Mans raksts \diena.lv sadaļā tautas balss 2009.g.9.septembrī
Raimonds Seņko
Rīgā, 2009.gada 9.septembrī
Ļeņina ģenialitāte radīja pavisam jaunu kultu lai ierobežotu viņa ideoloģijai ārkārtīgi bīstamo kristietības ietekmi un šo kultu veiksmīgi attīstīja un izkopa XX g.s. totalitārie režīmi. Ir izstrādāta perfekta aksiomu – kulta ikonu sistēma kurā šīm ikonām vairs nav nekada sakara ar to prototipiem bet to prototipu kultivēto un rūpīgi uzturēto autoritāti var izmantot savu patieso mērķu sasniegšanai. Arī es mācījos padomju skolā un zinu kā katru dienu man tika visdažādākajos veidos iepotēta pārliecība ka, piemēram, pasaulē nav dižāka dzejnieka par Puškinu, nu varbūt tikai Šekspīrs ir cienīgs tam stāties līdzās. Vienīgi ja Londonā, Vīnē vai Vašingtonā jūs kādam garāmgājējam palūgsiet nosaukt dižākos krievu rakstniekus, visticamāk atbildē dzirdēsiet Dostojevska, Tolstojaa, Solžeņicina un Nabokova vārdus, Puškinu tur nepazīst. Kādēļ tā? Vienkārši iepriekšminētos bija daudz grūtāk savienot ar padomju ideoloģiju vai atdalīt no kristietības. Bet Puškins dzīvoja sen un viņa nenoliedzami labajos dzejas darbos nav tik daudz svītrojamu vietu kā iepriekšminētajiem un tādēļ viņš ļoti labi derēja padomju kulta ikonas statusam.
Atklātās vēstules autori ir uzņēmušies lielu risku ielaižoties diskusijā kura apriori notiks un jau notiek pēc padomju polittehnologu un viņu sekotāju uzstādītajiem noteikumiem. Te nu mēs redzam cik viegli darbojas brīnišķīgā propagandas mašinērija kuras ģeniālais princips ir tāds, ka to vienmēr ieeļļo tie kuri pret šo propagandu cīnās. Itkā jau visiem, it īpaši tiem, kuri padomju laikā bija apzinīgā vecumā, būtu jāsaprot ka šajā vēstulē piemineklis Puškinam un Puškins pats nav uzbrukuma mērķi. Bet kamēr vien sabiedrības vairākums nosacījuma refleksus uzskatīs par domāšanas pazīmi, šī tiešām būs cīņa ar vējdzirnavām. Te nu mēs redzam ka tikai retais komentētājs pievēršas šīs vēstules būtībai, pārsvarā runā tikai pieminekļa aizstāvji un pieminekļa nojaucēji. Bet ne vieniem, ne otriem nav pieticis pacietības padomāt par vēstules būtību.
Tehnoloģijas joprojam darbojas. Vieni savu mērķu sasniegšanai piesedzas ar Dieva vārdu, citi ar „pārbaudītām kultūras vērtībām“ bet visi savus patiesos nolūkus prot ļoti labi noslēpt demagoģijas vezumā. Kurš ta nu teiks ka grib iezīmēt un nostiprināt Latvijas teritorijā komunistiskā imperiālisma ideju dominēšanu izliekot robežstabus. Ja vēstules autori skaidri, kā to daži komentētāji grib, pateiktu, ka cīnās tieši pret to, kā tas arī ir, tad oponenti tāpat viņus padarītu par muļķiem sakot; „Kādu komunistisko imperiālismu?! Mēs uzstādījām pieminekli dižam dzejniekam!“ Tad nu vēstules autori izsaka savu protestu pret Puškina pieminekļa kā komunistiskā imperiiālisma kulta ikonas uzstādīšanu vienlaikus taisnojoties ka nevēršas pret Puškina pieminekli vispār bet domā, ka to labāk būtu uzstādīt citur, kur tas vairāk izskatītos pēc pieminekļa Puškinam un mazāk pēc šādas ideoloģiskas zīmes. Un atkal viņi ir muļķi, jo tagad oponenti, kā jau to bija ieplānojuši, paziņo ka vēstules ignorantie autori cīnās ar pieminekļiem un kultūras vērtībām. Vēl dažs labs pieminekļa nojaucējs pamanās vietā un nevietā klaigāt par sliktajiem krieviem. Un šajā jautājumā padomju polittehnologiem pat nav jāpiepūlas lai aizvietotu vienu jēdzienu ar otru jo latviešu valodā gan krieviem, gan mums pašiem par lielu nelaimi krievu tautības cilvēkus un padomju okupantus apzīmē ar homonīmiem kurus neraugoties uz pavisam atšķirīgo saturu raksta un izrunā pilnīgi vienādi – krievs. Starpnacionālā naida kurinātāji te var izvērsties un galu galā šādos cīniņos par izdomātām blakuslietām pazūd galvenais vēstules rašanās iemesls – nekaunīga padomju revanšisma ideoloģijas uzspiešana izmantojot jebkurus līdzekļus un aizbildinoties ar viscienījamākiem un cēlākiem vārdiem.
Es varu tikai izteikt cerību ka neviens tūlīt neskries jaukt nost Puškina pieminekli un neizvērsīs debates par Puškina nopelniem jo viņam ne ar šo pieminekli, ne ar vēstuli nav nekāda sakara. Tāpat ceru ka mīļie latvieši tomēr prot atšķirt vārdu „krievs“ un „krievs“ nozīmi savā valodā. Ceru ka tie, kuriem tuva Puškina dzeja, šīs padomju ideologu provokācijas dēļ nepārstās to mīlēt un varbūt citi turpmāk neļaus savu iemīļoto kultūras un mākslas darbinieku vārdus izmantot atsevišķu grupējumu netīrajās politiskajās spēlēs.
Par to pašu, plašāk un citā kontekstā, raksta Andis Kudors, Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors .
Raimonds Seņko
Rīgā, 2009.gada 9.septembrī
Ļeņina ģenialitāte radīja pavisam jaunu kultu lai ierobežotu viņa ideoloģijai ārkārtīgi bīstamo kristietības ietekmi un šo kultu veiksmīgi attīstīja un izkopa XX g.s. totalitārie režīmi. Ir izstrādāta perfekta aksiomu – kulta ikonu sistēma kurā šīm ikonām vairs nav nekada sakara ar to prototipiem bet to prototipu kultivēto un rūpīgi uzturēto autoritāti var izmantot savu patieso mērķu sasniegšanai. Arī es mācījos padomju skolā un zinu kā katru dienu man tika visdažādākajos veidos iepotēta pārliecība ka, piemēram, pasaulē nav dižāka dzejnieka par Puškinu, nu varbūt tikai Šekspīrs ir cienīgs tam stāties līdzās. Vienīgi ja Londonā, Vīnē vai Vašingtonā jūs kādam garāmgājējam palūgsiet nosaukt dižākos krievu rakstniekus, visticamāk atbildē dzirdēsiet Dostojevska, Tolstojaa, Solžeņicina un Nabokova vārdus, Puškinu tur nepazīst. Kādēļ tā? Vienkārši iepriekšminētos bija daudz grūtāk savienot ar padomju ideoloģiju vai atdalīt no kristietības. Bet Puškins dzīvoja sen un viņa nenoliedzami labajos dzejas darbos nav tik daudz svītrojamu vietu kā iepriekšminētajiem un tādēļ viņš ļoti labi derēja padomju kulta ikonas statusam.
Atklātās vēstules autori ir uzņēmušies lielu risku ielaižoties diskusijā kura apriori notiks un jau notiek pēc padomju polittehnologu un viņu sekotāju uzstādītajiem noteikumiem. Te nu mēs redzam cik viegli darbojas brīnišķīgā propagandas mašinērija kuras ģeniālais princips ir tāds, ka to vienmēr ieeļļo tie kuri pret šo propagandu cīnās. Itkā jau visiem, it īpaši tiem, kuri padomju laikā bija apzinīgā vecumā, būtu jāsaprot ka šajā vēstulē piemineklis Puškinam un Puškins pats nav uzbrukuma mērķi. Bet kamēr vien sabiedrības vairākums nosacījuma refleksus uzskatīs par domāšanas pazīmi, šī tiešām būs cīņa ar vējdzirnavām. Te nu mēs redzam ka tikai retais komentētājs pievēršas šīs vēstules būtībai, pārsvarā runā tikai pieminekļa aizstāvji un pieminekļa nojaucēji. Bet ne vieniem, ne otriem nav pieticis pacietības padomāt par vēstules būtību.
Tehnoloģijas joprojam darbojas. Vieni savu mērķu sasniegšanai piesedzas ar Dieva vārdu, citi ar „pārbaudītām kultūras vērtībām“ bet visi savus patiesos nolūkus prot ļoti labi noslēpt demagoģijas vezumā. Kurš ta nu teiks ka grib iezīmēt un nostiprināt Latvijas teritorijā komunistiskā imperiālisma ideju dominēšanu izliekot robežstabus. Ja vēstules autori skaidri, kā to daži komentētāji grib, pateiktu, ka cīnās tieši pret to, kā tas arī ir, tad oponenti tāpat viņus padarītu par muļķiem sakot; „Kādu komunistisko imperiālismu?! Mēs uzstādījām pieminekli dižam dzejniekam!“ Tad nu vēstules autori izsaka savu protestu pret Puškina pieminekļa kā komunistiskā imperiiālisma kulta ikonas uzstādīšanu vienlaikus taisnojoties ka nevēršas pret Puškina pieminekli vispār bet domā, ka to labāk būtu uzstādīt citur, kur tas vairāk izskatītos pēc pieminekļa Puškinam un mazāk pēc šādas ideoloģiskas zīmes. Un atkal viņi ir muļķi, jo tagad oponenti, kā jau to bija ieplānojuši, paziņo ka vēstules ignorantie autori cīnās ar pieminekļiem un kultūras vērtībām. Vēl dažs labs pieminekļa nojaucējs pamanās vietā un nevietā klaigāt par sliktajiem krieviem. Un šajā jautājumā padomju polittehnologiem pat nav jāpiepūlas lai aizvietotu vienu jēdzienu ar otru jo latviešu valodā gan krieviem, gan mums pašiem par lielu nelaimi krievu tautības cilvēkus un padomju okupantus apzīmē ar homonīmiem kurus neraugoties uz pavisam atšķirīgo saturu raksta un izrunā pilnīgi vienādi – krievs. Starpnacionālā naida kurinātāji te var izvērsties un galu galā šādos cīniņos par izdomātām blakuslietām pazūd galvenais vēstules rašanās iemesls – nekaunīga padomju revanšisma ideoloģijas uzspiešana izmantojot jebkurus līdzekļus un aizbildinoties ar viscienījamākiem un cēlākiem vārdiem.
Es varu tikai izteikt cerību ka neviens tūlīt neskries jaukt nost Puškina pieminekli un neizvērsīs debates par Puškina nopelniem jo viņam ne ar šo pieminekli, ne ar vēstuli nav nekāda sakara. Tāpat ceru ka mīļie latvieši tomēr prot atšķirt vārdu „krievs“ un „krievs“ nozīmi savā valodā. Ceru ka tie, kuriem tuva Puškina dzeja, šīs padomju ideologu provokācijas dēļ nepārstās to mīlēt un varbūt citi turpmāk neļaus savu iemīļoto kultūras un mākslas darbinieku vārdus izmantot atsevišķu grupējumu netīrajās politiskajās spēlēs.
Par to pašu, plašāk un citā kontekstā, raksta Andis Kudors, Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors .
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru