek? Nu, domāju TV un avīzēs... Laikam arī tu, mans loģiskais lasītāj, piekritīsi, ka tie ir žurnālisti, kuru darbs ir mums, nezinošajiem pastāstīt un parādīt un atrast par ko stāstīt un ko rādīt. Bet viņi paši kā apmāti mutēm vaļā blenž uz prožektoru izgaismoto skatuvi un nekādi nepamana to, kas notiek tepat viņiem blakus. Piemēram, pirms pašvaldību vēlēšanām viens žurnālists teica, ka uz viņa raidījumu ies tikai to partiju pārstāvji, kurām reitingi augstāki par kaut kādu procentu - nu skaidrs ka tiem, kuri tāpat jau TV grozās. Slinkums skatīties, bet Latvijā reģistrētas ap 50 partiju - cik mēs vispār varam nosaukt? Nemaz nerunāsim par to, ko mēs zinām par viņu piedāvājumu. Bet žurnālisti mums nemitīgi, un tagad izrādās arī paši sev, degunā bāž vienus un tos pašus, vienus un tos pašus. Un nu izrādās, ka neviens vairs neredz par ko balsot - izrādās arī paši žurnālisti. Nu mēs, homo simplicitus, skaidrs ka skatāmies ko rāda. Bet izrādās ka tie kas rāda, paši arī tā ar savu izrādi apburti, ka to vien skatās. Paši rāda, paši skatās un atkal rāda un atkal skatās, un kad vēders sāk kurkstēt, sāk sūdzēties ka izrāde garlaicīga, bet tomēr spītīgi paši liek to pašu bildi iekšā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru