Priekšpilsonība

Mans lojālais lasītāj! Redz' kā es tiktikko apgrūtināju Tavu saprātu ar steigā šausmīgi uzrakstītu, nepārlasītu un tamdēļ drukas kļūdām pārpilnu tekstu par Satversmi un dažādiem tīkojumiem to pielāgot savām vajadzībām, vai drīzāk būtu jāsaka, piesegt ar tās mainīšanu, pārgrozīšanu un pārrakstīšanu savas neizdarības un nekompetenci, kā jau atkal, par ko iepriekš brīdināju, esmu ķēries pie jauna teksta. Šo gan apņemos pārlasīt lai Tevi, mans pacietīgais lasītāj, nenomocītu pavisam.

Bet jāsaka, ka atkal rakstīšu ne gluži ieplānotu lietu, jo šodien noskatījos vakardienas LTV1 raidījumu "Sastrēgumstunda" un tas mani pamudināja pievērsties pilsonības un lojalitātes tēmai. Mani, kā Tu mans vērīgais lasītāj, būsi pamanījis, nekur daudz par visu ko izteikties neaicina, it īpaši par lietām, par kurām es tiešām gribētu ko pateikt un pats tā īpaši neuzprasījos, jo neprotu izteikties tik īsi, kā to Rēdera kungs man ļautu. Man patīk gari izteikties un priecājos, ka te manis rakstīto kādam pietiek pacietības lasīt.

Un tā nu es skatos un skatos to raidījumu un tā nu tas beidzas un es nevienu brīdi nedzirdu nevienu sakām to, kas manisprāt ir galvenais. Redz, "krievvalodīgie" esot aizvainoti par to, ka šiem pilsonību tāpat vien nav devuši. Un visi runā riņķī un apkārt, piesauc visādus pasaules piemērus, konvencijas un prakses, bet netiek līdz iemeslam. Un, kā jau esmu teicis, iemesls ir tikai tāds, ka Latvijas Republika proklamēta 1918.gada 18.novembrī un tad tai izveidojās pilsoņu kopums pavisam likumīgi un tas pilsoņu kopums nekur nav pazudis. Te vēl neliela atkāpe - nezinu kā Tev, mans atmiņām pildītais lasītāj, bet manā ģimenē visu okupācijas laiku neviens sevi nav uzskatījis par psrs pilsoni. No šī viedokļa viens vīriņš diskusijā aizbrauca purvā sākot stāstīt, ka šis lūk esot bijis saistīts 40 gadus ar citu valsti un tamdēļ šim līdz ar visiem nepilsoņiem vajagot zvērēt uzticību valstij un tā jādarot arī man. Es nu gan tā neuzskatu, jo, kā jau teicu, neesmu jutis saistību ar psrs un, starp citu, par spīti tam esmu zvērējis uzticību Latvijai brīdī, kad mani uzņēma korporācijā.

Nu tad lūk, Latvijas Republika nekad nav pārstājusi eksistēt un pilsoņi tepat vien bija arī 1991.gadā, kad atjaunojām vienu no trijām valsts suverenitātes sastāvdaļām (vienu, jo tikai tā bija pārtraukta, pārējās divas - teritorija un pilsoņu kopums nebija jāatjauno, jo tās nebija zudušas). Bet okupācijas gados šeit bija iebraucis liels skaits citas valsts pilsoņu bez kādiem likumīgiem imigrācijas dokumentiem kurus izsūtīt uz izcelsmes valsti būtu pavisam muļķīgi, jo daudzi jau šeit bija dzimuši un normālā situācijā viņiem būtu visas tiesības savu stāvokli legalizēt dzīvošanas ilguma dēļ. Tad nu Latvijas varas iestādes izstrādāja tādu pilsonības likumu, lai šiem cilvēkiem būtu pēc iespējas vieglāk un vienkāršāk šo savu de facto statusu legalizēt. Jo mēs jau varētu trīs reizes gribēt viņiem visiem uzreiz piešķirt pilsonību, tomēr tas nekādi nevarētu būt likumīgi izņemot to gadījumu, ja 1991.gadā mēs būtu pasludinājuši pilnīgi jaunu un nekad nebijušu Latvijas Republiku. Bet neticu, ka šie priekšpilsoņi paši tādā valstī gribētu dzīvot, ar psrs mantinieces nodiktētām robežām,militārajām bāzēm un bez Francijas un Anglijas bankās deponētajām zelta rezervēm. 

Nu tad es nesaprotu, vai tad tiešām tiem publiski paskaidrot? Viņi taču nav stulbi - nu vismaz lielākā daļa un es esmu pārliecināts, ka viņi to saprastu.

Tā vietā mēs muļļājamies ar veikli iedibināto pretnostatījumu "latvieši" un "krievvalodīgie" (par šo skat. iepriekšējos rakstus) un kā tādi "pī-pī-pī" apspriežam propagandas zinātnes lielvalsts aģentu uzspiesto dienaskārtību.