Est hominus bonus? 1.daļa Par burbuļiem un virspusību.

Mans dziļdomīgais Lasītāj! Jautājums šodien ir - Vai cilvēks ir labs? Vai cilvēks ir pietiekami labs lai pret citiem cilvēkiem būtu patiesi labs?

Nu pāriesim no labā pie sliktā un tad atpakaļ pie labā:

Jā. Mūsdienās, kad sabiedrībā priekšstati par to, kas labs un kas ļauns, attīstījušies no renesanses liberālā gaisotnē, kaut cik izglītots cilvēks tiešām visumā ir labs. Ne tik daudziem ir nodoms tīšu prātu kaitēt citiem. Viens no kaitēšanas iemesliem ir savtīgas un pavisam merkantilas intereses. Bet arī tad cilvēks visbiežāk slēdz darījumu ar savu sirdsapziņu, izdomājot attaisnojumus savai rīcībai, noveļot visu atbildību uz apstākļiem vai kādiem citiem cilvēkiem. Ar to viss skaidrs. Gan pats darītājs sirds dziļumos saprot, ka nerīkojas īsti labi un arī citiem, tas atklājooties, ir redzams.

Tomēr viena liela daļa ir tādu kaitējumu, ko cilvēks nodara citiem ar vislabākajiem nodomiem. Pirmkārt jau labajam cilvēkam gribas lai arī citi zina, ka viņš ir labs. Tāpēc gadās, ka ar laiku sava labuma pierādīšana sāk pārsvērt pašu labumu un cilvēks pats aizvien retāk apšauba savu labumu un sāk pat apkarot apšaubītājus. Vēl cilvēks aizvien vairāk sēž savā informācijas burbulī, selektīvi uzņemot informāciju. Selektīvi uzņemta informācija jau principā izslēdz iespēju pieņemt labi informētus lēmumus un tiem sekojošu rīcību. Šādu nepareizību mēdz pastipriināt cilvēka tieksme izvēlēties "jājamo zirdziņu" - kādu ļoti šauru tēmu, un tik ilgi to "jāt", kamēr šī šaurā tēma aizņem lielāko daļu cilvēka redzesloka un faktiski viņa acīs kļūst par vienīgo galveno visas cilvēces jautājumu. No tā, pie zināmas apstākļu sakritības, rodas dažādi pārspīlēti likumi. Šāda neieklsausīšanās citos cilvēkos, kas loģiski izriet no "burbuļa selektīvās informācijas", sava "jājamzirdziņa" izvirzīšanas priekšplānā un sava labuma (pareizības) uzsvēršanas, patiesībā var nodarīt diezgan daudz ļaunuma. Ar to bieži mēdz "slimot" dažādas sabiedrsiskas organizācijas visādu lietu aizstāvībai.

Dažas ilustrācijas: Piemēram, daži invalīdu un visādu minoritāšu tiesību aizstāvji, ļoti jauki un labi cilvēki, mēdz teikt - Viņi taču ir tādi paši cilvēki, kā mēs. - Un kaut kā neredz, ka pašā šajā teikumā ietverta atziņa, ka nav, bet ir atšķirīgi. Jā, aizstāvēt vajag tieši atšķirību dēļ, bet sākt nevienlīdzības mazināšanu ar atšķirību nostiprināšanu un attiecīgās grupas izslēgšanu no cilvēku kopuma "mēs", nevajadzētu. Vēl ir dažādas grupas, kuras uzķērušas kādu pasaules glābšanas ideju no kāda skaļāk apspriesta temata. Tepat Rīgā ne pārāk sen notika atgadījums, kas visai daudziem cilvēkikem vienkārši sagādā lielas neērtības. Proti, notika automašīnas sadursme ar neatliekamās palīdzības auto. Vieglās mašīnas šoferis tūlīt savam attaisnojumam izvirzīja pretenzijas, ka medicīniskais transports braucot tikai ar bākugunīm un skaņas signālu pie krustojuma ieslēdzis par vēlu, tāpēc viņš to neesot varējis pamanīt. Tūdaļ sarosījās dažādi tik pat slinkt un vairāk pūļu uzmanībai pielikt negriboši ļaudis un cilvēkiem, kuri dzīvo ātro palīdzību biežāko maršrutu tuvumā, cauru diennakt jāklausās sirēnu skaņās.  Un tie cilvēki, kuri aktīvi lobēja šādu lēmumu, nebija tieši iesaistīti negadījumā, nebija ar to saistīti un nedzīvo slimnīcu tuvumā. Viņiem vienkārši no priekšā uz paplātes noliktās informācijas, tāds secinājums šķita pareizs.

Šī, mans dziļdomīgais Lasītāj, ir pirmā daļa manam stāstam par cilvēka labumu.

Turpinājums sekos.

"Vienkāršās tautas" politoloģija

Nu vēršos pie tevis, mans nesaprātīgais Lasītāj. Jo tieši no tevis dzirdu šīs aplamības par politiku. Un tieši tu visbiežāk sauc sevi par "tautu" nekādi neatklājot savu paša vārdu un visu laiku saki "mēs". Takā - mēs tauta, bieži pieliekot neko neizsakošu titulu "vienkāršā". TĀtad: Jūs, mana Vienkāršā Tauta, sakāt;

Politiķi esot pārāk attālinājušies no "tautas".

Mani novērojumi rāda pretējo: "tauta" cītīgi attālinās no politiķiem. Izejiet no mājas, paskatieties apkārt un noteikti ieraudzīsiet kādu politiķi, turpat blakus vien ir. Un kas notiek? Kamēr "tauta" runā ar vienu cilvēku, viss kārtībā - saruna raisās, piekrīt, strīdās un nekas. Viss normāli. Tikko "tauta" uzzina, ka tas, ar ko sarunājas, ir politiķis, tā i ne parunāt vairs. Vai nu kājas pār pleciem un prom, vai atslēdz smadzenes un bļauj. Bet tas taču tas pats cilvēks, ar kuru iepriekš saruna raisījās, vien ir.

Tas viss no tā, ka no kkādām marginālām (viena no tām padomju) politoloģijām smadzenēs sabiruši dažādi pūderi. Biezā kārtā ir "mēs un viņi". Tā, itkā politiķi vienmēr nez no kurienes atbrauc, piemēram, no Marsa. Zin' dzīvo te 30-40 gadus kaimiņos Janķelis un te pēkšņi izrādās, ka marsietis. Ar līkumu, ar līkumu.

Vēl dikti populārs šņaucamais ir "tautas kalpi". Nu vispār jau oriģinālā tas bija teikts par ierēdņiem bet zem pūdera slāņa tas kkā saplūst un nevar īsti izšķirt - ierēdnis tur, politiķis, vai ķengurs - viss viens, nu vārdu sakot "viņi" - "kalpi" (no kuriem pie tam jāmūk un jālamā droši slēpjotie aiz stūra.)

Bet tā doma tai politikas pamatā ir tāda, ka jāpieņem kādi kopīgi lēmumi par dzīves kārtošanu tā, lai visiem vairāk vai mazāk labi. To tad visi sanākot kopā vienā sapulcē spriež. Katrs stāsta ko tieši viņam vajag un kā viņš grib lai viss izskatās. Visi sametas kopkasītē un nolemj ko ar to naudiņu vislabāk darīt. Bet tas itnemaz nav viegli. Lai pieņemtu vislabākos kopīgos lēmumus, cilvēkam jāuzzina tik daudz lietu par kurām viņš pat iedomāties nevar, viss kārtīgi jāpārdomā un jāizpēta. Tas, zināt, aizņem ļoti daudz laika (visu laiku). Un kā cilvēks, kuram govs jāslauc, bērni jāgana, veikali jāslēdz... lai atrod tam laiku?

Ir risinājums: apskatās apkārt, ierauga pieminēto Jaņķeli un prasa: "Klau vecīt! Jāiet uz to sapulci bet man galīgi nav laika, jāspriež par kkādu tur lietu, ko es nesaprotu un nav laika iedziļināties. Es zinu, tu esi godavīrs un arī ne kā tas no pretējās ielas puses Pēcītīs. Tas jau ar godavīrs, bet viņam galīgi tās domas nesakrīt ar manām. Tu tāds "normāli domājošs", zini ko man vajag jo tev pašam arī vajag to pašu. Es tev uzticu iet uz to sapulci un runāt arī manā vārdā. Re ku mans švāģeris ar saka lai tu tur pastāsti mūsu domas."

Un padomā tik - tas tieši ir tas politiķis. Jaņķelis - politiķis. Kurā brīdī viņš pārvēršas par kalpu? Nevienā brīdī, mīlīt. Ja tu publiski sauc savu runasvīru, savu priekšstāvi sapulcē, to, kuram sapulcē jāsaka:" Es runāju savā, kaimiņa un viņa švāģera vārdā." par kalpu, tad tu citiem pasaki, ka viņu nav jāņem par pilnu un pats arī viņu par pilnu neņem. Un tad nebrīnies, ka kopsapulcē nevienu neinteresē ko tev vajag. Jaņķelis tur var kliegt un brēkt, ka jums visiem trim vajag šitā. Bet kam ta svarīgs kalpa viedoklis par nopietnām lietām? Paga - bet vai tad tas nebija tavs viedoklis, ko Jaņķelis tur stāstīja? Bija. Bet tu pats pateici, ka tas nu tā, nu kalps tur kko saka. Un kas? Sapulce nnobalso par ielas pretējai pusei izdevīgāko lēmumu kuru pauda viņu ievēlētais Pēcis. Jo Pēcis ar visu nopietnību varēja teikt: "Es te esmu atnācis izteikt savu un vēl 7 pretējās ielas puses cilvēku viedokli, ko viņi man uzticējuši te pateikt un viņu vietā arī nobalsot. Lūk. A tev te kalps atsūtīts... Un ko tu gribi?

Tu, nabadziņš, nekādi nevari saprast kāpēc viss notiek tā, kā ielas pretējā pusē dzīvojošiem labi, a tev, cilvēkam, nu nekā. Pa logu redzi Pēci jaunā ancukā pa jaunu ietvi bērnu uz jauno rotaļu laukumu vedam. Tu tā jau nevari vairs viņu ciest jo jums tās domas nesakrīt, un nupat uzzināji, ka sapulcē nobalsots, tavi bērni nevar uz to laikumu iet. Bet ko drīt? Ja jau Pēcis šitā visu dabon gatavu, tad lai ar kā tev šis nepatīk, jāiet teikt lai nākamreiz sapulcē par tevi ar kādu vārdu aizliek. Tas Jaņķelis tāpat neko, izrādās, nevar. Tā tu nodomā un aizej pie Pēča palūgt šito lietu. Ņemot vērā jūsu iepriekšējos kašķus, Pēcis tik lēti nepadodas. Tad tu visādi atvainojies par bijušo, paklanies, piesoli visādīgi izdabāt un šis piekrīt ar. Tikai pēc nākamās sapulces atkal viss par labu taipusiešiem. Pēcis saka, ka vairākums esot bijis par taipusiešiem un tavu viedokli jau tur neviens neesot dzirdējis. Šamais jau būtu ar mieru atbalstīt, jo nav uz pasaules labāka atbalstītāja par viņu, bet neesot tāds priekšlikums izskanējis. Nu saprotama lieta - nevar tak Pēcis vienlaicīgi likt priekšā divas pretējas lietas un pārstāv sapulcē viņš taču taipusiešus. Tavs švāģeris dikti dusmīgs saka, ka lai ar Pēcis neko labu endara, tomēr uz nākošo sapulci tāpat viņu sūtīšot lai ieriebtu stulbajam Jaņķelim. Ieriebt Jaņķelim šim svargāk nekā taviem bērniem atļaut iet uz laukumiņu spēlēties - gan iztiks.

Ko es tev lai saku. Nu i sēdi savā peļķē, ja nesaproti kuri darbi kalpam uzticami un kur advokāts jāalgo. Un ja tu ej uz vēlēšanām sev kalpu izraudzīties, kuram nemaz i nezini ko likt darīt, tad labāk ar neej.

Bet, ja tu beidzot saproti, ka ievēli to cilvēku, kurš tavā vārdā lielajā sapulcē aizstāvēs tavas vajadzības un tavu viedokli, ted neejot vēlēt tu būsi idiots. Un, ja tu to saproti, ka ievēli savu priekšstāvi, tad tu noteikti skatīsies pēc cilvēka, kurš domā tev pieņemamas domas, kurš zina kas tev vajadzīgs un kuram tu vari arī pateikt ko vajadzētu tev.

Mjā... Bet tu jau neesi īsts saimnieks. Tu neproti būt saimnieks. Tāds, kurš zina kā saimniecība vadāma bez kādas liela priekšnieka uzraudzības un atbalsta. Tāds, kurš saprot, ka ir lietas, ko saimniekojot var dabūt gatavas un kas sanāk par dārgu un ka labai saimniekošanai vajag lai ar citiem tādiem pašiem saimniekiem ko sarunātu un vienotos, ka ir lietas, ko var pieciest citiem par labu ja viņi dažas savas piecieš par labu tev. Pats no kalpa kurpēm nupat izkāpis, tagad gribi nevis saimnieks būt, jo tad jāuzņamas atbildība, nē - tu gribi lai kāds saimnieks tāpat tevi baro bet dikti grimas lai tev tagad ir pašam savi kalpi.

Varbūt tomēr, mīļais "tauta", tu vari uzņemties atbildību par savām izvēlēm un saviem lēmumiem? Varbūt tu tomēr spēj kārtīgi pārdomāt kuras liters tev labai dzīvošanai vajadzīgas patiesībā, nevis tikai "vairāk ēst", bet kas vajadzīgs lai pie tā tiktu? Un varbūt tu tomēr vari izpētīt kruš - Jaņķelis vai Pēcis tavs domas vislabāk sapulcē pasniegs? Ja tu to vari, tad tu vari arī par saimnieku kļūt un tad tev arī jāiet vēlēt. Jo saimnies sprot, ka to darīt ir viena no saimnieka statusam piederīgajām atbildībām.

Vāru vāru domiņu gaišajā galvā. Tam ticu, tam ticu, tam nē.

Nu tad mans jaukais Lasītāj, man atkal sagribējās ko paust nekārtīgā jūklī mudžošajai cilvēcei. Un bez šaubām tas ir kāds nozīmīgs padoms. Pieļauju gan, ka tiem, kam šis padoms visvairāk noderētu, nemaz to negribēsies lasīt. Bet nu nekas. Būšu vismaaz savai sirdsapziņai atskaitījies un ievilcis ķeksīti, ka esmu savu roku pielicis kopējā labuma lielajam darbam.

Tas ir padoms visiem, kuri iedomājas, ka pasauli var pavisam vienkārši salabot, atliek tikai izmainīt vienu nelabu lietu, kas bojā visu smuko bildi. Tāpat arī visiem tiem, kuri iedomājas, ka var nosargāt un neļaut kādu dikti smukt un mīļu nieciņu aiztikt un tad būs labi Ar pārējo lai notice kas notikdams. Tad ielūkojieties šeit pieliktajā bildītē - tā ir pasaule.

Mēs visādās vēlēšanās ievēlam savus priekšstāvjus, kuru uzdevums ir pārstāvēt mūsu viedokli dažādās vietās kur pieņem lēmumus par to, kā pasaulei kutā dzīvojam, jāizskatās. Tā pasaules bilde, ko te redzaam, nepaliek visu laiku vienāda. Un tiem mūsu pilnvarotajiem lēmumi parasti jāpieņem ātri. Un te ir tas triks. Pieņemot jebkuru lēmumu konkrētā lietā var tikai nojaust kā tas visu bildi izmainīs.

Nu labi. Ja kāds var padomāt tik ātri vai ja ir daudz laika lai visu kārtīgi pārdomātu, tad var šito bildi labi izpētīt un diezgan precīzi uzzīmēt bildi, kāda tā būs pēc tam, kad noklikšķināsim uz tām garenajām bombondziņām. Nu bet tak tikai aptuveni. Jo nav zināms kas tur no augšas vēl nokritīs. Un pie visa tā to klikšķinātāju ir daudz un katram citas konfektītes mīļas.

Tā, ka nealojies mans pašpārliecinātais Lasītāj ka tu skaidri zini kas darāms lai viss būtu kārtībā. Un nklausies tādus tipus, kuri saka, ka vaag tikai šito lietu sakārtot un viss būs lieliski. Neiedomājies arī  ka Tu pats dikti labi zini kur tieši jāklikšķina pat ja esi diezgan daudz par to domājis, lkai gan tādā gadījumā Tu varētu to zināt mazliet labāk nekā tie, kuri par to maz domājuši.

Bet, ja Tu, mans saprātīgais Lasītāj, par to rūpīgāk esi padomājis, tad noteikti zini, ka ar kartu nākamo domu, atbilde kļūst arvien  neviennozīmīgāka un sarežģītāka. Tātad, ja runājam par politiķiem, vairāk der uzticēties tiem, kuri nevar uz jautājumiem atbildēt ar vienkāršu "jā" vai "nē". Un tas arī nav nemaz tik droši. Jāds no tādiem varbūt tiešām neko nejēdz. No otras poses atkal kāds, kurš atbiļd ar "jā/nē", var arī tā darīt apzināti un patiesībā zina, ka viss ir sarežģītāk. Tas gan vedina domāt, ka namie nav pārāk augstās domās par jautātājiem.

Tā nu te izdāļādams lieliskus padomus, nonācu pie domas, ka pats gandrīz vai esuma bez padoma. Ko tad darīt un kā zināt kam uzticēties ja viss tik neviennozīmīgi un nav kāds man konkrēti pateicis - ja viņš runā šitā, tad uzticies, bet ja tā, tad nē. Pie tam vēl tās bombongas visu laiku birst un kārtojas nemitīgi citādos musturos. Laikam jau nekādi nevarēšu pats bez domāšanas iztikt. Slinkums gan ir, laika ar nav un daudzas pietas man nav zināmas tajā kopējā bildē bet laikam gan nāksies domāt kam uzticēties jo kādam ir jāuzticas. Un te vēl viens padoms: Arī tam, kuram esmu jau uzticējies, ne vienmēr un visā ir taisnība, kā arī ne vienmēr tam, kuru man nemaz nepoatīk, ne vienmēr nav taisnība. Iznāk, ka jādomā pašam un visu laiku. Pat tad, kai viss no pirmā acu uzmetiena šķiet skaidrāks par skaidsu.