Lapas

pirmdiena, 2008. gada 13. oktobris

Slepena dakterēšana.



Cik jauks sapnis! Par mani rūpējas un apčubina - es guļu tīros, baltos palagos un ap mani staigā glītas māsiņas ar visādām smalkām, dārgām ierīcēm, papīriem un receptēm, dažādām krāsainām pudelītēm. Sagribējās piecelties un izstaipīt kājas. "Nē, nē, nē! Ko jūs darāt!? Palieciet guļot, jūs taču esat nevesels..."Ienāca prātā, ka nemaz slims nejūtos, bet paklausīju - ja jau dakteri saka... Tomēr pēc kāda krietna laika sajutos tāds, kā nelaimīgs un mēģināju atcerēties kā īsti šajā vietā nokļuvu. Atceros, ka mani uz ielas uzrunāja tāda, kā garos, raibos svārkos tērpta kundze, vai tādi, kā baltos kreklos un šlipsēs puiši ar īsiem matiem, brillēm un grāmatām, vai arī kāds cits - nevaru īsti atcerēties, bet vēlāk es noteikti biju kaut kādā ārsta kabinetā, kur jau skaidri zināju, ka man drīz jāmirst un visi bija tik norūpējušies, rādīja man bildes ar melnām plaušām. Tiesa gan teica, ka tās neesot manas plaušas, bet man noteikti esot tādas pašas.

Sapratu, ka tā īsti man neviens nav pateicis, kāpēc man te jāguļ. Nogaidījis izdevīgu brīdi, pārmiju dažus vārdus ar blakus gultā guļošo un noskaidroju, ka arī viņš tā īsti nezin ar ko slims. Stāstīja, ka viņam no iepirkumu maisiņa izņemta visa maize un speķis, ko aizstājuši ar kokakolu un bifido baktēriju jogurtu. Tad es arī atcerējos, ka man atņēma cigareti omulīgā krodziņā un tā vietā nolika priekšā salātu lapas un svaigus gruķus (tie, kas mani pazīst, sapratīs joku) uz ļodzīga, tievkājaina puķpodu paliktnim līdzīga galdiņa izflīzētā, aukstā telpā.

Sāku arī just tādu kā ierobežotību - mani te visu laiku uzmana un neļauj ne pakustēties, saka, ka neko izņemot ūdenī vārītus rīsus nevaru ēst. Tomēr man kaut kā nešķiet, ka es būtu tik slims! Vienīgā vieta uz kuru meni izveda no palātas, bija procedūru telpa - tur man bija jāvirpo skrūves un jāskalda malka vismaz astoņas stundas dienā un ja paliku ilgāk, mani allaž uzslavēja un teica, ka tā es ātri tikšu pie veselības. Tomēr manī arvien brieda un brieda jautājums - kā un kāpēc es te nokļuvu?! Beidzot šo jautājumu uzdevu Dakterim. Viņš man gar degunu novicināja papīru un teica ka tur esot rakstīts un pilnīgi pierādīts, ka smēķēšana nogalina un visi smēķētāji ir slimi un bīstami apkārtējiem un tā, kā es smēķējot, man ir visas šīs likstas uzkritušas. Mani tomēr bažīgu darījas tas, ka viņš man nekādi nedeva to papīru palasīt un tam bija pielipusi bieza aploksne par kuras saturu viņš man neko neteica. Bez tam viņam pašam kabatā bija manas cigaretes.

Naktī aizlavijos uz ārsta kabinetu un atradu to papīru (jau bez aploksnes) tieši uz galda zem pelnu trauka. Tur angļu, japāņu un krievu valodās bija raskstīts, ka tādam cilvēkam, kuram ir ģenētiski motivēta varbūtība saslimt ar kādu sirds un asinsvadu vai plaušu kaiti smēķēšana par aptuveni 15% palielina saslimšanas risku. Tur tāpat bija rakstīts, ka cilvēkiem ar noslieci uz aptaukošanos, treknas pārtikas ēšana par 30% palielina risku izplūst miesās. Un es pēkšņi sapratu, kā es te nokļuvu - es visu laiku klausījos ko man saka visādi cilvēki, kuri labi prata tēlot gudriniekus un nevienu mirkli netiku prasījis viņu apgalvojumus pierādīt - man pietika ar to, ka viņi teica, ka tas ir pierādīts.

Bet, vēl brīvais lasītāj, bija jau par vēlu - izrādījās, ka ir tiesas spriedums par manis piespiedu ārstēšanu, kur ir teiks; "Gadījumā, ja pacients uzstāj, ka ir vesels un viņam galu galā ir tiesības izvēlēties ārstēties, vai nē, uzskatīt viņu par nepieskaitāmu un ievietot garīgo saslimšanu nodaļā (punkts)"

PALĪGĀ!!! Es gribu atpakaļ ne īpaši tīrajā krodziņā pie zirņiem ar speķi un pēc tam tur iedzert vienu alus kausiņu, uzsmēķējot un papāpājot ar citiem apmekjlētājiem jo tas taču ir krodziņš, nevis restorāns vai ātrās apkalpošanas ēstuve. Es apdraudu bērnus?! Ko viņi dara KROGĀ?!! Vai viņi arī prieka mājā iet līdzi saviem vecākiem, ja šiem ir iecīenīts tāds atpūtas veids?

2 komentāri:

Ēriks teica...

Tieši tā!

Anonīms teica...

Tiesa, kas tiesa! Man patika!

© 2008 - 2024 Raimonds Seņko