Likuma skola... Gudrības lampiņas.

Mans izglītotais lasītāj, kā varētu saprast ko tieši "mēs" vēlamies panākt pieņemot likumus? Ieliešu sev kafiju kuru tagad jau atkal atļauts dzert un aizdedzināšu cigareti vienā no nedaudzajām vietām kur to vēl nav aizliegts darīt un aplūkošu šo lietu. Ja tev, mans rosīgais lasītāj, šobrīd nav noskaņojuma pacelties pāri ikdienas sīkumainībai un pārvērsties uz 15 minūtēm par pārcilvēcīgu Dieva darbu vērotāju - filosofu, tad atliec lasīšanu uz vēlāku laiku.

"Izraušu" no šīs plašās tēmas vienu mazu gabaliņu un piedāvāšu pagaršot. Rau, visu laiku tik to vien dzirdu, ka atrod aizvien jaunas lietas, kas cilvēkam ir dikti kaitīgas un tamdēļ vēl vakar kādaa TV žurnaliste sodījās ka valdība kavējoties ar to iekļaušanu aizliegto vielu sarakstā. Jo tas tak esot nepieņemami ka cilvēki (lasi - stulbenīši) viegli varot piekļūt vielām, kas šos pašus (idiotiņus) dzenot postā. Un citās valstīs (lasi - gudrajās) tādas vielas jau esot aizliegtas. Iepriekš jau mēs tepat papļāpājām par "uzlīmju civilizāciju". Šis ir no tās pašas operas. Atkal ir svarīgs viss, tikai ne cilvēks. Īsumā sakot tās idejas kas liktas iekšā angļu Magna Carta, Napoleona kodeksā, ja nemeklējam senākus avotus, kaķim zem astes. Platons, Aristotelis un Roterdamas Erazms nodarbojušies ar pilnīgi bezjēdzīgām lietām. Nemaz nerunāšu par to ka man pati ideja par cilvēka sargāšanu no viņa paša šķiet apsurda un tā novedīs tikai pie mūžīgo bērnu civilizācijas, kur katrs, lai cik tam gadu, vadāms, bikstāms, pabalstāms un pasargājams. Būtu jau jauki ja mums pašiem nekad nevajadzētu par sevi rūpēties, ēst ko dod, iet gulēt kad liek un vienīgās rūpes būtu piedabūt pieaugušos noticēt, ka mājasdarbi izpildīti un var iet spēlēties. Bet pieaugušie kādreiz izbeigsies - izskatās ka jau beidzas... Paraugieties kaut vai uz mūsu valdībām.

Nu labi, "aizliedzām" vienu zāli - cilvēciņi sāka pīpēt citu, "cīnamies" ar alkohola brīvu pieejamību - cilvēciņi sāka pieiet citam alkoholam. Un ko "mēs" panācām? Tikai to, ka mums vajag arvien vairāk "pieaugušo" kuri ganītu "sīkos muļķīšus" lai tie nebleiņojas un ievēro "mūsu" aizliegumus. Bet "pieaugušie" vairs nerodas jo neviens dēļ aizliegumiem vairs nepieaug - tā arī bērna prātā nomirst. Brīnāmies kādēļ pieaug vardarbība - bet mēs taču zinām, ka nenobriedušos bērnu prātos emocijas var ierosināt tik nežēlīgus scenārijus, kādi pieaugušiem jau šķiet neiedomājami. Angļu valodā ir termins - kidult (bērns+pieaugušais), tātad to ir jau pamanījuši.

Nu vai tu, mans saprātīgais lasītāj, vari iedomāties situāciju, kad likumos ierakstīts itin viss un paredzēta jebkura dzīves situācija tā, ka katru mīļu brītiņu atliek tikai ieskatīties likumu grāmatā un tur ir skaidri rakstīts: " Šodien, 2009.gada 7.septembrī pulksten 15:25 Pēteris nedrīkst dzert ābolu sulu jo šobrīd viņa skābes-sārma attiecība ir tam nepiemērota."? Ja vienam cilvēkam māca ,ka 2+2=4 bet nemāca kā tas tā sanāk, tad viņš nekad nezinās cik ir 3+3. Un tad cilvēks-bērns sēž un nemitīgi jautā:"Opiju pīpēt nedrīkst, bet marihuanu drīkst? ... nedrīkst, a kaņepes? ... arī nē a ķimenes?... nezini - tad uzpīpēšu..."

Vai ir tik grūti saprast ka dzīves gudrības nevar iemācīties bez domātspējas attīstīšanas. Lampiņa, kura iedegas ēdiena klātbūtnē izstrādā nosacījuma refleksu nevis domāšanu. Bet man tā vien šķuet ka ir jau pārāk daudz civēku, kuri uzskata, ka nosacījuma reflekss ir domāšana un kar tik un kar lampiņas visur kur vien var piekārt. Kā šķiet tev, mans domājošais lasītāj? Vai tad mums nevajadzētu vairāk spēka un laika veltīt audzināšanai nevis mācīšanai?

Nu vairs nekavēšu ar šo lietu šodien tavu dārgo laiku, mans pacietīgais lasītāj, lai tev būtu iespēja izbrīvēt brīdi pasaku stāstīšanai saviem bērniem un varbūt vismaz tavi bērni tad pratīs bez lampiņas atrast pārtiku, saprast ko drīkst un ko nē, kas labs un kas ļauns pat ja par to nekas nebūs rakstīts kādā "visgudrā" likumā ko pieņēmuši citi cuenījama vecuma bērni.

Krieviskas un latviskas sarunas...

Skatījos pliekano amerikāņu kanālu „E“. Kā tiem amīšiem (piedošanu par stereotipu) patīk visādi topi! „Seksīgākie Holivudas cilvēki top40“, „Dramatiskākās Holivudas pāru šķiršanās top50“, „Pludmalei piemērotākie slavenību ķermeņi top30“, „Holivudas lielākie noslēpumi top20“ un tā joprojām… Uzvēda neizskaidrojamu nožēlu par cilvēku dzimumu un un nez‘ no kurienes rodas pārspīlēts pašnovērtējums. Pakavēšos savā patīkamajā pārākuma apziņas sajūtā un došos ieliet kafiju. Rakstu priekšrocība ir tā, ka tev, mans pacietīgais lasītāj, nebūs jāgaida mani atgriežoties jo šeit kafijas pauze ilgs tikai vienas domuzīmes garumā.

- Nu lūk. Nezinu kā, bet kaut kādā dīvainā veidā cilvēku publiskās dzīves saistības ar viņu privāto dzīvi apcerēšana noveda mani pie pārdomām par to, kadēļ latvieši vienmēr runā krieviski ja tuvumā ir kaut viens krievs kurš pie tam itin labi runā latviski. Bet, mans izbrīnītais lasītāj, neuzdod man likumsakarīgo jautājumu jo pats atbildi uz to nezinu – es domāju jautājumu; „Kā kanāls „E“ mani uzvedināja uz šādām domām.“ Tas mani arī šobrīd vairs neinteresē.

Varbūt tā ir kāda gadsimtos izkopta aizsargreakcija jo latvieši vienādiņ ir dzīvojuši kopā ar svešiniekiem. Labi atceros kā manas omammas mājā sapulcējās „mierlaiku“ dāmas sapucējušās pagājušās godības atliekās un pie kārtīm un vienas neiedomājami niecīga izmēra liķiera glāzītes pārrunāja „Latvijas laikus“, teātra izrādes, politiku un jaunākās grāmatas pieminot klāt neesošās personas obligāti teikdamas „kundze“; Kalniņ kundze, Mikiparis kundze (mana tēta krustmāte) un tuvākās draudzenes; Irmas kundze, atļaujoties tikai pašu jaunāko no viņām nosaukt vienkārši par Anniņu.

Ja klāt bija kads krievs/iete, visas šīs dāmas nekavējoties pārgāja uz krievu valodu, cik nu kā katrai tās valodas zināšanas atļāva, bet tādos gadījumos runāja tikai krieviski. Tā visu pārdomājot, tagad man šķiet, ka sarunas latviešu un krievu valodās atšķīrās pilnīgi neticamā veidā. Krievu valodā sarunu temati bija tikai par darbu, kolēģiem un iepirkumiem – ne vārda par seniem, labiem laikiem, teātri un gramatam, vēl jo vairāk, par politiku. Bet tas bija tik organiski un dabiski, ka īpaši tobrīd man neradās ne mazakās aizdomas, ka varētu būt tā, kā tagad esmu izdomājis.

Man sāk šķist, ka tāda divu valodu lietošana bija tāda kā pasauļu norobežošana. Tie, kuri runāja latviski, bija pelnījuši lielāku uzticību un ar viņiem varēja runāt par tematiem, kurus padomju varai nebija jādzird un krieviski noritēja publiskā dzīve. Interesanti, ka tās kundzes nebūt nejuta ne mazāko diskomfortu un saziņā ar krievu draudzebēm sirsnību uzspēlēja ne vairāk, kā parasti… līdz ar ko man jākonstatē, ka ar krieviem viņām bija patiesi draudzīgas attiecības, tomēr tā acīm redzot bija tā otra pasaule. Bet tā viena pasaule bija latviski… Nu vai nav interesants atklājums? To esmu novērojis daudzās vietās – mana tēva draugu lokā arī sarunu temati atšķīrās atkarībā no tā, kādā valodā tika runāts. Ja tā labi padomā, arī manās sarunās vērojama līdzīga lieta. Pie kam tas neattiecas tikai uz krievu valodu…

Laikam valodas izvēle ir tāds savdabīgs filtrs, kas ļauj automātiski izvēlēties sarunas tematu par to pat nedomājot. No šejienes izriet, tas, ka ja krievi absolūti nekā nezin par Latviju un latviešu izpratni par Latviju nav nekāds brīnums. Ar krieviem mēs runājam kā krievi, ar zviedriem, kā zviedri u.t.t., u.t.j.p. Labākajā gadījumā mēs izvairāmies piedalīties tādu tematu apspriešanā, kur mums kā latviešiem varētu būt principiāli pretējs viedoklis. Te es nedomāju tādu bezpersonisku „latvisko“ tematu pārrunāšanu vēršoties pie nepazīstamiem, vai krieviem vispār. Es runāju par sarunām ar tiem krieviem kurus uzskatām par saviem draugiem.

Bet varbūt tā man tikai rādās un ta nav taisnība…

Dusēt mīkstā papīra gultā...

Saule šodien mani modināja ne pārāk agri un tāpēc bija laiks pasapņot. Man rādījās jauka pasaules vieta, kur cilvēki ir smaidīgi un laipni. Šķiet es gāju pa kaut kādu lielu ielu un nevarēju saprast kur ir ieeja vienā ļoti svarīgā iestādē - nez ko tur man vajadzēja, bet tas bija ļoti svarīgi. Man pienāca policists un laipni pajautāja vai varot man kā palīdzēt un tā es tajā iestādē tiku, kur izrādījās, ka man naav līdzi kāds papīrs bet laipna kundzīte aiz lodziņa teica, ka tas nekas, viņa pati to atradīšot un dabūšot no kādas citas iestādes, un vispār es varēju piezvanīt lai nav jatērē laiks un jāstaigā apkārt.

Nez kas man bija uznācis ka tādi sapņi rādās. Varbūt tas tāpēc, ka iepriekšējā vakarā dzirdēju kādu augstu amatpersonu sakām, ka mums vajagot visādi atvieglot dzīvi uzņēmējiem lai šie var labā garastāvoklī strādāt ka traki, darīt to, ko viņi māk, pelnīt sev un saviem darbiniekiem naudu par ko desu nopirkt valstij maksāt nodokļus par ko ierēdņus algot.

Te gan man nāk prātā viens pavisam "svaigs" notikums: Vienam manam draugam ir mazītiņš uzņēmums kur strādā divi ar pusi cilvēku, ieskaitot viņu pašu. Nupat VIDs šim uzlicis sodu par to, ka neesot iesniedzis atskaites. Par to gan mans draugs bija vareni izbrīnīts jo vienmēr ļoti laicīgi nes uz VIDu papīru čupiņu kur rūpīgui savilktas visas strīpiņas un nullītes. Met ka šis visus darbus pie malas un dodas skaidrot kā tā sanācis. Izrādās, VIDs nejauši uzzinājis (jo jauši VIDs nekad neko neuzzina), ka tam džekam esot beidzies pilnvarojums pārstāvēt uzņēmumu (ieklausieties - UZŅĒMUMU, vai kā oficiālos papīros raksta - sabiedrību) un šis neesot vairs bijis tiesīgs parakstīt bilanci.

Ta nu šis attopas - tiešām! Tak jau 3 gadi pagājuši. Nu šis skatās internetā kādi papīri jāraksta un visus sataisa taisni tā ka rakstīts, uzraksta arī dalībnieku sapulces protokolu, apbraukā visu Latviju lai no visiem kur kurais aizklīdušiem dalībniekiem dabūtu parakstus un stiepj uz Uzņēmumu reģistru. Un tagad, mans uzmanīgais lasītāj, esi īpaši uzmanīgs lasītājs:

UR pēc kāda laika atsūta vēstuli kur teikts, ka tā vis neies cauri jo protokolā nav norādīts, kurš sapulci sasaucis. Nu šis taisa jaunu protokolu pēc parauga no UR mājaslapas un atkal dabon visus parakstus un stiepj prom. Jāpiebilst, ka tos parakstus neviens neapstrīd un to ka tie ir tie cilvēki kas to papīru vatr parakstīt, arī ne.

UR pēc kāda laika atsūta vēstuli kur teikts, ka tā vis neies cauri jo sabiedrības valdei vairs nav paraksta tiesību un līdz ar to tā neesot tiesīga sasaukt to sapulci. Ko nu? Nu šis būdams loģisks džeks izdomā, ka sapulci sasauks dalībnieki paši jo tak uzņēmumu pirmo reizi reģistrējot viņi paši ar sapulcējas. Atkal pārtaisa, apbraukā, aaizstiepj. HA - HA!!

UR pēc kāda laika atsūta vēstuli kur teikts, ka tā vis neies cauri jo da;ībnieki paši nevarot sapulci sasaukt, to varot darīt tikai valde (par to iepriekšējā rindkopā) vai OR par maksu uz iesnieguma pamata. Aber ko nu?! Nu šis lai nekļūdītos ar šito maz ko nozīmējošo teikumu jau ceturto reizi, iet uz UR un prasa cik tad tā sasaukšana maksā un galvenais - kurš drīkst parakstīt to iesniegumu? Te nu UR pats netika gudrs (protams, par maksāšanu viss skaidrs, bet par to parakstīšanu nekas) un nāca klaja ar ģeniālu priekšlikumu - vispār šādu teikumu protokolā nerakstīt (skat. 4 rindkopas iepriekš)

Lieki teikt, ka uzņēmumā šos 2 mēnešus strādaja tikai tā meitene, kura atbild pa telefonu un vienīgais viņas darbs šajā laikā bija teikt, ka šefs ir izbraucis, kad būs atpakaļ, nezimn. Nākamajā atskaitē VIDam būs vēl vairāk strīpiņu un mīnusiņu.

Lai mūsu augstajām amatpersonām saldi sapņi mīkstajās papīru gultiņās!