Dusēt mīkstā papīra gultā...

Saule šodien mani modināja ne pārāk agri un tāpēc bija laiks pasapņot. Man rādījās jauka pasaules vieta, kur cilvēki ir smaidīgi un laipni. Šķiet es gāju pa kaut kādu lielu ielu un nevarēju saprast kur ir ieeja vienā ļoti svarīgā iestādē - nez ko tur man vajadzēja, bet tas bija ļoti svarīgi. Man pienāca policists un laipni pajautāja vai varot man kā palīdzēt un tā es tajā iestādē tiku, kur izrādījās, ka man naav līdzi kāds papīrs bet laipna kundzīte aiz lodziņa teica, ka tas nekas, viņa pati to atradīšot un dabūšot no kādas citas iestādes, un vispār es varēju piezvanīt lai nav jatērē laiks un jāstaigā apkārt.

Nez kas man bija uznācis ka tādi sapņi rādās. Varbūt tas tāpēc, ka iepriekšējā vakarā dzirdēju kādu augstu amatpersonu sakām, ka mums vajagot visādi atvieglot dzīvi uzņēmējiem lai šie var labā garastāvoklī strādāt ka traki, darīt to, ko viņi māk, pelnīt sev un saviem darbiniekiem naudu par ko desu nopirkt valstij maksāt nodokļus par ko ierēdņus algot.

Te gan man nāk prātā viens pavisam "svaigs" notikums: Vienam manam draugam ir mazītiņš uzņēmums kur strādā divi ar pusi cilvēku, ieskaitot viņu pašu. Nupat VIDs šim uzlicis sodu par to, ka neesot iesniedzis atskaites. Par to gan mans draugs bija vareni izbrīnīts jo vienmēr ļoti laicīgi nes uz VIDu papīru čupiņu kur rūpīgui savilktas visas strīpiņas un nullītes. Met ka šis visus darbus pie malas un dodas skaidrot kā tā sanācis. Izrādās, VIDs nejauši uzzinājis (jo jauši VIDs nekad neko neuzzina), ka tam džekam esot beidzies pilnvarojums pārstāvēt uzņēmumu (ieklausieties - UZŅĒMUMU, vai kā oficiālos papīros raksta - sabiedrību) un šis neesot vairs bijis tiesīgs parakstīt bilanci.

Ta nu šis attopas - tiešām! Tak jau 3 gadi pagājuši. Nu šis skatās internetā kādi papīri jāraksta un visus sataisa taisni tā ka rakstīts, uzraksta arī dalībnieku sapulces protokolu, apbraukā visu Latviju lai no visiem kur kurais aizklīdušiem dalībniekiem dabūtu parakstus un stiepj uz Uzņēmumu reģistru. Un tagad, mans uzmanīgais lasītāj, esi īpaši uzmanīgs lasītājs:

UR pēc kāda laika atsūta vēstuli kur teikts, ka tā vis neies cauri jo protokolā nav norādīts, kurš sapulci sasaucis. Nu šis taisa jaunu protokolu pēc parauga no UR mājaslapas un atkal dabon visus parakstus un stiepj prom. Jāpiebilst, ka tos parakstus neviens neapstrīd un to ka tie ir tie cilvēki kas to papīru vatr parakstīt, arī ne.

UR pēc kāda laika atsūta vēstuli kur teikts, ka tā vis neies cauri jo sabiedrības valdei vairs nav paraksta tiesību un līdz ar to tā neesot tiesīga sasaukt to sapulci. Ko nu? Nu šis būdams loģisks džeks izdomā, ka sapulci sasauks dalībnieki paši jo tak uzņēmumu pirmo reizi reģistrējot viņi paši ar sapulcējas. Atkal pārtaisa, apbraukā, aaizstiepj. HA - HA!!

UR pēc kāda laika atsūta vēstuli kur teikts, ka tā vis neies cauri jo da;ībnieki paši nevarot sapulci sasaukt, to varot darīt tikai valde (par to iepriekšējā rindkopā) vai OR par maksu uz iesnieguma pamata. Aber ko nu?! Nu šis lai nekļūdītos ar šito maz ko nozīmējošo teikumu jau ceturto reizi, iet uz UR un prasa cik tad tā sasaukšana maksā un galvenais - kurš drīkst parakstīt to iesniegumu? Te nu UR pats netika gudrs (protams, par maksāšanu viss skaidrs, bet par to parakstīšanu nekas) un nāca klaja ar ģeniālu priekšlikumu - vispār šādu teikumu protokolā nerakstīt (skat. 4 rindkopas iepriekš)

Lieki teikt, ka uzņēmumā šos 2 mēnešus strādaja tikai tā meitene, kura atbild pa telefonu un vienīgais viņas darbs šajā laikā bija teikt, ka šefs ir izbraucis, kad būs atpakaļ, nezimn. Nākamajā atskaitē VIDam būs vēl vairāk strīpiņu un mīnusiņu.

Lai mūsu augstajām amatpersonām saldi sapņi mīkstajās papīru gultiņās!

Vai kāds zina ceļu?

Sadzēros rīta kafiju un laikam drusku par daudz jo pārņēma tads takā nemiers, sagribējās takā kaut kur iet vai kā... Nezinu vai tev, mans retais lasītāj, arī tā ir gadījies un ko tu tad dari, bet man šitā gadījās un sadomāju iziet no savas istabas kura pēkšņi šķiet kļuvusi par šauru.

Bet pēc sava paraduma visu daru lēni, arī šadā satrauktā stāvoklī, tādēļ man vienmēr ir laiks kārtīgi pārdomāt katru savu kustību. Izdomāju, ka ja nu reiz es kaut kur eju, tad būtu jāsaprot kur, vai ne? Itkā tak jābūt saprašanai par kaut kādu pārvietošanās procesa beigu vietu un kā līdz tai nokļūt. Var jau iet kur deguns rāda, bet man tas deguns tāds pašķībs un tā var sanākt visu laiku šaut pa kreisi. Bez tam tāda metode vairāk der bēgšanai jo skaidri ir zināms tikai viens - kur iet nezinu, bet te nepalikšu.

Kamēr es tā viens te netiku galā ar mērķa uzstādīšanu, manu uzmanību no šīs atbildīgās nodarbes novērsa daži krīzes menedžētāji - nu domāju ministri. Šie manā klātbūtnē, gan sēdēdami televizorā, nekaunējās plūkties par to, ka vins otram esot ko nospēris um otrs vienam ko atņēmis un trešais vēl neesot kaut ko ļāvis. Visi prasa cits citam kur mēs virzāmies.

Hmmm..... Izrādas arī mūsu ministri nezin kur ir tas ceļa mērķis. Ja nezin kur iet, tad parasti skatās kartēs un lasa ceļvedi. Ieskatījos LR ceļvedī -Satversmē. Tur teikts, ka Saeima ievēl Ministru Prezidentu pēc tam, kad šis MP kandidāts stādījis priekšā ministru kabineta sastāvu un darbības programmu. Tātad kapteini, kurš pastastījis kas būs stūrmanis un mehāniķis un pa kuru ceļu kuģos. Skatos un brīnos - pie mums tomēr iznāk tā, ka notiek pavisam savādāk. Kā tas nākas, ka kapteini apstoiprina tikai tad, kad viņš piekritis ņemt darbā tieši šito stūrmani, mehāniķi, un citus, pie kam visus ar kapteiņa tiesībām... Bet viņiem tak katram ir ne tikai savs ceļa plāns, ko nosaka partija, bet arī pat dažādi galamērķi - citam austrumos un citam rietumos un cits vispār nezin kur grib tikt, varbūt uz Kanāriju salām!

Tad, gudrais lasītāj, pastāsti man, kā mēs varam kaut kur vispār tikt, ja nu vienīgi buļļa tumšajā vietā, ja mums ir 16 kapteiņi un neviena stūrmaņa? Ja piemēram veselības ministrs saka, ka mums būs bezmaksas medicīniska aprūpe jo viņa partija "virza" Latviju pa sociālās valsts ceļu, bet ekonomikas ministrs saka, ka tā kā viņa partija "virza" valsti pa liberālisma ceļu, medicīna arī pelnīs naudu. Un abi divi taisa papīrus un likumus un koncepcijas, kas dziļākajā būtībā viena otru pilnībā izslēdz.

Itkā jau Saeimai kā kuģa īpašnieku pārstāvim, būtu jānosaka kur tad īsti jābrauc un jāpasaka, ka šitas kapteinis mums der jo viņš skaidri pateica kā mūs tur aizvedīs. Bet tā ir kuģa ēstuvē nolikta pie dārga vīna un šņabja lai neceļas un ar šādi panāktu laipnu Saeimas atļauju īpašnieku vārdā runā Satversmē neparedzēts bezbiļetnieks - koalīcijas padome, kuram nav dokumentu tā, ka viņu pat cietumā nevar ielikt.

Tā nu paskatoties uz šo visu, nezin, varbūt arī kafijas iedarbība bija beigusies, nospriedu, ka nav nekur jāiet - var jau dzīvot arī tāpat purviņa tīri labi un ja sāk mirkt pēdiņas, jāparaušas drusku augstāk uz cinīša. Vienīgā piepūle - pastumt nost kādu jau tur tupošo. Gan jau viss būs labi - cik tad ilgi niknie onkuļi no ES un SVF arī bļaus. Gan jau nomierināsies un atkal vakara klusumā skaisti dziedās vardes.

Esmu gatavs spert soli tikai nezinu kurp...

Nu vai tev, jaukais lasītāj, nešķiet, ka šis, man domāt Emša kunga jautājums (slinkums pārbaudīt) ir pilnīgi loģisks un raksturo mūsu visu, uzdrošināšos teikt - bez izņēmuma, duālo situāciju. Itkā jau neviens ļaunprātīgi nav nodomājis ievest mūsu mīļo Latviju purvā, itkā jau mēs visi gribam lai mīļajai Latvijai viss ir labi bet tikai kaut kā lai viss notiek pats par sevi bez mūsu tiešas līdzdalības jo mēs nemaz nezinām kas mīļajai Latvijai būtu labi - mēs esam pārāk aizņemti ar mūsu pašu labuma kreāšanu lai atliktu vēl laiks padomāt kas labi Latvijai.

Sēžu, saproties, savā istabā un pa logu skatos kā sirms onkulis uzdāvina bariņam noskrandušu šmurguļu siena vezumu ar ko govis barot. Vajag tikai dabūt ratus un to sienu līdz tām govīm aizvilkt. Nu sākas milzīga rosība - visi cits caur citu bļaustās un plātās un gudro kā nu to vezumu izkustināt. Daži jau sāk savā kaktā mazus ratiņus meistarot, citi pārkausē zīlēšanas alvu un lej dzelzceļa sliedes.

Viens, kurš ar skaļāko balsi, uzmetas par galveno kučieri un uz tā pamata kaut kur iemaina pusi vezume pret 3 sprauniem un spīdīgiem zirgiem. Vēlāk gan izrādās ka izgadījies tā, ka tie zirgi kaut kā juridiski pieder tam bļaurim. Citi nu metas šim virsū ar mazajām dūrītēm un apvaino visādās nejaucībās, tostarp ka šis, nevis čūska, esot pierunājis Ievu noplūkt ābolu. Šis sabīstas un skaļā balsī paziņo ka visiem esot tādas tiesības. Nu visi atkal, likdami lietā cits spicos, cits tuklos elkoņus, metas pie vezuma un stiepj ko nu var. Beigās dažam ir šāds zirgs, dažam atkal tāāds un kādam kāds kleperis. Tikai izrādās, ka nav vairs ko vest! Vienā plača stūrī ielietas sliedes, otrā rati bez riteņiem, citā aizsākta lidosta bet siena nav! Un govis ar jau nosprāgušas. Vēl viņi to neapjauš, bet zirgiem jau ar vairs nav ko dot ēst. Ko nu?

Atkal slinkums skatīties, bet kāds ir stāstījis, ka ir tāds "mūžīgās nabadzības" sindroms - ja kāds plukata no bagātā onkuļa dabon mantojumu, viņa māja tūlīt piepildās ar dārgiem kramiem un nepaiet ne gads, kad šis atkal ir bez naudas un turpat kur bijis iepriejš.

Vai šī, pa logu noskatītā ainiņa tev, mīļo lasītāj, neko neatsauc atmiņā? - Arī es tur biju, medu dzēru, viss gar vaigiem notecēja, mutē netika...