Bankas, autortiesības - virtuālā krīze - miglas pūŠŠana

Sveicināts, mans pavasarīgais lasītāj!

Ja Tev radies jautājums par miglas pieminēšanu šādā saulainā dienā un kāds sakars miglai ar šeit tālak apskatīto tematu, tad raugi, kontrasts ļauj labāk redzēt visu ainu un spožā saulē jo īpaši izce\las miglainās vietas.. Kaut šeit vairāk runāšu par autortiesību atlīdzību, tomēr atsaukšos arī uz bankām jo man šīs abas iedibinātās sistēmas šķiet tik ļoti līdzīgas.

Lūk, par tām bankām - pareizāk gan būtu runāt par finanšu sistēmu kopumā: Sākumā jau visādi vīriņi nodarbojās ar reālām lietām - palīdzēja citiem cilvēkiem veikt savstarpējus norēķinus, uzglabāja citu ļautiņu naudiņu un aizdeva tiem, kuriem vajag un kuri iedvesa uzticību par savu spēju aizdoto atdot. Tad daži vīriņi izdomāja kā var aizņemties naudu vienkāršāk un vairāk - izlaida akcijas un savu uzticamību padarīja jau pēc būtības virtuālu - faktiski apsedza savus plikumus ar svašas naudas deķīti kuras viņiem pašem rokā nemaz nav un kuru nekādi nevar iztērēt. Kādi pavisam citi cilvēki cits citam maksā, cits no cita aizņemas, cits citam atdod, bet šie stāsta, ka tā visa ir viņu nauda. Tad daži izdomāja, ka var vispār iztikt bez reālas naudas un sāka cits no cita aizņemties solījumus un tos izteikt grāmatvedībā kādos pašu izdomātos naudas ekvivalentos un tad īstā ciparu audzēšana sākās. Šos ciparus viņi spītīgi dēvēja / dēvē par naudu un izliekas, ka par to kaut ko var nopirkt. Citi ļautiņi svēti tic, ka tā arī ir un visu ko par šiem cipariem arī pārdod. BET tiem grāmatvedības cipariem jau sen nav vairs nekāda sakara ar naudu kura, kā zināms, pati par sevi arī nav nekāds reāls materiāls labums bet tika šāda labuma ekvivalents (ar;i nosacīts pec publiskas vienošanās). Tad kāds vīriņš kādam ieriebj, izkrīt no spēles un vienīgais tirgošanās priekšmets "uzticība" izput - cipari pēkšņi zaudē naudas nosaukumu un "krīze" klāt. Tikai kam tā krīze ir? Ne jau nu tai "tantiņai Bauskā". Tici amn, "tantiņai Bauskē" no tās "krīzes" ne silts, ne auksts - kā bija nabaga, tā ir. Bafeta kungam arī nekas - kā bija bagāts, tā ir, vienīgi rūgtumiņš sirdī. Jo cik virtuāli bija ieguvumi, tik virtuāli arī zaudjumi. Vienīgā nevirtuālā krīze tikai tiem, kuri reāli strdā, jo tikai viņiem ir kaut kas reāli sastrādāts ko var atņemt un lielas brēkšanas pavadībā par globālām nepatikšanām, viņiem arī visu atņem lai kaut daļu no saviem cipariem padarītu par naudu.

Tosauc par alkatību. Tā izpaužas tā, ka cilvēki arvien no jauna izdomā par ko no citiem vēl varētu kadu naudu dabūt. Gluži kā es, piemēram, jo esmu biznesa konsultants :)

Šie paši principi darbojas arī tajā autoratlīdzības lietā. Kāds autors kaut ko uzautorē un kaut arī ne cik sen visi domāja, ka tas nav nekāds darbs, tomēr piekrītu arī es, ka viņam kaut kas arī jāēd un ja nu viņš tik daudziem cilvēkiem gādā prieku, tad domāju, ka šiem cilvēkiem nav nekādu iebildumu tam autoram arī ko maksāt lai viņam nav jāiet grāvji rakt bet lai labāk sēž un izdomā jaunus iepriecinājumus. Tikai redz' kas atkal par ķezu - klāt atkal vīriņi ar virtuālajiem cipariem un visu reālo naudiņu, ko publika būtu gatava ziedot tam autoram, atkal nosūc lai savus ciparus piepildītu ar kādu saturu. Nerunāšu šeit vienkāršāka izklāsta deļ par time autoriem, kuri reti kuru iepriecina bet pamanījušies pareizus līgumus saslēgt, vai par to LV pieredzēto gadījumu,kad viens visiem zināms autors vēl papildus bija uzdevies par "nezināmo" autoru. Viens mans draugs, kurš vienmēr noklausās kādu gabaliņu, pēc aģentu domām, nelegāli un ja kas iepatīkas, tad noteikti nopērk pavisam oriģinālu izdevumu, nesen teica; "Bet tas autors taču nenāk man dziedāt katru reizi, kad ielieku atskaņotājā disku, viņš taču dziedāja vienu rizi, ja neskaita mēģinājumus." Tagad noteikti kāds, kuram patīk aiz 3 kokiem mežu neredzēt, man piesiesies un sāks šo izteikumu apstrīdēt un skaidros man visādus nebūtiskus sīkumus neko nesakot par to galveno lietu, ka autortirsības nu jau apaudzētas ar tik daudz virtualitātēm, ka tūlīt šo sfēru piemeklēs nesenais finanšu tirgu liktenis.

Es piederu pie time, kuri mūziku tā speciāli gandrīz nekad neklausās, no interneta neko "nekačāju" un reizumis iegādājos kādu disku veikalā. Tad nu lūk - man ir pavisam tukšs kompis, pavisam tukšs telefons (mūzikas ziņā) un es nopērku kādu singlu veikalā. Tad saki, mans rēķināt protošais lasītāj, cik reizes par šo vienu dziesmu es esmu autoram samaksājis, šo dziesmu vēl ne reizes nedzirdējis? Un vēl es esmu nopircis iepakojumu ar lētajām matricām, no kurām trešdaļa parasti jāmet ārā, un vēl man ir arī zibatmiņa darba vajadzībām, un vēl, ja šo dziesmu spēlēju ballītē, kur man parasti ir vairāk par 15 viesiem (ņemam vērā, ka pēc tradīcijas vārdadienas svinībās var ierasties bez ielūguma un to par slēgtu pasākumu var arī neuzskatīt) man jāiegādājas spēlēšanas licenc. Un tas viss par šo vienu dziesmu, kuru galu galā varbūt es pat nevarēšu ciest un autoram ne tik kā maksāt negribētu bet pat ar sūdainu koku pa muguru būtu gatavs sadot lai vairāk neko neraksta. Tā nu man izskatās, ka galvenais šo nodokļu (jo atlīdzību saskaņāar likumu var ņemt tikai parsniegtiem pakalpojumiem vai pārdotām precēm) mērķis ir samaksāt algu autortiesību administratoriem, kuri atlikumu izdala nabaga autoriem pabalstos lai kaut kā leģitimētu savas tiesibas uz algu. Algu, protams, gribas lielāku un tāpēc jāizdomā kā vēl kādu piespiest maksāt. Tad stumj kā bērnus bāreņus pa priekšu izbadējušos autorus, kuri savā izsalkumā arī dzied līdzi šīm vajadzībām pielāgoto patiesību ka katram jāsaņem alga par darbu un mēģina man iestāstīt, ka nemaksājot algu Zālītei pat ja nekad nelietoju autoru ražojumus, esmu nolēmis šos autorus miršanai mokošā bada nāvē. Nu iznāk, ka ja laupītājam uz ielas labprātīgi neatdodu maku, es viņu apzogu.

Lai nebūtu par garu, neklāstīšu visas savas pārdomas šajā sakarā sīkumos, tādēļ ,Tev, mans sistemātiskais lasītāj, varētu šķist, ka manā iepriekš rakstītajā trūkst kopsaucēja un, iespējams, tu katru manu iepriekš minēto piemēru varētu apgāztar pavisam loģiskiem argumentiem. Bet man gan šķiet, ka garākā sarunā man izdotos pierādīt šīs sistēmas nepareizību pašā saknē.

Miglas pūššana un tās aizsegā lepna dzīvošanair visai izplatīta parādība.

Priekšpilsonība

Mans lojālais lasītāj! Redz' kā es tiktikko apgrūtināju Tavu saprātu ar steigā šausmīgi uzrakstītu, nepārlasītu un tamdēļ drukas kļūdām pārpilnu tekstu par Satversmi un dažādiem tīkojumiem to pielāgot savām vajadzībām, vai drīzāk būtu jāsaka, piesegt ar tās mainīšanu, pārgrozīšanu un pārrakstīšanu savas neizdarības un nekompetenci, kā jau atkal, par ko iepriekš brīdināju, esmu ķēries pie jauna teksta. Šo gan apņemos pārlasīt lai Tevi, mans pacietīgais lasītāj, nenomocītu pavisam.

Bet jāsaka, ka atkal rakstīšu ne gluži ieplānotu lietu, jo šodien noskatījos vakardienas LTV1 raidījumu "Sastrēgumstunda" un tas mani pamudināja pievērsties pilsonības un lojalitātes tēmai. Mani, kā Tu mans vērīgais lasītāj, būsi pamanījis, nekur daudz par visu ko izteikties neaicina, it īpaši par lietām, par kurām es tiešām gribētu ko pateikt un pats tā īpaši neuzprasījos, jo neprotu izteikties tik īsi, kā to Rēdera kungs man ļautu. Man patīk gari izteikties un priecājos, ka te manis rakstīto kādam pietiek pacietības lasīt.

Un tā nu es skatos un skatos to raidījumu un tā nu tas beidzas un es nevienu brīdi nedzirdu nevienu sakām to, kas manisprāt ir galvenais. Redz, "krievvalodīgie" esot aizvainoti par to, ka šiem pilsonību tāpat vien nav devuši. Un visi runā riņķī un apkārt, piesauc visādus pasaules piemērus, konvencijas un prakses, bet netiek līdz iemeslam. Un, kā jau esmu teicis, iemesls ir tikai tāds, ka Latvijas Republika proklamēta 1918.gada 18.novembrī un tad tai izveidojās pilsoņu kopums pavisam likumīgi un tas pilsoņu kopums nekur nav pazudis. Te vēl neliela atkāpe - nezinu kā Tev, mans atmiņām pildītais lasītāj, bet manā ģimenē visu okupācijas laiku neviens sevi nav uzskatījis par psrs pilsoni. No šī viedokļa viens vīriņš diskusijā aizbrauca purvā sākot stāstīt, ka šis lūk esot bijis saistīts 40 gadus ar citu valsti un tamdēļ šim līdz ar visiem nepilsoņiem vajagot zvērēt uzticību valstij un tā jādarot arī man. Es nu gan tā neuzskatu, jo, kā jau teicu, neesmu jutis saistību ar psrs un, starp citu, par spīti tam esmu zvērējis uzticību Latvijai brīdī, kad mani uzņēma korporācijā.

Nu tad lūk, Latvijas Republika nekad nav pārstājusi eksistēt un pilsoņi tepat vien bija arī 1991.gadā, kad atjaunojām vienu no trijām valsts suverenitātes sastāvdaļām (vienu, jo tikai tā bija pārtraukta, pārējās divas - teritorija un pilsoņu kopums nebija jāatjauno, jo tās nebija zudušas). Bet okupācijas gados šeit bija iebraucis liels skaits citas valsts pilsoņu bez kādiem likumīgiem imigrācijas dokumentiem kurus izsūtīt uz izcelsmes valsti būtu pavisam muļķīgi, jo daudzi jau šeit bija dzimuši un normālā situācijā viņiem būtu visas tiesības savu stāvokli legalizēt dzīvošanas ilguma dēļ. Tad nu Latvijas varas iestādes izstrādāja tādu pilsonības likumu, lai šiem cilvēkiem būtu pēc iespējas vieglāk un vienkāršāk šo savu de facto statusu legalizēt. Jo mēs jau varētu trīs reizes gribēt viņiem visiem uzreiz piešķirt pilsonību, tomēr tas nekādi nevarētu būt likumīgi izņemot to gadījumu, ja 1991.gadā mēs būtu pasludinājuši pilnīgi jaunu un nekad nebijušu Latvijas Republiku. Bet neticu, ka šie priekšpilsoņi paši tādā valstī gribētu dzīvot, ar psrs mantinieces nodiktētām robežām,militārajām bāzēm un bez Francijas un Anglijas bankās deponētajām zelta rezervēm. 

Nu tad es nesaprotu, vai tad tiešām tiem publiski paskaidrot? Viņi taču nav stulbi - nu vismaz lielākā daļa un es esmu pārliecināts, ka viņi to saprastu.

Tā vietā mēs muļļājamies ar veikli iedibināto pretnostatījumu "latvieši" un "krievvalodīgie" (par šo skat. iepriekšējos rakstus) un kā tādi "pī-pī-pī" apspriežam propagandas zinātnes lielvalsts aģentu uzspiesto dienaskārtību.

Dekorāciju apmātie

Pēdējā laikā būtisku notikumu ir tik daudz, ka mans slinkums jūtas apdraudēts jo kaut kas jāraksta vai katru dienu. Tāpēc, mans dziļdomīgais lasītāj, lūdzu man piedod, ja neizdosies Tev nākamās dienās atstāt pietriekami daudz laika lai mierīgi apdomātu manis rakstīto un likšu priekšā jau nākamo lasāmo.

Biju jau cerējis, ka mūsu mīļajam prezidentam būs piemirsies pārveidot valsts iekārtu un pārrakstīt Satversmi kā tas viņam ar dažām lietām gadījies iepriekš. Tomēr izskatās, ka šī lieta viņa atmiņā brīnumainā kārtā ieķērusies un tas mani sāk uztraukt.Varētu jau paļauties uz Saeimas deputātu veselo saprātu, tomēr iepriekšējā pieredze arī uz to lielas cerības likt neļauj. Vispār jau jāsaka, ka nu vienreiz mēs esam dabūjuši īstu tautas prezidentu jo viņš manā uztverē pilnībā personificē vidusmēra latvieša izpratni par pasaules kārtību. Gluži kā savulaik Dienvidamerikas indiāņi nēesot saskatījuši nekādas saistības starp seksu un bērnu dzimšanu, tā vidusmēra latvietis arī nesaskata nekādas saistības starp savu personbisko rīcību (par ko balso vēlēšanās, dod policistam piecīti, prasa nevajadzīgus papīrus saviem klientiem, pavirši izturasd pret savu darbu utt.) un vispārējo stāvokli valstī. Itkā katrs pats par sevi dzīvo vienu dzīvi un apkārtni jākārto tiem "citiem" kuru vidū katrs pats protams nav. Ja kaut kas nevedas, tad vaina pēc šī latvieša domām nav vis tajā ka viņš ko nepareizi dara bet gan tajā, ka nav pareizi kas kjaut kur uzrakstīts. Tas attiecas uz likumiem, īpaši uz Satversmi jo ne nu kādu interesē kas tur rakstīts un vēl mazāk, kas ar rakstīto domāts, ne arī kur to vispār izlasīt. Ja dušā netek ūdens nomainbīsim puķes uz palodzes lai smukāk un tad viss būs kārtībā bet kurš ta gribēs krāmēties ar caurulēm.

Tu, mans ilgatminīgais lasītāj, jau zini, ka es ne pirmo reizi norādu uz to, ka mēs jau no deviņdesmito gadu sākuma esam pasākuši dzīvot pavisam neatbilstoši Satversmei.  Nezinu tikai kam pietiks spēka šo iebraukāto purva taku slēgt un karavānu suņiem rejot novirzīt pa īsto ceļu. Jo purva taka nekļūs par ceļu tikai tāpēc, ka mēs mto tā nosauksim. Nupat ienāca prātā, ka vajadzētu konstitucionālo tiesību speciālistus mobilizēt uz kādu plašāku Satversmes skaidrošanas darbu pirmkārt valsts augstāko amatpersonu un Saeimas locekļu vidū. Lai tak kāds viņiem pasaka kas tur tieši ir rakstīts.

Olustrēšu savu rakstīto ar vienu piemēru - valdības iecelšana.
Kā tas notiek tagad? Partijas sametas iespējamā koalīcijā, izplūcas par amatiem nevis vadoties no nepieciešamības un tā, kas valstī būtu jādara bet gan no tā, lai visiem amatu pietiktu un to uzskata par tik pašsaprotamu, ka nekautrējas pat publiskā telpā stāstīt: "Jā, mums ir tik un tik vietu Saeimā, tāpēc mums pienākas tādi un tādi ministru portfeļi." Jākautrējas jau nav, jo arī publikai tas šķiet pašsaprotami.

Kas rakstīts Satversmē?
55. Ministru kabinets sastāv no ministru prezidenta un viņa aicinātiem ministriem.

56. Ministru kabinetu sastāda persona, kuru uz to aicina Valsts Prezidents.

57. Ministriju skaitu un to darbības apjomu, kā arī valsts iestāžu savstarpīgās attiecības nosaka likums.

58. Ministru kabinetam ir padotas valsts pārvaldes iestādes.

59. Ministru prezidentam un ministriem viņu amata izpildīšanai ir nepieciešama Saeimas uzticība un viņi par savu darbību ir atbildīgi Saeimas priekšā. Ja Saeima izteic neuzticību ministru prezidentam, tad jāatkāpjas visam kabinetam. Ja neuzticība izteikta atsevišķam ministram, tad tam jāatkāpjas un viņa vietā ministru prezidentam jāaicina cita persona.

Svarīgās vietas pasvītroju.  Nu pilnīgi nevienā vietā neredzu ierakstītus vārdus "koalīcijas padome" vai to, ka tur kāda aktīva dalība būtu jāņem partijām, vai kādiem Saeimas deputātiem - nu nav.Tu, mans vērīgais lasītāj, teiksi, ka citādi tak nevar nodrošināt pietiekamu Saeimas atbalstu valdībai. Jā, ja mērķis ir uzturēt pie dzsīvības valdību BET, ja mērķis ir nodrošināt efektīvu valsts pārvaldi, tad var gan. Un es pieņemu, ka mēs balsojot par sev patīkamiem sarakstiem taču ievēlam Saeimā tieši tādus cilvēkus kurui mērķis ir šī efektivitāte un valsts attīstība nevis ministra alga vai vieta brīvostas valdē. Partiju tirgošanās jau tāpat notiks, tik naivs es beesmu, bet tomēr būtu jāpanāk kopīgs viedoklis par to, ka tāda tā kārtība NAV. Un, ka tā Satversmē aprakstītā kārtība ir tāda, ka prezidents pēc saviem ieskatiem izvēlas cilvēku, kurš pēc viņa domām piemeklēs vislabāko kabinetu Saeimas politisko uzstādījumu realizēšanai. Un uzsvēršu - Saeimas, nevis atsevišķu politisko partiju politiskos uzstādījumus. Saeimas politiskie uzstādījumi izpaužas Saeimā izdebatēto un ar vairākumu pieņemto likumu formā. Nu nevaram sagaidīt kādu attīstību ja viena ministrija realizē nacionālu politiku betr cita - multinacionālu vai kosmopolitisku, viena liberālu, bet cita sociāldemokrātisku vai socialistisku. Tieši tādēļ mūsu Satvesrme netieši pat aizliedz partijām deleģēt atsevišķus ministrus bvet nosdaka, ka tikai un vienīgi ministru prezidents izvēlas sava kabineta sastāvu un Saeima to var tikai vai nu atbalstīt, vai noraidīt.

Tā nu es at6kārtoti aicināšu - pirms mainīt kādu likumu (it īpaši tādu, kuru uzrakstījuši par mums godīgāki un visādā citādā ziņā labāki cilvēki), vismaz pacentīsimies kaut vai kādu brīdi pēc esošā likuma padzīvot un ja tad tiešām mūsu dzīve neuzlabosies (bet es esmu pārliecināts par pretējo) tad varam meklēt vainu arī likumā. Nemainot mūsu uzvedību, nekas nemainīsies jo arī psrs konstitūcija bija vienkārši brīnišķīga. Vaina nav vannasistabas aizkaros bet kanalizācijā.