Materialisms

Mans liktens šaustītais un dzīvi zinošais lasītāj! Nezinu vai tu skatījies LTV1 politiķu pļāpāšanu par tiem, kuri no LV aizbraukuši un kā šamos dabūt atpakaļ un nezinu vai tev ir par to kas sakāms - gan par apspriesto problēmu, gan pašu diskusiju, bet man gan ir sakāms daudz kas un kaut ko tūlīt arī teikšu.

Vai tiešām mēs visi esam tik sekli un akli, ka aiz divām prieēm neredzam mežu? Tie politiķi visi kā viens runā vienīgi par nodarbinātību, cenām, algām un visādiem citādiem būtiskiem, bet niekiem un neviens ne pušu plēsta vārda par to, kādēļ manuprāt tā aizbraukšana patiesībā notiek. Un iespējams, ka tieši tāpēc arī neko nevar padarīt ka visi "beet around the bush" bet klāt netiek. Visi tik materialistiski, tik "pragmatiski" un "realistiski", ka drīz mūzikas klausīšanos aizstās ar to aprakstošu matematisku formulu lasīšanu. Man gan šķiet, ka tas nav viens un tas pats jo tā teikt, dažādas lietas kairina dažādus receptorus. Es nedomāju ka cilvēki brauc prom tikai tamdēļ, ka citur var vairāk, vai vispār kaut ko nopelnīt un vieglāk tikt uz veikalu. Cilvēki dzīvo un arī šeit ir dzīvojuši daudz spiedīgākos apstākļos. Man gadījies visai bieži uzturēties ārpus Latvijas visdažādākajās vietās, gan Rietumos, gan postpadomju valstībā (kur man par lielu nožēlu atrodamies arī mēs) un es saskatu vienu būtisku un kā redzams, daudziem no mums neizprotamu atšķirību, un tā nav materiālā labklājība. Redzu, ka cilvēku vēlmi dzīvot tajā, vai citā valstī nemaz neietekmē konkrētās valsts dzīves līmenis - Ir visai labklājīgas valstis, no kurienes visi grib tikt prom un diezgan nabadzīgas, kur tomēr visi dzīvo.

Tā būtiskā un noteicošā atšķirība ir attieksmē - valsts attieksmē pret individu, kas savukārt izriet no šo individu savstarpējās cieņas vai necieņas jo valsts personifikācija ir nekas cits, kā ierēdņi un politiķi, kas ir tie paši individi. Redzi, mans jūtīgais lasītāj, Rietumeiropā pārsvarā, un mazajās valstīs jo īpaši, cilvēks iet uz kādu iestādi kā valsts pilsonis kuram pienākas no šis iestādes saņemt kādu pakalpoijumu un iestādes darbiniekiem i ne prātā neienāks uzskatīt sevi par kādu augstāk stāvošu instituciju un neviens policists nevienu noziedznieku neuzrunās uz "tu" (izņemot protams GB kur starp II pers. vietniekvārda vienskaitli un daudzskaitli nav izšķirības un Zviedriju, kur visi viens otru uzrunā vienskaitlī). Savukārt postpadomju telpā ir citādi - te mēs esam laipni un pieklājīgi tikai galējas nepieciešamības gadījumā - pat ja mēs paši par sevi domājam citādi. Esmu tik skaidri redzējis kā piemēram Kazahijā vienā un tai pašā vietā, viens un tas pats ierēdnis ar mani kā ārzemnieku runā bezmaz vai pārlieku iztapīgi un pieglaimīgi un tūlīt pat nomaina seju un toni pret pazemību pieprasošu, kad savu uzmanību pārceļ pie kāda vietējā cilvēka. Rietumeiropā visi politiķi un ierēdņi uztraucas par to, ko par viņu lēmumiem teiks cilvēki - postpadomju telpas ideoloģijas kvintesence ir Šlesera kunga savulaik teiktais par Kundziņsalu kur pēc viņa domām cilvēkiem labo dzīvi kavē zīriņi un Kundziņsalas iedzimtie aborigeni. Salīdzinoši nelielajā Latvija mums nozīmīgi šķiet tikai grandiozi gadsimta projekti tā, itkā psrs galvaspilsēta tagad būtu Rīga un šiem projektiem jāatbrivo telpa - daudz lielākajā Francijā cieņā ir mazi vietēja rakstura darbi, kas domāti konkrētajā vietā dzīvojošajiem cilvēkiem.

Tad lūk! Aizbraukšanas galvenais un būtiskakais iemesls ir attieksme pret cilvēku. Attieksme pret cilvēku un pilsoni kā pret nevērtīgu izejvielu "valsts izaugsmei" par kuru jārūpējas tikai tāpēc, ka nez kā tas gadījies, civilizētajā pasaulē tā pieņemts. Viss ir otrādi, mani kungi - no darbavietām u algām attieksme nemainīsies bet no attieksmes radīsies darbavietas un algas.

Kāpēc jāmaksā nodokļi un redz pie kā novedusi demokrātija!

Mans bezgala vīlies lasītāj, kā nu lai palīdzu tikt galā ar latviešu būtiskākajiem jautājumiem. Iespējams, tas man izdosies ar tavu palīdzību un ieinteresētu atbalstu. Sāksim ar aktuālāko par nodokļiem un gludeni pārslīdēsim pie vispārīgā par demokrātiju.

Visur tik dzird vienu un to pašu - vēl nesen Bauskā, kad es Meijerovica biedrības biedra statusā tur runājos ar cilvēkiem, vins kungs to kārtējo reizi formulēja šādi; "Slimnīcas slēdz, skolas slēdz, ceļi kļūst sliktāki. Par ko man jāmaksā nodokļi?!" Visādi cilvēki mēdz gari un plaši stāstīt par taisnīgumu, godīgumu etc, bet es redzu, ka tas ir tālu no šī cilvēka ikdienas un tamdēļ gandrīz nesaprotami. Un tad nu es domāju un domāju kamēr sapratu ka tas nemaz nav jautājums uz kuru jāatbild. Tieši tā - tas ir pēc būtības nepareizs jautājums un tamdēļ nav atbildāms. Kāpēc man jāmaksā nodokļi... Man nodokļi jāmaksā tikai un vienīgi tādēļ, ka man no valsts kaut ko vajag - man vajag skolas, slimnīcas, ceļus etc. Līdz ar to pareizais jautājums ir; "Kāpēc man nav tas, par ko esmu samaksājis?!" BET, šis jautājums savukārt mūs noved pie pašiem demokrātijas pamatiem - pilsoniskas sabiedrības, kur katrs sevi apzinās kā personību ar tiesībām un pienākumiem. Ja pirmais jautājums (nepareizais) atspoguļo kungu un kalpu, saimnieku un gājēju, priekšnieku un padoto psiholoģiju, tad otrs - demokrātiskas sabiedrības psiholoģiju.

Esmu dzirdējis sakām; "Redz kur mūs novedusi tā demokrātija!" Nu te pavisam nav ko atbildēt jo no iepriekšējā redzam, ka tam kur esam, nav nekāda sakara ar demokrātiju. Demokrātija nav vēlēsanu sistēma vai likumu krājums, demokrātija ir mūsu prāta stāvoklis - apziņa, ka katrs esam cilvēks un pilsonis un valsts ierēdnis un biļešu kontrolieris arī ir cilvēks un pilsonis un nekāds valsts vai Rīgas satiksmes amats šo cilvēku/pilsoni nepadara par priekšnieku citiem cilvēkiem/pilsoņiem. Demokrātija ir cieņas pieprasīšana pret sevi no visiem citiem, tai skaitā jebkādiem ierēdņiem. BET! jāsāk ar cieņu pret citiem, arī ierēdņiem. Demokrātija šeit būs tad, kad mēs katrs ar pašcieņu uzdosim valstsvīriem jautājumu; "Kāpēc man nav tas, par ko esmu samaksājis? Un kāpēc tu neesi izdarījis to, ko man solīji?" Un ja nedzird manu vienu balsi, es varu atrast daudz citus cilvēkus ar kuriem vienā balsī šos jautājumujs uzdot un tad dzirdēs.

Ceru tu, mans pieklājīgais lasītāj, tā nedari, bet nekādā gadījumā šos jautājumus nedrīkst uzdot bez cieņas jo tas adresātam ļauj viegli uz tiem neatbildēt. Ja es teikšu; "Ak tu lops, kāpēc...?" tad viņš man visticamāk teiks; "Pats tu lops un visa tava ģimene lops." un saruna aiziet pavisam par citām, nesvarīgām lietām. Bet ja es jautāšu to vienkārši ar cieņu - viņam nāksies atbildētl. Un tā jau ir demokrātija, kur katrs atbild par sevi un katrs prasa atbildību no citiem un kur cits citu ciena.

Gudrība līst kā piens

Vēlreiz, un ne jau pēdējo, paprātošu par cilvēku lielo gudrību. Tā man tāda neaizmirstama un neizrunājama tēma. Katru mīļu brītiņu redzu pierādījumus tam, ka visādi cilvēki pilnīgā pārliecībā par savu “saprātīgo” rīcību un “pareizajām” zināšanām par pasaules kārtību uzpūšas kā tītari un izpleš krāsainās astes demonstrējot savu pārākumu pār tādiem “muļķiem” kā es. Kā man gribētos nolikt viņiem priekšā tādu spoguli, kur viņi ieraudzītu savus karaļa plikumus! Kādas tik modīgas lietas nav izgudrotas kur visiem ņemties un šurpu, turpu skaitīt naudas! No vienas puses – štrunts. Katram tak vajag kādu sirdij tīkamu nodarbi. Bet tā pasaules glābšana, tas fanātisms un putas uz lūpām vairs nav viņu personīgā darīšana – viņi tak grib lai arī es lecu līdzi ar visu savu pušo kurpīti. Šī apsēstība ir tik visaptveroša, ka es pat nevaru to ietvert kādā īsā formulējumā kas būtu arī saprotams. Līdz ar to man nākas pievērsties detaļām, caur tām mēģinot parādīt tiem, kuri spēj saprast, to kopumu.

Par globālo sasilšanu jau esmu rakstījis – īsumā atkārtošu: cilvēks, lai ar kā gribētu tā domāt, nav visvarens un mūsu spēkos nav un nebūs apturēt klimata izmaiņas kuras notikušas miljardiem gadu pirms mūsu rašanās un notiks vēl ilgi pēc mums. Mēs ar savu negausību tiešām veicinām globālās sasilšanas procesus, bet mēs tur labot neko nevaram, kā to nevarētu neviena pārproducējusies suga. Un kopumā mūsu aktivitātes veicinot vai bremzējot šos procesus nav pat statistiskās kļūdas vērtas – puteklis priekš Dieva vaiga. Ne mēs iedibināsim, ne apturēsim nākamā ledus laikmeta iestāšanos. Notiks tas, kas notiks neņemot vērā “radības kroņa” vēlmes. Drīzāk vajadzētu to milzīgo naudu tērēt iespēju izpētīšanai, kādi klimatiskie apstākļi gaidāmi un kā mums tajos dzīvot. Tā vietā lai kupejās savāktu plīstošās mantas un piesprādzētos, mēs pētām ar cik smilšu graudiem (vairāk mums vienkārši nav) pietiktu lai apturētu pretī katastrofai traucošos vilcienu.

Bet tagad par vienu citu “gudrības” izpausmi, kas ietilpst “veselīgajā dzīvesveidā”. Ņemsim par piemēru vienkāršu govs pienu. Starp citu, nesen publicēts pētījums (internetā oriģinālu neatradu, tāpēc linku neielikšu. Dzirdēju konferences translācijā), kur aprakstīts iespējamais nākotnes cilvēks. Cita starpā tur prognozēts, ka cilvēki vidēji būs garāki – es ar saviem 186cm tad būtu pavisam vidēja auguma, vidējais mūža garums būšot ap 105 gadiem, bet šie cilvēki būšot visai slimīgi un nevarēšot iztikt bez sintētisku vielu uzņemšanas. Vienu vārdu sakot, šos 105 gadus varēs novilkt, ja katru dienu rīs tablets. Un tam es ticu, jo mūsu “veselīgie cilvēki” uz to vien velk. Piemēram, paņem no “kaitīgās”, globālo sasilšanu veicinošās govs pienu un nevis to dzer, bet tērē it kā trūkstošo naudu, dabas resursus, veicina caur to to pašu globālo sasilšanu, lai iztīrītu no tā piena visādas baktērijas, taukus u.c. Laimīgi. Kāds pasaka, ka zarnas, piedošanu par naturālismu, nestrādā ja nav baktēriju. Atkal tērējas un ņemas lai no tā paša piena dabūtu tās pašas iepriekš iztīrītās baktērijas un dzer tabletes un ēdiena piedevas. Pēc tam atkal ņemas lai dabūtu nepieciešamos taukus. Īsumā – paņem pienu, sadala (uzsvēršu - zināmajās) sastāvdaļās un tad katru sastāvdaļu atsevišķi liek iekšā. Nu kas un kurā vietā tur ir veselīgs? Atgādināšu, ka līdz XXgs sešdesmitajiem gadiem neviens nezināja kas ir vitamīni. Jautājums – ko vēl mēs nezinām šodien? Un kā mēs varam zināt, ka iepriekš aprakstītajos procesos nezaudējam citas dzīvībai svarīgas lietas par kuru eksistenci vēl neko nejaušam? Mēs vienkārši paņemam dabīgu lietu un paļaujoties uz mūsu zināšanu pilnīgumu, pirms lietošanas pataisām to mākslīgu. Un tad brīnāmies par alerģijām un iedzimtām pataloģijām. Bet labi, ka ir apziņa par mūsu “veselīgumu”.

Nu vai tad tiešām mēs nevaram paskatīties uz dzīvi kopumā? Vai mūsu saprāts nav spējīgs uztvert neko citu, kā tikai atsevišķas detaļas? Vai varbūt tāds ir lielais plāns, lai zemi atbrīvotu no to apsēdušā cilvēku dzimuma?